Dokumentālists Ņujorkā

Pagājušajā semestrī katram no mums kursā bija jāparāda pārējiem biedriem fragments no filmas, kas pašu iedvesmojusi. Tāds ļoti vidusskolniecisks uzdevums. Zināju, ka gribu rādīt latviešu dokumentālo kino, jo galu galā tas ir pirmais, ko esmu redzējusi. Ilgu laiku gatavojos rādīt Herca Franka "Par 10 minūtēm vecāks", bet ap to laiku, kad pienāca mana kārta, mēs bijām redzējuši lērumu veco dokumentālo filmu.
Sapratu, ka man jārāda tas, ko latvieši dara šobrīd - Zviedra un Kļavas "Dokumentālists". Diskusijas izraisīja arī minimums, ko parādīju - pirmās piecas minūtes. Par to, vai Inta izmantota. Par to, ka pirmā aina ar viņu kadrā rāda neglaimojoši iekadrētu. Vārdu sakot, sākās gara diskusija, pēc kuras pāris kursabiedri palūdza iedot filmas kopiju.

Pirms dažām nedēļām saņēmu priecīgu epastu no savas studiju programmas vadītājas, kura kā MoMA biedre bija saņēmusi muzeja dokumentālā kino festivāla programmu - filmu, ko Tu mums klasē rādīji, drīz rādīs MoMĀ! Lieki teikt, ka sajutos ļoti lepna un izsūtīju ziņu visiem cilvēkiem, ko zinu Ņujorkā.

Tā kā mana studenta apliecība ļauj uz MoMU iet par brīvu, biju nolēmusi iet uz abiem "Dokumentālista" seansiem novērot publiku - mani interesēja, kā ņujorkieši sapratīs stāstu par attiecībām starp filmas veidotāju un filmas varoni. Manu apņemšanos stiprināja piedāvājums tulkot atbilžu un jautājumu sesiju pēc abiem filmas seansiem - Ivars Zviedris pats brauca uz Ņujorku rādīt filmu. Kad nelielā uztraukumā (jo esmu apņēmusies darīt darbu, kurā nepavisam neesmu profesionāle - tas ir, tulkot) ierodos MoMĀ, saņemu īsziņu no kursabiedra, kurš redzējis Zviedri netālu no muzeja. Sems viņu atpazina no filmas. Nosmaidu, ka Zviedris ātri kļūst slavens arī Ņujorkā.

"Dokumentālistu" skatījās divas pilnīgi dažādas publikas. Sestdien zāle bija pilna ar vietējiem latviešiem - gan studentiem, gan trimdas latviešiem, savukārt svētdienas vakarā bija sapulcējušies pilsētas filmu "gardēži" - pasniedzēji, žurnālisti un vienkārši kino mīļi.

Latviešu seansā smiekli bija tādi paši kā pirmizrādē Rīgā, svētdien varēja just, ka šis tas pazūd tulkojumā - ne jau burtiski, bet konteksta nezināšanas dēļ. Arī jautājumi atšķīrās - ja sestdien tie bija vairāk paredzami un es jutu, ka Zviedris uz tādiem atbildējis jau neskaitāmas reizes (kā atrada Intu, vai nebija bail utt), svētdien skatītāji prasīja, vai bija ainas, kas atstātas ārpus filmas ētisku apsvērumu dēļ un vai Inta kādreiz tiešām tieši pateica "Jā, es atļauju sevi filmēt". Jautājumu uzdeva Kolumbija suniversitātes žurnālistikas pasniedzēja un es to skaidroju ar krietni strikto amerikāņu juridisko pieredzi - katrs dokumentālās filmas varonis šeit paraksta dokumentu, apliecinot, ka atļauj sevi filmēt. Šī iemesla dēļ man patika, kā Zviedris skaidroja, kā, pirmkārt, Inta būtu aizcirtusi durvis un neļautos filmēt, ja tiešām negribētu. Otrkārt, ka viņa akceptēja filmu pirms pirmizrādes.

Un šī ir viena no daudzajām reizēm, kad es sajūtu atšķirību starp Eiropu un Ameriku vai pat Ameriku un neAmeriku - pie mums attiecības tiek pamatotas ar sajūtām, nevis apliecinātas ar parakstu.

Viens skatītājs pat izteica pieņēmumus, ka Inta speciāli salauza statīvu, nevis kameru, jo bez statīva jau filmēt nevar. Visjūtamākā zāles reakcija bija skatoties ainu, kur Inta kritizē filmas ideju un norāda, ka tā būs ļoti slikta filma.

Zviedris saņēma daudz komplimentu par operatora darbu un apbrīnas pilnas replikas par faktu, ka skaņa tika ierakstīta ar kameras mikrofonu. Man bija arī iespēja pievienoties vakariņām ar festivāla dalībniekiem režisoriem. Sarunās ar citiem filmu veidotājiem vienmēr "uzpeld" viena un tā pati patiesība - dokumentālā kino veidošana ir dzīvesveids, ar ko nopelnīt īsti nevar. Pārsteigumu visiem izraisīja Zviedra atbilde uz jautājumu par viņa pašreizējo darbošanos oficiālas amatpersonas statusā. "Mēs Amerikā izvēlamies pasniedzēja darbu universitātē, kad filmu veidošanā vajag "paņemt pauzi"," pretī atjokoja vietējie filmmeikeri.

Dokumentālo filmu festivāls MoMĀ ir pusē un es varu droši teikt, ka no tām filmām, ko esmu paguvusi noskatīties, "Dokumentālists" ir vislabākā.