«Visi strādājām gandrīz cauru diennakti, jo uz skatuves, kur taču paralēli noris arī repertuāra izrādes, tiekam vien piecas pilnas darbadienas,» konstatē Šmits.Kāpēc atkal Amerika, tīru krimiķu rakstnieks Tompsons?Viņam ir interesanta «biogrāfiskā bagāža» - Stīvens Kings Tompsonu dēvē par savu mīļāko literātu, Stenlijs Kubriks tieši ar viņa darbu aizsāka savu karjeru (Kubrika otrā filma veidota pēc Tompsona darbu motīviem - N. N.), bet romāns The Killer Inside Me vispār tagad ir baigais kulta gabals (protams, kā lai te neatceras izcilo M. Vinterbotoma psiholoģisko šaušalu kino Slepkava manī ar Keisiju Afleku galvenajā lomā - N. N.), kaut gan, saprotams, Tompsonam Amerikā visdrīzāk ir tādu efektīvu krimināllubeņu klasiķa slava.Tad jums Dailē top tīrs krimiķis?
Sižeta līmenī, protams. Riktīgs krimiķis - šika viesnīca, slepkavība, īpašnieks ratiņkrēslā, intrigu plāns, blondīne un tumšmate, liktenīgās (smejas)… Iesākumā man Dailei bija ideja taisīt citu klasiku - Sidnija Lūmeta filmas Network versiju, kas ir baigi kruts, žanra pērle, bet radās problēmas ar autortiesībām, Lūmets nesen miris, tur visādas neskaidrības, kam kas pieder. Plāns B bija šis, Tompsona darbs, arī foršs story, bet mēs jau to kriminālo pusi papildinām ar savām parabolām - tēmām, kas skar katru cilvēku, - kam var uzticēties, kam nevar, kāpēc, kas ir īstie, kas šķietamie dzīves noslēpumi. Jo galvenais varonis, ko spēlē Arturs Skrastiņš, viņš jau nav nekāds romantiskais tēls, kas tikai nejauši iekūlies lielās nepatikšanās. Viņš ir neveiksminieks, kurš nav iemācījies apieties ar cilvēkiem, sevišķi jau sievietēm, tomēr tajā pašā laikā viņš ir tas, kurš visu galu galā saprot. Kaut gan ar savu bērnības traumu (smejas). Izrādē arī būs jāsmejas, starp citu.
Paga, bet kas ir šis «viss», ko galvenais varonis saprot?
Nu, sauc to par dzīves izjūtu. To, ka svarīgi ir īstajā laikā saprast īstās vērtības. Būs tāda naiva, mīļa izrāde.
Maini stilu no film noir estētikas, prom no paša iestudētās Tas notika ar viņiem, kam, citstarp, šodien pēdējā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī?
Jā, izrāde Dailē būs krāsaināka, vaļīgāka, demokrātiskāka. Kaut gan arī tāds stilizēts 50. gadu minimālisms.
Kas ir tavs lielākais izaicinājums šīs izrādes sakarā? Lielā skatuve?
Nē, skatuves izmēri mani neuztrauc - bija taču Nožēlojamie Ķīpsalā, bija Jāzeps Operā (Augļu koks ir Jāzeps - N. N.), Trakāk kā piektā gadā Nacionālajā…
Starp citu, īsti tomēr nenovērtēta izrāde - vizuāli un muzikāli tik iespaidīga, mierpilna…
Piekrītu. Bet es ar Ēriku (Ešenvaldu, operas Augļu koks ir Jāzeps autoru - N. N.) ceru vēl sadarboties. Par Daili runājot, man svarīgi, lai smalkās, jaudīgās lietas, ko dara aktieri, aiziet izplatījumā…
Izrādē tiešām spēcīgs ansamblis - Skrastiņš, Kristīne Nevarauska, Valdis Liepiņš, Rēzija Kalniņa…
Noteikti vēl jāmin jaunā aktrise Ērika Eglija.
Nākamsezon atkal gaida Jaunais Rīgas teātris?
Jā. Tur būs tāda monumentāla vēsturiska rekonstrukcija - tas, ko JRT aktieri tik lieliski saprot. Bet es negribu izpļāpāt ideju. Tas būs tīrs autordarbs.
Bet kino?
Gadu pagaidīs. Vismaz. Simtprocentu gatava scenārija man tagad nav.
Tad kas tu tagad esi - kino vai teātra režisors?
Dzīve piespēlē dažādas lomas.
Tomēr - vai tad režisors kino un teātrī neatšķiras?
Atšķiras darba instrumenti. Bet pieeja tam, ko redzu kā cilvēks, nē. Jā, kino it kā ir individuālāks - visus beigu lēmumus kino tomēr pieņem režisors. Teātrī vairāk jārēķinās ar dzīviem cilvēkiem.