Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +7 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 9. maijs
Klāvs, Einārs, Ervīns

Un mana izskaitītā vakardiena. Intervija ar komponistu Kārli Lāci

Komponists Kārlis Lācis ierakstījis savu otro albumu ar dziesmām, kuru pamatā ir Imanta Ziedoņa dzeja. Iepriekšējā skanēja sieviešu balsis, bet šajā ir dzirdami vīrieši – trīs dziedātāji un trīs aktieri.

Kad braucu uz tikšanos ar komponistu Kārli Lāci, uz riteņbraucēju celiņa atkal un atkal manu acu priekšā ir jaunā albuma Ziedonis. Lācis. Vīrieši vāciņa attēls – izkaltusi ozola lapa, kas pa ziemu nav satrūdējusi. It kā jau kritušās lapas saistās ar rudenīgām noskaņām, bet zem sniega segas tās ir izdzīvojušas līdz pavasarim. Kārlis, kā jau laukos – Spuņciemā – dzīvojošais, zina teikt, ka tāpēc jau cilvēki lapas dedzinot, jo tik ātri par mēslojumu zemei pārvērsties tās netaisās. "Albums tapa ziemā. Kā jau man pierasts, diezgan ātri. Kaut kad oktobrī izdomāju, ātri apzvanīju visus iesaistītos, sarakstīju dziesmas, tad ātri iegājām studijā, pa nedēļu visu ierakstījām, un tad vēl pāri par mēnesi apstrādes process gāja. Uz šo albumu skatos kā uz kopumu – ja es rakstītu šīs četrpadsmit dziesmas pa vienai, droši vien tās sanāktu citādas, bet man vajag, lai aktieris izstāsta un dziedātājs izdzied šo emociju. Tā es to buķeti lieku," stāsta Kārlis.

Šis ir viņa otrais albums, kura dziesmas rakstītas ar Imanta Ziedoņa dzeju. Pirmais – Ziedonis. Lācis. Sievietes – iznāca 2013. gadā. Arī jaunajā ierakstā pavadījumu spēlē Jānis Stafeckis (kontrabass), Artūrs Noviks (akordeons), Kaspars Grigalis un Ainis Zavackis (sitaminstrumenti), Kārļa kompanjoni kopš 90. gadu grupas Time After Time laikiem – Gints Pabērzs (pūšaminstrumenti), Kaspars Zemītis (ģitāra) un pats autors pie taustiņiem. Dzied šoreiz seši vīrieši – Jānis Šipkēvics, Intars Busulis, Jānis Aišpurs, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš un Artūrs Skrastiņš.

Vai, rakstot dziesmas konkrētiem solistiem, tu izvēlējies, kurš dzejolis kuram labāk derēs?

Nē, es izvēlējos šo kompāniju – izdomāju, ka vajadzētu trīs dziedātājus un trīs aktierus, lai interesantāk. Man jau pašam vislabāk patika visus apkopot vienā kolektīvā, un viņiem tas arī patīk. Covid-19 apstākļos tas ir iespējams, jo citādi katram būtu miljons darbu – būtu grūti saskaņot teātra grafiku un visu pārējo. Mums tagad ir pašiem savs WhatsApp čats, kolektīvs dzīvo, un, kad viss šis beigsies, varēs arī koncertēt.

Vai šajā mājsēdes laikā, salīdzinot ar citiem periodiem, kādi bijuši, ir sanācis izdarīt vairāk?

Nē. Esmu ierakstījis tikai šo Ziedoņa ciklu un Aijas Vītoliņas albumu Lācis. Aija. Divatā. Vēl kaut kādas notis esmu uzrakstījis. Ir visādas nepabeigtas ieceres, bet vienā momentā saproti, ka rakstīt tikai tādēļ, lai tev tas būtu datorā, varbūt jaunībā ir entuziasms, bet, ja zini, ka tam nebūs pielietojuma, tad ne. Tā jau nav, ka neko nedaru, – divus albumus esmu uzrakstījis. Galīgā mierā nosēdēt nevar.

Mājās visu laiku esi ierobežotā cilvēku lokā, nesatiecies ar citiem, baigi daudz sanāk rakņāties sevī, un sāk grauzt kaut kāda paškritika, ka kaut kas nav riktīgi, līdz ar to tas, ko esi nobriedis cilvēkiem tomēr rādīt, ir vairākkārt paša sietam izgājis cauri nekā agrāk.

Bet vai tas ir vajadzīgs? Tas siets. Es studijā nekad neatstāju "teikus"/dublus. Nevaru ciest, ka jāklausās varianti, lai saprastu, kurš tur ir labāks. Es tāpat zinu, ka sākumā ir labāk un pēc tam sliktāk. No sēdēšanas un malšanas nekas neuzlabojas. Tāpēc man šķita aizraujoši ierakstīt ar Aiju divatā to albumu, jo īstenībā tur radiostudijā neko nevarēja līmēt. Viss bija jānospēlē un jānodzied no sākuma līdz beigām – baigā koncentrēšanās, nevis kā popmūzikā mūsdienās, kur visu pēc tam var salikt. Man tas likās tāds izaicinājums – saņemties un ierakstīt tā, kā ir. Jo vairāk ar datoru var izdarīt, jo mazāk gribas to darīt.

Esmu novērojis, ka tas produkts, ko tagad visi aiz neko darīt mājās rada, lielākoties tomēr ir depresīvs. Vai tas mums ir tik daudz vajadzīgs? Nezinu. Tā kā vispār esmu tāds diezgan pragmatisks un skeptisks, man liekas, ka mākslā vēl vairot depresīvo nav tik nepieciešams. Tas nevienam nepalīdz.

Protams, ir cilvēki, kuriem labāk patīk skumja, nevis jautra mūzika, un es arī piederu pie tādiem, bet lielā mērā tas ir tāpēc, ka labas popmūzikas mums vienmēr ir pietrūcis.

Sāpes vienmēr ir vieglāk izlikt gleznā vai mūzikā. Tas tāpat kā izrāde ar destruktīvu nobeigumu. Priekš kam? Es tomēr gribu to cerīgo skatu beigās, lai cik tur slikti viss būtu.

Es nebiju redzējis filmu Šindlera saraksts un nesen noskatījos. Tad pieķēru sevi pie domas – it kā ir jāzina un vienlaikus tas ir mākslas darbs, bet vai tev patīk skatīties, ka tas čalis ebrejus šauj tā – izklaides pēc? Tas ir pāri jebkādai morālei – skatīties uz to. Puika man prasa: ko skaties? Es pasaku, viņš atbild, ka arī paskatīsies, bet es tad nodomāju, vai ir jēga viņam piecpadsmit gados tādu filmu skatīties vai ne.

Datorspēles ar šaušanu taču arī it kā ir tikai spēles, bet māca iznīcināt.

Kaut kāds instinkts tur ir.

Boksa treniņos draugs draugam sasit degunu – laikam vēlme karot ar kaut ko mūsos ir, citādi tas cīņas gars iekšā vārās un...

…saēd sevi.

Runājot par albumu Ziedonis. Lācis. Vīrieši – es jau aizrakstīju Jānim Šipkēvicam komplimentu par dziesmu Atteikties, atteikties.

Katrs savā daiļradē ir meklējumos, un nekad nevar zināt, kad tas ir tikai meklējums un kad kaut kas izšaus. Tas ir process, un tāpat ir ar Jāni, ka viņš meklē, neapstājas, un tas ir labākais. Es, protams, no malas varu paskatīties, kā man liekas, un uzrakstīt, kā man patīk. Prieks, ka viņš ir tāds, kas ļaujas.

Pameklēju, bet neatradu – vai jums līdz šim ir bijusi kāda sadarbība?

Vienīgi pašos pirmsākumos, kad bija grupa Cosmos, es tai vienu dziesmu rakstīju. 

Viss vēl bija jauns, un Cosmos dalībnieki riktīgi dega par ideju, kad kaverversijas beidzās un vajadzēja piedāvāt oriģinālmūziku, bet pamazām viss beidzās. Koncertos mēs esam tikušies un arī tad, kad producēju Dziesmu svētku atklāšanas koncertu Skonto stadionā. Tur gan bija citas dziesmas, nevis manas.

Manuprāt, izcils abās jaunā albuma dziesmās ir Kaspars Znotiņš.

Znotiņš mums ir tāds vispozitīvākais, visvairāk ļaujas kaut ko ar sevi darīt, ir pieradis uzticēties režisoriem. Kad filmējām klipu, Skrastiņš bija galvenais režisors, Keišs un Znotiņš – konsultanti. Strīdējās savā starpā. Šajās dziesmās viņš daudziem ir atklājums. Tāpēc man patīk aktieri. Ar to sarežģīto dziesmu pavisam grūti gāja – viņš to trīs reizes pārrakstīja. Pirmo reizi Plieņciemā pie manis ierakstīja – klausos, it kā viss labi, bet vokālā varēšana nepavelk, un nav arī viegli. Tad aizsūtīju pie Ievas Kerēvicas mācīties. Īstenībā jau koncertā viņi droši vien nonesīs skatuvi un dziedāšana nebūs tik svarīga. Notis jau ir tikai, lai apvienotos ar ansambli, kam ir prieks kopā sanākt uz ierakstu, jo kopš albuma Ziedonis. Lācis. Sievietes mūziķi zina, ka tas būs labs piedzīvojums. Būs forši koncerti, un asprātīgu čaļu barā vienmēr ir jautri – mums notika maza prezentācija, kur man vēderprese bija stīva no tā, cik daudz jāsmejas. Aktieri arī nav bijuši uz skatuves gadu un kompānijā ir gatavi jokot.

Ar Skrastiņu tev līdz šim visvairāk sanācis strādāt Dailes teātrī.

Viņš arī bija koncertu režisors tajā sieviešu albumā. Man bija skaidrs, ka Skrastiņš būs tāds kā kopsaucējs. Intars pats par sevi, un vajadzēja trešo dziedātāju – Jānis Aišpurs visvairāk tajā albumā ir darījis, jo to visu ierakstīja, pēc tam miksēja, viņš tajā ir nodzīvojis divus mēnešus no rīta līdz vakaram. Vairāk nekā es.

Tad tas ir viņa galvenais ieguldījums, jo dziedāšanā tomēr jāpiekāpjas citiem albumā iesaistītajiem.

Jāatzīst, ka konkurence ir diezgan spilgta – vieglāk ir palikt kaut kur otrajā plānā, ja ir Keišs, Šipkēvics un Busulis.

Intaram savukārt ir kaut kāds komiķa tēls pielipis, bet viņš jau tāds arī daļēji ir pēc būtības, kaut izpildījums profesionāli perfekts. Kas dziesmas Pamelo vēl sākumā runā?

Tas ir Intara dēls, kuram laikam tagad ir divi gadi. Dzejolis ir diezgan sarežģīts, un Intara sieva ar telefonu staigāja līdzi, kamēr puika ierunāja. Tas vairāk tā, lai dokumentētu.

Klausoties Ziedoņa valodā, liekas, ka vai par katru rindu var izstāstīt stāstu, uzgleznot gleznu vai iekalt to akmenī.

Turklāt tā valoda ir arī universāla, visiem saprotama.

Šodien atkal noklausījos albumu Ziedonis. Lācis. Sievietes. Agrāk vislabāk patika Aija Andrejeva un Aija Vītoliņa, tagad bez viņām laba šķiet Dārta Daneviča.

Aijas arī ir visstiprākās. Dārta visiem bija pārsteigums – viņa ļoti slikti dzied. Kad redzēju Dārtu kādā izrādē kā aktrisi, kur viņa dziedāja kaut kādu dziesmu, viņa to bija perfekti iemācījusies, nokopējot pēc dziedātājas parauga. Tāpēc es viņu izvēlējos, un albumā viņa labi tika galā, bet, ja būtu jādzied koncerti, tur nesanāktu nekas.

Nez vai Ziedonim pašam labāk patiktu, ka viņu dzied sievietes vai vīrieši?

Sieviešu gadījumā vēl sanāca visu apmest otrādi – to ir rakstījis vīrietis, bet sievietes dzied. To es prezentēju pašam Ziedonim – viņš gan tad vairs īpaši nerunāja, bet patikt patika. Šo es arī uzreiz Ausmai Kantānei sūtīju, un viņa man pa telefonu stāstīja, kas tur ir labi un kas slikti.

Vai šie dzejoļi ir dziedāti iepriekš?

Es domāju, ka Ziedonis daudz ir komponēts.

Kad, iznākot albumam Visas taisnības, jautāju Raimondam Paulam par sadarbību ar Ziedoni, viņam nebija daudz ko teikt.

Es arī viņam neesmu prasījis to, bet pats uz Ziedoni pavilkos reāli, kad spēlējām viņa jubilejas koncertu Dailes teātrī ar Mūžīgo unisonu oriģinālajā sastāvā – Ivars Kalniņš, kurš tajā laikā bija izbrīvējies no Krievijas, Pauks (Jānis Paukštello – U. R.), Varis Vētra un Andris Bērziņš. Šie jaudīgie aktieri skaitīja dzejoļus, dziedāja gan Paulu, gan visu ko, es spēlēju klavieres, un tiešām bija tā, ka katrs dzejolis aizgāja līdz muguras smadzenēm. Jau pēc tā koncerta biju noskatījis, kurus dzejoļus es gribu un kuri pavisam droši nav komponēti sievietēm, piemēram, Kādām dīvainām kustībām, kur nevar saprast, kas tur ir tajā dzejolī.

Tagad jau skaitās nekorekti dalīt cilvēkus vīriešos un sievietēs. Piemēram, teikt female fronted rockband skaitās nepieklājīgi, un labais tonis ir to nepieminēt.

Tagad ir tāda tendence. Daudzi jaunieši uzsver, ka viņi nejūt šo dalījumu, bet es domāju, ka tā ir tāda modes lieta. Vairāk tas sievietēm, jaunietēm tagad ir moderni – viņas guļ gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm, un esot vienalga. Nu ko tu tur stāsti!? Sportā taču arī sasniegumi atšķiras, tāpat šahā ir vīriešu un sieviešu čempionāti.

Vai no tā jubilejas koncerta repertuāra pietika arī šim albumam?

Nē, nē, te bija mazliet jāpiemeklē. Man atlasīta tāda diezgan liela kaudze jau pirms gadiem ar domu – varbūt kādreiz. Kad kaut kāds panīkums pašam bija uznācis, nodomāju – varbūt uztaisīt otro sieviešu sēriju? Pateicu Skrastiņam. Viņš saka: priekš kam? Tad es padomāju: ai, nuja, priekš kam, ja jau Skrastiņš saka "priekš kam". Un tad oktobrī vienu vakaru dabūju kā ar bomi pa pieri – bet var taču čaļi! Nu! Astoņu gadu laikā nebiju to iedomājies. Un uztaisīju. Man no daudziem dzejniekiem ir tādi folderīši datorā – no Māras Zālītes, Kārļa Vērdiņa. Jānis Elsbergs gan parasti raksta klāt mūzikai, jo viņam nav tik daudz dzejoļu, ko izdalīt. Tā īsti ar pirkstu debesīs nebakstu.

Vērdiņš tev arī rakstot gatavai mūzikai.

Jā, Vērdiņš arī raksta klāt mūzikai, bet bērnu mūzikas albumu (Lāču tēta dziesmas – U. R.) es uzrakstīju ar viņa dzejoļu krājumu Burtiņu zupa, kas dabūja kaut kādas balvas. Vērdiņam bija lieliski dzejoļi, bet tie bija pārāk dramatiski Dzeguzītes bērnu vecākiem, un tajā koncertā viņi nebija īsti apmierināti, ka bērni dzied par to, ka tētis pamet mammu, kaut aktuāli tas, protams, ir. Man patīk, ka Vērdiņam, tāpat arī Elsbergam, var pastāstīt savu ideju un viņš to atnes jau citādā kvalitātē ar savu dzejnieka pievienoto vērtību. Es laikam esmu izlutināts ar labiem tekstiem.

Nav pamata ņemt sliktus, ja labu pietiek.

Arī fakts. Mūzikai īsti neder tāda moderna dzeja. Mūsdienās, izņemot Raču, neviens neraksta pantmērā, un būtu muļķīgi censties to izdarīt, bet ir interesanti izveidot dziesmu no nesinhrona dzejoļa, kā tā mūsu Nākamā pietura – depo – es vienkārši izdomāju, ko tur atkārtošu, un izveidoju piedziedājumu, kur tā nav. Arī kad rakstījām Purva bridēju ar Regnāru Vaivaru – tur visu laiku ir tā, ka nav atskaņu, un principā tas ir kā romāns. Tu pieņem šo estētiku un skaties, kā to varētu darīt, – tas ir OK, bet kā mūzika tā tomēr šādi nedaudz zaudē.

Komponējot mūziku, ir tik viegli nejauši uzrakstīt kaut ko tādu, kas jau ir. Kā lai atšķir, ko kaut kur esi dzirdējis un kas ir palicis zemapziņā un ko esi izdomājis pats?

Tā jau visu laiku notiek. Man gan apzināti, gan neapzināti ir ļoti daudz plaģiātveidīgu lietu. Es uz to skatos, kā arī pats Ziedonis ir teicis: viss jau ir uzrakstīts – tikai paņem un saliec savu kombināciju. Skaidrs, ka katru reizi meklē kaut kādu iedvesmas impulsu, vislabāk, protams, ja tev izlīst naktī no augšas, bet, ja vienkārši kaut kas ir jāraksta, tu meklē, ko rakstīt. Man citreiz pietiek ar kaut kādu cita darba trīs nošu frāzi, lai atspertos kaut kam savam, bet tas atspēriens ir vajadzīgs.

Citreiz šķiet, ka kādu melodiju esi dzirdējis, bet nevari atcerēties, kur.

Nu ir taču visādi harmoniju paterni – tu nevari nosaukt par savu, bet visi to lieto.

Vai vari pateikt, par ko pašam ir vislielākais gandarījums no visa šajos gados izdarītā?

Nevaru teikt, ka uzlieku paklausīties savu mūziku. Tas, ko visi ir atzinuši, – mūzikls Pūt, vējiņi! ir bijis kaut kas paliekošs. Pirmais jau vienmēr ir tāds koncentrāts. Tāpat ar Intaru pirmajā albumā Kino ir viss, kas bija sakoncentrējies.

Tas albums bija divos diskos – latviešu un krievu valodā. Vai Krievijā tas arī aizgāja?

Nē. Krievijā nekas tā baigi neaizgāja – tur grūti kaut kam aiziet. Aizgāja Raimondam Paulam kādreiz. Nevienam citam nekas tur nav aizgājis. Tas, ka Intars ir pagrozījies tur un vēl joprojām pagrozās Krievijas kanālos, protams, nodrošina darbu, bet teikt, ka viņš tur kaut kādas baigās sliedes aiz sevis ir atstājis, nevarētu.

Mans draugs, kurš strādā Dailes teātra galdniecībā, stāsta, ka jau esot sagatavotas dekorācijas daudzām izrādēm, kas krājas. Tu esi daudz rakstījis Dailes teātrim – vai arī tagad jau ir kaut kas iekrājies?

Neesmu neko tur darījis, kopš ir jaunais direktors, bet gandrīz vienlaikus sākās Covid-19. Tagad katrs teātris jau būs kādas desmit izrādes sataisījis, bet cik tad tu vēl taisīsi nekam? Pagaidām man teātrī pēdējais ir bijis Purva bridējs Liepājā, Krievijā ir trijās izrādēs mūzika. Mūzikls Kazanova Jekaterinburgas Mūziklu teātrī un mūzika divās izrādēs Maskavā.

Vai tie teātri paši tevi atrada?

Es iepazinos ar režisoru Alekseju Frandeti, kad vēl biju jauns un viņš par mani vēl jaunāks. Tāds superturbo čalis, kurš, šķiet, strādā 24 stundas diennaktī, cik es viņu atceros. Kazanova bija viņa sapnis. Sanāca tā, ka viņš kā režisors dabūja Krievijas teātra balvu Zelta maska, radās izdevība vēl visu ko piedāvāt, un mēs uzrakstījām Kazanovu. Tas bija forši, un es gribētu vēl – gan jau kaut kas sanāks. Rīgā nav mūziklu teātra, kur ir aktieri, dziedātāji un koris, kas māk nodziedāt labāk nekā mūsu operas koris un vēl piruetes griezt, plus vēl orķestris bedrē. Latvijā tas nav iespējams.

Man pagājušogad Ieva Kerēvica stāstīja, ka jūs esat ierakstījuši paraugu krievu aktieriem, no kā mācīties.

Es viņu vienmēr aicinu – īstenībā arī šiem aktieriem Ieva bija priekšā iedziedājusi. Man ar Ievu ir viegli, viņa visu var izdarīt, kā es gribu, un aktieriem patīk kopēt – viņi diezgan labi nokopē. Teātros vienmēr tā dara – ja aktierim pašam nav skatījuma uz mūziku, kā viņš to varētu nodziedāt, viņiem vieglāk ir notēlot. Tā kā Andris Bērziņš, kad dzied Svētvakaru, – viņš zina, ka tajā kulminācijā raudās, bet tas darbojas. Kaut arī mākslīgā asara, tu vienmēr notici.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja