Rīgas Starptautiskais kinofestivāls tiks atklāts šodien ar režisora Dāvja Sīmaņa otro pilnmetrāžas spēlfilmu Tēvs Nakts, kas vēsta par latvieti Žani Lipki un viņa ģimeni, kura Otrā pasaules kara laikā no nāves izglāba vairāk nekā piecdesmit ebreju. Pirms diviem gadiem viņš ieguva Riga IFF galveno balvu par savu kinodarbu. Nesen uz lielajiem ekrāniem ir iznākusi viņa pilnmetrāžas dokumentālā filma Mūris, kas šobrīd apceļo Eiropu.
Par savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Pelnu sanatorija galveno varoni jūs teicāt, ka tas ir jūsu alter ego. Kādas ir jūsu attiecības ar Žani Lipki?
Pelnu sanatorijas galvenais varonis ticēja racionālismam, bet vienā brīdī apzinājās savu bezspēcību. Žanis Lipke ir mans vēlmju formāts, kuram es gribētu līdzināties. Viņš spēj pārkāpt sev pāri un parādīt savu cilvēcību. Viņš spēj pieņemt lēmumus un spert radikālus soļus, lai palīdzētu citiem cilvēkiem, lai paglābtu viņus no bojāejas.
Visu izšķir nejaušība.
Visām lietām ir savs sākums. Viņā tas ir, bet ir nepieciešama kāda ārēja nejaušība, kas iekustina šo mehānismu.
Kurā brīdī Puika ar suni kļuva par Tēvu Nakti?
Rakstnieces Ineses Zanderes grāmata Puika ar suni kalpoja par mūsu iedvesmas avotu, taču, strādājot pie scenārija, fokuss no Žaņa Lipkes dēla Ziga pakāpeniski pārvirzījās uz viņu pašu, tādējādi parādot šo vēstures periodu tumšāku un smagāku, nekā tas ir romānā. Arī suņa filmā ir maz.
Vienā no intervijām producents Gints Grūbe runāja par jēdziena "drosme" degradāciju.
Mūsdienās nav iespējams pārbaudīt tāda veida drosmi, nav iespējams rekonstruēt tāda veida lēmumus, kādus pieņēma Žanis Lipke. Mēs nevaram iedomāties, ko nozīmē nonākt situācijā, kas līdzinātos Otrajam pasaules karam, vācu okupācijai un holokaustam Latvijā. Mēs esam no tā pasargāti. Mēs varam cerēt, ka šāda veida traģēdija vairs neatkārtosies. Kā izpaužas drosme mūsdienās? Mēs esam vārdu un bildīšu sabiedrība, kurā drosme ir kaut ko pateikt un parādīt, nevis veikt reālu rīcību – rakt bunkuru, slēpt cilvēkus.
Holokausta laikā tika nogalināti aptuveni 70 000 Latvijā dzīvojošo ebreju. Jūs esat teicis, ka filmā nav jārāda masas, bet ir jārada nojausma par šo visaptverošo ļaunumu.
Mēs visu laiku tiekam bombardēti ar ziņām par bojāgājušajiem, kurus mēs vairs neuztveram kā reālus cilvēkus. Šajā informācijas pārbagātībā esam notrulinājuši savas sajūtas un aizmirsuši par līdzpārdzīvojumu, turklāt Žaņa Lipkes rīcība ir svarīgāka par jebkuru skaitli, jo katra izglābtā dzīvība ir vērtība. Pat ja tā būtu tikai viena.
Kāds būs trešais kinodarbs jūsu vēsturisko pilnmetrāžas spēlfilmu triloģijā?
Tā būs absurda komēdija, kuras darbība norisināsies gadu pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Tas būs stāsts par latviešu revolucionāru un avantūristu Pēteri Mālderi, kurš maina identitātes, piedalās dažādos reālās dzīves inspirētos notikumos un, griežoties šajā trakuma karuselī, virzās pretī globālajai kataklizmai (Pētera Māldera vārds ir saistīts ar leģendāro Sidnejstrītas aplenkumu (1911), kuru vadīja toreizējais Lielbritānijas iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils – red.).
Ja uzņemat dokumentālo filmu, pievēršaties mūsdienām, ja spēlfilmu – vēsturiskiem notikumiem.
Tāda dalījuma nav. Tā ir izkrituši kauliņi. Iespējams, tas ir saistīts ar manām vēstures studijām (Dāvis Sīmanis ir absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti – red.) un manu akadēmisko interesi par pagātnes notikumiem. Tikpat labi Mūris runā par vēsturi, kas ir atstājusi nospiedumus mūsdienās, tikpat labi Pelnu sanatorija vai Tēvs Nakts kalpo par metaforu laikam, kurā mēs dzīvojam.
Kā Tēvs Nakts sasaucas ar mūsdienām?
Žaņa Lipkes darbība liek domāt par mūsdienu varoņiem – kādi tie ir? Kā viņi ir mainījušies? Tā aktualizē jautājumu par palikšanu vai nepalikšanu malā un dažāda veida sentimentiem – antisemītismu, homofobiju, rasismu. Tie joprojām ir dzīvi. Tie eksistē mums apkārt. Nereti tos pauž mums tuvākie cilvēki. Šī filma ir spēcīgs atgādinājums, līdz kam tādi sentimenti var novest.
Filozofs un publicists Ilmārs Šlāpins atzina, ka nav gaidījis no jums tāda veida filmu kā Mūris.
Man bija svarīgi pievērsties pašam sev – kā cilvēkam, kurš dzīvo šajā vēsturiskajā periodā un apskata dažādas tēmas, kas ir saistītas ar robežu kā metaforu vai fizisku līniju, kura šķir valstis un sabiedrības. Vienlaicīgi tas bija ceļojums telpā un sevī – mēģinājums atklāt lietas, ko līdz šim neesmu zinājis.
Kas tas ir?
Es atklāju, ka bailēm ir radoša daba. Ja tu no kaut kā baidies, tu sāc pievērst tam uzmanību un fokusēties uz to ("Tas ir pat simptomātiski, ka viens no intelektuāli spēcīgākajiem Latvijas kinorežisoriem atzīstas iracionālās bailēs, saskaroties ar šķietami tik banālo tēmu par Eiropas un Krievijas līdzāspastāvēšanu," savā recenzijā par kino rakstīja kinokritiķe Kristīne Matīsa). Šī ir vienīgā filma, kurā esmu mēģinājis intimizēt savu personību.
Vairāk negribat tādu pieredzi?
Es domāju, ka ne. Jūs kā režisors nekad nejūtat gandarījumu par savu filmu, jo nekad to neieraugāt – tās veidošanas laikā jūs esat kā intuitīvs radījums, kurš maldās tumsā un cer, ka viss saslēgsies, bet pēc pirmizrādes tā jūs pamet kosmiskā ātrumā. Tā jums paliek kā neatminēta mīkla, tāpēc man vienmēr ir bijusi svarīga saruna ar skatītājiem, kurā atklājas viņu interpretācijas, bet šajā gadījumā man ir ļoti grūti sarunāties.
Pirms mūsu sarunas jūs ar režisoru Viesturu Kairišu pārrunājāt aizvadītās Saeimas vēlēšanas (saruna notiek Ego Media studijā, kur Viesturs Kairišs montē savu jaunāko pilnmetrāžas spēlfilmu Pilsēta pie upes). Jūs bijāt aktīvi viedokļu paudēji.
Savā ziņā mēs jutām pienākumu to darīt. Piekrītu Viesturam, ka jāpauž sava attieksme pret notiekošo pēc iespējas skaļāk, lai kāds to sadzirdētu. Vai kāds to sadzirdēja, tas ir cits jautājums. Es nobalsoju Reikjavikā, kur KPV LV ieguva vairāk nekā piecdesmit procentu vēlētāju atbalstu. (Islandē tika izrādīta D. Sīmaņa dokumentālā filma Mūris – red.)
Vai kultūras personībām vajadzētu vairāk iesaistīties šādā viedokļu paušanā?
Es piedzīvoju skumju vilšanos, kad tika atzīmēta Radošo savienību trīsdesmitgade, kur kļuva skaidrs, ka politiskā refleksija kultūras personību vidū ir pilnībā izskausta un viss balstās uz pagātnes atmiņām par viedokļu līderiem, kuri varēja iedvesmot uz nozīmīgām pārmaiņām. Šobrīd tas ir pilnībā mainījies. Tas ir saistīts ar individualizēšanos, sevis nošķiršanu un pašpietiekamības sajūtu. Tā ir negatīva tendence, jo demokrātijas subjektam ir jāapzinās savas iespējas noteikt valsts attīstības virzienu. Šī gada Saeimas vēlēšanu rezultāti parāda, ka puse no visiem balsstiesīgajiem ir ignorējuši savu varas potenciālu.
Kas ir veicinājis šīs politiskās refleksijas trūkumu kultūras personību starpā?
Tas ir radies izdzīvošanas situācijā, jo materiāli sarežģītos apstākļos ir grūti atrast papildu enerģiju. Katrs izkliedz savu aizvainojumu un sīkmanīgus vērtējumus, kurus neviens nedzird, jo pa šo laiku ir mazinājies arī kultūras personību statuss sabiedrībā. Mums nevajadzētu nodarboties ar nepārtrauktu pelnu bēršanu uz galvas un teikt, ka viss ir slikti. Šajā valstī ir daudz problēmu, bet tā ir pietiekami veiksmīga valsts, vērtējot no vēsturiskajiem nosacījumiem, kas tai bija vēl pirms trīsdesmit gadiem.
Jautājums jums kā antipopulistam. Kādu ietekmi atstās viltus faktu vilnis uz sabiedrību?
Viltus fakti nu ir vispārēji pieņemta parādība, pateicoties populisma izplatībai Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā. Lielākā problēma ir meklējama nevis dažādu agresīvu dīvaiņu izkliegtajos saukļos, kas neatbilst patiesībai, bet tajā, ka šī tendence radīs uzticēšanās traumu, kas sekos līdzi nākamajām paaudzēm. Cilvēki vairs nezinās, kam uzticēties – ne tikai attiecībā uz politiķiem un medijiem, bet arī uz cilvēkiem apkārt. Tas veicinās vēl lielāku atrautību vienam no otra un savstarpējas sarunas neiespējamību. Jau tagad mēs to aktīvi praktizējam, neskatoties uz to, ka darbojamies sociālajos tīklos un dalāmies ar informāciju par sevi un citiem – rakstām, publicējam bildes un komentējam. Pietiek palūkoties, kā cilvēki pusdieno. Viņi visu laiku kaut ko meklē telefonā un, iespējams, kaut ko arī atrod. Dažreiz ir vērtīgi izkāpt no tā ārā un aizdomāties, kāpēc mēs esam uz šīs pasaules un kāda jēga ir tērēt enerģiju tādā veidā, kādā mēs to tērējam.
Pirmizrāde
Režisora Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilma Tēvs Nakts kinoteātrī Splendid Palace 18. oktobrī plkst. 19