Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Dzirdu ļaudis runājam

Murjāņu sporta skolas audzēkņiem ārpus treniņu nodarbībām ir stingri noliegts valkāt kedas. 1969. gadā skolā viesojas dzejnieks Imants Ziedonis. Kedās un ādas jakā. Mēs nezinām, vai viņš ir atbraucis ar motociklu, bet svaigs vējš ir viņa matos un izaicinājums ir viņa ādas jakā. Varbūt viņš ieradies ar laivu pa putu ceļu un izkāpis Lojas krastā turpat pie skolas? Turpmāk mēs ignorējam aizliegumu staigāt kedās.

Mēs gribam staigāt kedās tāpat, kā to dara Dzejnieks! Mums gribas motociklu! Ātrumu, jaudu un ceļa neparedzamo brīvību. Mēs ķeramies pie baļķiem, kas tiek pludināti pa Gauju, kā pie delfīna spurām, un, kad baļķi sagrābj atvars, mēs cīkstamies pret melno dziļumu ar dzīvības līksmi. Kā to visu mūžu darījis Dzejnieks.1976. gada skaistā rudens dienā Ungurmuižas parkā Dzejnieks ir saaicinājis ap desmit jaunu cilvēku, lai izkoptu aizaugušo parku. Mēs, kurus Ziedonis ir uzaicinājis, cenšamies neizrādīt, cik izredzēti patiesībā jūtamies. Dzejnieks ir tā laika galvenā morālā autoritāte. Neviens nezina, ka šī "Ziedoņa grupa" būs tik noturīga un strādās savās brīvdienās piecpadsmit gadu. Ar Dzejnieka doto uzstādījumu - kopt ideju, kopt Latviju, kopt sevi. Ar klusu un dziļu patriotismu, atbrīvojot dižkokus, atbrīvojot alkšņiem pieaugušo tautas vēsturisko atmiņu, atbrīvojot paši savu - gluži kā Mārupīti - ar veciem podiem, galošām un matraču atsperēm piesārņoto apziņu. Grupas noturīgums slēpjas Dzejnieka garīgajā enerģētikā. Viņa misijas apziņā, viņa rīcībspējā. Ziedonis ir gan līderis, gan Skolotājs, gan piedzīvojumu meklētājs, pats būdams allaž jauns piedzīvojums. Viņš iznes savu vērtību sistēmu ārpusē, un tā tiek sēta tuvu un tālu kā zelta paparžu sporas.Vai jūs gribētu dzīvot Raiņa laikā? - pa ausu galam dzirdu jautājumu, ko radio uzdod kādai jaunai sievietei. Es ieklausos.Nē, esmu laimīga, ka dzīvoju Ziedoņa laikā. Man patīk šī atbilde.Savulaik daudzus imponē Pētera Pētersona un Imanta Ziedoņa disputs. Pētersons stāv un krīt par drāmu. Drāma kā kritērijs! Nē, stīvējās pretī Ziedonis. Dramaturģija tāds strīds, konflikts, kašķis vien ir - tas nav augstākais pašizpausmes veids. Tāda ir dzeja. Nē, lugas Ziedonis nerakstīs! Ja nu vienīgi varētu tās Raiņa nepabeigtās lugas pabeigt. Kas tur ko nepabeigt! Teatrālā indeve Ziedonī tomēr ir ļoti spēcīga. Viņam nav sveša poza. Pauze. Maskēšanās. Lomas. Flirts ar publiku. Intervija viņam ir tikai tāds sabiedrisks flirts. Tas viss no bailēm, ka viņa pulsējošā un mainīgā daudzveidība varētu tikt sastindzināta kādā noteiktā veidolā. Ziedonis vairās no aprobežotas definēšanas, no iegrāmatošanas, no apzīmogošanas.Esejā par Čaku Ziedonis saka:"Vajag izšķīdināt sevi savā tautā. Kas ir liels, tam agrāk vai vēlāk jātiek līdz ar zemi izlīdzinātam. Ja ir cilvēks kā Gaiziņš, tad viņu vajag aiznest pa saujai, vajag ņemt, bērt kabatās. Tā pazūd Sauleskalns, bet tā arī nepazūd. Ar cepurēm aiznes Sauleskalnu, bet ar cepurēm viņu sanes arī no jauna. Pusotra miljona kabatās, pusotra miljona cepurēs, viens miljons piecsimttūkstoš cepurēs. Mēs jebkurā laikā varam sanākt un radīt Sauleskalnu."Tā raksta Ziedonis. Vai mēs, kas esam ņēmuši un bēruši kabatās Ziedoni, nesātīgi un pateicīgi, varētu tagad sanākt un uzbērt iz savām kabatām Ziedoņkalnu? Man liekas, ka varētu.Kad iznāk Ziedoņa Rakstu devītais sējums, autora ievads mani nobiedē. Ziedonis ievadā runā par paspēlēm, par Antiņa noslīdējumiem gar leduskalna sienu. Tā viņš nosauc daļu no savas publicistikas. Viņš teic, ka esot atņēmis laiku saviem zelta un sudraba zirgiem, runājis ar muļķiem un nejēgām, kaut vajadzējis runāt pašam ar sevi.Es jūtos nobijusies, jo iedomājos, kas būtu, ja Ziedonis nebūtu runājis ar mani - muļķīti, ar manu paaudzi - nejēgu, ar latviešu tautu? Man liekas, ka Ziedonis aizmirsis gudrās tautas pasakas. Mēģinu atgādināt. Proti - kad pasakas varonis ir ceļā uz mērķi, un tas, protams, ir liels un cēls mērķis - vai nu trešais tēva dēls dodas pēc dzīvā ūdens, vai bārenīte lec akā pēc savas vārpstiņas, vai princis iet meklēt Bulbula putnu. Pasakas vienmēr uzsver kādu likumsakarību. Kā nu gadās, kā ne, ceļu varonim aizkavē šķietami sīkumi, nenozīmīgas lietas, neciešami mazsvarīgas darīšanas. Ābele lūdzas - neej garām, pakrati mani, pabirdini, man ir grūti no ābolu svara. Un aitiņa, muļķīte, saka - pagaidi, apstājies, pagani mani, un govs saka - izslauc mani! Un putns sauc, jo putnabērns no ligzdas izkritis… Un skudras neliekas mierā, jo pūznim koks pārkritis. Ziedonis nekad nav teicis - nekavējiet taču mani ceļā uz tālo un lielo mērķi! Viņš ir kratījis to ābeli un ganījis to aitiņu, un izslaucis to gotiņu. Un beigu beigās, kad viss rezultējas, tad izrādās, ka tie nav vis traucēkļi bijuši, bet gan nepieciešamie nosacījumi, lai mērķi sasniegtu.Kā viena no skudrām, kuras pūznim ir bijis pārkritis koks, kā viena no ābelēm, viena no aitiņām, kā viens no putnabērniem, ko Dzejnieks ielicis atpakaļ ligzdā, es saku - paldies! Paldies! Es gribētu to atkārtot tūkstoškārt.Imant, dzirdu ļaudis šajās skumjajās dienās runājam - Dzejnieks nav nekur aizgājis. Viņš ir starp mums. Viņš nevar zust, jo viņš ir mūsos. Katrā šūnā, katrā audā.Kad rimsies zaudējuma sāpes, mēs to sapratīsim vēl labāk.Ar pateicību un mīlestību savā un Latvijas Rakstnieku savienības vārdā - Māra Zālīte

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja