Visspilgtākajā atmiņā no pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad MTV vēl bija mūzikas kanāls, palikuši divu dziesmu klipi: Ava Adore (The Smashing Pumpkins) un Wannabe (Spice Girls). Ne tikai tāpēc, ka dziesmas labas un jau kļuvušas par popa klasiku. Tagad jebkurā mirklī šos klipus var noskatīties YouTube, lai pārliecinātos par iemeslu, kāpēc šīs četru minūšu filmiņas tā ierāvušas sevī un likušas skatītājam justies gandrīz kā iesaistītam visā, kas tur notiek. "Gandrīz" tikai tāpēc, ka iesaistīšanās nav nepieciešama – skatītājs tur jau ir. Tās ir uzņemtas ar vienu kameru garā nepārtrauktā kadrā, un nekāda montāža nav bijusi vajadzīga. Arī Oskara Upenieka filmētie festivāla Kartupeļpalma koncertu fragmenti uzņemti vienā kadrā un tāpēc uzbur ticamāku klātbūtnes efektu, nekā septiņu operatoru komandai filmējot no visām pusēm ar dažādiem objektīviem un režisoram pēc tam vēl ilgi svīstot, kad viņš to visu savāc kopā un montē, gluži kā mēģinot no tiem pašiem materiāliem uzcelt no jauna karā uzspridzinātu māju. Ja izdodas – gods un slava, bet arī ordenis ir tikai ordenis.
Objektīvi ir acis
Pašlaik ekrānos skatāms interviju cikls, kurā dažādi cilvēki atklāti stāsta par savu skarbo pieredzi, un tam dots nosaukums Dzīvei nav melnraksta. Bet dzīvei nav arī montāžas – ar acīm, kas ir mūsu dabas dotās kameras, mēs katrs vērojam ap sevi notiekošo, ar ķermeņa un acu kustībām pagriežoties un fokusējoties uz objektiem, kas konkrētajā mirklī dažādu iemeslu dēļ mums gribot negribot jāredz, vai paši izvēlamies uz tiem skatīties. Protams, iespēja notiekošo vērot no dažādiem rakursiem, ar montāžas palīdzību tuvplāniem nomainot kopplānus, ļauj paspilgtināt notiekošā dramaturģiju, parādot aktieru dusmās savilktās lūpas un asarojošās acis pa visu ekrānu, bet ticamības iespaids tādējādi tiek pazaudēts, jo samontēt taču var jebko un arī digitālā pēcapstrāde dod iespējas montāžas vietas saplūdināt jeb paslēpt.
Arī tikai ar ausīm uztveramās informācijas sagatavošanā mūsdienu tehniskās iespējas ļauj skaņdarbu apstrādāt un papildināt, producentiem ilgā darbā mēģinot panākt, lai galarezultāts izklausītos kā viens vesels – nospēlēts un ierakstīts no sākuma līdz galam, visiem iesaistītajiem jūtot savstarpējo kontaktu. Tāpēc arī mūsdienu mūziķi mēdz atgriezties pie "dzīvā" ieraksta studijā, jo tad izklausās dabiskāk – gluži kā koncertos publikas priekšā. Ierakstot lentēs, kā to savā Bicycle Systems studijā dara Ingus Baušķenieks, tādas iespējas labot pat nemaz nav – kā tajā brīdī nospēlēji, tā arī skanēs.
Mānīties vairs nevajag
Tik garam pārdomu ievadam iedvesmu guvu, noskatoties Matīsa Kažas jauno spēlfilmu Ūdens garša, kas uzņemta šādā veidā – vienā garā kadrā bez montāžas. Kamera vairāk nekā pusotru stundu darbojusies operatora Aleksandra Grebņeva rokās, fiksējot tieši tikpat ilgu nepārtrauktu un līdz pēdējam sīkumam izplānotu un iestudētu darbību kā teātra izrādē, kas notiek skatītāju acu priekšā. Ar to starpību, ka arī kamera – atšķirībā no skatītāja savā krēslā – ir kustībā ar iespēju objektiem pietuvināties fiziski vai tos "piezūmojot". Mūsdienu datu saglabāšanas priekšrocība ir iespēja patiešām šādu ieceri realizēt bez mānīšanās, jo kinofilmu izmantošanas ērā pagājušajā gadsimtā viens trīssimt metru garais rullis fiksēja tikai desmit minūtes.
Filmēšana vienā garā kadrā nav nekas jauns – Alfreds Hičkoks savā 1948. gada filmā Virve/Rope astoņdesmit minūšu nepārtrauktas darbības ilūziju radīja, filmas ruļļa beigās aptumšojot kadru, piemēram, ar kameru "iebraucot" varoņa žaketes aizmugurē un nākamo rulli sākot ar attālināšanos no šīs žaketes muguras. Endijam Vorholam, 1965. gada Impēriju/Empire uzņemot uz šaurākas – 16 milimetru – filmas, jau bija iespēja iegūt pusstundu garus nepārtrauktus kadrus. Mūsdienās, protams, izmantojot dažādas digitālās tehnoloģijas, kas tiek plaši lietotas specefektos, ir vēl vairāk iespēju skatītāju piemānīt, bet vai tas patiešām izskatīsies līdz galam ticami? Ūdens garšā visi aktieri ir arī scenārija līdzautori, protot (es minu) iziet no situācijas, ja paslīd kāja vai ne no tās puses vējš uzpūš, kaut kas ir sajucis vai aizmirsies un ir spontāni jāieskatās kamerā vai jāpasaka kaut kas vēl labāks par to, kas uzrakstīts. Kļūdām nav laika, jo kamera strādā. Aktieris noņem apšļakstīto filtru kameras priekšā, un viss turpinās.
Influencere – žurnālistes meita
Tomēr iepriekš aprakstītais nav vienīgais iemesls, kāpēc filma Ūdens garša noteikti jānoskatās. Tā ir tik pilna ar visu to, kas noticis un joprojām notiek mums apkārt pēdējos gados, ka ar šī nepārtrauktā kadra palīdzību ekrānā jau ievilktais skatītājs izdzīvo visas šī laika norises. Piemēram, influenceru ietekme, kas ir daudz tiešāka nekā savulaik preses vai televīzijas žurnālistiem. Influencere filmā ir žurnālistes pēctece arī bioloģiski. Viena no varonēm – meitene (lomā Alise Dzene), kura savā blogā reklamē visādas mistiskas lietas, kam patiešām tic, un par to saņem naudu, izglītības iegūšanu un strādāšanu uzskatot par lieku laika nosišanu, – konfliktē ar savu mammu žurnālisti Katrīnu (Iveta Pole), kura cenšas atmaskot arī viņas meitu savu naivo sekotāju barā ievilkušo mistisko organizāciju (Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis), kas tirgo kaut kādu strukturēto ūdeni, kam esot pa spēkam beidzot atrisināt pasaules problēmas, sākot ar tā lietotāja izglābšanu no visa liekā. Grūti te nesavilkt paralēles ar skandalozo Memory Water.
Vēl kāda viegli nolasāma norāde ir uz mūsdienu sabiedrībā populāro atcelšanas kultūru – jauns, talantīgs mūziķis (Gerds Lapoška) izpelnās nosodījumu un no viņa atsakās koncertaģentūras pēc tam, kad viņš, saelpojies kādu reibinošu vielu, kas "atver visas čakras", atjēdzas guļam blakus jaunajai influencerei, nesaprazdams, kas vispār ir noticis. Klausoties mūziku, skatoties kino un lasot grāmatu, vislielāko efektu no konkrētā darba var gūt, ja rodas iespaids, ka tas viss tiek improvizēts uz vietas un nekas nav iepriekš izdomāts. Tas ir iespējams, ja cilvēkam visa tā informācija, ar kuru tur tiek manipulēts, izceļot konkrētajam mirklim piemērotāko (vai tieši otrādi), vairs nav nekur jāsagūglē, bet ir jau iestrādājusies asinsritē, elpošanā, domāšanā un izsprūk ārā katrā bilstā vārdā, darbībā, reakcijā. Ūdens jebkurā gadījumā ir tikai ūdens.