Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 25. janvāris
Sigurds, Zigurds, Sigvards

Tas uzsita asinis. Intervija ar etnomuzikologu Valdi Muktupāvelu

"Folkloras kustībā cilvēki veidoja saliņas, kuras vairs nepiederēja pie totalitārisma sistēmas," līdz pat 40 gadu senos notikumus raksturo Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs, tautas mūzikas instrumentu virtuozs un komponists Valdis Muktupāvels.

Domu kustības brīvība pret ierobežoto pārvietošanās brīvību – daudziem divas dienas – 28. un 29. oktobrī – garu uzmundrināja Krišjāņa Barona konference, ko ik gadu rīko LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve. Šī gada konferencei izvēlētā tēma Folklora un atmoda virtuālajās platformās pulcināja arī daudzus interesentus, kuri, paši nebūdami profesionāļi folkloras jomā, tomēr dzīvi un personīgi atceras notikumus XX gadsimta 80. gadu beigās. Sešpadsmit referentu no dažādām Latvijas augstskolām un zinātniskajiem institūtiem deva iespēju emocionālās biogrāfiskās atmiņas ieraudzīt un sakārtot jaunā – analītiska izvērtējuma un saistošu kontekstu – gaismā.

KDi intervijai uzrunāja etnomuzikologu, tautas mūzikas instrumentu virtuozu un komponistu Valdi Muktupāvelu. Un šeit ne tuvu nav nosaukta visa viņa sazarotā darbība folkloras laukā jau kopš XX gadsimta 70. gadiem. Valdis Muktupāvels konferencē sniedza priekšlasījumu Skatuviskais un dzīvesveida folklorisms, izgaismojot īpaša veida folklorismu, kas atgriezās atpakaļ savā avotā, folklorā, un saskaņā ar muzikologa Arnolda Klotiņa formulējumu it kā pārtapa par jaunu, otrreizēju folkloru, kas savienota ar dzīves darbību.

Kādi ir jūsu iespaidi par šo konferenci? Kas šķita ierosinoši kolēģu referātos?

Tīri cilvēciskā līmenī, kā vienmēr, jauki bija satikt cilvēkus, ar kuriem kopā esmu darbojies jau vairākas desmitgades. Tas, man liekas, ir labākais. Tas, kas bija aktuāli pirms 30 un 40 gadiem, savu aktualitāti nav zaudējis, bet drusku transformējies. Lielus pārsteigumus sagaidīt ir grūti.

Konferences tēma Folklora un atmoda lielai daļai referentu nav tikai tēma, bet ļoti emocionāli, personiski dzīves notikumi. Laika distance ļauj analizēt tos racionālāk un strukturētāk?

Tieši tā. Ļauj izvērtēt, jo ir lietas, kas bija labi domātas, bet no cita skatpunkta – jau kritizējamas.

Piemēram?

Es runāju par folkloras kustību XX gadsimta 80. gados, kad bija ļoti svarīgi distancēties no skatuviskajiem ansambļiem. Tolaik atslēgas vārdiņš bija "autentiskums". Tobrīd tas bija tāds burvju vārdiņš un ļoti skaidra robeža starp vieniem un otriem. Var vaicāt – vai folkloras kopas darbojās autentiski? Droši varu teikt, ka lielākoties ne. Arī tā bija interpretācija. Autentiskumu noteica arī tas, kādā disciplīnā cilvēks darbojās. Autentiskums attiecībā uz tradicionālo mūziku reizēm bija simbols, zīme, karodziņš, kuru nesa pa priekšu, bet realitātē tas varēja būt patālu no oriģināla.

Jūs ar muzikologu Arnoldu Klotiņu savos referātos uzskatāmi analizējāt būtiskākās atšķirības starp tautisko koncertpraksi, kas līdzinājās totalitāro režīmu atbalstītajām fizkultūriešu demonstrācijām ar sajautrināto optimismu, mundrajiem lēcieniem, dejotāju organizēšanu pēc auguma un unificētajām frizūrām, un folkloras kopu jauno strāvojumu, kas pretojās šim "sintētiskās bizes" koncertvirzienam. Man radās jautājums – bet varbūt paši unificētie tautas mūzikas un dejas izpildītāji nemaz nejutās kā ideoloģijas rupori, bet kā latviskās identitātes, lai cik sašķobītas, aizstāvji?

Ļoti skaidri ir jānošķir tādas lietas kā personīgā motivācija jeb iesaiste. Padomju totalitārisma apstākļos cilvēkiem, kas darbojās kultūrā, protams, izņemot tos, kas klaji propagandēja komunismu, personīgā līmenī bija sajūta, ka viņi piedalās kultūras glābšanā un uzturēšanā, ka neļauj to sagraut pavisam. Palūkojoties kopumā uz tautiskajiem deju kolektīviem, tie iekļāvās režīma atbalstītajā kultūras sistēmā un tomēr veica zināmu funkciju. Guntis Šmidchens grāmatā The Power of Song, kas ir arī pārtulkota latviski – Dziesmu vara, precīzi atsaucas uz čehu disidentu un arī vēlāko prezidentu Vāclavu Havelu. Viņš raksta, ka totalitārā sistēmā arī tad, ja cilvēks to iekšēji nepieņem, bet tomēr tajā darbojas, viņš tajā iekļaujas – dzīvo un uztur šo sistēmu. Guntis Šmidchens skaisti iezīmē, kā totalitārā sistēmā rodas saliņas, kas vairs nav totalitāra sistēma. Protams, katram ģimenē kāds bija cietis no totalitārisma, un personīgās antipātijas pret režīmu bija vairāk vai mazāk izteiktas, bet tas viņiem netraucēja darboties šajos deju kolektīvos. Saskaņā ar Havelu viņi bija sistēmas daļa. Folkloras kustībā cilvēki veidoja saliņas, kuras vairs nepiederēja pie totalitārisma sistēmas. Tā ir tā lielā atšķirība. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas spēlēja kokļu ansambļos vai tautas mūzikas instrumentu orķestros. Šādus orķestrus izveidoja, tikko kā sākās padomju okupācija. Tas bija sistēmas produkts. Bet, protams, paši cilvēki uzskatīja, ka balsta latvisko kultūru, un tā arī bija.

Arnolds Klotiņš ļoti smuki ir rakstījis par Dziesmu svētkiem. 50. gados trīs ceturtdaļas repertuāra bija ideoloģizēts – dziesmas par komunistisko partiju, Ļeņinu un līdz 1953. gadam – arī par Staļinu. Pavisam nedaudz bija tautasdziesmu apdaru un latviešu klasisko komponistu. Protams, šie cilvēki dziedāja totalitārisma apstākļos, un tāds lielākoties bija arī repertuārs, bet svarīga bija pati dziedāšana, ne tik daudz repertuārs, jo, sanākot kopā korī un pēc tam Dziesmu svētkos, tomēr vēl bija sajūta, ka tā ir tauta, kas kaut ko kopā dara. Acīmredzot līdzīgi var teikt par deju kolektīviem, kur svarīga bija kopā sanākšana un darbošanās. Tas palīdzēja radīt un uzturēt kaut kādu kopības sajūtu.

Kā vēl vienu atšķirību minējāt, ka folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi izcēla arī pašu teicēju personību un konkrētās tautasdziesmas izcelsmes novadu.

Tautasdziesmu apdarēs svarīgs bija komponists, bet ne tas, no kurienes nācis materiāls. Tā bija abstrakta, visiem piederoša, tātad nevienam nepiederoša latviešu tautasdziesma. No kurienes tāda radusies – skatuviskajā folklorismā to ignorēja.

Savā mūžā noteikti esat bijis ļoti daudzās ekspedīcijās. Vai šajos laikos arī vēl ir vērts braukt? Vecākās paaudzes teicēji droši vien jau devušies mūžībā.

Bet protams! Ekspedīcijas nenozīmē tikai klasiskās folkloras vākšanu. Folkloras pētniecība mainās visu laiku. Vienu brīdi bija svarīgi savākt repertuāru, vēlāk – citus folkloras žanrus. Tagad folkloristikai ir citi uzdevumi. Svarīgāk ir apzināt konkrētās personības dzīvesstāstu, paskatīties, kā veidojas stāstījums vai dziedājums, kādi radošie momenti tur parādās, kāda ir vērtību sistēma, kā dažādi dzīves notikumi ietekmē radošo darbību.

Jūsu kolēģi kā skaidri nosakāmu aizsākumu atmodai un atjaunotajai folkloras kopu kustībai min reālu notikumu un datumu – teicēju koncertu vecajā Dailes teātrī Lāčplēša ielā 25 1978. gada 14. oktobrī. Vai jūs arī piedalījāties šajā pasākumā?

Nē. Mana interese par folkloru tajā laikā izpaudās citādi. Es par pasākumu vecajā Dailē pat nezināju. 1978. gadā un jau drusku agrāk man bija viens ansamblītis, kurā kopā trijatā dziedājām tautasdziesmas un veidojām savus aranžējumus. Vēl 1978. gadā mani ļoti ieinteresēja lībieši. Tajā laikā par lībiešiem praktiski neviens nezināja. Atceros, 4. klases dziedāšanas grāmatā bija viena lībiešu dziesma Tšītšōrlinkist, bet dziedāšanas skolotājs neko jēdzīgu par dziesmas valodu nevarēja pateikt. Tāds bija kopējais zināšanu līmenis par lībiešiem. Biju kaut kādā veidā saskāries ar folkloras ansambli Līvlist. Tā koncertā tieši 1978. gadā sapratu, ka šī lieta man ir jāizpēta, noskatīju vīru gariem matiem, baltu bārdu – tas bija Oskars Stalts – un gāju pie viņa mācīties lībiešu valodu. Acīmredzot tajā laikā folkloristiskā tieksme bija jau gaisā. 1978. gadā dziedāju arī vīru korī Tēvzeme Haralda Medņa vadībā. Mēs braucām uz Tallinu uzstāties. Brīvajā laikā pastaigājoties pa vecpilsētu, skaņuplašu veikaliņa skatlogā ieraudzīju skaņuplati, kur viens spēlē dūdas. Momentā to nopirku. Muzicēja igauņu folkloras ansamblis Leegajus. Man gāja garām teicēju pasākuma impulss, toties ļoti spēcīgs impulss nāca no šīs skaņuplates. Pēc tā laika kritērijiem tas likās kaut kas ļoti autentisks – senās rūnu dziesmas, dziedāja un spēlēja tradicionālos instrumentus – dūdas un citus. Leegajus mūzika man atslēdza autentiskās folkloras pasauli, un citu impulsu man nevajadzēja.

Cik gadu jums tobrīd bija?

Tad man bija, kā smejies, tieši divdesmit. Tas bija posms, kad bija aktīva darbošanās, kad gribējās kalnus gāzt.

Jūs ļoti nopietni esat interesējies ne vien par lībiešu, bet arī prūšu valodu?

Valoda ir tikai viens no aspektiem, interesējos par prūšiem kopumā – par tautu, tās kultūru. Šī līnija šobrīd ir mazliet pieklususi. 80. gadu sākumā izskatīju cauri visus valodnieka Jāņa Endzelīna sējumus. Prūši mani ļoti uzrunāja. Tagad ir divas baltu tautas – latvieši un lietuvieši –, bet ir bijuši arī prūši. Ja paroc dziļāk, izrādās, ir bijuši arī tādi jātvingi, galindi un tā tālāk. Tas bija ļoti spēcīgs emocionāls atklājums. Sajutu pienākumu kaut ko darīt, lai, pirmkārt, izplatītu zināšanas par prūšiem, un, otrkārt, varbūt tur kaut ko var darīt. Agrajos 80. gados piedalījos ekspedīcijā uz Prūsijas ziemeļu daļu, tobrīd un arī tagad tas ir Kaļiņingradas apgabals. Nodarbošanās ar prūšu valodas materiāliem bija ļoti interesanta lieta, jo iepazinos ar lietuviešu valodnieku Letu Palmaiti. Iepazīšanās pamatā nebija prūši, bet indoeiropiešu pirmvalodas rekonstrukcija. Palmaitim bija iecere iedziļināties senvalodu rekonstrukcijas lietās un uz indoeiropiešu pirmvalodas pamata demonstrēt savus atklājumus. Es sāku darboties kopā ar viņu un veidoju viņam mūzikas rekonstrukciju. Izrādījās, ka Lets Palmaitis intensīvi nodarbojās ar jaunprūšu valodas veidošanu. Jaunprūšu valoda ir veidota uz dokumentēto vecprūšu valodas materiālu pamata, un Palmaitis to veidoja tādu, kāda tā būtu bijusi, ja prūši būtu pastāvējuši līdz mūsdienām. Īstenībā prūši mūsdienās ir, tikai jautājums, vai viņi runā prūšu valodā vai ne. Skaidrs, ka lielākoties viņi runā vāciski.

Ja pareizi saprotu, būtu iespējams, ka jauna entuziastu ģimene nolemj savā starpā runāt prūšu valodā un viņu bērniem tā jau ir dzimtā valoda?

Īstenībā tā jau notiek. Par liecinājumu varu minēt vienā no prūšu lapām, kādu ir diezgan daudz, redzētu video. Bija ievietots sižetiņš, kurā trīsgadīga meitenīte spēlējas ar lācīti un runājas. Tā kā jaunprūšu valodu daudzmaz zinu, klausos un dzirdu, ka tas mazais bērns pats ar sevi runā prūsiski. Man tie cilvēki ir zināmi. Tagadējā Kaļiņingradas apgabalā dzīvo vairākas ģimenes – izcelsmes ziņā, visticamāk, etniskie krievi, bet dažus cilvēkus tomēr uzrunā vietas vēsture. Padomju laikā tur bija tādi plakāti – šī zeme kopš mūžu mūžiem ir bijusi Krievija. Tas darbojās. Lielākā daļa cilvēku nezina, kas tur ir bijis iepriekš. Jūtīgākie un domājošākie tomēr ir sākuši interesēties par vēsturi. Tad, kad pie mums bija atmoda, arī Kaļiņingradas apgabalā noritēja atmodas procesi. Bija projekti, kā veidot nosacīti neatkarīgu apgabalu, kurā kaut cik varētu atjaunot prūsietību. Šie mēģinājumi ir rezultējušies ar to, ka tur joprojām ir cilvēki, kuriem prūsiskais nav vienaldzīgs. Ir pāris dzejnieku, kas dzejo prūsiski. Arī dzied un rada dziesmas. 90. gados bija Prūsas klubu apvienība. Prūšu kultūru atbalstoši un veicinoši klubi bija Lietuvā, jau minētajā Kaļiņingradas apgabalā, Polijā, Latvijā. Man ar Rasas ansambli bija prūšu dziesmu programma. Tad, kad parādījās internets, pilnīgi nepazīstami cilvēki no Kanādas un Vācijas man sāka rakstīt diezgan daudz e-vēstuļu – es esmu prūsis, mani senči ir no turienes un turienes. Stāstīja par savas dzimtas prūsisko mantojumu, ārkārtīgi interesantas lietas. Viens tāds cilvēks rakstīja par savu vecmāmiņu. Līdz Otrajam pasaules karam bija Austrumprūsija, kur pamatvaloda bija vācu valoda. Tad bija lietuvininki, kuri runāja vienu lietuviešu valodas variantu. Tad – mazūri, kuriem bija viens poļu valodas variants. Un šis cilvēks, kas man atrakstīja, zina šīs valodas. Viņš rakstīja, ka viņa vecmāmiņa esot lietojusi atsevišķus vārdus un teicienus, kuru nebija nevienā no šīm valodām. Es parēķināju, ka šī vecmāmiņa varētu būt dzimusi XIX gadsimta 80. gados. Viņš domā, ka tā varēja būt prūšu valoda. Es savulaik viesojos pie izcilā filologa Vladimira Toporova viņa Maskavas dzīvoklī. Viņš man izstāstīja pāris ļoti skaistu piemēru, kur literatūrā ir aprakstīta kāda valoda, kas jau sen mirusi, un tad nāk kāds gadījums, kas parāda, ka valoda vēl ir dzīva. Toporovs teica arī par prūšiem, ka, visticamāk, XIX gadsimtā prūšu valoda vēl ir skanējusi. Vienu tradicionāli pārmantotu prūšu vārdu Ukrainas Poļesjē valodnieku ekspedīcija ir fiksējusi vēl XX gadsimta 70. gados. Tur vietējā izloksnē bija lietošanā vārds "geitka". Ukrainiski un arī nevienā citā slāvu valodā tas neko nenozīmē, bet prūsiski tas nozīmē "maize". Senākos laikos bija ceļojošie skroderi, un, izrādās, skroderim par pakalpojumiem maksājuši graudā – devuši "geitku".

Kā jūs populārzinātniski varētu izskaidrot valodas izzušanas fenomenu?

Valodas ir kā organismi. Faktiski – jo mazāka valoda, jo no ekonomikas viedokļa tā ir neefektīvāka. Ja galvenā ir globālās ekonomikas pacelšana, ja ekonomika ir nosēdināta goda krēslā, mazajām valodām ir lemts izzust. Neviena no tām nav ekonomiski rentabla. Acīmredzot Vācijas impērijā ir bijusi šāda situācija. Visas valodas, kas nebija vācu, un Austrumprūsijā tādas bija gan jidišs, gan mazūru, gan lietuvininku un prūšu valoda, bija izslēgtas no publiskā lietojuma. Tās bija pieļautas vēl draudzēs un ģimenē. Tajā brīdī, kad valoda nonāk tikai ģimenē, tas jau ir ļoti ierobežots lietojums. Izglītību gūst citās valodās, un valodas lietojums arvien sašaurinās. Lietuviešu rakstniecei Birutei Baltrušaitītei ir vesels stāsts Zem dienvidrietumu debesīm. Tajā ir par pēdējo prūsi. Viņš vēl runā prūsiski, bet mazbērni jau vairs nesaprot savu vectēvu.

Konferencē jūs folkloras un atmodas mijiedarbību analizējāt sīkāk un sazarotāk, bet jebkurš, protams, ir dzirdējis leģendāros stāstus par folkloras festivālu Baltica 1988. gadā jau ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Vai Baltica Viļņā pirms gada būtiski atšķīrās no Latvijas folkloras festivāla?

Jā. Tiešām atšķīrās. Uz Baltiku Viļņā devos, pateicoties Andrim Slapiņam. Mums bija sadarbība jau kopš 1982. gada, pēc Izglītības ministrijas pasūtījuma veidojot Latvijas skolām filmu par folkloru. Bijām ļoti sadraudzējušies. Andrim bija ideja uzņemt filmu par baltu un ķeltu tautām. Filma tika veidota 1987. gadā Baltijā, un vēlāk viņš to turpināja Britu salās. 1987. gadā visa filmēšanas grupa kopā brauca pa Lietuvu, bijām Varēnā un Zervīnu ciemā Dzūkijā, kas etnogrāfiskā ziņā ir ļoti interesants apgabals. Pie reizes filmējām arī pirmajā Baltikā. Līdz ar to mana pozīcija ir veidojusies nevis kā no dalībnieka, bet kā no malā stāvētāja skatpunkta. Man ir pazīstami ļoti daudzi lietuviešu folkloristi. Iznāca ar viņiem runāt par Baltiku, varēju iegūt nepastarpinātu informāciju. Viņiem pirms paša festivāla bija lielas cīņas, kas tad Baltika būs. Padomju sistēmas atbalstītie tautas deju kolektīvi uzskatīja, ka tas ir viņu folkloras festivāls. Salīdzinājumā ar folkloras kustību viņu masa bija daudz lielāka. Arī to institūcijas visādos līmeņos bija spēcīgākas. Līdz ar to Lietuvā cīņa bija par to, lai folkloras kustībā iesaistītajiem ansambļiem būtu kāda vieta, un ne tikai jauktajos koncertos. Viļņā tas nebija pacēlumu raisošs pasākums, tomēr viena festivāla diena notika Brīvdabas muzejā Rumšišķēs, pa vidu starp Viļņu un Kauņu. Tā ir milzīga teritorija, daudz lielāka nekā mūsu Brīvdabas muzejs. Tur nebija šo tautisko deju kolektīvu. Tur bija folkloras kustība, un tur bija pacēlums. Ļoti spēcīgu iespaidu radīja Bretaņas dūdu un bungu ansamblis. Bretoņi oficiāli bija no Francijas, bet tajā festivālā, ja kāds viņus uzrunāja kā frančus, viņi iebilda – mēs neesam nekādi franči, bet bretoņi no Bretaņas! Viņi gāja ar savu bretoņu, nevis franču karogu. Tas ļoti sasaucās ar aktuālajām sajūtām, kas tajā brīdī bija Lietuvā un arī pie mums.

Kas festivālā Baltica 88 Latvijā notika citādi?

No Latvijas cilvēkiem, kas piedalījās Lietuvas festivālā, jau bija skaidrs, ka nevajadzētu organizēt tā kā Lietuvā. Bija liela diskusija. To ļoti labi savos rakstos ir aprakstījis Arnolds Klotiņš. Liāna Ose, Arnolds Klotiņš un citi piedāvāja argumentus un ļoti skaidru pozīciju, kāpēc nevajadzētu deju kolektīvus. No varas puses savukārt bija Anatolijs Gorbunovs, kurš saprata šos argumentus un atļāva, lai tas ir tradicionālās folkloras festivāls.

Pilskalnu pētnieks Juris Urtāns savā referātā izteica nepieciešamību pēc visaptveroša pētījuma par atmodas impulsu mijiedarbību dažādās jomās, ne tikai folklorā. Vai jūs izjūtat šāda pētījuma nepieciešamību?

Jā. Ilgāk gaidīt nedrīkst. Ir jāapzina ne tikai dokumenti par šo laiku, bet arī cilvēki, kuri ir šī laika liecinieki un kuru skaits sāk jau samazināties. Šis ir īstais brīdis, kad šādam pētījumam ir jātop. Pačukstēšu, ka tēmas pieteikums ir tapis un komanda ir labu labā. Neko vairāk neteikšu, jo šobrīd notiek pieteikuma izvērtēšana. Cerams, ka tā būs pozitīva. Šis ir īstais brīdis, varbūt jau minūte par vēlu.

Konferencē ne tikai pats referējāt, bet noklausījāties arī etnomuzikoloģes Igetas Ozoliņas pētījumu – portretu par sevi – Valda Muktupāvela folkloriskā darbība laikā no 1978. līdz 1988. gadam. Vēlos pārjautāt, kā šobrīd atceraties dzīves posmu, kad varas institūcijas jūs sāka vajāt un ierobežot. Kādas emocijas tas raisīja – naidu vai gluži pretēji – spītu un pacēlumu darboties vēl aktīvāk?

Tajā laikā tas, ka Valsts drošības komiteja aktīvi ķērās klāt manai personai, rosināja nevis naidu, bet gluži otrādi – pretīstāvēšanu. Bija skaidrs, ka darbošos tālāk un nepieļaušu vairs tādas kļūdas, kādas biju pieļāvis. Pāris pratināšanu bija par manis izplatītajām pretpadomju grāmatām, neuzmanīgi biju tās devis saviem grupas biedriem.

Nolēmāt būt konspiratīvāks?

Bet protams! Nevajag kuram katram to rādīt un dot. 1998. gadā, kad bija iespējams iepazīties ar totalitārisma izpētes rezultātiem, vēsturnieks Indulis Zālīte man iedeva ļoti interesantus materiālus. 1989. gadā VDK bija rīkojums materiālus sūtīt uz Maskavu un faktiski iznīcināt. Totalitārisma seku pētniekiem izdevās daļēji restaurēt tekstus. Tad vēl nerakstīja disketēs, bet uz tādām plēvēm. Kā Zālīte teica, par mani, salīdzinot ar citiem, ir izdevies restaurēt samērā daudz. Man tie visi materiāli ir. Tie ir operatīvo ziņojumu konspekti. Tur ir dažādas situācijas – kur esmu ticies ar ārzemniekiem, kādas paciņas no kura saņēmis utt. Visus tos brīžus es atceros, bet, izrādās, ir bijuši veseli trīs aģenti, kas to ir izsekojuši, nekādi svešinieki tie nebija. Izmeklētājs mutiski man teica – par to, ko jūs darāt, mēs varam jūs likt arī cietumā. Izejot no Stūra mājas, nodomāju – labi, labi – un turpināju darīt tālāk. Viņi bija paredzējuši veselu ietekmēšanas pasākumu kopumu, un tas tika arī realizēts. Konservatorijā vadības līmenī tika sarīkota apspriede, kurā izvērtēja manu darbību. Nacionālisms un reliģija – mani lielākie grēki. Man neļāva strādāt ar jaunatni, bija aizliegums publicēties. Pēteris Krīgers, kurš tajā laikā bija Kultūrizglītības darbinieku tehnikuma direktors, juzdams, ka folklorai 80. gadu otrajā pusē ir liela nozīme, gribēja atvērt veselu specialitāti – folkloras ansambļa vadītājs. Viņš mani aicināja izveidot un vadīt šo specialitāti, un es piekritu. Pēc mēneša viņš saka – zini, Valdi, man zvanīja, ir jāatliek tā lieta. Tiku izmests no Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas un konservatorijas. Tā nu klājās jauneklim, kurš nesekoja oficiālajiem norādījumiem. Nenonācu cietumā vai citur, bet 80. gadu vidus un otrā puse bija laiks, kad sapratu, ka diez kas nav…

Kā jūs varējāt iztikt tajā laikā, kad jums nekur nedeva darbu?

1985. gadā savā grupā mani uzaicināja Edgars Liepiņš. Viņam, gatavojoties Krišjāņa Barona 150. gadu jubilejai, bija tapusi vesela programma Pasmaidi, un sirds gaiša kļūs. Viņš pats skaitīja tautasdziesmas un ticējumus, bet viņam bija vajadzīgi mūziķi. Viņš uzaicināja Pērkona kodolu – Juri Kulakovu un Juri Sējānu. Vēl bija Bruno Priekulis. Juris Kulakovs savukārt dienu pirms pirmizrādes uzaicināja mani. Uzaicināja apmēram tā – te es tev sagatavoju notiņas, rīt ir koncerts. Bija laikam kādi 28 skaņdarbi. Un kur? Jaunatnes teātrī. Ne pa jokam. Tas uzsita asinis.

Kā jūs īsi raksturotu to dzīves posmu, kad bijāt pieslēdzies Krišnas apziņas kustībai?

Man liekas, 14–15 gados ikvienam jaunam cilvēkam rodas aktuāla vajadzība atrisināt eksistenciālos jautājumus. Nav pat svarīgi, kāda ir reliģiskā piederība. Man šis brīdis sākās krietni pirms folkloras kustības, jau vidusskolā. 1975. gadā es sāku studēt universitātē. Satikos ar cilvēkiem, caur kuriem saņēmu dažādu garīgo literatūru, lasīju to. 1978. gadā kāda māksliniece mani uzaicināja uz interesantu tikšanos – bija atbraukusi maskaviete no Krišnas apziņas biedrības. Tikāmies dzīvoklī slepenā pulciņā. Krišniete izstāstīja par šo mācību, iesākām kaut ko dziedāt no rituālā repertuāra. Pēc kāda laika – jau 1980. gadā – sapratu, ka īstenībā Rīgā ir vairāki cilvēki, kas nav vienaldzīgi pret šo ideju. Tad mēs sanācām kopā un dziedājām mantras, paši gatavojām instrumentus. Kādu laiku darbojos šajā krišniešu pulciņā. Bija ļoti interesanta nometne tajā Igaunijas daļā, kas, tāpat kā Abrene Latvijai, padomju laikā Igaunijai tika nodalīta nost. Tur igauņu krišnieši kādā ciemā bija iegādājušies trīs mājas. Prom no acīm, no uzraudzības, prom no lielajām pilsētām, pavisam nostūrī. Tur tika sarīkots diezgan liels Baltijas krišniešu saiets. Uz turieni devos, stopēdams pa Vidzemes šoseju. Ierados brīdī, kad nupat kā bija devusies prom milicija, viņi piefiksēja visus dalībniekus un tad aizbrauca. Pavadīju nometnē pāris dienu. Pēc tam jau parādījās citas intereses un mazlietiņ distancējos.

Vai, jūsuprāt, folklora šodienas 14–15 gadu vecam jaunietim var būt ejams ceļš, lai atrisinātu jūsu minētos eksistenciālos jautājumus?

Man reizēm šķiet, ka eksistenciālus jautājumus var līdzēt atrisināt jebkas – literatūra, amatniecība, cīņas, karš, miers –, tikai cilvēkam jāspēj pašam atrisinājumu ieraudzīt un paņemt. Folklora, iespējams, piedāvā vairāk līdzekļu, lai noskaidrotu eksistenciālas lietas. Mūsdienu cilvēki tomēr vairāk ir virzīti uz darbošanos ar prātu – kultūras apollonisko aspektu. Tas ir svarīgāks. Līdz ar to folkloras teksti, pārsvarā tautasdziesmas, no ikdienības viedokļa ir neparasti teksti, tie piedāvā mīklas, neparastu pasaules skatījumu, kaut kādu alternatīvu. Otra lieta ir darbošanās ar mūziku. Folkloras mūzikas uzstādījums – darbošanās ar autentisku tradīciju – ir aizgājis pa pieskari ļoti spēcīgi. Ir atsevišķas grupas, piemēram, Upītes ciema grupa vai Saucējas, kas darbojas ar autentisko tradīciju, zināmā mērā arī bērnu un jauniešu festivāls Pulkā eimu, pulkā teku, kur autentiskumam ir nozīme. Pārsvarā folkloriskā muzicēšana ir aizgājusi postfolkloras virzienā, tomēr līdzās muzicēšanas brīvībai tā piešķir spēlei arī etnisko dimensiju. Skatos, jauns puisis ir iemācījies nolikt uz kokles stīgām pirkstiņus, kaut ko izspēlēt un jau publiski nāk un rāda – re, kur manas meditācijas. To cilvēku ir uzrunājusi kokle. Tas, kas tur notiek muzikāli, nav tik svarīgi, bet viņš sev kaut ko būtisku ir atrisinājis.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lai nerastos priekšstats, ka esmu kaut kāds supermenis

Lai arī teātra un kino aktiera Arņa Līcīša radošais mūžs izvērtās tā, ka viņš vairāk bija pazīstams ar savām lomām citvalstu filmās un seriālos, viņa devums nešaubīgi ir pieminams arī Latvijas ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja