Rokgrupa Laika suns, kurā bez tās līdera Arņa Račinska muzicē Elvijs Pārpucis, Kārlis Josts un Jānis Burmeisters, savam koncertam klubā Palladium Rīga gatavojas kā īpašam notikumam. Dažādos pilsētu svētkos un festivālos spēlēts arī lielākas auditorijas priekšā, bet šeit 24. maijā mūziķi gaida savus klausītājus, kuri te nebūs nonākuši nejauši. Tiekamies ar Arni, kuru atceros kopš deviņdesmito gadu nogales Jelgavas grupas Dull Doll laikiem, kādā lietainā dienā starp viņa studijas Mute darbiem: pēdējos gados Arnis daudz laika veltī citu mūziķu ierakstu tapināšanai.
Tavā nesen publicētajā singlā ir vārdi: "Cerība mirst pēdējā, un tad tu pats." Ja kaut kas ir pēdējais, nekas taču vairs nevar sekot.
Pēdējais no vērotāja pozīcijas. Tu taču nepieredzi miršanu kā rezultātu. Kad astronoms Edvīns Habls atklāja, ka Visums izplešas – tādā ziņā, ka, jo tālāks objekts, jo tas ātrāk no mums attālinās vienādi uz visām pusēm –, zinātnieki šo jaunatklāto ideju tina atpakaļ un nonāca pie tā, ka ir noticis "bigbengs" (Big Bang jeb Lielais sprādziens – U. R.), pirms kura viss ir bijis supermaziņš vienā punktā, bet mēs nevaram to "bigbengu" aprakstīt, jo tas nav piedzīvojams, tajā mirklī nekas neeksistē. Nav ne telpas, ne laika – izjūk jebkas. Tā ir tāda supersarežģīta līdzība miršanas procesam, ko mēs arī varam tikai līdz kaut kādam noteiktam mirklim piedzīvot, bet ne līdz galam.
Pēdējais, ko mēs vēl varam paspēt piedzīvot, ir cerība. Jebkurā gadījumā cerība mirst pēdējā, un tad tu pats – es nebiju iedomājies vai pamanījis, ka tas ir kalambūrs gramatiski. Fon Stricka villā grāmatu skapī atradu detektīvromānu Cerība mirst pēdējā, bet tas jau bija post factum mūsdienās, jo dziesma uzrakstīta 2019. gada 30. decembrī, kad biju piejūrā Ziemeļlatvijā, Kuivižos, kāpās noīrējis namiņu – prom no Rīgas, lai vienkārši rakstītu jaunas dziesmiņas. Paralēli biju tikko, tikko iepazinies ar vienu skaistuli Rīgā un mēģināju sarunāt svinēt Jauno gadu kopā. Biju ļoti iedvesmots, un šķita, ka viss baigi forši, bet pēkšņi mani vienkārši absolūti atcēla, nokancelēja – cilvēks vairs ne sazvanāms, ne kā citādi aizsniedzams, ziņas arī nelasīja. Sajutu šo tukšumu, kas man priekšā Vecgada vakarā, un tapa šī dziesma. Burtiski nekas nebija pat jākomponē, tā vienkārši pierakstījās.
Tādos brīžos vislabāk rakstās. Laimīgie taču var uzrakstīt tikai vienu pozitīvisma pilnu dziesmu, un tas arī viss.
Tādā laimē cukuriņš pabirst ārā par daudz. Varu atsaukt atmiņā vēl vienu gadījumu – grupai Mofo bija dziesma Mīnu lauks. Un tā – vismaz pantu melodija un teksts – tapa burtiski pēc īsas un nemīļas telefonsarunas ar manu toreizējo draudzeni aptuveni 2006. gadā. Es pats biju studijā, blakus ģitāra, noliku telefonu, paņēmu ģitāru, un tapa Mīnu lauks. Tā droši vien ir kaut kāda ventilēšana, tu izventilē to, kas tajā brīdī uz sirds. Sajūtas automātiski tiek izgāztas ārā jau gatavas dziesmas veidā ar visu, kas to raksturo, – tekstu, melodiju, attieksmi, ritmu, rifu. Tā nav skatīšanās debesīs ar jautājumu: ko lai tādu smuku pasaka? Var jau apsēsties pie nosacītā darba galda, jo vienkārši ir jāstrādā, un kaut kas var sanākt labs, bet daudz kas droši vien būs nevērtīgs.
Man tāds mīļš piemērs pēdējā laikā ir Bahs, kurš bija baznīcā darbā, katru svētdienu spēlēja ērģeles, kad koris dziedāja, un toreiz tas pat netika uzskatīts ne par ko īpašu – sēž tur tāds Baha kungs, katru svētdienu nāk un kaut ko jaunu nospēlē. Pēc viņa nāves to visu apkopo un kanonizē, bet viņš to darīja vienkārši kā darbiņu. Ja ar šādu pašu disciplīnu dari savu lietu, iespējams, tad, kad tava cerība būs nomirusi, kāds secinās, ka šis tas no tevis ir bijis ģeniāls. Raimonds Pauls pārstāja dzert apskaužami, pat nepieklājīgi agrā vecumā. Un, lūk, rezultāts – kamēr pārējie aizpilda laiku, patīkami gozējoties atmiņās pie dzēriena glāzes, Pauls sēž un sadrukā tik daudz, ka šis tas kļūst par klasiku.
Savukārt tie talantīgie, kuri daudz laika pavada pie glāzes, saraksta mazāk, bet laikam tas ir tā loģiski iekārtots…
…ka tu radi tikai labāko? Šodien tomēr jārēķinās, ka faktiski vairs nav nekādu dabisku filtru vai šķēršļu, lai tu varētu kaut ko ierakstīt. Tikko dzirdēju kolosālu frāzi – agrāk, vēl samērā nesen, pirms pārdesmit gadiem, lai nokļūtu studijā un ar tevi kāds runātu, bija kaut kas ļoti labi jāprot. Vai nu dziedi izcili, vai esi izcils ģitārists vai labākais bundzinieks. Mūsdienās vairs nenotiek tā, kā ar Bītlu oriģinālo bundzinieku, ka tev studijā pasaka: klausies, mums vajadzētu tevi nomainīt! Vienkārši ieraksta to pašu čali, kurš ir, nospiež vienu pogu, un viss – tavs "klibais" bundzinieks ierakstās diezgan OK. Arī tava aptuvenā dziedāšana tiek izlīdzināta ar programmatūru, turklāt vēl ir nākuši klāt žanri, kuros tev vispār nekas nav jāmāk. Pietiek burtiski ar dažiem pogu spiedieniem, jo tu izmanto kaut kādas iepriekš ierakstītas lietas un saliec kopā.
Esmu pārliecināts, ka ideja, ka kaut kas tiek radīts, ir pārpratums. Mēs modificējam – tu nevari Brazīlijas džungļos atrast jaunu cilti, kas dziedās Bītliem līdzīgas dziesmas, jo Bītli bija dzirdējuši Presliju, kurš savukārt bija klausījies blūzu, blūzmeņi bija klausījušies Āfrikas ritmus un Eiropas bāru dziesmas. Mēs pamazām nonākam jaunā zonā, kur arī būšana autoram vairs nebūs nekas īpašs. Piemēram, Pūt, vējiņi! ir ģeniāla melodija, un mēs tā ļoti viegli sakām, ka tā ir tautas melodija, bet kāds to laiku Raimonds Pauls tur pirms simtiem gadu sēdēja pļavā, kājas iemērcis svaigā pļekā, lai nesalst, kā ganiņi to darīja, dungoja šo melodiju, un tas nešķita nekas īpašs. Tagad – hei, cieniet mani, jo es esmu autors!
Pavisam drīz melodijas tieši tev sacerēs superdators tavā pulkstenī. Tagad ir populāri nākotni redzēt antiutopisku, ka mums tagad atņems īstu mūziku, bet varbūt būs mazāk pašnāvību, jo mūs pieskatīs algoritms, kas redzēs, ka tu sāc slīdēt mazliet nost no ceļa, un tas tev sāks atskaņot foršu, speciāli tev ģenerētu mūziku vai lasīs foršu audiogrāmatu, kas uzrakstīta, vērojot tavas reakcijas. Vai kaut kāds digitālais asistents tev pateiks, ka sievai ir problēmas darbā, tāpēc ieteicamais ierašanās laiks mājās ir šis, ieteicams nopirkt to vai to, runāt par tām, nevis tām tēmām, un varbūt jūs beigās neizšķirsieties.
Laika suņa albuma nosaukums ir Imitācija. Mēs paši esam tikai tā ideālā imitācija?
Tieši šī sajūta bija viena no tām, kāpēc lēmām, ka šīs dziesmas nosaukums ir attiecināms uz visu albumu. Man ir sajūta, ka jau ilgstoši attiecībā uz mūziku mēs sakām: vai esi dzirdējis šo jauno ierakstu? Skan kā astoņdesmitie! Vai – deviņdesmitie nāk atpakaļ! Vai – tie jau tādi septiņdesmitie! Bet kas ir šodiena? Varbūt tajā straujajā tehnoloģiju lēcienā, kas pilnībā ir demokratizējis mūzikas ierakstīšanu, fiksēšanu, radīšanu, cilvēkiem ir nepieciešams, lai dators ar pāris peles klikšķiem parāda paraugu, kad es gribu kaut ko tādu kā astoņdesmito gadu disko vai matu roku, deviņdesmito gadu ģitāras un trīs akordus vai 2000. gadu dziedošās dīvas.
Kas ir šodienība, kas ir tas elements, kas to raksturo? Kad pēdējoreiz ir iznācis kāds patiešām nozīmīgs grupas albums? Nevis nišā, bet visā kultūrā svarīgs. Kad mēs, runājot par kādu ierakstu, esam teikuši, ka tas skan pēc šodienas? Šie ir tikai mani novērojumi, bet populārajā mūzikā esam tādā imitējošā laikmetā, kad trūkst kaut kādu spilgtu lietu, kas raksturo šo laiku. Bovijs katrā desmitgadē bija citāds, ar tajās iznākušajiem albumiem definējot, kā skan attiecīgā laikmeta ieraksts. Bet kas ir mūsdienas? Tikai šaurās nišās kaut ko var atrast, bet aktīvajai jaunatnei, kas diktē laikmeta garu, mūzika vairs nav notikums.
Atceros – kad noklausījos Nirvana albumu Nevermind, man likās, ka tas esmu es. Kasete tavā jakas kabatā bija kā ieejas karte tajā klubā, kam esi piederīgs. Es nekad neesmu piedzīvojis dzeju kā lielu notikumu, bet tikai lasījis, ka Imants Ziedonis bija kā rokstārs, uz kura lasījumiem cilvēki stāvēja neticami garās rindās un pārpildītās zālēs klausījās viņa vārdu, jo tas bija notikums. Salīdzinājumam – šodien mēs sēžam siltā kafejnīcā, kad ārā līst, un tas nav nekāds notikums, bet pirms 10 000 gadu tā būtu milzu izredzētība: nebūt salijušiem un izsalkušiem, vēl ar risku, ka mūs kāds apēdīs pa ceļam.
Uz šī fona tās ir kaut kādas sekundāras problēmas, ka rokenrols ir nomiris, – nu un!? Ir piedzimuši cilvēki, kuriem tas vienkārši vairs nav svarīgi. Tāpat kā man vairs nebija svarīgi pieredzēt dzeju, arī teātris neatstāj tik lielu iespaidu, kā uzbraukt kalnā ar moci, pasēdēt sniega kupenā, paklausoties, piemēram, Mocarta Rekviēmu vai kādu citu klasiķu skaņdarbu. Sēdi kalnā un burtiski raudi. Tā man ir ļoti saviļņojoša pieredze, bet kaut kādas citas kultūras izpausmes es nesajūtu kā savas, nejūtos tām piederīgs. Visa šī garā ilustrācija ir par apstākļu pieņemšanu – tās lietas, ko vienmēr esmu sajutis kā fundamentāli svarīgākās, visticamākais, nebūs svarīgas nākamajām paaudzēm. Mūzika vairs nebūs notikums, bet vienkārši apstāklis, gluži tāpat kā foršas tapetes – kaut kas skan, forši padejojām...
Bet ir taču arī jaunajā paaudzē tādi, kas vēl klausās.
Mēs esam fragmentēti daudzos mazos burbulīšos, kas hermētiski ir atdalīti ar biezām sienām, un tajos pilnīgi noteikti aktuāls vēl aizvien ir viss. Lūk, Depo aizvien notiek kobeindienas – tas joprojām ir aktuāli, kaut laikmets sen jau prom.
Arī Dzelteno pastnieku izpārdotajā koncertā Depo lielākā daļa klausītāju bija jaunieši.
OK, bet radio programmu direktori izvairītos atskaņot Dzeltenos pastniekus pamatlaikā, baidoties pazaudēt publiku, ko viņi it kā pazīst. Tas aizvien apstiprina, ka burbuļos viss notiek. Sociālie tīkli rada iespaidu, ka to, ko mēs publicējam, redz visi, bet tas paliek tikai burbuļos, kas kļūst arvien mazāki. Iepriekš bija daži rupori – MTV, Diena, Radio SWH –, pateicoties kuriem es, kad biju tīnis, varēju uzzināt jaunumus. Tas bija viens liels burbulis, bet tagad dzīvojam daudzos mazos burbuļos, un vēl mazliet vēlāk tas burbulis būs individuāls, pielāgots tieši tev. Tas ir virziens, kurā kustamies. Agrāk, vēl deviņdesmitajos, jaunietis no Londonas, Rīgas un Tokijas plus mīnus zināja vienus un tos pašus tā laika māksliniekus, bet šodien mēs pat neesam droši, vai mans kaimiņš aiz sienas ir dzirdējis to pašu, ko es.
Pat globālajā mērogā visvairāk klausīto latviešu mākslinieku Tobu gandrīz neviens nezina – pērn viņa ieraksti Spotify straumēti 34,9 miljonus reižu.
Es Tobu pirmo reizi redzēju sejā pavisam nesen, īstajā vārdā viņš ir Toms Burkovskis. Pasaulē Tobu ir desmitiem reižu vairāk atskaņots nekā Prāta vētra, kas ir diezgan liela un populāra grupa. Un mēs nezinām, vai viņš vispār eksistē. Nedomāju, ka tā ir problēma, drīzāk tas ir tikai nepierasti, ka kaut kas objektīvi liels var būt pilnīgi anonīms. Tu kopā vēl ar dažiem tūkstošiem cilvēku uz planētas klausies kādu cilvēku Spotify un pat nevari nojaust, ka tas cilvēks ir tev blakus rindā pie Rimi kases.
Pirms desmit gadiem varēja nopirkt jebkuru mūziku ar telefona palīdzību, bet tagad tev jau ir visas pasaules katalogs telefonā, nekas nav jāpērk, un to uztveram kā normu. Vēl pēc kāda laika lamāsim telefonu vai pat implantu aiz auss ar domu palīdzību, ka tas nezina, kāds man garastāvoklis ir šodien. Šis laikmets būs vēsture, un, iespējams, pēc desmit gadiem uz to skatīsimies kā uz pārmaiņu jeb imitāciju laikmetu, kad viss vēl bija neskaidrs – mazliet pagātne un nākotne, bet šodiena vēl nebija iestājusies.
Ja jau drīz katram būs viņam ģenerēta mūzika, ko klausīties, arī 2024. gadā izdotais īsu brīdi būs kādam vajadzīgs.
Man nav nekāda līguma, pienākuma un atbildības ne pret ko citu kā sevi un savu sajūtu par to. Pats tam piešķiru jēgu, un pats to arī aizstāvu. Šausmīgi negribas pieminēt karu, bet es dzīvoju namā, kas nodots 1939. gadā. No šodienas viedokļa tas nebija prātīgākais, ko tajā laikā darīt, – celt jaunas mājas, kad nāk karš un pastāv iespēja, ka jau rīt varbūt tas viss būs drupu kaudze. Tas nenotika, bet pēc pāris gadiem ienāca krievi un tā māja vairs nepiederēja tiem, kuri to cēla, bet valstij un tur dzīvoja armijas ģimenes. Bet tomēr kāds bija projektējis un par kaut kādiem elementiem dedzis, varbūt ar pilsētas domi lauzis šķēpus, lai aizstāvētu savu ideju.
Ja ir jautājums, vai ir vērts celt un pabeigt māju, pat ja rīt būs klāt krievi un to uzspridzinās, – ir vērts, jo šodien vēl kara nav un tālākajam vairs nav nozīmes. Šodien ir pa īstam. Saule jebkurā gadījumā eksplodēs pēc miljards gadiem, jo zvaigznēm ir kaut kāds dzīves cikls. Pat ja rīt sāktos karš, es albumu ierakstīšu šodien, kad vēl nav kara.
Bet kā tu pats tikko teici – šodiena vēl nav pienākusi.
Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad šodiena vēl nav pienākusi. Varbūt tas ir arī mans uzdevums – ļaut šodienai pienākt. Wow, es tikko guvu sev motivāciju! Ja šis laikmets daudzos aspektos ir imitācija, viens no maniem uzdevumiem varētu būt saredzēt pašam jēgu tam, lai noenkurotu un definētu šo posmu kā šodienu – ja šī ir šodiena, šī ir skaņa un attieksme. Iespējams, tas albums to arī izdara? Neesmu objektīvs un to nevaru zināt, bet ceru.
Albumā izklausās, ka īpaši ērti jūties dziesmās, kurās piedalās Aurēlija Rancāne un Kristīne Pāže.
Jā, abas dziesmas būtu palikušas plauktā, ja šīs meitenes tajās nepiedalītos. Viņas tās pabeidza. Tas pat nebija tā, ka šķita interesanti pielikt dāmas vokālu, – ir svarīgi, ka tās ir tieši Kristīne un Aurēlija. Tas ir apmēram tā kā situācijā, kad izrādi nevari realizēt, ja neesi atradis īsto aktieri. Arī dziesma Pavasari bija rakstīta ar Asnati (Asnate Rancāne – U. R.) padomā, jo viņas albums ar Staņislavu Judinu ir tik neticami labs, ka es gribēju kaut ko līdzīgu darīt. Uzliku balss efektu, lai distancētos no sevis, rakstot mūziku citam izpildītājam. Tas demo, kas bija uzbūvēts no internetā atrastiem gabaliņiem – tikai viena ģitāra ir iespēlēta –, nonāca pie Kārļa Josta, un viņš teica, ka šai ir jābūt mūsu dziesmai. Tas bija Laika suņa pagrieziens jaunā virzienā.
Vai koncertā būs arī Mofo dziesmas?
Būs sadaļa, kas veltīta grupai Mofo. Laika suns vispār sākās kā protests pret Mofo, jo tur bija sakāpinātas ekspektācijas, visādu organizatorisku un citādu apstākļu dēļ kaut kas nenotika tā, kā tam bija potenciāls notikt. Pirmajā festivālā Positivus, dzirdot mūs un redzot, ka spītīgi spēlējam pāri laikam, grupas Stereophonics menedžeris bija teicis Positivus rīkotājam Ģirtam Majoram: "Kad šie zēni sāks dziedāt angliski, dod ziņu!" Naivi noticējuši, ka drīz būsim lielākā grupa pasaulē, sākām rakstīt trešo albumu, demoversijās bija tapušas kādas divdesmit dziesmas, bet nepaspējām izdot, jo paspējām izjukt. Edgars Rubenis aizbrauca uz Londonu pie sievas, kura tur mācījās, un tā soli pa solim viss izira, apstājās un izbeidzās.
Laika suns patiešām ir cita grupa – cits posms, cita mūzika. Koncertā būs sirsnīgs atskats uz Mofo, būs klāt abas dāmas, Gatis Irbe – tas, kurš Gacho, – ar mūsu kopīgo dziesmu, kā arī vēl kāds īpašs, pagaidām slepens viesis, kuram arī ir dziesma par pavasari, un abas būs savītas kopā. Būs arī jaunieši Vēstulēs, kuri ar pirmo dziesmu Kur? uztaisīja tādu blīkšķi, pārspējot visādus veterānus, kas Supernovā centās. Vēl interesantāk – es tajā viņu dziesmā biju iespēlējis basģitāru un Laika suņa Elvijs – ģitāru, tā iepazināmies un atklājām, ka mums tiešām ir daudz kopīga. Braienā es redzu sevi sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā, viņš raksta dziesmas, īsti nezinot, ko tur uz klavierēm spiež, un es tolaik darīju līdzīgi, ietekmējies no Bovija, Bītliem un visādām tam laikam aktuālām lietām.
Uz albuma Imitācija vāciņa kaut kur ceļā ar braucamrīku ir devies laika suns ar dāmu blakus.
Sunītis kaut kur brauc ar savu dāmu, un tas pat nav svarīgi – uz kurieni. Ļoti daudz laika esmu pavadījis uz moča, braucot uz Alpiem un Spāniju. Tu brauc, brauc, brauc, nonāc līdz Atēnām un attopies, ka tev ir četras dienas, lai tiktu līdz mājām. Un tad pats galapunkts nav tik būtisks kā process. Tas ir līdzīgi kā tiem, kas dodas svētceļojumā, nesot tos bluķus un krustus. Albums ir refleksija, nevis komentārs par šodienu. Tas nerespektē aizgājušās desmitgades un neskatās pār plecu grandiem.
Laika suns
Klubā Palladium 24.V plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 25