Esmu pētniece, nevis rakstniece. Neko nefantazēju, tikai izpētu un priecājos, ka no tām drupačām, ko salasu kopā, sanāk tīri glīts maizes kukulītis. Tā paplašinu garīgo apvārsni, un tas ir vislielākais gandarījums, ne jau honorārs, – saka muzikoloģe, nu jau astoņu grāmatu autore Daiga Mazvērsīte. "Kā izmērīt laiku, ja ieguldi visu dzīvi? Būtībā dzīvoju to cilvēku, nevis savu dzīvi. Uz šodienas notikumiem raugos distancēti, jo daļa no manis dzīvo pagātnē. Esmu cilvēks, kas cildina pagātni un grib atgādināt latviešiem par viņu izcilajiem talantiem. To arī uzskatu par savas dzīves jēgu – sakārtot latviešu estrādes mūzikas vēsturi," viņa piebilst.
Daudzi XX gadsimta komponisti, mūziķi un dziedoņi, orķestri un ansambļi savulaik tikuši cildināti un celti vai debesīs, bet tagad ir aizmirsti. Par kādreizējām slavenībām no Alfrēda Vintera līdz Zigfrīdam Račiņam atgādina Daigas Mazvērsītes jaunākā grāmata – triloģijas Melnbaltās dziesmas pirmā daļa, ko laidusi klajā izdevniecība Zvaigzne ABC.
Daiga Mazvērsīte par latviešu populāro mūziku raksta kopš 1986. gada. 90. gadu sākumā viņa bija mūzikas avīzes Una galvenā redaktore. Latvijas Radio mūzikas vēsturei veltījusi ciklus No putekļainā plaukta un Dzīves ritmi mūzikā, turpina veidot raidījumu Zelta graudi. Muzikoloģes sarakstīto grāmatu vidū ir monogrāfijas par estrādes mūzikas celmlauzi Elgu Igenbergu, komponistu Uldi Stabulnieku, mūziķi Mārtiņu Freimani un opertenoru Jāni Zāberu.
Kā nonāci līdz tik fundamentālai, neatlaidīgai vēstures pētīšanai un grāmatas rakstīšanai?
To, ka uzrakstīšu Latvijas vieglās mūzikas vēsturi, teicu savai draudzenei etnomuzikoloģei Gitai Lancerei jau 80. gadu otrajā pusē, kad, studējot Mūzikas akadēmijā, pievērsos tieši populārajai mūzikai. Sākumā mans mērķis bija kļūt par solfedžo skolotāju. Mācījos specialitātē pie Jefima Jofes un pētīju solfedžo metodiku, taču trešajā kursā atklāti pateicu, ka mani ļoti interesē roks un popmūzika. Viņš teica: "Tā ir brīva niša!" un aktīvi mani atbalstīja pētniecībā.
Diplomdarbu uzrakstīju par mūziklu un rokoperu Latvijā. Sapratu, ka šajā ziņā te ir vakuums. Pat konservatorijā bija diezgan maz grāmatu, no kurām mācīties latviešu mūzikas vēsturi, bet par populāro mūziku nebija pilnīgi nekā. Nav noslēpums, ka estrāde, kur nu vēl restorānu, krogus mūzika, padomjlaikā bija pabērna lomā, gandrīz vai tabu tēma. Protams, šur tur bija kaut kādi rakstiņi, bet ārkārtīgi maz. Piemēram, populārā dziedātāja Andreja Lihtenberga desmit daiļrades gados ir bijušas tikai trīs niecīgas intervijas. To nevar salīdzināt ar informācijas bumu, kāds tagad ir par kuru katru iesācēju. Tā kā man bija arī izteikta taisnīguma izjūta, man likās, ka es varbūt varētu būt tas cilvēks, kas šo darbu izdara. Sanācis, ka tiešām tā arī notiek. Beidzot piepildu kādreizējo apņemšanos.
Melnbaltās dziesmas ir mana astotā grāmata. Rakstīšana ir dārgs hobijs, nevar runāt par pelnīšanu. Kļuva skumji, redzot, ka autoostas grāmatu punktā mana grāmata par Elgu Igenbergu bija nocenota uz diviem eiro. Toties milzīgi izbrīnījos, ka grāmatu par Jumpravu, kuras iznākšana savulaik bija gandrīz nepamanāma, tagad eBay tirgo par 20 eiro. Grāmatu par Jāni Zāberu pirka labi. Es to rakstīju piecus gadus! Tolaik man bija milzīga kāre rakstīt, spēju rakstīt līdz trijiem naktī un astoņos celties.
Kas bija vispirms: vēsture "gaisā" – radio ēterā – vai uz papīra?
Viss vienlaikus. Radio klausīšanās jau kopš agras bērnības bija mans galvenais izklaides veids. 80. gados, sākot rakstīt, aizrāvos ar tolaik aktuālo t. s. neatkarīgo, alternatīvo mūziku, ko Latvijā pārstāvēja grupas Zig Zag, Jura Riekstiņa K. Remonts. Kā sēnes dīga Aurora, Nelaimīga dzimšanas diena un Ģenerālis Burts.
Reti kurš atceras, ka bija tāda mūzikas avīze Una, kuras redaktore biju no 1990. līdz 1992. gadam. Tā iznāca reizi mēnesī izdevniecībā Avots. Sākumā gribējām veltīt to gan akadēmiskajai, gan rokmūzikai, bet sapratām, ka tas nav iespējams, jo auditorijas ir tik dažādas. Lai vairāk nopelnītu, tolaik noformējos Avotā par apkopēju. Tad sākās papīra deficīts un jukas. Izdevniecība Avots bankrotēja, un arī avīzīte nogrima.
Redakcija? Unā biju tikai es un mans toreizējais vīrs metālmākslinieks Ivs Zenne. Abi kopā apguvām datoru. Mums bija mazs makintošs, viens no pirmajiem. Kāds iemācīja maketēt, vienlaikus apguvu redaktores gudrības. Bija ļoti interesanti – būtībā viens vienīgs mūzikas mutulis 90. gadu sākumā. Tolaik, 1988.–1991. gadā, es spēlēju taustiņinstrumentus pie avangarda mūzikas pieskaitītajā grupā 19 gadi pirms sākuma. Starp citu, šogad janvārī mums iznāca vinila plate.
Sākumā mani interesēja aktuālie procesi, bet, gadiem ejot, šī interese kļuva arvien mazāka iepretim sajūsmai par skanējumu, kāds piemīt lielajam orķestrim un mūsu izcilo solistu balsīm. Strādājot Radio un klausoties vēsturiskos ierakstus, citu pēc citas sev atklāju spilgtas personības, par kurām agrāk neko daudz nezināju. Viens no tiem, piemēram, ir dziedātājs Zigfrīds Račiņš (1936–1998), kura dziedātā Raimonda Paula dziesma Mežrozīte uzvarēja Latvijas Radio Mikrofona pirmajā aptaujā 1968. gadā. Viņu pat sauca par Zigurdu… Dīvaini, ka tā var saputrot pat cilvēka vārdu. Viss nāca paralēli digitalizācijai Latvijas Radio. Agrāk mūzikas ieraksti glabājās magnētiskajās lentēs, kuras turējās kopā uz metāla centriņiem. 1992. gadā, kad mani pieņēma darbā, kompaktdiski bija jaunums. Tikai tāpēc, ka man bija plašs paziņu loks, varēju tādus aizņemties, lai būtu ko radio raidīt, jo digitālās fonotēkas vēl nebija.
Biju to vidū, kuri sāka digitalizēt vecās lentes. Jo vairāk strādā, jo vairāk ieklausies. Tā arī radās vēlēšanās par šiem mūziķiem uzzināt arvien vairāk, taču reāli pat nebija, kur par viņiem palasīt. Nācās meklēt. Tā radās mans pirmais raidījumu cikls No putekļainā plaukta ar sarunām, atmiņu stāstiem un mūzikas piemēriem. Tas tapa Latvijas Radio 1, jo manā pamatdarbā Latvijas Radio 2 garu interviju nebija. Nosaukums bija vairāk simbolisks, lai gan, loģiski, vecie plaukti, bija diezgan putekļaini. Vēlāk radās cikls Dzīves ritmi mūzikā, kas turpinās joprojām, taču tikai Putekļainajā plauktā man pavērās iespējas intervēt.
Kas bija Putekļainā plaukta varoņi?
Biju gan pie komponista un pianista Edmunda Goldšteina, gan dziedātājas Valentīnas Butānes, par viņiem uzrakstīju arī Melnbaltajās dziesmās. Paguvu vēl aizbraukt uz Meirāniem pie Jāņa Zābera brāļa Miervalža Zābera un nointervēt pirms viņa aiziešanas mūžībā. Pateicoties šim ciklam, manī tolaik dzima lielā mīlestība pret Jāņa Zābera balsi un personību, par ko vēlāk uzrakstīju grāmatu. Visi šie cilvēki un viņu stāsti bija neparasti, ļoti interesanti, apbrīnojami.
Esmu emocionāla, aizrautīga un iemīlos savos varoņos.
Labi, ka vecās intervijas glabājas Latvijas Radio arhīvā, jo kurš gan spētu visu saglabāt savās mājās?
Es glabāju arī pati. Raidījumi ir nokopēti diskos, man ir savs materiālu arhīvs, arī avīžu izgriezumi. Tos esmu mantojusi no vectētiņa – skolotāja un grāmatnieka Eduarda Mazvērsīša. Viņam bija neskaitāmas mapes, kurās viņš krāja avīžu izgriezumus par literātiem, glezniecību, arī par populāro mūziku un tās izpildītājiem jau no pirmās Latvijas brīvvalsts laika. Vectētiņa mapes pārgāja manā rīcībā. Zināms pamats bija, taču viņš diemžēl bija nogriezis avīžlapām gadus. Viņam tie nelikās svarīgi. Tagad, kad bibliotēkā pieejama digitalizēta vēsturiskā periodika, pētniekam ir nesalīdzināmi vieglāk nekā pirms divdesmit gadiem.
Ja vecos skaitīkļus, kādus pat vēl 90. gados lietoja katrā veikalā, dēvē par koka kompjūteru, vai avīžu izgriezumi ir papīra Google?
Milzīgais informācijas apjoms, ar kādu man bija jāstrādā jau augstskolā – tik daudz jāizlasa un jāizkonspektē, un muzikologiem jo sevišķi –, pieradina pie sistēmiska darba. Man nav problēmu sabāzt galvā ļoti daudz informācijas un pēc tam visu uzrakstīt secībā, pietiekami sakarīgi gan hronoloģiski, gan saturiski. Protams, ir jāraksta tā, lai ikvienam būtu interesanti. Nevis muzikoloģiski sausi, kā mūs savulaik mācīja augstskolā. Valodas vienkāršību mēs ikdienā slīpējam savos rakstos.
Vēl tagad autora personiskais "es" zinātniskajos darbos netiek pieļauts. Šis bezpersoniskums un sausums bija dzīšus jādzen ārā?
Laikrakstā Padomju Jaunatne man bija ļoti laba darbaudzinātāja Vija Vāvere: "Daiga, kā citādi to var pateikt? Nu, lūdzu, bez svešvārdiem!" Viņa lika pārrakstīt rakstus pat trīs reizes. Esmu izgājusi labu skolu. Paldies viņai.
Tagad ir tendence iznesties izsmalcināti intelektuālam, spīdēt ar svešvārdiem… Arvien klumzīgāka kļūst arī birokrātijas valoda – burtisks, neveikls ES dokumentu tulkojums.
Zinu, ka raksts lietišķās mākslas jomā nav izdevies, ja tur nav vārda "naratīvs". Bet kāpēc ne vienkārši "vēstījums"? Protams, diskurss, paradigma un tamlīdzīgi. Sastopoties ar svešvārdiem, cenšos noskaidrot to nozīmi. Reiz man pašai gadījās nepareizā nozīmē lietot vārdu "odiozs". Ar vārdiem ir jābūt uzmanīgiem.
Tagad saistībā ar koronavīrusu notika "hakatons". Ja kaut ko nesaprotu mūsdienu leksikā, jautāju vecākajam dēlam. Noskaidroju, ka hakatons ir kaut kas līdzīgs "breinstormingam" – prāta vētrai jeb talkai, kad visi sanāk kopā un katrs pa drusciņai pienes kādu ideju. Bet viņš teica: ja sauks par talku, uz to taču neviens neies!
Daudzu Melnbalto dziesmu varoņu vairs nav mūsu vidū, bet tev ir laimējies dažus sastapt personiski. Miglaini atceros arī savu vienīgo ciemošanos pie Edmunda Goldšteina – 80. gados, šķiet, Čaka ielā.
Tad, kad es tur biju, mājas saimnieks bija atslēdzis apkuri un komponists bija satinies segās. Nevarējām pat kopā noskatīties slaveno filmu Saules ielejas serenāde – viņam bija videokasete, bet es nosalusi jau trīcēju un drebēju un laidos prom.
Skaidrs, ka Alfrēdu Vinteru – un arī Zigfrīdu Račiņu – es neesmu sastapusi, taču esmu satikusi un iztaujājusi viņu radiniekus, arī Vintera meitu Dzintru. Tā bija viena no neparastākajām intervijām manā mūžā, jo notika sociālajā mājā. Līdz tam vēl nekad nebiju bijusi tādā vietā. Par brāļiem Laiviniekiem man stāstīja viņu dziesmu tekstu autora Jēkaba Jansona-Saivas dēls Aivars Jansons, savulaik diezgan pazīstams žurnālists. Viņš arī piedalījās, kad Juris Vaivods kopā ar aktieri Andri Bērziņu iestudēja brāļu Laivinieku skaņdarbus un ceļoja pa Latviju. Čikāgas piecīšu Albertu Legzdiņu esmu satikusi, Ilmāru Dzeni tāpat. Visur esošais trompetists, bijušā Latvijas Radio estrādes orķestra bibliotekārs Zigurds Linde ir cilvēks ar apbrīnojamu atmiņu, no viņa uzzināju milzum daudz detaļu par daudziem viņa kolēģiem.
Vai kremt arī nokavētās, garām palaistās izdevības?
Ivaru Mazuru bieži redzēju Latvijas Radio gaiteņos, bet neintervēju. Viņš likās tik pašsaprotams, un, teikšu atklāti, es vēl maz ko zināju par viņa kādreizējo džeza orķestri Armatūra. Maz ko arī sapratu, jo džezs nebija mana stihija, tā likās pārāk gudra mūzika, un man nebija ne jausmas, ka vēlāk, kad orķestris pārcēlās uz klubu Draudzība, tur dziedāja Andrejs Lihtenbergs un savulaik arī Bruno Oja. Pēc tam man par Mazuru stāstīja viņa meitas un sieva. Vēl paspēju satikt Nikolaju Vēveri, vienu no Armatūras solistiem. Izrādījās, vairāk nekā 90 gadu vecais dziedātājs sniedzis pirmo interviju mūžā, jo restorāna dziedātājus taču neviens neintervēja…
Par Viktoru Samu man stāstīja Vitolds Rijnieks no vīru vokālā ansambļa Kanons. Ringoldu Ori nesatiku, bet iztaujāju gan viņa radiniekus, gan vienu no viņa labākajiem draugiem – džeza pianistu Juri Kļavu. Jā, viņš ir diriģenta Sigvarda Kļavas tēvs. Man daudz palīdzēja pieredzējušais skaņu režisors Jāzeps Kulbergs. Leģendārais dziedātājs Edgars Zveja diemžēl jau ir mūžībā, par viņu stāstīja dēls.
Dziedātājas Lolita Vambute un Valentīna Butāne par sevi izstāstīja pašas, bet Aino Bāliņa ir tas gadījums, kad nebija neviena cita stāstnieka kā vien bijušie kolēģi. Domāju, ko es viņai zvanīšu uz Tallinu, nojaušot, ka neko jaunu viņa man nepastāstīs – tikai to, kas jau bijis lasāms Daiņa Jukona rakstā 90. gados. Labas, izsmeļošas publikācijas ir veiksme, jo esmu novērojusi, ka gados vecākie mākslinieki sāk atkārtoties un visiem stāsta vienu un to pašu.
Cerībā, ka būs kaut kas rakstīts par Imanta un Gido Kokaru kādreiz vadīto studentu estrādes orķestri, nopirku Laimas Muktupāvelas grāmatu BrāliBrāli, bet nekā. Taču piezvanīju pašam Gido un sameklēju orķestra kādreizējos mūziķus – Uldi Vainovski un ilggadējo Rīgas skaņu ierakstu studijas Melodija vadītāju Aldi Ermanbriku.
Bieži gadījās kost pirkstā – par vēlu. Kamēr divus gadus taisījos izprašņāt tos, kuri pazinuši Bruno Oju, mūžībā aizgāja viņa labākais draugs dakteris Bruno Drāke. Viņš noteikti būtu pastāstījis milzum daudz. Labi, ka Ojas draugs bija trompetists Aivars Krūmiņš. Nepaspēju nointervēt arī Margaritu Pērkoni-Kriķi, kura 50. gadu beigās bieži dziedāja televīzijā. Zvanīju, pieteicos, kad viņa saņēma Aldara balvu Operai, bet viņa teica: nē, nē, vēlāk!
Tagad vairs negaidu, taču nav palicis daudz aculiecinieku, kurus intervēt. Slavenās Noktirnes autoru komponistu Aleksandru Kublinski gan satiku un nointervēju.
Tas ir varoņdarbs!
Tad vēl nezināju, uz ko uzraušos. Biju tikai naiva un apbrīnas pilna par viņa mūziku, bet baumas par viņa noslieci uz stiprajiem dzērieniem šī gadsimta sākumā nebiju vēl dzirdējusi. Interviju sākām Radio namā un beidzām restorānā Rīga, un tad es klusiņām aizslīdēju prom… Esmu arī aprakstos grāmatā ievijusi dažas personiskas detaļas. Lielākoties esmu bijusi klāt, satikusies ar daudziem cilvēkiem. Mūziķi, kuri skrēja uz mēģinājumiem un visādi izlocījās, lai viņus neizmestu no konservatorijas par to, ka viņi vakaros spēlē džezu, nekad neprasīja, kas man par to būs. Mūzika bija viņu dzīves sastāvdaļa.
Ja tavas jaunās grāmatas varoņu radošais mūžs nebūtu nobēdzināts aiz totalitārās varas dzelzs priekškara, viņi būtu Eiropas un pasaules zvaigznes – līdzīgi kā šansona leģendas Edīte Piafa, Šarls Aznavūrs, Žaks Brels, Īvs Montāns un Džo Dasēns.
Raimonds Pauls kā džeza pianists, vēlāk arī kā komponists augstu kotējās visā Padomju Savienībā un arī ārpus tās. Ja salīdzinām nieka Franciju ar milzīgo PSRS un tās iedzīvotāju skaitu, domāju, ka Paula popularitāte necik daudz neatpalika.
Attiecībā uz Valentīnu Butāni – tas bija traģiski, ka viņa faktiski tika nobīdīta malā. Protams, cilvēka panākumus ietekmē arī viņa raksturs, un Valentīna varbūt nebija pats saticīgākais cilvēks. Cik saprotu, viņa bija diezgan ambicioza un vienlaikus viņas karjeras attīstībai bija nopietni šķēršļi. Pēc kāzām viņai piedzima dēls ar īpašām vajadzībām, līdz ar to viņa nevarēja pilnībā nodoties skatuvei. To, ka viņa bija dzimusi ārkārtīgi talantīga, pierāda arī viņas talantīgais brālis – Lielās mūzikas balvas laureāts komponists Valdis Butāns. Starp citu, daudzi nezina, ka komponēja arī pati Valentīna. Arī viņa mūžu noslēdza sociālajā mājā…
Mākslinieku dzīvesstāsti liecina par Latvijas tautas likteņgaitām. Dziedātāju Nikolaju Vēveri tikai saksofons lēģerī izglāba. Viņš sāka spēlēt vietējā bigbendā un tā izdzīvoja. Varu iedomāties viņa šausmas, izsūtījumā Sibīrijā mostoties konstatējot, ka viņam nozagti zābaki. Bez zābakiem tālāk iet nevari: vari nosaldēt, savainot kājas un būsi miris! Ivaram Mazuram savukārt bija jāpieņem strikts lēmums kļūt par mediķi vai nodoties kaislībai – džezam, zinot, ka līdz ar džeza mīlestību daļēji kļūs par padomju varas ienaidnieku. Viņam izdevās izlocīties, bet ne katrs to spēja. Bija cilvēki, kas lūza. Daudzi dzēra, lai noņemtu stresu. Ar izrieztu krūti nemitīgi spēlēt vai dziedāt padomju repertuāru, kas pašam riebjas, arī ir ļoti nopietns pārbaudījums.
Baidos izteikt paviršus apgalvojumus, ja nav dokumentu, nav pierādījumu. Piemēram, vai Zigfrīdu Račiņu vairs neaicināja uz ierakstiem politisku motīvu dēļ vai tāpēc, ka – pēc orķestra vadītāja, vijolnieka un saksofonista Aļņa Zaķa izteikumiem – viņš pavirši sācis izturēties pret pienākumiem un vairs nav tik rūpīgi strādājis ierakstos.
Tik dzīvu mūzikas vēsturi nevarētu uzrakstīt, tikai lasot bibliotēkā to gadu avīzes.
Nekas tur nesanāktu. Piemēram, Valentīna Butāne ir pieminēta vien trijās recenzijās par Rīgas estrādes orķestra koncertiem. To nebija daudz, un ieraksti netika izdoti platēs. Kaut gan arī uz estrādes mūziku attiecās padomiskās prasības par augstu māksliniecisko un ideoloģisko kvalitāti, tā netika analizēta. Šķiet, ka muzikologi uzskatīja to zem sava goda.
60. gadu beigās ar džezu noņēmās pianists un muzikologs Pēteris Pečerskis. Arnolds Klotiņš nodarbojās ar Raimonda Paula daiļrades tirzāšanu, 70. gadu sākumā šo to recenzēja Ingrīda Zemzare, vairāk pievēršoties džezam, bet kopumā no muzikologu puses interesi par vieglo žanru neredzu. Nav tādu, kas konsekventi kā es šajā jomā strādātu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu.
Rokmūzika tomēr aplūkota Ulda Rudaka grāmatā Rokupācija.
Viņa priekšrocība ir rakstīt par tiem, kas viņam patīk, un tā, kā viņam patīk. Man ir svarīga akadēmiskā skola. Izglītots muzikologs nevar lietot tādus argumentus: "man patīk", "es tā domāju". Ja gribi analizēt, vērtēt vai izskaidrot, ir jābūt kritērijiem, atskaites punktiem. Ar vērtējumiem un apgalvojumiem ir jābūt uzmanīgam. Un kā vārdos raksturot mūziku, kuru neviens nav dzirdējis?
Nikolajs Vēveris man iedeva dažus unikālus Armatūras ierakstus, bet tie ir tādā kvalitātē, kādā raidīt nevar. Vēveris dziedāja gan angliski, gan vāciski. Viņam bija ļoti patīkams baritons, īsta, stilīga amerikāņu svinga balss, kādas nav nevienam citam. Salīdzinot – Edgars Zveja bija noslīpēts, pareizs un akadēmisks, bet Vēveris dziedāja ļoti brīvi, patīkamā svingā. Estrādes žanra izpētē visu laiku esmu darbojusies padziļināti, nevis tikai aprakstoši. Nevis tikai klausos dziesmas, bet pētu biogrāfiskās detaļas.
Vai cilvēku atmiņa nemelo?
Protams, liekot kopā puzli, nācās konstatēt nesakritības. Lolita Vambute iedeva savu dzīves aprakstu, bet daži gadi tomēr izrādījās neprecīzi. Neviens nevarēja pateikt, kurā gadā kurš ir piedalījies kādā konkursā. Salikt kopā, kad kas ticis ieskaņots, varu arī tāpēc, ka, strādājot Latvijas Radio, man ir pieejama ierakstu datubāze. Varu apskatīties gadus un autorus. Pētniekam tā ir milzīga priekšrocība. Pētot kādas tēmas materiālus arhīvā Bezdelīgu ielā, pie viena centos palasīt dažādu mūziķu personas lietas. Rūpīgi izrakstīju dzimšanas gadus, pilsētas, vecāku vārdus.
Vai vieglajā žanrā dominēja spilgti dabas talanti vai profesionālisms?
Zigfrīds Račiņš bija augstākās kategorijas instrumentālatslēdznieks. Toreizējā Latvijas Radio mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina reiz esot viņu stādījusi par piemēru: paklausieties, kā dzied profesionāls solists un kā šis atslēdznieks! Acīmredzot Račiņš tika novērtēts augstāk. Viņam bija Dieva dots talants: fenomenāla dzirde un muzikālās dotības. Viņš sāka mūzikas skolā mācīties vijoli, bet viņam nebija nekādas vēlēšanās to visu attīstīt. Nav tā, ka talants noteikti īstenosies. Ļoti svarīgas ir rakstura īpašības un dzīves apstākļu sakritība. Račiņa tēvs bija iesaukts leģionā un pēc Otrā pasaules kara nonāca Lielbritānijā. Zigfrīdu un viņa brāli mamma audzināja viena. Pieļauju, ka arī tāpēc viņš jau pēc 7. klases aizgāja strādāt uz stikla fabriku. Paralēli stāstiem par estrādes mūziku un džezu tie ir arī stāsti par dzīvi Latvijā.
Vai tavas intereses lokā ir arī mūsu jaunākā populārā mūzika?
Es rakstu par laiku, kad varējām teikt: mums ir kolektīvi un komponisti ar savu mūzikas raksturu un melodijām, kam ir raksturīgas latviskas intonācijas. Tagad esam ieplūduši milzīgā globalizācijas straumē, un brīžiem rodas šaubas, vai tas ir tīrs ūdens vai kanalizācija.
Kā turpināsies Melnbalto dziesmu triloģija?
Jau strādāju pie otrās daļas. Tajā nebūs nodaļu ne par Noru Bumbieri, ne Viktoru Lapčenoku, ne Ojāru Grinbergu, ne Raimondu Paulu, jo par viņiem jau ir grāmatas. Būs Uldis Lapsiņš, Jānis Sildegs, Gunārs Freidenfelds, Alnis Zaķis, Gunārs Rozenbergs, Māra Krievkalne, Zigurds Rezevskis, Zigmunds Lorencs un virkne citu. Andreja Lihtenberga nodaļa vienlaikus būs arī par ansambli Selga un tā vadītāju Aivaru Zītaru. Kad gribēju izvaicāt par Valmieras ansambli Kvelde, piezvanīju tā solistei Irai Kārklai, viņa brīnījās: vai kādu tas vairs interesē?! Un vai kāds atceras, ka vienā no Bauskas kolhoziem bija tāds ansamblis Viktorija? To, starp citu, kādu brīdi vadīja Zigmars Liepiņš, un tas spēlēja tad, kad viņa dziesma Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas uzvarēja Mikrofona aptaujā. Darba pietiktu vēl veselām muzikologu paaudzēm! Es tikai brīnos, kāpēc nevienam nav intereses.
Melnbalto dziesmu trešā grāmata būs par grupām Eolika, Elpa, Krasts. Droši vien noslēgšu ar karavīru ansambli Zvaigznīte, kurā ir darbojušies daudzi pazīstami mūziķi un kurš ir kā latviešu estrādes attīstības simbols no 1964. līdz 1990. gadam. Zvaigzne ABC ir apsolījusi izdot visu triloģiju, un ceru, ka šīs grāmatas varēs lasīt arī tie, kuri neko nezina par latviešu estrādes vēsturi. Gumiju nestiepšu – gribu visu nākamgad pabeigt. Tad varbūt varētu rakstniecībai pielikt punktu un nodarboties ar kaut ko interesantāku?
Kopš 2008. gada Latvijas Radio turpinu raidījumu Zelta graudi. Tajā arī veidoju stāstiņus gan par jubilāriem, gan par neparastām dziesmām. Arī par nezināmiem dziedātājiem. Vai zini tādu dziedātāju Laimdotu Sproģi? Īsu brīdi dziedājusi Rīgas estrādes orķestrī, 70. gados piedalījusies konkursos, bet pēc tam pārcēlusies uz Igauniju. Viņas balss skan divos Latvijas Radio ierakstos, turklāt vienu dziesmu viņa sacerējusi pati. Esmu tagad iedegusies patoloģiskā ziņkārībā.
Atklājumi tikai nāk klāt. Digitalizējot kādreizējos radio ierakstus, bieži izrādījās: rullis – skaņu lente – ir, bet dziesmas kataloga kartītes nav, un neviens pat nezina par šādas dziesmas eksistenci… Tagad kasetes cita pēc citas tiek pamazām pārbaudītas. Tas ir patīkams un aizraujošs process. Labāks par sēņošanu, jo sēne var izrādīties tārpaina, bet vecās dziesmas neliek vilties, jo tām vēl ir dzīvais instrumentu un balsu skanējums.
Sliktu ierakstu nav, radio fondos tādus nemaz nepieņēma. Diemžēl ļoti daudzus ierakstus nodzēsa, īpaši televīzijā, un īpaši tad, ja mūziķis emigrējis, tātad – kļuvis nevēlams. Tā tika izdzēsti Egila Švarca, Lolitas Vambutes, Andreja Lihtenberga ieraksti. Tīrot fonotēku, nodzēstas pat vairākas Raimonda Paula dziesmas un citi unikāli ieraksti.
Kāds bijis visdīvainākais atradums muzikālajā "sēņošanā"?
Viens no tādiem bija Ulda Lapsiņa un dzejnieka Otomāra Rikmaņa ļoti dīvainais sacerējums 1941. gada komjauniešu salidojums (1974. gada ieraksts). Es to pat noraidīju ēterā. Pētniecība izdodas, lielā mērā pateicoties domubiedriem. Reiz, pilnīgi negaidot, piezvanīja Dzintars Gilba no Rakstniecības un mūzikas muzeja: "Zini, mums ienākušas Otomāra Rikmaņa vēstules." Arī dzejnieka sarakste ar Uldi Lapsiņu, kurš tad jau dzīvoja Berlīnē. Bet es ziņas par šo komponistu biju meklējusi jau desmit gadu! Kosmosā kaut kas saslēdzas, un pēkšņi nāk informācija. No paziņas uzzināju, ka Latvijā dzīvo komponista māsasdēls.
Esmu savākusi informācijas lērumu par visvisādiem mūziķiem un varbūt kādreiz izdošu brošūriņu, ko tā arī sauktu – Zelta graudi. Nekas, ja tas nevienu neinteresē. Negribu, ka informācija paliek tikai manā datorā. Arī šodien vajadzētu vismaz izveidot mūsdienu ansambļu reģistru. Ja serveri pagaist un viss nav noglabāts mākonī, pēdējās desmitgades izdzisīs no mūzikas vēstures, jo par to nekas nav uzrakstīts.
Varbūt pēdējais laiks ieviest latviešu populārās mūzikas vēstures kursu Mūzikas akadēmijā?
Es ar lielāko prieku to darītu un esmu pat piedāvājusies to veikt. Man patīk darbs ar cilvēkiem, gribētu tuvāku saskari. Vecākais dēls iesaka publicēt lekcijas vai konsultēt internetā un visu laiku stāsta, kā man vajadzētu attīstīties, bet es tikai sēžu un rakstu. Jaunieši pat ravēt mācās no gadžetiem, laikam esam ļāvuši saviem bērniem pamatīgi atrauties no saknēm. Bet ko man dod gadžeti, ja mums Baldonē regulāri pazūd elektrība?
Grāmatas par vēsturi raksta cilvēki, kuri negrib dzīvot tagadnē. Šodien, piemēram, labi pavadīju laiku pagājušā gadsimta 70. gados ar džeza vecmeistaru Zigurdu Rezevski un ģitāristu, komponistu, dziedātāju Hariju Užānu. Laba grāmata un pārcelšanās citā pasaulē ir labākais veids, kā cīnīties ar stresu. Nervozajā pandēmijas laikā īpaši svarīgi ir gādāt par klausītāju labsajūtu, tāpēc ļoti rūpīgi atlasu radio raidāmās dziesmas – lai tās būtu dzīvesprieka pilnas, apliecinošas.
Neesmu panikā. Dzīvodama mājās un strādādama attālināti, esmu sev atklājusi brīnišķīgo Krievijas seriālu Magomajevs – par kādreiz slaveno baritonu Muslimu Magomajevu. Latvijā varētu radīt lieliskas filmas vai mūziklus par Melnbalto dziesmu varoņiem. Piemēram, Alfrēda Vintera stāsts ir vienreizējs: pašmācības ceļā dažādus instrumentus apguvis mūziķis, talantīgs komponists, aizbrauc uz Zviedriju, kur sāk kā oficiants restorānā, bet drīz jau var atļauties pats savu mūzikas izdevniecību. Tas ir kā sapņu stāsts – no ganiņa par ķēniņu! Ar šādu filmu mēs varētu pat pieteikties Oskaram. Gaidu režisorus, kuri izlasīs grāmatu un uzfilmēs.
Slimīgi
Nora Bumbiere bija un ir ĪSTA.