Šovasar tiek uzņemta Krievijas un Latvijas kopražojuma filma, režisora Alekseja Učiteļa jaunākais kinodarbs 47 par leģendārā rokmūziķa Viktora Coja pēcnāves notikumiem. To veido radošā producentu apvienība Rok sadarbībā ar studiju Mistrus Media. Filmas nosaukumā ir ietverta atsauce uz grupas Kino studijas ierakstu, kas nekad nav ieraudzījis dienasgaismu (Kino daiļradē ir bijuši albumi 45 un 46, kas tika izdoti pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā).
Vienu no lomām tajā spēlē Marjana Spivaka, kuru pasaulei atklāja krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma Nemīlestība (2017) ar Andri Keišu vienā no galvenajām lomām. Savā Instagram kontā @mofevna viņa 8. jūlijā ir nopublicējusi fotogrāfiju ar šķīvi, kas tūlīt tiks sadauzīts pret kameru pirms filmēšanas sākšanas. Uz tā ir uzzīmēts Saules aptumsums gluži kā uz grupas Kino albuma Zvezda po imeņi Solnce (1989) vāciņa ar skaitli 47 tā vidū. "Ar dievpalīgu!" pierakstījusi aktrise.
Darbi un nedarbi
Pēc pirmo kadru uzņemšanas Pleskavas apgabalā Krievijā darbs pie filmas turpinās Tukumā, Engurē un Kuldīgā – pašā jūlija izskaņā. Uz Baznīcas ielas ir izlikts ar tumši zilas krāsas audumu apvilkts zārks. Gluži kā zviedru režisora Ingmara Bergmana leģendārā kinodarba Zemeņu lauks (1957) sākumkadros tās galvenā varoņa profesora Īsaka Borga nosapņotajā sapnī, kurā tas izkrīt no braucošiem ratiem, kad pret laternas stabu atsitas un nolūst viens no riteņiem.
Cauri gadu desmitiem Kuldīga ir bijusi pievilcīga vieta vietējo un ārzemju kinodarbu uzņemšanai. Te ir tapuši gan Vara Braslas Emīla nedarbi (1985), gan vācu režisora Vernera Hercoga filma Neuzvaramais (2001) par ebreju izcelsmes spēkavīru, kurā pilsēta atveidoja galvenā varoņa dzimto pusi. «Kuldīga bija nofilmēta tik skaisti, ka varēja iemīlēties!» uzskata vietējā gide Ludmila Ullase, kuras atmiņa glabā daudzus stāstus par filmu uzņemšanu pilsētā.
Astoņdesmito gadu sākumā te ir filmēts režisoru Aleksandra Alova un Vladimira Naumova divsēriju kinodarbs Krasts (1984) pēc Jurija Bondareva romāna motīviem par krievu leitnanta Vadima Ņikitina un jaunas vācietes Emmas Herbertas mīlestību karalaikā un atkalredzēšanos pēc daudziem gadiem: "Nesen mans dēls atzinās, ka toreiz kopā ar citiem puišeļiem veselu nedēļu nav gājuši uz skolu." Par vienu (nostriļītu) cigareti ir varējis pasēdēt uz tanka, par divām – tikt tajā iekšā!
Pēdējais ceļojums
Filmas 47 sižets sākas brīdī, kad šosejas Sloka–Talsi 35. kilometrā netālu no Tukuma apraujas Viktora Coja dzīve. Tās galvenais varonis ir šoferis, kura vadītajā autobusā ietriecās padomju rokzvaigznes moskviča markas automašīna. Viņš neko nezināja par šo mūziķi, neklausījās viņa dziesmas. Viņš nezināja arī to, ka šis negadījums uz visiem laikiem mainīs viņa dzīvi. Tieši viņu Aleksejs Učiteļs kopā ar scenāristiem Aleksandru Gonorovski un Savu Minajevu ir piesēdinājis pie stūres mūziķa pēdējā braucienā uz dzimteni, kurā visi notikumi ir izdomāti.
Režisora topošajā kinodarbā zārks ar Viktora Coja mirstīgajām atliekām dodas ceļā no Latvijas uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu) kopā ar mūziķa tuviniekiem, grupas Kino biedriem un producentu Juriju Aizenšpisu. "Tas būs road movie ar melodramatisku akcentu," raksturo Aleksejs Učiteļs, kurš pēc lielbudžeta filmas Matilde (2017) par Krievijas pēdējā imperatora Nikolaja II un slavenās balerīnas Matildes Kšesiņskas mīlestības peripetijām ir atgriezies pie kamerkino.
Re, kur tas ir! Pa Kuldīgas vecpilsētas ielu garām krāsu un tapešu veikalam brauc dzelteni brūnas krāsas PAZ markas autobuss ar uzrakstu "Nosūtījumā". Padzirdējuši šīs ziņas, masu skatu dalībnieku atveidotie astoņdesmito gadu stilā ģērbušies grupas Kino pielūdzēji ar viņiem iedalītajām ģitārām, magnetofoniem un plakātiem rokās sāk skriet pakaļ un sisties tā logos. Šo jauniešu sturmi režisora ilggadējā cīņubiedra operatora Jurija Kļimenko kamera tver pār šofera Pāvela plecu.
Mīta radīšana
"Viņš ir vienkāršs cilvēks, kurš kļūst par meteorīta kritiena liecinieku," par savu atveidoto varoni stāsta pazīstamais krievu aktieris Jevgeņijs Ciganovs, kurš ar Alekseju Učiteļu ir strādājis jau iepriekš. Viņu pirmā satikšanās notika filmā Pastaiga (2003), kurā aktieris atveidoja Petju un ielauzās kadrā (un pārējo divu varoņu Oļas un Aļošas attiecībās) kā nedaudz bezkaunīgs, taču pievilcīgs jauneklis. Pēc diviem gadiem viņu sadarbība turpinājās filmā Kosmoss kā priekšnojauta (2005).
Kā viņa paša dzīvē ienāca Viktors Cojs? "Manā dzīvē grupa Kino ienāca piecpadsmit gadu vecumā, kad sāku spēlēt ģitāru un pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kuri bija aizrāvušies ar rokmūziku. Toreiz Arbata rajonā mitinājās kāds puisis, kurš bija līdzīgs Viktoram Cojam un zināja visu mūziķa daiļradi. Es pie viņa mācījos. Pirmās dziesmas, kuras es apguvu uz ģitāras, bija Gruppa krovi un Zvezda po imeņi Solnce," atceras Jevgeņijs Ciganovs, kurš paralēli aktierprofesijai muzicē grupā Poka prjot.
Uz ekrāna nebūs aktiera, kurš spēlē Viktoru Coju. Viņa tēls veidosies no detaļām, šajā procesā tiks izmantotas filmas varoņu replikas, dialogi un emocionālā reakcija. "Kad ēd saldējumu, vajag caur plakstiņiem skatīties uz sauli. Vitjka izdomāja," saka Nadeždas Kaļeganovas atveidotā varone – meitene fotogrāfe, kura mūziķa dzīves laikā ir sekojusi viņam ik uz soļa. Aktrise atkārto vēl un vēl. Aleksejs Učiteļs ir ļoti prasīgs, pat skarbs režisors, kā viņš pats atzīst.
Viktora Coja pēdējo mīlestību Natāliju Razlogovu filmā 47 spēlē Pauļina Andrejeva, kuras varone nekad nav izplūdusi komentāros pēc mūziķa nāves. Režisora dokumentālajā filmā Pēdējais varonis (1992) ir atrodams neliels atmiņu atstāstījums par Ameriku, kur Viktors Cojs viņu ir aizvedis uz Disnejlendu. "Tā ir vieta, kurā gribas paprasīt politisko patvērumu," šo Natālijas Razlogovas izteikto frāzi viņš bieži vien ir atkārtojis un ierakstījis sava mīta pamatos.
Negaistošā slava
Piedāvājumu uzņemt dokumentālu filmu par Viktoru Coju Aleksejs Učiteļs saņēma uzreiz pēc traģiskās autoavārijas. Režisora rīcībā bija daudz uzfilmēta materiāla, kas nebija iekļuvis viņa iepriekšējā dokumentālajā filmā Roks (1988) par Ļeņingradas rokmūziķu dzīvi astoņdesmito gadu otrajā pusē ar Viktora Coja, Borisa Grebenščikova, Jurija Ševčuka un citu varoņu piedalīšanos. "Es nebiju no tās vides, tāpēc viņi mani uzņēma piesardzīgi," atminas Aleksejs Učiteļs.
Tajā laikā grupas Kino līderis strādājis par kurinātāju ogļu katlumājā Blohina ielā 15, kas tautas valodā tika dēvēta par "Kamčatku". Režisors ir sarunājis, ka ieradīsies pie mūziķa kopā ar operatoru un skaņu režisoru viņa dežūras laikā un filmēs notiekošo. Ja Viktoram Cojam nepatiks uzņemtais materiāls, viņi paspiedīs viens otram roku un šķirsies. Uz noskatīšanos ir atnākusi visa grupa, ģērbusies melnā. Nu kā? Normāli! – mūziķa vērtējums ir kļuvis par režisora caurlaidi Ļeņingradas rokmūzikas pasaulē.
Dažus gadus vēlāk Aleksejs Učiteļs nodibināja savu kinokompāniju ar tādu pašu nosaukumu. "Roks nav tikai mūzikas žanrs, tas ir liktenis," akcentē režisors, atgādinot par vārda dubultnozīmi krievu valodā. Šķiet, ka visa filmas 47 uzņemšanas grupa ir uz vienota muzikālā viļņa. Te garām paiet meitene T kreklā ar britu rokgrupas Oasis nosaukumu uz krūtīm, te – puisis ar norvēģu blekmetāla grupas Satyricon 2013. gada Eiropas turnejas pilsētu sarakstu uz muguras.
"Tā ir maģija," par Viktora Coja daiļrades un personības negaistošās popularitātes fenomenu saka Aleksejs Učiteļs, kurš vēlas palīdzēt tam pietuvoties caur savu filmu. Kā apliecinājums režisora vārdiem ir arī nesenā amerikāņu rokgrupas Metallica uzstāšanās Lužņiku stadionā Maskavā, kur mūziķi izpildīja grupas Kino dziesmu Gruppa krovi, turpinot savu tradīciju dažādās pilsētās nospēlēt kādu kompozīciju no tās valsts ietekmīgāko muzikālo apvienību repertuāra.