Tā jau laikam ir – mēs katrs dzīvojam, savas izvēlētās vai uzspiestās dzīves līnijas vadīti, palaikam uz brīdi satiekoties kādā nejaušā krustpunktā... vai arī nesatiekoties, – raksta Viktors Freibergs savā otrajā grāmatā, kas tā arī saucas – Viktora otrā grāmata (2021). Grāmatas nosaukumam piemīt lakoniska elegance, un arī vārds "elegance" Viktora grāmatā atkārtojas itin bieži.
Atbildība par uzrakstīto
Man bija laime satikties ar Viktoru Freibergu būtiskā dzīves krustpunktā, un par to, ko šī satikšanās ir nozīmējusi, domāju visas šīs dienas pēc viņa aiziešanas. No jauna atšķirot Viktora otro grāmatu, pārlasu šā gada martā tapušo ierakstu: "Pateicībā par atbalstu, sapratni un draudzību. Milzīgā cieņā (..) par spēju iedvesmot mani rakstīt. Vislabākie novēlējumi, Viktors." Grāmata turpina fascinēt ar autora erudīciju, enciklopēdiskajām zināšanām un prasmi savīt lieliskā, jēdzieniski blīvā tekstā neskaitāmu filmu elementus un izteiksmes eleganci. Šo vārdu Viktors bieži lieto tekstā, un elegance ir arī apzīmējums, kas precīzi raksturo paša Viktora būtību, tāpat kā viņa smalkā humora izjūta, ironija, pašironija un apbrīnojamās darbaspējas. Viktora otrajā grāmatā Viktors Freibergs "izdestilē" 248 filmu motīvus, sakārtojot tos jēdzienu plauktiņos – sava veida semiotisko kodu šķirkļos. Es apskaužu visus, kas šo grāmatu vēl nav lasījuši. (Atļaujos pārfrāzēt Viktora Freiberga tekstu no Viktora otrās grāmatas, ko viņš velta Alfreda Hičkoka filmai Apmātais/Spellbound (1946).)
Viktora Freiberga pirmā grāmata, personīgajā pieredzē balstītā Kinomāna slimības vēsture, iznāca 2019. gadā – droši vien varētu teikt, ka grāmatas viņš sāka rakstīt vēlu.
Tiem, kas jelkad ir pasūtījuši Viktoram rakstus dažādiem izdevumiem, ir labi pazīstama viņa elegantā "pašnoniecināšanās" un paškritika. Rakstam noteikti bija pievienota pavadvēstule, kas uzrakstīto klasificēja kā nekur nederīgu vai kā tamlīdzīgi. Šī hipertrofēti paškritiskā attieksme pret tekstu Viktoram nebija spēle, bet gan ļoti prasīga filologa attieksme pret rakstīto vārdu. Tas attiecas gan uz viņa rakstiem, gan grāmatām – īpaši pirmo, kurā viņa personīgā pieredze, dzīve un kino savijas blīvā audumā. Dzintara Soduma balva, ko Viktors Freibergs saņēma par Kinomāna slimības vēsturi, viņam bija vismaz Nobela prēmijas svarā – tas mazināja viņa nedrošību un atbildību par uzrakstīto.
Zīmju dekodēšana
Viktors nāk no literatūrzinātnes, viņš ir angļu filologs, un šis ir faktors, kas viņu padarīja par interesantāko filmu vērtētāju un skaidrotāju Latvijā. Kino Viktora dzīvē ienāca, pateicoties tulkošanai, izcilai angļu valodas prasmei – viņš ir tulkojis filmas Kinogalerijā, kinoforumā Arsenāls, savulaik arī amerikāņu komercrepertuāra filmas u. c. Paralēli Viktors Freibergs ilgus gadus bijis akadēmisks mācībspēks Latvijas Universitātē, profesors, docents un aizrautīgi nodarbojies, kā tagad moderni teiktu, arī ar medijpratības vai filmpratības veicināšanu. Pieeja filmai kā simboliski daudzslāņainam tekstam, kurā rezonē gan literāri, gan filosofiski konteksti, ir tā prasme, kas Viktora Freiberga filmu vērtējumus Latvijas kultūrtelpā padarīja tik piesātinātus un interesantus.
Viņš lasīja filmas kā tekstus un dekodēja tos zīmēs, neaizraujoties ar pamācībām filmu autoriem "kā dzīvot un strādāt labāk". Viņam nepatika, ja kāds nejauši viņu nodēvēja par kinokritiķi. Viktoru cienīja autori, kuru filmas viņš vērtēja, proti, lasīja, piešķirot tām īpašu nozīmi. Viktoram patika jēgpilns, intelektuāls kino – Dāvja Sīmaņa, Jura Poškus, Lailas Pakalniņas filmas. Tas par pašu mājām. Viņu aizrāva pasaules kino kultūra un elpa, tās tagadne un pagātne. Viens no daudzajiem kursiem, ko Viktors lasīja LU, bija kurss, kas veltīts britu formālistam, estētam un enciklopēdistam Pīteram Grīnevejam un amerikāņu neatkarīgā kino leģendai Džimam Džārmušam.
Kādā no mūsu daudzajām telefona sarunām Viktors pieminēja, ka arvien mazāk paliek studentu, kuriem pasaules autorkino klasiķu uzvārdi raisa jelkādas asociācijas. Par studentiem un sarežģīto lielo augstskolu dzīvi ar Viktoru runājām daudz un bieži, un šajās sarunās lieti noderēja viņa smalkā ironija.
Intelektuālisma un kaut kāda īpaša britu gara ziņā Viktors man vienmēr ir nedaudz asociējies ar Pīteru Grīneveju, kura darbus viņš tik azartiski un precīzi spēja izskaidrot. Kaut, nē, šī paralēle nebūs līdz galam precīza – Viktors Freibergs bija ļoti labestīgs cilvēks, ko nevar teikt par Grīneveju un viņa filmām. Nespēju atcerēties nevienu epizodi, kad Viktors būtu atļāvies kādam nodarīt pāri, kaut verbāli, viņš allaž spēja saglabāt savu īpašo "britu džentlmeņa" atturību. Viktora britiskums šķita organisks, likās, ka viņš patiešām ir saistīts ar šo kultūru – tur dzimis, audzis, izglītojies. Tā bija ilūzija. Viņam gan bija labi draugi Lielbritānijā, patika tur aizbraukt un aizklīst kādās tik zīmīgās un kinematogrāfiskās vietās, piemēram, parkā, kurā savulaik Mikelandželo Antonioni uzņēmis savu leģendāro Fotopalielinājumu (Blow-Up, 1966). Lai gan Viktora britiskums ir tikai subjektīva prāta projekcija, jo fotogrāfe Agnese Zeltiņa Viktora otrās grāmatas ilustrācijās Viktoru ar viņa laipnu piekrišanu padarījusi par franču intelektuālā komiķa Žaka Tatī varoņa – Ilo kunga – līdzinieku. Un ne bez pamata: šajā grāmatā Tatī filmas, īpaši Playtime (1968), tiek piesauktas ne vienu reizi vien. Žaka Tatī stila elegance un absurds bija Viktoram tuvs.
Viktoram bija kinematogrāfista tvēriens un redzējums, viņš mīlēja kino, un, lai cik naivi izklausītos šāds apgalvojums, kino bija viņa aizrautība, kaislība un pēcāk arī glābiņš.
Pasaule, kurā patverties
Viktora Kinomāna slimības vēsture nāca klajā, kad viņš jau daudzus gadus cīnījās ar vēzi. Šis fakts nebija noslēpums arī Viktora draugu lokam, viņš bieži runāja par savu slimību. Šīs sarunas parasti bija garas, regulāras, taču tajās nedominēja nomācošas histērijas un depresijas notis, drīzāk atsvešināts vērojums un ironija par "piedzīvojumiem ar dakteriem", kuri ir tikai cilvēki un tik dažādi – atbalstoši, skeptiski, nīgri, vienaldzīgi.
Kinomāna slimības vēsturē ir ierakstīta Viktora apbrīnojamā spēja pretoties slimībai. Viņš ar to spēkojās daudzus gadus. Kā Viktors to spēja? Ar fanātisku darbu un nemitīgu pārslodzi – universitātē, tulkojumos, publiskās uzstāšanās reizēs. Pienākumu gūzma, atbildība par tuviniekiem bija tā, kas Viktoram palīdzēja turēties pretī slimībai pat situācijās, kad kāds mediķis bija atļāvies apmēram šādu tekstu: "Nu ko jūs gribat, ar jūsu diagnozi jums sen bija jābūt mirušam." Šo epizodi Viktors draugiem atstāstīja sev raksturīgajā stilā – ar apbrīnojamu pašironiju. Ne man spriest, kas Viktoram deva spēku. Medicīna, melnais humors, sarunas ar draugiem, azartiskais darbaholisms, kurā ietilpa arī daudzu desmitu studentu darbu labošana, vadīšana un pamatīga gatavošanās ikvienai lekcijai, un kino, ko viņš tik ļoti mīlēja kopš bērnības, – droši vien viss šo faktoru kopums.
Viktors ir tulkojis neskaitāmas filmas, un viņa balsi, tās tembru un plūdumu noteikti atcerēsies tie, kuri ir apmeklējuši īpašus filmu pasākumus un festivālus. Taču kino Viktoram Freibergam nebija tikai darbs – pasniedzēja darbs, akadēmiķa darbs, tulka un lektora darbs. Tā bija aizrautība, azarts, kaislība – pasaule, kurā patverties un glābties, kad šīs zemes takas kļūst pārāk nomācošas un neizturamas. Iespējams, kino ļāva Viktoram cīnīties un arī sadzīvot ar savu slimību, kas par sevi atgādināja arvien uzstājīgāk, īpaši pēdējos gados.
Filmām ir sava dramaturģija – sākums, attīstība, kulminācija un fināls. Iespējams, cilvēki, kuri kā zivs ūdenī jūtas izcilu filmu, šedevru okeānā, ir spēcīgāki, jo viedāki, apveltīti ar nāves neizbēgamības un neatgriezeniskuma izpratni. Domāju, Viktora viedums un pieredze ļāva viņam pieņemt savas dzīves "filmu", ar kuras fināla nojausmu viņš dzīvoja daudzus gadus. Viņš pretojās neizbēgamajam finālam, viņš par to ironizēja un ierakstīja to savās grāmatās.
Paldies, Viktor, par to, ka spēji izkāpt no ikdienas darbu gūzmas un uzrakstīt savas grāmatas! Saviem draugiem tu vienmēr būsi līdzās un klātesošs. Tevi kā īpašu un spilgtu pasniedzēju atcerēsies tavi studenti. Tava balss, tava pašironija, tavas garās, nesteidzīgās sarunas – tas viss ir tepat. Viktora otrajā grāmatā vairākkārtīgi ir pieminēts sniegs kā "neziņas, iznīcības vai nāves baltais lauks". To Viktors saskatīja nevienā vien filmā, tulkojot sniegu kā nāves un iznīcības metaforu. Pats viņš aizgāja vasarā, zāles un labības lauku pilnbriedā.
"Kādreiz jaunībā, kad mēs vēl neko nezinājām par ērcēm un visādiem citiem mošķiem, kad vēl nebija no tik daudz kā bail, man patika iegulties zālē un vērot smilgas, kas līgojas vējā. Tad laiks kaut kur izzuda, biju pavisam viens, nekādu rūpju, pienākumu vai trauksmes par nepadarītiem darbiem. Kādreiz es vēl pamēģināšu izdarīt to pašu, varbūt šīs sajūtas atgriezīsies," rakstīts Viktora otrajā grāmatā.
Laiks ir izzudis. Vairs nav nekādu rūpju, pienākumu un trauksmes par nepadarītiem darbiem. Paldies, Viktor, par taviem padarītajiem darbiem, par tavu spēku un labestību! Tu paliec.