Nebaidīsimies no vārda "ģēnijs". Pat ja Hercs Franks (17.01.1926.– 03.03.2013.) būtu uzrakstījis tikai vienu scenāriju – Baltie zvani (1961) – un uzņēmis tikai vienu dokumentālo īsfilmu – Vecāks par desmit minūtēm (1978) –, viņam jau būtu nodrošināta stabila vieta pasaules kinovēsturē, par Latviju nemaz nerunājot. Herca Franka filmogrāfijā ir apmēram septiņdesmit ierakstu – gan scenāriji citu režisoru filmām, gan paša režisēti autordarbi, un liela daļa viņa filmu ir iegravētas Latvijas dokumentālistikas zelta fondā.
Es neesmu filmējis neko ekstraordināru – tā savulaik Hercs Franks teica intervijā Ilmāram Šlāpinam. Un taisnība – cilvēki dzimst un mirst katru dienu, tāpat katru dienu simtiem mazu bērnu skatās leļļu teātra izrādes... Svarīgi ir, kā uz to paskatās. Skatiens ir atslēgas vārds.
Patiesības ģenēze
To pašu pirms gadiem divdesmit pieciem teica kinozinātnieks Mihails Jampoļskis: "Franks neraksta savu tekstu, viņš lasa jau gatavās un visur izsvaidītās dabas lappuses; viņa simbols ir nevis rakstnieka spalva, bet gan vērīgs skatiens. No turienes nāk viņa ārkārtīgā uzmanība attiecībās ar natūru – neiztraucēt, nesabradāt, neizjaukt jēgu. Hercs Franks ir viens no visdelikātākajiem dokumentālistiem mūsu kinomākslā. Taču, tā kā viņa filmās jēgu ienes ne tik daudz iejaukšanās dzīvē, kā tās vērošana, tad "cilvēka, kurš skatās" skatiens pārvēršas par fundamentālu instrumentu patiesības sasniegšanai."
Herca Franka skatienam ir skaidri nolasāma ģenēze. Režisors pats bieži uzsvēra, ka dokumentālistikā ienācis kā preses fotogrāfs, taču dziļākās saknes nāk no XX gadsimta sākuma Ludzas, kur strādāja pilsētas labākais fotogrāfs Vulfs Franks, mazā Hercela tēvs. Viņa fotostudiju sauca Frank Film, un no šiem vārdiem Hercs Franks atvasināja savas 2000. gadā dibinātās studijas EFEF nosaukumu.
"Fotogrāfija ir savā ziņā pretēja kino, taču reizēm tā spēj dzīves būtību atspoguļot daudz spēcīgāk par kino. Jo fotogrāfija aptur mirkli un tajā ir iespējams rūpīgāk ieskatīties. Reizēm es speciāli apturu filmu, lai skatītājs varētu ieskatīties attēlā," teicis fotogrāfa dēls Hercs Franks, kurš līdz mūža galam neizlaida no rokām savu uzticamo fotokameru Leica.
Pirmajos pēckara gados Hercs Franks Krievijā neklātienē ieguva jurista izglītību, un varbūt tieši tāpēc viņš ir viens no retajiem pasaulslavenā Rīgas stila (poētiskā dokumentālā kino skola) pārstāvjiem, kurš jaunu laikmetu dokumentālajā kino būvēja gluži apzināti, pats prazdams teorētiski pamatot savus un kolēģu meklējumus. Likumsakarīgi, ka tieši Hercs Franks ir uzrakstījis lielisku grāmatu par dokumentālā kino teorijas jautājumiem (Ptolemaja karte (1974, krievu valodā), tulkots un papildināts izdevums – Uz sliekšņa atskaties (2011)), un tie ir nevis abstrakti prātuļojumi, bet praksē un pieredzē balstīta dokumentālistikas anatomija. Tur arī top acīmredzams, ka fotogrāfa skatienam komplektā nepieciešams vērīgs prāts un kinematogrāfista jušana, – un tad jauniņais Rīgas Balss reportieris, kuram redaktors licis sagādāt avīzei "divas trīs bildītes un pāris rindiņu", momentā novērtē situācijas izcilo dramaturģiju un izveido veselu fotoscenāriju – filmai, kuru viņš uzņems tikai pēc vairākiem gadiem...
Maskavas kinoinstitūtā Hercs Franks mēģināja iestāties 1953. gadā, veiksmīgi nolika visus eksāmenus, taču biogrāfija izrādījās nepietiekami tīra, un Franks kļuva par avīžu fotokorespondentu. Tomēr kino Frankam nelika miera, un jauneklis nolēma filmu uzņemšanai piekļūt no otras puses, tāpēc 1959. gadā sāka strādāt Rīgas Kinostudijas fotolaboratorijā.
Kaujas reglaments
Arī Latvijas kinovēstures pagrieziena punktam – spēles īsfilmai Baltie zvani (1961) – impulsu Hercs Franks guvis avīzes reportiera gaitās, ieraugot uz asfalta ielas vidū nokritušus ziedus, kurus saudzīgi apbrauc automašīnas. Filmas ideju par kontrastu starp akmens pilsētas ritmu un trausla skaistuma iemiesojumu – ziediem un mazu bērnu – kopā ar fotogrāfijām, kas iedvesmo filmas vizuālo tēlu, Franks iesniedza kinostudijā, kur tas nonāca pie diviem Maskavas kinoinstitūta absolventiem – režisora Ivara Kraulīša un operatora Ulda Brauna.
Herca Franka kinodebija izdevās lieliski – tā izpelnījās nozīmīgu kinofestivālu balvas un iekļaušanu pasaules labāko īsfilmu simtniekā, drīzumā vēl vairākus viņa scenārijus pieņēma realizēšanai gan kinostudijā, gan Latvijas Televīzijā, un scenārista statusā Franks nākamajos gados sasniedza vēl divas virsotnes, abas ar pilnmetrāžas dokumentālajām filmām.
Pirmā virsotne bija kopā ar Imantu Ziedoni rakstītais scenārijs Latvijas PSR jubilejas filmai Gada reportāža (1965, režisors Aivars Freimanis, filma saņēma LPSR Valsts prēmiju), otrā – 235 000 000 (1967, režisors Uldis Brauns), Latvijas kinovēsturē unikāla filma gan vēriena, gan darba metodes ziņā – gada garumā visu Padomju Savienību kinoekspedīcijās izbraukāja četras filmētāju brigādes, un visu šo milzu darbu no štāba Rīgā vadīja scenārists Hercs Franks un galvenais režisors Uldis Brauns.
Apbrīnu izsauc fakts, ka četras brigādes pratušas filmēto materiālu ieturēt vienotā stilistikā, lai rezultātā iznāktu viengabalains mākslas darbs – te vislielākie nopelni ir Franka un Brauna izstrādātajam Kaujas reglamentam ar detalizēti izplānotu filmēšanas stratēģiju un taktiku. Tā arī ir skaidra atbilde uz it kā retorisko jautājumu: "Vai dokumentālai filmai vispār iespējams scenārijs?" Hercs Franks visu mūžu ir domājis par šo jautājumu un ar savām filmām pierādījis, ka īsta dokumentālista necienīgi ir plātīt rokas un teikt – nav taču iespējams paredzēt, kas dzīvē notiks! Viss ir vienkārši – dzīve ir jāpazīst un jāsaprot, tad tu dabūsi nofilmēt tieši to, ko tev vajag.
Vīrišķīgā asara
Kļuvis par atzītu dokumentālā kino scenāristu, Hercs Franks tomēr neapstājās pie sasniegtā, jo uz kino bija nācis, lai pats uzņemtu filmas, tāpēc pamazām sāka realizēt savas idejas gan LTV apvienībā Telefilma- Rīga, gan Rīgas Kinostudijā. Jau 70. gadu sākumā Franks bija uzņēmis īsto ātrumu un kvalitāti – ne tikai pabeidza katru gadu pa filmai, bet gandrīz katra no tām vēlāk izrādījās zelta fonda vērta. Kolēģis Ivars Seleckis šodien saka – Hercs tolaik bija vecākais no mums, viņš strādāja ļoti mērķtiecīgi un apzināti, tāpēc nepiedzīvoja neveiksmes un kļūdas.
Lai gan režijā Franks debitēja jau 60. gadu beigās, par īsto starta punktu varbūt var uzskatīt filmu Mūžs (1972) – ar to režisors atstājis kinovēsturē pirmo netipisko kolhoza priekšsēdētāja portretu, kura nu jau hrestomātiskā zīme ir Kalvja Zalcmaņa kameras fiksētā vīrišķīgā asara. Šīs filmas titros lasāms tam laikam neierasts, taču simbolisks apzīmējums "autors–režisors Hercs Franks", un arī turpmāk Franks ir bijis visu savu filmu scenārija autors, saglabājot nemainīgu uzticību autorkino konceptam.
70. gadu augstākā virsotne Herca Franka daiļradē un arī visā Latvijas kinodokumentālistikā ir šķietami absolūti vienkāršā īsfilmiņa Vecāks par desmit minūtēm (1978). Elementārāk jau vairs nav iespējams – Jura Podnieka kamera precīzi desmit minūtes filmē maza puišeļa seju, kamēr viņš izdzīvo visplašāko emociju skalu. Rezultāts ir ieguldītā darba un ģeniālās idejas vērts – filma Vecāks par desmit minūtēm iekļauta Latvijas kultūras kanonā un tiek demonstrēta teju vai visās pasaules kinoskolās.
2002. gadā ar pirmizrādi Kannu festivālā tapa starptautisks projekts Vecāks par desmit minūtēm, kurā Herca Franka ideju katrs savā īsfilmā attīstīja pasaulslaveni režisori – Vims Venderss, Verners Hercogs, Džims Džarmušs, Aki Kaurismeki un citi.
Dokumentālista grēksūdze
80. gados sekoja nākamā virsotne – filma Augstākā tiesa (1987), uz nāvi notiesāta slepkavas grēksūdze. Šī Herca Franka filma, kā teicis pats autors, pilnībā mainīja viņa dzīvi – tā bija ārkārtīgi pieprasīta pasaules festivālos, kuros arvien biežāk demonstrēja režisora filmu retrospekcijas, turklāt līdz ar dzelzs priekškara krišanu arī pats režisors varēja ceļot līdzi saviem darbiem. Tā Hercs Franks nonāca senču dzimtenē Izraēlā un pēkšņi sajuta tur savu īsto vietu. Ne tāpēc, ka Latvijā nebūtu labi, bet gan tāpēc, ka ebreju kultūras centrā Ludzā bērni tika audzināti ar vienu domu – jebkurā citā valstī tu esi trimdā, tev jātiecas atgriezties tur, kur esi piederīgs, tātad Izraēlā. Tāpēc 1992. gadā, kad Rīgas Kinostudija jau bija izirusi, Franks kopā ar sievu pārcēlās uz Jeruzalemi. Režisoram tobrīd bija 67 gadi un slima sirds, viņš bija pārliecināts, ka atvadās ne tikai no Latvijas, bet arī no savas profesijas un vairs neuzņems nevienu filmu.
Par laimi, viņš bija maldījies. 90. gadu vidū Hercs Franks beidzot arī pats ņēma rokās kinokameru kā operators un pamazām atsāka strādāt, līdz beidzot tapa viņa mūža esence, dokumentālista grēksūdze Flashback (2002), kas kļuva par festivālu hitu, lai gan daži kinokritiķi uzsvēruši, ka šī filma nav vērtējama pēc kinematogrāfiskiem kritērijiem – tik personiska tā ir. "Es biju noguris no svešām dzīvēm. Es tik bieži biju filmējis svešus cilvēkus viņiem traģiskos un izšķirīgos brīžos, ka beidzot bija laiks pašam sēsties viņu rindā," teica Hercs Franks un uzņēma filmu, kurā ar vēzi mirst viņa sieva un pašam tiek operēta sirds, kas dzīvi pulsē Grigorija Maņuka uzņemtajos kadros.
"Mēs nekad nezinām, kas tas ir, ko filmējam," teicis Hercs Franks. Tas nozīmē – mēs nezinām, kādā kontekstā šos kadrus ieliks laiks. Ar katru savu filmu Hercs Franks atvēra durvis uz jaunu līmeni, uz jaunu pasauli, kura tur vienmēr bijusi, tikai mēs par to neko nenojautām. Bija jānāk vienam redzīgajam, lai arī citi sāktu domāt.
Hercs Franks (1926–2013)
Scenārists (1961–1980) – 13 filmu
Teksta autors (1965–1978) – trīs filmas
Režisors (1965–1983) – divas filmas un septiņi kinožurnāli
Scenārija autors un režisors (1965–1990) – 28 filmas
Scenārija autors, režisors un operators (1992–2009) – deviņas filmas
Četrās valstīs saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā, arī Latvijas Lielo Kristapu (2001). Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris (2011), Latvijas Kultūras akadēmijas goda profesors (2010)