Bergmana kosmoss

Zviedrija? Nu, protams, tā ir Ikea, Volvo un Ingmars Bergmans. Apzinoties šādas «zīmološanas» absurdumu (jo cits uzreiz nosauks savu favorītus – ABBA, Absolut Vodka un Grēta Garbo vai arī Saab, Tetra Pak, Björn Borg, Åhléns, Strindbergs, Kent, SAS, Pirate Bay, Scania, Roxette, Hasselblad, Ericsson, Astrīdu Lindgrēnu un Stīgu Lārsonu), tomēr neviens no šeit minētajiem pasaulslavenajiem zviedru produktiem nav paveicis savas valsts labā to, ko spēja teātra un kino režijas ģēnijs Ingmars Bergmans. Viņš pasaulei pierādīja, ka kaut kur, šīs pasaules augšējā kaktā, provinciālajā Zviedrijā, ir iespējama pilnvērtīga lielo kultūras tēmu eksistence un ka modernajā sadzīvē gruzd eksistenciāli būtiski jautājumi, kas krietni pārsniedz šīs sadzīves mizerablos mērogus. Būtībā Skandināvijas tumšais ģēnijs Bergmans ir pirmais pilnībā realizējies klasiskais modernists – savā valstī un, pieļauju, arī Eiropā. Uzsveru – pilnībā realizējies, jo strādāja abos, visdemokrātiskākajā un viselitārākajā, mākslas žanros – kinematogrāfā un teātrī. Vēl viņš izcili rakstīja: Bergmana, literāta un dramaturga, mantojums vēl tikai gaida savu patieso pasaules slavu. Ingmars Bergmans savā kinematogrāfiskajā domāšanā sasniedza filosofiski tēlainās valodas meistarības virsotni – viņa filmās laiks kļūst par telpu, bet telpa – par laiku. Viņa filmās katram rūpīgam skatītājam ieraugāmais robežojas ar misticismu un reliģiozu pieredzi. Iespējams, Bergmans, būdams protestantiskās jeb skopās ticības skolots, pirmais pasaulē saprata, ka montāža kino rada transcendentālu, metafizisku zīmju sistēmu, kameru vienādojot ar mūžīgo rakstāmspalvu, ar kuru iespējams iekonservēt dvēseles smalkākās kustības. Viņa filmās jūtams, ka… aiz ekrāna vēl kāds stāv. Turklāt – bez laika noilguma. Zemeņu lauks, Persona, Seja, Kaisle, Kauns, Ziemas gaisma, Kliedzieni un čuksti, Rudens sonāte, No marionešu dzīves un skatītājiem visdraudzīgākā drūmā pasaka Fanija un Aleksandrs izskatās tā, it kā būtu filmētas aizvakar. Zviedru Bergmanu viņa daiļrades mērogu dēļ ierasts likt blakus tādiem 60. gadu neangliskās kultūrtelpas kinematogrāfa dižgariem kā japānis Akira Kurosava, itāļu klasicisma jeb lielā stila transformētāji Federiko Fellīni, Lukīno Viskonti un Mikelandželo Antonioni, franču reliģiozais klusētājs Bresons, jau ar krietnu avansu – arī ekscentriskās jaunā viļņa franču plejādes spilgtākie marginālie personāži (Trifo, Godārs, Romērs, Rivets), kuri ar savu līdz neievainojamai perfekcijai izkopto autorstilu nav sajaucami ne ar vienu citu personu pasaules kino.Paradoksālā kārtā Bergmans kinematogrāfu, t. i., lauku, kurā viņš guvis savus visspožākos starptautiskos panākumus, uzskatīja par savu kā režisora blakus nodarbi. Viņa īstās radošās mājas un patvērums bija teātris. Jo tur, Bergmana vārdiem runājot, «tu satiec dzīvus cilvēkus, strādā kopā ar viņiem, nevis vientulībā domā, kā visefektīgāk uz ekrāna atstāt cilvēku ēnas».Vēl, protams, eksistē Bergmans – mīts. Vīrietis despots ar cik tur sievām un neskaitāmiem bērniem, vientuļais vīrs no Aitu salas, Stokholmas Karaliskā drāmas teātra Dramaten tirāns, dzīvs klasiķis, kurš terorizēja visas Zviedrijas kultūras eliti ar sava (pelnīti) izredzētā stāvokļa pretenciozajām kaprīzēm, ģēnijs, kurš bija neciešams. Taču tie ir tikai mīti. Dzīvē droši vien viss bija citādi  – vai gan lai citu iemeslu dēļ Ingmara Bergmana vārds joprojām skan kā dobjš signāls no kāda neaptverami bagāta, baisa un skaista kosmosa, līdz kuram vēl tiekties un augt, un augt, lai apjēgtu.Ingmars BergmansFilmu seansi KSunī Līdz 14.IV sestdienās plkst. 16 un 18 www.kinogalerija.lv