Lī ir unikāls ar savu spēju iejusties un filmēt jebkurā kultūrvidē, iespējams, pat daudz labāk par tai piederīgo. Varbūt tieši ķīnietis Angs Lī varētu režisēt izcilu latviešu filmu, paveikt to, kas mums neizdodas vismaz pārdesmit gadu? Tās Anga Lī filmas, kas tapušas pēdējos desmit gados, ir daudz populārākas par manis piesauktajām: gan eksotiskā pasaka Tīģeris un drakons, gan kontroversiālā kovboju mīlestības drāma Kuprainais kalns un kaisles pilnais spiegu trilleris Iekāre. Piesardzība. Lī kontā ir lērums balvu — divas Venēcijas Zelta lauvas, Oskari un vēl, un vēl. Tikko viņš pielicis punktu Starptautiskajam Venēcijas kinofestivālam, kurā bija žūrijas priekšsēdētājs. Iemesls, kālab virpinu Lī filmu nosaukumus un pārcilāju viņa nopelnus, ir viens vienīgs — Rīgā startē režisora jaunākā filma Ieņemot Vudstoku, kas šogad piedalījās Kannu kinofestivāla konkursa programmā. Šī filma — ironiska, dzēlīga komēdija par aizkulisēm un notikumu gaitu, kas sekmēja leģendārā Vudstokas festivāla tapšanu un norisi, — uzņemta gadā, kad Vudstokas festivāls nosvinējis savu 40.jubileju. Kopš 1969.gada trim augusta dienām (16.—18.augusts), kad koši zaļā laukā netālu no mazpilsētas Betelas notika leģendārais Miera un mūzikas festivāls, ir pagājuši četrdesmit! Vudstoka, kuras vārdu festivāls iemantojis, atrodas nepilnu 100 km attālumā no tās zaļās ielejas, kuru 500 000 (!) festivāla apmeklētāju, vienoti ekstāzē un kolektīvā mākslas baudījumā, pārvērta dubļu laukā. Vudstoka vēsturē ierakstīta ne tik daudz izpildītāju (no Džoplinas līdz Kokeram) dēļ, cik unikālās hipijiskās kopības sajūtas dēļ, kas samērā pieticīgi iecerēto pasākumu (ap 50 000 apmeklētāju) pārvērta neaptveramā pusmiljonu lielā ļaužu jūrā. Kā tika organizēts šis festivāls un kam no tā labums, nestāstīšu — tas viss pedantiski atspoguļots Anga Lī filmā Ieņemot Vudstoku. Turklāt režisors nav sev uzkrāvis neatrisināmu uzdevumu — atspoguļot Vudstokas festivāla milzu mērogu —, bet gan izvirzījis aptveramu mērķi — detalizēti izstāstīt, kā konkrētu ļaužu, kas uztvēra sabiedrības noskaņojumu un intereses, bizness ieguva necerētu mērogu. Filmā redzētajam nāksies ticēt. Grāmatu, kas ir šīs filmas pamatā, sarakstījis kāds Eliots Taibers — būtībā viņš ir arī filmas Ieņemot Vudstoku galvenā varoņa Ņujorkas interjera mākslinieka prototips. Eliots ir atgriezies mājās, lai saglābtu mātes un tēva līdz bezjēgai nolaisto moteļa biznesu, un tieši šajā pašā laikā viņu aplaimo liktenīgā biznesa ideja — ievilināt un pievilināt mazajai pilsētiņai (arī vecāku motelim) kāda vērienīga pasākuma organizētājus. Kur festivāls, tur ļaužu pūļi, kur ļaužu pūļi, tur plaukst tūrisms, zeļ viesnīcas, un kālab arī ne maziņš, noskretis motelītis? Plāns izdodas labāk, nekā iecerēts. Kas un kādēļ — skatieties filmu, kurā ir daudz lielisku lomu un krāšņu personāžu, teiksim, Eliota māmuļa — nikna kā klaburčūska Krievijas ebrejiete britu aktrises Imeldas Stontones izpildījumā vien ir krāšņa dziesma nešķīstai alkatībai. Viņai līdzās spēles izteiksmībā spēj nostāties tikai aktieris Līvs Šreibers (Viknadzis u.c.) kā Vjetnamas kara veterāns transvestīts Vilma, kam festivālā ir svarīgā apsarga loma. Angs Lī izbauda raksturus, piespēlē krāšņas, ekscentriskas detaļas, daudz sevi neapgrūtinot ar hipiju kultūras un fenomena analīzi. Viņa Ieņemot Vudstoku galvenokārt ir filma par necerēti veiksmīgu biznesa plānu, kas palīdzēja radīt popkultūras vēsturē iegrāmatoto grandiozo Vudstokas festivālu — iluzoru hipijiskās vienotības zīmi. Ironiska, dzēlīga, bez sentimenta un nostalģijas. Saruna ar režisoru Angu Lī tapusi Kannu festivālā šā gada maijā.
Vai jūs ar Vudstoku saista arī personīgas atmiņas?
Nē. Man toreiz bija 14 gadu, augu Taivānā. Redzēju kaut ko pavīdam TV
ziņās par notikumiem kaut kur tālajā Amerikā. Tas arī ir viss.
Ar grāmatas (Taking Woodstock: A True Story of a Riot, a Concert, and a
Life — D.R.) autoru Eliotu Taiberu mēs satikāmies kādā Sanfrancisko TV
raidījumā — es reklamēju savu filmu, viņš — savu grāmatu. Viņš man
iespieda rokās šo grāmatu, ko es pat sākotnēji nedomāju lasīt.
Iespējams, fakts, ka reiz jau biju filmējis par ASV 70.gadiem — filmu
Ledus vētra/Ice Storm "par slikto dūšu", Amerikas totālajām paģirām,
kas iestājās pēc Vudstokas —, tomēr lika man izlasīt grāmatiņu, nevis
izdarīt to, ko parasti daru ar līdzīgām dāvaniņām, — aiz stūra
ielidināt miskastē... Un man tā tiešām patika, kaut pirmā brīdī
nedomāju, ka tas ir piemērots materiāls filmai — kaut vai mēroga ziņā.
Iedomājieties, ko nozīmē filmas vajadzībām radīt Vudstokas festivālu!
Cik daudz epizodisko lomu tēlotāju vajadzīgs pat tad, ja esat nolēmis
filmas darbību risināt mazliet atstatus no Vudstokas epicentra — filmā
joprojām ir daudz masu skatu dalībnieku. Galu galā grāmatiņa iepatikās
arī manam kolēģim Džeimsam Šēmusam — ilggadējam manu filmu scenāristam
un producentam. Viņam šķita, ka projekts ir paceļams. Nu ko, viņš ir
boss.
Tomēr filma izvērsās daudz vērienīgāka, nekā es to biju iecerējis.
Ieņemot Vudstoku vajadzēja būt mazai, neatkarīgai filmai, vieglai
komēdijai. Filmas budžets tik un tā sasniedza iespaidīgos 30 miljonus
dolāru, par spīti faktam, ka tajā nepiedalās "megazvaigznes".
Cik pamatīgi jūs esat adaptējies amerikāņu kultūrā?
Es dzīvoju Amerikā, un gribot negribot amerikāņu kultūra ietekmē visu
pasauli. Amerikāniskais var būt specifisks un globāls vienlaikus.
Taivānā dzīvojām ar apziņu, ka amerikāņi ir mūsu aizstāvji, tālab man
nav pretestības atzīt, ka amerikāņi ir ietekmīgākā nācija pasaulē.
Es neiebildu, ka mani bērni bastoja skolu, lai vērotu Obamas
inaugurācijas ceremoniju. Uzskatu, ka viņiem bija jāpiedalās šajā
vēsturiskajā brīdī, kas ir būtisks Amerikai.
Kā atradāt veidu, kā skatīties uz Vudstokas notikumiem. No vienas
puses, filma piedāvā personisku stāstu, no otras — tā ir laika —
60.gadu beigu — portretējums...
Vienīgais iespējamais veids bija personiska refleksija, jo uzfilmēt
Vudstokas festivāla analogu nav iespējams — tā mērogs bija pārāk
grandiozs. Tātad vienīgais veids bija atrast cilvēcisko mērogu — stāstu
par konkrētiem varoņiem, cilvēkiem, kas saistīti ar festivālu, un viņu
tik cilvēciskajām vājībām.
Jūs bieži uzsverat, ka jūtaties kā svešinieks, ienācējs jebkurā vidē un kultūrā...
Tas vienkārši ir jāpieņem, jābeidz pārdzīvot un uztvert sevi kā
otršķirīgu personu, turklāt jābeidz par šo faktu atvainoties. Esmu
ārzemnieks Amerikā, ķīnietis, kurš audzis Taivānā, man vienmēr bijušas
problēmas ar savas identitātes definēšanu, bet tā dēļ es sen vairs
nejūtu kompleksus, kaut neciešu, ka mani cenšas kategorizēt — tāpat kā
manas filmas. Taču, lai nonāktu līdz šai atskārsmei, man pašam bija
jānoiet garš ceļš.
Kādas ir jūsu attiecības ar Taivānu?
Es tur neesmu ārzemnieks, tomēr esmu svešais. Nāku no vietas, kurai ir
ļoti sarežģīta identitāte. Taivāna pat nav valsts, tas ir pazemojoši.
Taču ir jāsadzīvo ar to, jāpieņem šis fakts. Esmu iemācījies būt
tolerants un samierināties, mana attieksme pret parādībām ir ļoti
iecietīga. Tālab arī negribu, lai mani un manas filmas klasificē pēc
žanra, problemātikas, ģeogrāfijas, seksuālās orientācijas un kā tur vēl…
Esmu gatavs akceptēt gan Vudstokas hipijus, gan transvestītu Vilmu no
šīs filmas… Varbūt jums tas šķiet smieklīgi, taču godīga attieksme pret
sevi padara dzīvi vieglāku. Tas man pašam bija garš ceļš — iemācīties
būt godīgam. Pret sevi un citiem. Manu dzīvi ir diktējušas izvēles —
manas un citu cilvēku izvēles, dažas esmu varējis ietekmēt — esmu
izvēlējies dzīvot Amerikā—, dažas ne — faktu, ka savu bērnību pavadīšu
Taivānā, noteica manu vecāku izvēle — viņi aizbēga no Ķīnas komunistiem
uz Taivānu, un es piedzimu kā autsaiders. Tā bieži arī esmu juties.
Jūsu darbos autsaidera aspekts ir spilgti izteikts, kaut filmas nereti
ir perfekti ierakstītas konkrētā vidē — Lielbritānijā, ASV, Ķīnā...
Strādājot ar šķietami svešu materiālu, man vieglāk ieraudzīt esenci,
būtību, nošķirt tekstūru no būtiskā. Ja es strādāju ar ķīniešu
materiālu, man ir daudz grūtāk, jo es aizraujos ar tekstūru — tā man ir
svarīga. Ja es neesmu piederīgs tai videi un kultūrai, par kuru taisu
filmu, dodos pazemīgā, zinātkārā ceļojumā, taču pieturoties pie esences
un būtības. Detaļas jau atnāk vēlāk, tās ir neizbēgamas, jo palīdz
piezemēt, piesiet filmu konkrētam laikam un telpai,
Vai par Vudstokas festivālu būtu iespējams uzņemt nevis komēdiju, bet traģēdiju?
Vudstokai bija laimīgs fināls, par spīti tam, ka sadzīviskā ziņā tas
bija šausmīgi — dubļi, drazas, tualešu trūkums. Nebija ne vardarbības,
ne upuru. Būtībā Vudstokas pieredze ir pozitīva — viss beidzās lieliski
šajā milzīgajā 500 000 cilvēku gūzmā. Šaubos, vai kas līdzīgs varētu
notikt šodien.
Filmā iezīmētas arī ekscentriskās moteļa īpašnieka ģimenes attiecības — dēls, māte, tēvs...
Filmā neiztiku bez nostalģijas, jo brīdī, kad cilvēks iepazīst brīvību,
viņš atvadās no saviem vecākiem. Katra jaunā paaudze meklē jauno, meklē
iespēju salauzt robežas, atvadoties no saviem vecākiem un pagātnes.
Tādas ir arī moteļa īpašnieku ģimenes attiecības. Kāds man teica, ka
mana filma ir melanholiska — piekrītu, kaut centos, lai Ieņemot
Vudstoku būtu komēdija.
Vai ir kāds režisors, kura darbiem jūs īpaši sekojat?
Esmu sajūsmā par Pedro Almodovaru, dažreiz viņam piezvanu. Apjautājos,
kā iet, ko dari, aprunājamies par lietām, par kurām runā tuvi paziņas.
Jūs esat vinnējis Zelta lāčus, lauvas, Oskaru... Kur glabājat balvas?
Dažas kabinetā, dažas krāmu noliktavā.
Vai tiesa, ka galvenās lomas tēlotāju Dēmetri Mārtinu atradāt internetā — youtube.
Jā. Precīzāk, es pat nemeklēju. Viņa komisko skeču ierakstus atrada Džeimss Šēmuss pēc savas meitas norādēm...
Kāpēc ķērāties pie komēdijas?
Biju noguris. Īpaši smagi bija pēc Iekāres. Piesardzības (2007) un
reakcijas, ko filma guva Ķīnā (cenzūra amputēja filmas erotiskās ainas
— D.R.). Man gribējās mieru, prieku, laimi. Nav viegli iemācīties būt
laimīgam, tas prasa meditatīvu praksi... Es biju gatavs filmai, kas ir
uztaisīta ar trīcošu kameru, tādam vieglam eksperimentam, taču es to
īsti nevarēju atļauties.
Vai meditējat?
Cenšos. Taču meditējot man ir žēl tā laika, ko es pavadu meditācijā. Es labāk izvēlos taisīt filmas.
Ieņemot Vudstoku ir par brīvību. Cik brīvs jūs pats esat savās izvēlēs?
Brīvība ir sarežģīta lieta. Man nav atbildes... Es negribu būt brīvs, bet laimīgs,
Es strādāju rāmī, kādā strādā ikviens, kurš saskaras ar cilvēkiem.
Dzīvoju rāmī, kādā dzīvo ikviens, kurš ir atbildīgs par cilvēkiem,
kurus mīl, — bērniem, sievu. Darbs ar cilvēkiem ierobežo tavu brīvību,
jo citi no tevis ir atkarīgi, tu par viņiem esi atbildīgs. Un atbildība
arī ir sava veida rāmis. Konflikti, protams, eksistē, es tos uztveru
mierīgi, cik mierīgi varu, apzinoties, ka nav tādas lietas kā absolūta
brīvība. Tu strādā, rēķinoties ar ierobežojumiem, ar citu viedokļiem un
citu priekšstatiem. Mēģinu atrast to rāmi, kurā es jūtos laimīgs,...
Es gribēju uzņemt pieticīga mēroga filmu par puisi, kurš uztaisīja
biznesu Vudstokā. Man bija jārēķinās ar apstākļiem, ka mēs nevaram
aizrauties ne ar milzīgiem statistu pūļiem, ne Vudstokas festivālā
skanējušajām dziesmām. Un man būs jārēķinās ar viedokļiem, kādus
izraisīs šī filma...
Kāpēc filmai Ieņemot Vudstoku izvēlējāties nepazīstamus aktierus? Lielas zvaigznes arī labprāt spēlētu jūsu filmās...
Man patīk svaigi vārdi, slaveni aktieri nāk ar savu bagāžu, ar savu
piederību Holivudas "izredzēto kastai", ko nevar novākt no ekrāna.
Dažreiz viņu bagāža ir noderīga, dažreiz — traucējoša, kaut, protams,
vienmēr ir izaicinājums iznīcināt viņu standartimidžu. Jāapzinās, ka
režisors var būt vislielākais spīdeklis, bet ir filmas, kuras maksā tik
daudz, ka neviens tās nesāks finansēt bez zvaigznes klātbūtnes. Man
šķiet, ka Ieņemot Vudstoku ir labākais aktieransamblis, kas bija
iespējams šajā filmā.
***
Angs Lī (1954)
Dzimis Taivānā, 1978.gadā ieradies ASV. Studējis kinomākslu Ņujorkas Universitātē.
Balvas
Ēst dzert vīrietis sieviete (1994) — Oskars labākajai ārzemju filmai
Prāts un jūtīgums (1995) — Oskars par labāko scenāriju
Tīģeris un drakons (2000) — 4 Oskari
Kuprainais kalns (2005) — trīs Oskari, Venēcijas Zelta lauva
Iekāre. Piesardzība (2007) — Venēcijas Zelta lauva.