Verners Hercogs ir fenomenāla personība – vācu režisors, kurš veidojis vienas no būtiskākajām vācu filmām XX gadsimta 70.– 80. gados. Nācis no vācu jaunā kino strāvojuma, kas aizsākās 60. gadu izskaņā, Verners Hercogs vienmēr ir bijis savrups un ekstrēms un turpina tāds būt. Viņa darbi Agirre, Dieva dusmas/Aguirre, the Wrath of God (1972), Kaspara Hauzera noslēpums/The Enigma of Kaspar Hauser/Jeder für sich und Gott gegen alle (1974), Fickaraldo/Fitzcarraldo (1980) un daudzi citi sen ir kļuvuši par hrestomātiskām vērtībām.
Septiņdesmit septiņus gadus vecais meistars ir lieliskā formā. Viņš strādā nemitīgi, pēdējos gados īpaši aktīvi pievēršas dokumentālajam kino, kurā arīdzan turpina testēt iespējas un pārkāpt robežas, piemēram, pētot aktīvos vulkānus filmā Ellē/Into the Inferno (2016), dokumentējot uz nāvi notiesātos TV seriālā On Death Row (2012–2013) un radot šokējošu grizlilāču pētnieka un šo lāču upura portretu filmā Grizli vīrs/Grizzly Man (2005). Nepārstāstīšu Vernera Hercoga biogrāfiju, kas jau ir mitoloģizējusies, – viņa atteikšanās no profesionālām kinostudijām un autodidakta statuss, viņa gigantiskie pārgājieni un ceļojumi, viņa kaismīgās attiecības ar vairāku savu filmu aktieri Klausu Kinski, viņa ambiciozās ieceres, viņa autoritatīvais nonkomformisms mākslas vārdā. Viņa daiļrades esence ir skatāma atraktīvas minioperas formā fragmentā no decembrī Berlīnē notikušās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas (šo epizodi var atrast YouTube), kuras rīkotāji bija itin veiksmīgi atļāvušies paironizēt par Vernera Hercoga biogrāfiju un radījuši svinīgu operas āriju viņa godināšanai. Šķiet, pašam klasiķim nekas pret to nebija. Turklāt viņš pats laiku pa laikam iestudē operas.
Verners Hercogs ir mainījies. Kļuvis mazāk skarbs, šerps, arogants. Tāds man viņš palicis atmiņā no pasenas intervijas Rīgā – tolaik viņš gatavojās uzņemt kādas savas filmas epizodes Latvijā. Vernera Hercoga filma Neuzvaramais/Invincible (2001) tika filmēta arī Kuldīgā. Kopš tā laika daudz kas ir noticis režisora dzīvē, par savām mājām viņš sauc Losandželosu, kur dzīvo jau kādu laiku. Aktīvi strādā režijā, intensīvi veido efektīgas, provokatīvas dokumentālās filmas, laiku pa laikam ierunā animācijas filmas, Vernera Hercoga balss ir dzirdama pat dažās Simpsonu sērijās. Dažreiz viņš nofilmējas arī kādā Holivudas blokbasterā. Kas to būtu gaidījis no Eiropas intelektuāļa, kurš veidojis ekstrēmas, eksistenciāli skarbas autorfilmas. Ar to arī sākas saruna ar Verneru Hercogu pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas Berlīnē.
Jūs laiku pa laikam niekojaties ar lomām Holivudas lielbudžeta filmās. Esat spēlējis ļaundari trillerī Džeks Rīčers/ Jack Reacher (2012), kurā galveno lomu atveidojis Toms Krūzs. Kāpēc jūs to darāt? Un vai esat redzējis vienu no 2019. gada provokatīvākajām filmām Džokers/ Joker?
Nē, vēl neesmu paspējis noskatīties jauno Džokeru, bet Hīts Ledžers bija izcils Džokera lomā. Tas gan bija citā filmā. Domāju, ka neviens īsti nezina, kas ir tas, kas kādu padara biedējošu uz ekrāna. Kā cilvēks esmu atšķirīgs no tā, ko spēlēju uz ekrāna. Es ieeju lomā un izbaudu to. Kad mani uzaicināja spēlēt ļaundari Džekā Rīčerā, nebiju drošs, ka varēšu to izdarīt. Nekādu īpašu norāžu, ko un kā darīt, nebija. Vienīgais, ko no manis gaidīja filmas veidotāji, – lai es būtu tik biedējošs, cik vien ir manos spēkos. Un es biju biedējošs, ja tā nebūtu, epizode, kurā spēlēju, montāžas procesā nebūtu pamatīgi saīsināta – tajā nebija ne vardarbības, ne seksa, nekā tāda, ko vajadzētu izgriezt. Tomēr filmas veidotāji izdomāja epizodi pamatīgi noīsināt.
Šādas filmas ir mērķētas cita veida publikai – tai, kas patērē amerikāņu produktus, nevis Eiropas kino klasiku – jūsu filmas. Ko jūs domājat par komerciāli orientēto auditoriju?
Labā ziņa ir tā, ka es nesatieku šo publiku. Filmējoties nav iespēju to satikt, un kopā ar šo publiku es blokbasterus neskatīšos. Lai gan bija gadījums, kad devos uz šādas filmas pirmizrādi Holivudā lielā kinoteātrī ar 1200 vietām. Lielākā daļa skatītāju bija jaunieši. Tā bija interesanta pieredze, jo atšķirībā no Ziemeļkorejas, kur esmu strādājis un kur visa publikas reakcija parasti ir iestudēta – pamatā tā ir reakcija uz oficiālām runām –, Losandželosā publikas reakcija bija ļoti haotiska un skaļa.
Ziemeļkorejā filmējāt filmu par vulkāniem Ellē, ko producējis Netflix. Kāda ir jūsu attieksme pret tehnoloģiju radītajām pārmaiņām kino industrijā – filmu straumēšanas platformām? Daudzas no tām tagad arī producē filmas.
Tas ir nenovēršami, un ar šīm pārmaiņām ir jārēķinās. Nedomāju, ka ir jēga cīnīties ar šīm platformām. Man šķiet naivi Kannu festivāla mēģinājumi aizliegt tajā piedalīties filmām, kas veidotas straumēšanas platformām, teiksim, Netflix, nevis tikai izrādīšanai kinoteātros. Jā, protams, es mīlu kinoteātri kā filmu demonstrēšanas vietu, taču neesmu tik nostalģisks, lai nenovērtētu tās iespējas, ko dod tehnoloģijas. Piemēram, daudzas manas filmas jūs varat atrast internetā, daudzas no tām ir dažādās straumēšanas platformās.
Internetā var atrast aptuveni 55 manis režisētas filmas, es nedomāju, ka tas ir slikti. Tā ir arī unikāla iespēja saņemt epasta vēstules un atsauksmes no ļoti jauniem cilvēkiem. Esmu saņēmis vēstules no piecpadsmit gadu veciem jauniešiem, kas ir noskatījušies manas filmas, un viņi tās ir uzgājuši internetā, nevis kinoteātros. Tās ir jūsmīgas e-pasta vēstules! Kāds jaunietis bija redzējis filmu par Kasparu Hauzeru (Kaspara Hauzera noslēpums), ko uzņēmu tad, kad viņu vecāki vēl nebija dzimuši. Esmu pārsteigts, ka manas filmas uzrunā 15–17 gadu vecus jauniešus.
Vai jūs arī kaut ko iesakāt šiem jauniešiem? Kādas filmas meklēt, ko skatīties?
Nē, tas viņiem ir jāatrod pašiem. Desmit sekundēs jūs varat atrast manu mājaslapu (www.wernerherzog.com), paskatīties attēlus, izlasīt filmu aprakstus un atrast pieturas punktus un orientierus. Esmu slikts savu darbu ieteicējs un vērtētājs, man patīk visas manas filmas. Ir režisori, kuri mēdz teikt, ka viņi nevar ciest kādu no savām filmām, teiksim, pēdējo, – es nekad tā neesmu darījis. Man tiešām patīk visas manas filmas, un to ir tik daudz. Varbūt pat pārāk daudz.
Ļoti nozīmīga jūsu filmu – gan spēlfilmu, gan dokumentālo filmu – tēma ir daba, cilvēks dabā. Kā jūs pats to skaidrosiet?
Man nav labas atbildes uz šo jautājumu. Es labāk funkcionēju tad, kad esmu dabā, kad esmu ārā. Es nekad neesmu filmējis studijā, visas manas filmas ir tapušas reālā vidē, reālās filmēšanas vietās. Lai gan ir arī izņēmumi, piemēram, manas pēdējās spēlfilmas SIA Ģimenes romance/ Family Romance, LLC (2019) darbība risinās megapolē – Tokijā. Esmu veidojis vērienīgas filmas, kuru darbība notiek Amazones džungļos, Sahāras tuksnesī un Arktikā, bet man tiešām nav pamatīgākas atbildes, kāpēc man ir svarīgi būt un filmēt dabā.
Eiropas Kinoakadēmijas balva par mūža nopelniem mudina uz apceri un analīzi. Kas jūsu radošajā mūžā ir bijis vērtīgākais, būtiskākais notikums?
Es nezinu, esmu strādnieks – cilvēks, kurš strādā. Es daudz nenodarbojos ar pagātnes apcerēšanu.
Vai jums rūp balvas?
Dievs pasarg... Cilvēkam nevajadzētu saņemt balvu par mūža ieguldījumu, ja viņš vēl ir labā formā un aktīvi strādā. Jā, mans temps ir pierimis, bet es strādāju. Pirms četrdesmit gadiem es katru gadu uzņēmu pa filmai, bija laiks, kad uzņēmu arī divas filmas gadā. Pēdējos divpadsmit mēnešos esmu laidis klajā trīs lielas filmas (tā ir jau minētā spēlfilma SIA Ģimenes romance, kā arī divas dokumentālās filmas – Satiekot Gorbačovu/Meeting Gorbachev un Nomads. Brūsa Četvina pēdās/ Nomad: In the Footsteps of Bruce Chatwin – D. R.).
Es joprojām darbojos ļoti intensīvi, un, kamēr te sēžu, man vajadzētu būt Losandželosā un montēt savu jauno filmu. Droši vien labāk būtu šādu balvu saņemt tad, kad mani uzstumtu uz skatuves ratiņkrēslā... Tas būtu labāks laiks apbalvojumam par mūža ieguldījumu, kas savā ziņā ir bezjēdzīga balva. Tādas ir visas balvas. Jo neviena godalga nepadara filmas par labākām, nekā tās ir. Tāpat kā neviena laba recenzija nepadara filmu labāku, nekā tā ir, un neviena negatīva recenzija nepadara filmu sliktāku, nekā tā ir.
Kas ir svarīgākais dzīvē?
Ui, tikai mans garīdznieks varētu sagaidīt no manis godīgu atbildi uz šo jautājumu. Es gan neesmu sūdzējis grēkus jau ļoti ilgi.
Svarīgākais dzīvē ir tagadne. To apliecina arī mana atmiņa, kas mēdz izspēlēt dīvainas lietas. Es laiku pa laikam vaicāju savam brālim, vai tiešām esmu uzņēmis to vai citu filmu. Viņš to apliecina, un es viņam nevaru neticēt. Mēs gadiem ilgi strādājam kopā, viņš ir mana lietišķā puse, producents, viņam ir visi dokumenti, kas apliecina, ka es tiešām esmu veidojis kādu konkrētu filmu, kas jau ir pabalējusi no manas atmiņas. Paliksim pie tā, ka svarīgākais ir tagadne.
Nesen plašu rezonansi presē izraisīja klasiķa Mārtina Skorsēzes teiktais, ka Marvel komiksu filmas, supervaroņu filmas nav kino. Vai jūs tam piekrītat?
Neesmu lasījis šo diskusiju, es nekad nelasu par filmām. Blokbasteri, Holivudas produkti ir specifiska kino forma, kurai ir ļoti konkrēti, utilitāri mērķi. Es skatos uz Holivudas produkciju ar skaidru prātu, bez emocijām. Viss mainās. Mainās auditorija. Runāju ar savas filmas aktrises 14 gadu veco meitu, jautāju, kuru filmu viņa ir skatījusies kinoteātrī. Viņa teica, ka neiet uz kinoteātri. Prasīju – kāpēc. Viņa atbildēja, ka neviena viņas draudzene neiet uz kinoteātri, jo, pirmkārt, tur ir tumšs, otrkārt, tur visapkārt ir sveši cilvēki.
Jā, var pasmieties, bet tā ir ļoti nopietna atbilde. Šī meitene pārstāv paaudzi, kura uz kino apmeklējumu skatās kā uz biedējošu pieredzi tumsā starp svešiem cilvēkiem. Šī ir paaudze, kas lasa maz vai nemaz. Kad man ir saskarsme ar kino studentiem, es viņiem lieku lasīt – daudz, daudz lasīt... Lasiet, ja gribat uzņemt filmas. Lasiet, ja gribat būt režisors.
Cik intensīvi jūs sekojat tam, kas notiek kino? Kannu festivālā jums bija meistarklase, kurā teicāt, ka būtiskākais ir lasīt, nevis skatīties to, ko dara citi režisori.
Kad uzņemu filmu, man nav jāskatās citu režisoru darbi, lai salīdzinātu sevi ar viņiem. Vēl īpašāk ir ar operu iestudējumiem. Kad iestudēju savu pirmo operu, nekad nebiju bijis kā skatītājs opernamā. Man vienmēr ir paticis klausīties operu ierakstus, tad es gara acīm redzu pasaules transformāciju – mūzikas uzburto realitāti. Negribu iet uz operu skatīties iestudējumus, tie mēdz būt drausmīgi un rada nepārvaramu vēlēšanos izlēkt pa logu.
Esat pastiprināti studējis grieķu un latīņu valodu. Kāpēc?
Tas ir mans fundaments, manas kultūras pamats. Man bija nepieciešams saprast, kas mēs esam un no kurienes nākam. Šīs studijas man palīdz precīzāk izprast šodienu, aiz norišu virskārtas protu saskatīt dziļākus procesus, skaidrot tos kultūrvēstures un vēstures kontekstā.
Esat strādājis kopā ar populāriem Holivudas aktieriem, piemēram, filmā Tuksneša karaliene/Queen of the Desert (2015) filmējis Nikolu Kidmenu. Kāda bija šī pieredze?
Lieliska, viegla, patīkama. Viņa ir augsta līmeņa profesionāle. Kino industrijā nevar sasniegt to līmeni, kādu ir sasnieguši šie aktieri, ja tu neesi izcils profesionālis, un tas padara darba procesu vieglu un aizraujošu. Nikola Kidmena ir lielisks biedrs, pamatīgs darba zirgs – viņa spēj smagi strādāt un sasniegt maksimālo robežu. Savukārt Nikolasam Keidžam piemīt savādas, slēptas dzīles, kuras ir tikai retam aktierim. Viņš neparakstīja līgumu par piedalīšanos filmā Sliktais leitnants/Bad Lieutenant: Port of Call New Orleans (2009), pirms es nebiju piekritis to režisēt. Savukārt es neparakstīju savu līgumu, pirms Keidžs nebija piekritis spēlēt. Tas bija viens no priekšnoteikumiem, kālab mums radās īpaša sadarbība filmēšanas laukumā.
Noteikts jūsu radošais periods saistās ar aktieri Klausu Kinski. Piemēram, epizode no Fickaraldo, kurā džungļos kalnā tiek nests kuģis operas mīļotāja – Kinska varoņa – apsēstības dēļ, ir kļuvusi ikoniska. Arī par jūsu un Kinska sarežģītajām attiecībām ir radītas leģendas. Kā šīs attiecības ir ietekmējušas jūsu dzīvi?
Esmu filmējis Klausu Kinski piecās filmās, taču viņš nemainīja manu dzīvi un es – viņa dzīvi, kaut mūsu sadarbība bija īpaša – intensīva, eksaltēta, emocionāla. Tās bija attiecības, kurās mēs abi testējām robežas – mēs nokļuvām draudīgā, bīstamā zonā. Viss ir kārtībā, arī tāds mēdz būt darbs – tāda ir režisora profesija.
Jāsaka, esmu strādājis arī ar labākiem cilvēkiem un labākiem aktieriem nekā Klauss Kinskis. Labākais aktieris, ar kuru man ir nācies strādāt, ir Bruno S. (Bruno Šleinšteins – D. R.). Viņš spēlējis filmās Kaspara Hauzera noslēpums un Strošeks/ Stroszek (1977). Viņam piemita īpašs dziļums, patiesums, smeldze, neko tādu es neesmu redzējis uz ekrāna ne pirms, ne pēc šīs filmas.
Vai esat apzināti riskējis ar dzīvību filmas dēļ?
Pašmērķīgi nemeklēju izaicinājumu un risku. Taču pāris reižu savā karjerā esmu izvilcis riskantu lozi – esmu nonācis bīstamās situācijas, taču tās nevarēja iepriekš paredzēt. Vairākas šādas epizodes bija, kad filmējām aktīvos vulkānus dokumentālajai filmai Ellē. Mūs – filmēšanas grupu – brīdināja, ka eksplozija ir iespējama, bet neviens nezināja, vai tas notiks pēc divām minūtēm, divām stundām vai divām nedēļām... Šādos krīzes brīžos ir tikai viens jautājums – cik vērtīga ir tava paša pakaļa un cik vērtīga ir filma. Kad risks ir pārāk liels, es no tā izvairos.