Elza Radziņa ir uzskatāma par vienu no pirmajām Latvijas kinoaktrisēm, jo viņa, būdama vēl Jelgavas teātra aktrise, uz ekrāna debitēja jau otrajā pēckara Latvijas spēlfilmā, nospēlējot Raiņa māsas Doras Stučkas lomu viesrežisora Jūlija Raizmana filmā Rainis (1949).
Kinozinātniece Inga Pērkone grāmatā Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino (2020) saskaitījusi, ka Elza Radziņa aktīvās kinodarbības laikā nospēlējusi lomas 30 filmās – galvenokārt otrā plāna tēlus, tomēr spēcīgus un filmas sižetam būtiskus. Tāda ir gan barona saimniecības vadītāja Horsta madāma, galvenās varones Kristīnes padomdevēja filmā Purva bridējs (1966, režisors Leonīds Leimanis, filma restaurēta 2011), gan sarežģītā, skarbā un dramatiskā Oļiņiete brāļu Kaudzīšu romāna ekranizējumā Mērnieku laiki (1968, restaurēta 2019, režisors Voldemārs Pūce), gan atraktīvā Ģertrūde muzikālajā komēdijā Vella kalpi (1970, restaurēta 2011, režisors Aleksandrs Leimanis), kuras filmēšanas laikā aktrise 53 gadu vecumā aizrautīgi mācījusies jāt ar zirgu.
Īpaša vieta šajā lomu rindā ir Ancei režisora Oļģerta Dunkera filmā Klāvs – Mārtiņa dēls (1970, digitalizēta 2022) – lepns un pretrunīgs raksturs, kas savu jaunības mīlestību nes cauri gadiem. Šajā filmā Elzas Radziņas balsī skan vēlāk tik populārā Ances romance, ko šai filmai sacerēja komponists Raimonds Pauls un dzejnieks Jānis Peters. Kolhoznieces Ances tēlā iezaigojas pat karaliskas notis, jo aktrises dzīvē šis ir laiks, kad viņa jau nospēlējusi Hamleta māti, karalieni Ģertrūdi studijas Ļenfiļm režisora Grigorija Kozinceva filmā Hamlets (1964) un filmējas Gonerilas lomā Kozinceva nākamajā Šekspīra ekranizācijā Karalis Līrs (1970).
Līdzīgi karaliska, lepna un pašapzinīga, dramatiski temperamentīga un emocionāli vērienīga ir Elzas Radziņas atveidotā Māte režisora Gunāra Pieša filmā Pūt, vējiņi! (1973), kas risina Raiņa lugas motīvus. Par "stilistiski izturētu un mākslinieciski patiesu" šo Elzas Radziņas veidoto tēlu atzina pat filmas scenārija līdzautors Imants Ziedonis, kurš vispār nepiekrita režisora Pieša traktējumam.
Gluži simbolisku lomu režisors Gunārs Piesis uzticējis aktrisei savā pēdējā filmā Maija un Paija (1990, restaurēta 2021) – šajā Annas Brigaderes pasaku lugas ekranizācijā Elza Radziņa ir metaforiskā likteņlēmēja Laima, kas ienāk lauku sētas pagalmā un dod svētību Maijas turpmākajam ceļam uz laimi.
Interesanti, ka vairākas no Elzas Radziņas atveidotajām otrā plāna lomām ir saistītas ar dzīvokļa saimnieces vai kaimiņienes statusu, ļaujot viņas atveidotajam tēlam kā fona komentētājam labāk redzēt visu no malas. Tāda ir Paula režisora Arvīda Krieva filmā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987, restaurēta 2019) – vienmēr tuvu klāt filmas galvenajam varonim Kārlim (Alvis Hermanis) –, un tāda ir arī Elzas Radziņas pēdējā kinoloma – Timmera kundze režisora Jāņa Putniņa filmā Paslēpes (2001), dāma, kuras dzīvoklis atrodas tieši blakus filmas kriminālo notikumu centram.
Īpaši smalka nianse šajā tēlā ir fakts, ka Elza Radziņa savu lomu nospēlē tikai ar žestiem un mīmiku, jo viņas varone atbilstoši filmas stāstam pēc dramatiskiem dvēseles pārdzīvojumiem zaudējusi spēju runāt. Amizantu noskaņu lomai piešķir smalka saspēle ar citu izcilu aktieri – Oļģertu Kroderu izmeklētāja Andersona tēlā.
Novērtējot Elzas Radziņas filmogrāfijas ietilpību un jaudu, 2003. gadā aktrisei tika piešķirta Nacionālā kino balva Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Visas filmas, kas apkopotas kolekcijā Aktrise Elza Radziņa, no 10. februāra var bez maksas skatīties tiešsaistē Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv dažādu ierīču ekrānos un visā Latvijas teritorijā, kur vien pieejams interneta pārklājums, – ne tikai datora pārlūkprogrammās, bet arī viedtālruņos un planšetdatoros ar jaunākajām operētājsistēmas iOS un Android versijām.