Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Saruna ar Ingu Žoludi. Darbarūķis rakstnieku namā

"Šajā grāmatā ļāvu galvai atpūsties, neko diži nekonstruēju un vienkārši ļāvu, lai stāsts mani nes," saka rakstniece Inga Žolude, pielikusi punktu garstāstu krājumam ar šķietami nepretenciozo un skaisto nosaukumu Stāsti

"Inga Žolude prot būt aizkustinoši liriska un vienlaikus izvelk no savu varoņu zemapziņas slēptāko, lai asi un nesaudzīgi līdz nervam atkailinātu cilvēka esības fragmentus. Tādi mēs esam," vērtē redaktors Arvis Kolmanis. Iespējams, šie septiņi garstāsti ir visvairāk realitātē sakņotā rakstnieces grāmata. Viņa raksta par pieaugušu cilvēku dzīvi, par pārsteigumiem, kas uzklūp gan no dzīves, gan paša kā suns no nepieskatītas rūpnīcas teritorijas. "Ar šo grāmatu mana attieksme pret mākslu ir transformējusies," atzīst pati Inga Žolude. Vienkāršības virzienā.

Līdz šim esi rakstījusi gan stāstus, gan romānus. Kurā mirklī tu saproti, ka tas, ko raksti, būs stāsts vai romāns?

Tas sākas uzreiz ar ieceri. Ieceru rakstīt romānu, un tad es zinu, ka rakstu romānu. Šoreiz man uzreiz bija iecere rakstīt stāstus. Tagad, rakstot stāstu Prozas lasījumiem, sapratu, ka īsais stāsts man tomēr ir par šauru, ka es gribu pateikt daudz vairāk, nekā es tur varu ietilpināt. Garais stāsts vai arī romāns ir laba forma. Nav jādomā par vārdu un minūšu skaitu. Vari, sevi neiegrožojot, mierīgi pateikt visu, ko gribas, pakavēties pie interesantām detaļām, dialogiem, aprakstiem.

Kas ir nepieciešams, iecerot stāstu? Ļoti konkrēta tēma, notikums, konflikts?

Tas ir atkarīgs no rakstnieka. Laikam jau šie stāsti ir sākušies ar kaut kādu situāciju, notikumu, un tad tu to apaudzē – kas būs tie tēli, kuri būs nonākuši šajā situācijā, kā viņi reaģēs, un kā mēs to visu atrisināsim. Es saku "mēs".

Intervijā Guntim Berelim par iepriekšējo stāstu krājumu Mierinājums Ādama kokam teici, ka tajā centrālā ir nāves tēma. Vai konkrēta tēma ir arī šiem stāstiem?

Mierinājumam man bija uzstādījums, ka tā ir nāves tēma. No ļoti dažādiem rakursiem, tur tā nāve ir ļoti dažāda. Šai stāstu grāmatai nav vienojošas tēmas. Katrs stāsts, manuprāt, ir autonoms, pats par sevi. Saturā ir redzams, ka trīs stāsti ir numurēti, tie ir tā sauktie rakstnieku nama stāsti. Pirmais rakstnieku nama stāsts tika ļoti labi uzņemts. 2013. gadā tas saņēma Prozas lasījumu galveno balvu. Man tēma ļoti patika, varēja mazliet paamzierēties, un es nolēmu, ka varētu uzrakstīt vēl kādu rakstnieku nama stāstu. Vienu laiku man bija doma visu krājumu rakstīt ar šiem stāstiem, bet tad man šķita, ka tas būtu izmeklētai publikai, saviem kolēģiem – jomas profesionāļiem, kuri to saprot. Bet citi lasītāji par to varbūt nebūtu lielā sajūsmā. Tad es paliku pie trijiem rakstnieku nama stāstiem. Domāju, tā ir tēma, kuru varētu turpināt, – uzrakstīt vēl kādu rakstnieku nama stāstu. Es arī pati katru gadu braucu uz rakstnieku namiem, tepat uz mūsu Ventspils rakstnieku māju. Šad tad gadās aizbraukt arī uz ārzemēm uz ilgāku laiku. No vienas puses, tur nekas nenotiek. Es esmu liels darbarūķis un parasti laiku pilnībā izmantoju darbam. Ļoti maz nodarbojos ar slinkošanu vai plezīru. Pārsvarā strādāju. Tomēr paralēli atelpas brīžos, un īpaši, ja tā ir rakstnieku māja ārzemēs, gribas iziet ārā mazliet paskatīties, kas tur ir. Brīdī, kad esi pret pasauli atvērts un tver visu, kas ir redzams, ļoti interesanti ir arī citi mākslinieki, kas tur uzturas tajā laikā, – notiek īsa interakcija, kas varbūt nav dziļa, bet ir ļoti interesanta.

Kā tev šķiet, kas ir ierosinošākais rakstnieku namos – neparastie tipāži vai nedabiskā situācija, kad ir tik daudz sadzīves neatšķaidīta laika tikai radošam darbam?

Man liekas, ka ļoti rosinoša ir pati nereālā situācija. Ir ļoti daudz laika, jo nereti rezidenti tur uzturas trīs un sešus mēnešus. Tās kaut kādā ziņā kļūst par mājām. Tas ir ilgs laiks. Es pati neesmu bijusi tik ilgi. Tu aizbrauc, esi ielikts pilnīgi svešā vidē, un tev ir jābūt iedvesmai un jāstrādā, bet paralēli tu jau arī dzīvo. Tu nevari sešus mēnešus nedzīvot. Tu turpini dzīvot – atpūties, komunicē, socializējies, sazinies ar saviem mājiniekiem, vai tev ir kaut kādi ciemiņi. Tieši tāpēc rezidenti sāk socializēties un kļūst par vienreizējiem draugiem, domubiedriem. Vienreizējiem tādā ziņā, ka es nevienu no tiem cilvēkiem neesmu dzīvē vairs satikusi. Katrs dodas pilnīgi uz citu malu. Protams, mēs apmaināmies ar kaut kādiem e-pastiem un ziņām.

Stāstā Putekļi ieskanas mūžīgais strīds par mākslas radīšanas avotiem un līdzekļiem – pārī saliktais rakstnieks un gleznotāja ir totāli pretpoli, viens rada no prāta un idejām, otrs – no spontanitātes sprādziena sevī un dzīves vienkāršības izgaršošanas. Kuram no viņiem tu jūties radniecīgāka?

Nu gan jautājums… Man liekas, ka līdz šim es vairāk esmu bijusi prāta cilvēks, kas ļoti domā. Protams, apakšā ir ļoti daudz jūtu un emociju, reakcija uz kairinājumiem – gan pozitīviem, gan negatīviem. Tas ir materiāls, ko es pēc tam ļoti pārstrādāju ar prātu. Tas, ko es mēģināju darīt šajā stāstu grāmatā, – rakstīt daudz brīvāk, ļaujot galvai atpūsties un neko diži daudz nekonstruējot, vienkārši ļaujot stāstam mani nest.

Tavām iepriekšējām grāmatām ir bijuši ļoti īpaši, pamanāmi nosaukumi – Silta zeme (2008), Mierinājums Ādama kokam (2010), Sarkanie bērni (2012), Santa Biblia (2013). Šie ir vienkārši bezkaislīgi Stāsti. Kas noteica šādu izvēli?

Ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka stāstiem nav vienojoša motīva, tie nav savā starpā saistīti. Grāmatai bija grūti izdomāt kādu nosaukumu. Otrs – es mēģināju rakstīt ļoti vienkārši, lai teksts mani nes, neko nesamākslot. Ideja par grāmatu bija tāda, ka tai ir jābūt nepretenciozai, neuzkrītošai. Vāks arī ir it kā nepretenciozs, tajā pašā laikā ļoti skaists un izteiksmīgs.

Pēc pateicībām grāmatas beigās sapratu, ka izmantot vākam Pauļa Liepas darbu Trash Talk bija tava vēlēšanās?

Man šis darbs pats par sevi ļoti patika un uzrunāja. Cilvēku pat neapzināti uzrunā tas, ko viņš atpazīst, par ko viņš domā vai uztraucas. Tur ir krāsu laukumi, bet patiesībā tie ir dialogu burbuļi – būtībā runas attēlojums. Kas tad ir runa? Tie jau nav tikai vārdi, bet jēga, ko tu gribi pateikt otram cilvēkam. Automātiska interakcija. Tas, ka to burbuļu šeit ir tik daudz, ir tas daudzbalsīgums. Daudzās balsis, ko mēs dzirdam, kas mums ir apkārt, kas runā. Arī darba nosaukums lika padomāt, kādas tad ir mūsu sarunas. Jēdzīgas? Bezjēdzīgas? Tā murdoņa apkārt. Troksnis.

Man ļoti patīk aina vilciena vagonā, kurā tu izgaismo kādu pāri, liekot viņos risināties emocionāli seismiskām svārstībām, kamēr citi pasažieri mierīgi "čammā ābolu" un veras savās ierīcēs. Vai tu domā, ka ikviens cilvēks piedzīvo tik bezdibenīgas jūtas, par kurām tu raksti? Vai ir iespējami "parasti" cilvēki, kuriem izdodas nodzīvot dzīvi bez lieliem satricinājumiem?

Man gribētos cerēt, ka tādu cilvēku nav. Man liekas, problēma ir sabiedrības uzstādījums. Gaidas, ko mums izvirza pasaule un sabiedrība, – kāda dzīve mums ir jādzīvo. Man šķiet, ka nereti cilvēki mēģina piepildīt mistiskas gaidas, mēģina ietilpināt sevi tajā modelī. Es vienalga domāju, ka arī šajos cilvēkos ir iekšā sēkla vai stāds, vai pumpuriņš, kas gaida, ka viņam ļaus augt. Pēc Prozas lasījumu pasākuma mēs pie galdiņa runājām ar cilvēkiem. Viņi man personīgi nebija pazīstami. Man ar viņiem bija diezgan interesanta saruna. Viens no viņiem teica – brīžam ir tik slikti, ka viņš neko negrib un guļ mājās, kā iekonservējas sevī. Un cits piebalsoja – tā jau ir visiem. Bija neticība vai pārsteigums – vai tad tiešām tā ir visiem?

Tev bija pārsteigums?

Nē, man nebija. Man šķiet, tas ir dabiski. Viss dabā notiek viļņveidīgi. Ir ritums, nevar jau būt konstants stāvoklis. Tādā gadījumā tas ir mākslīgs vai mākslīgi uzturēts. Vienīgais – cik katram šīs vibrācijas ir intensīvas. Kādam tas neaiziet ārkārtīgā kulminācijā vai kritumā un bedrē. Citam tā līnija varbūt ir līganāka.

Tavi stāsti Latvijas literatūras kontekstā šķiet ievērības cienīgi arī ar to, ka raksti par seksualitāti un seksu kā dabisku pieaugušu cilvēku dzīves daļu. Citkārt tas tiek darīts izspīlēti un tīši, saucot par provokāciju. Valda uzskats, ka latviešu valodā rakstīt par seksu nav viegli, esot nepiemērota valoda.

Jā, tā ir normāla dzīves sastāvdaļa. Man liekas, ka latviešu auditorijai par to šķiet jocīgi runāt, jo mēs vispār esam ārkārtīgi noslēgti un ļoti ierāvušies sevī. Mums ir ārkārtīgi liels kauns par visu, un nespējam par to runāt. Iemesls jau nav personīgs, bet atkal jau – ko sabiedrība padomās, ja es pateikšu, ko es jūtu vai domāju, vai kas man patīk. Ja mēs runājam par mūsu mentalitāti – tā ir ārkārtīga noslēgtība. Mēs visu paturam sevī. Visus pārdzīvojumus tik ļoti sažņaudzam un turam sevī, un nevienam nerādām. Ir kauns to laist uz āru. Tas viss arvien vairāk samilst. Patiesībā mēs varētu par to visu vairāk runāt. Tas ir tikai dabiski, cilvēciski un universāli. Man šķiet, ja mēs vairāk atļautos izpausties, mums būtu vieglāk dzīvot. Lielā mērā visi krājumā ir attiecību stāsti. Varbūt ne vienmēr – tieši intīmas attiecības starp diviem cilvēkiem. Arī starp draugiem, starp svešiniekiem, starp cilvēkiem un pasauli utt. Jautājums – kas tad ir mīlestība? Kaut kas skaists, estetizēts, bet kas patiesībā neeksistē? Ir ārkārtīga jūtu un ciešanu dramatizēšana. Kas tad ir mīlestība? Seksualitāte ir ļoti būtiska tās sastāvdaļa. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav tādas tēmas, par kuru nevarētu rakstīt. Var rakstīt par visu. Un arī vajag.

Literatūrā vēl vairāk vajag. Kā tu domā, šis slavenais latviešu kauns jaunākajās paaudzēs nav mazinājies?

Es nezinu, vai tas notiek tik āri. Protams, ar visiem selfijiem un it kā ārkārtīgi eksponēto dzīvi, iespējams, kaut kādā mērā jā. Bet tas jau arī kalpo tikai tam, lai piepildītu sabiedrības gaidas. Neviens jau nedalās ar bildēm, kurās viņš guļ gultā un nevar piecelties, bet ar skaistajiem, labajiem mirkļiem. No otras puses – es domāju, tas [lielais kauns] mums velkas līdzi un mēs to nododam nākamajām paaudzēm. Tas indes piliens ir iekšā, lai arī mazliet atšķaidītā veidā. Arī savu dēlu audzinot, jūtu, ka caur mani nāk mantojums, ko esmu saņēmusi. Vienalga, kāda ir mana domāšana. Tas laikam ir iekšā gēnos tik dziļi, ka ir vajadzīgs laiks un daudz atvērtāka sabiedrība.

Kas tev šķita vērtīgākais šī gada Prozas lasījumos?

Nebiju uz visiem pasākumiem. Nu jau kādu laiku es ļoti novērtēju ārzemju autoru lasījumus. Tas ļauj man sajust, kā cunftes brāļi darbojas pavisam citur,– kas ir tēmas, par kurām viņi raksta, un kā viņi raksta, kā atrod pieeju. Ļoti interesanti. Citas mentalitātes. Var novērot tendences – arī šogad bija diezgan daudz par kara laiku, pagātnes pārstrādāšana un attīrīšanās, uz ko mēs tiecamies, un arī sociālā, sabiedriskā ironija. Man ļoti patīk tas, ka kāds uzdrošinās pateikt, ka karalis ir kails. Tad visiem, protams, ir smieklīgi. Bet, kamēr tas nenotiek, visi sēž ārkārtīgi dziļā pietātē un uz to ļoti nopietni noraugās. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka atbrauc ārzemju autori, kas to var pateikt mūsu vietā, jo mēs paši bieži vien neuzdrošināmies vērsties pret savu sabiedrību, jo kaut kādā ziņā mēs esam no tās atkarīgi un arī paši atbildīgi kā sabiedrības locekļi. Pragmatisks labums – milzīgajā tulkotās literatūras klāstā dzīvais autors sniedz iespēju iepazīties un pārdomāt, vai es gribu to lasīt. Grāmatnīcā ieejot, bieži vien apjūc.

Tavs stāstu krājums Mierinājums Ādama kokam 2011. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. Vai tas vairoja tavu starptautisko atpazīstamību? Vai bez agresīvām mārketinga kampaņām šī viena balva neko nedod?

ES Literatūras balva bija spēcīgs impulss, kas bija jāuzķer, un jāturpina strādāt. Bet diemžēl finansējuma modeļa dēļ, kas ir – patiesībā nav – Latvijā, šis impulss, ko balva sniedz, ar katru gadu vairāk atmirst. Bet, protams, ārvalstu izdevniecības ir ieinteresējušās, un tūlīt jau kaut kam ir jāiznāk. Zinu, ka itāļu tulkojums jau ir pabeigts un gaida izdošanas brīdi. Mums vajadzētu tiekties uz modeli, kur literārie aģenti palīdz lasītājam un izdevējam uzzināt par autoru. Piedāvājums ir tik biezā slānī, ka gaidīt, ka kāds par tevi ieinteresēsies, ir naivi. Lielākā daļa no piedāvājuma ir ļoti labas grāmatas, kas būtu pelnījušas, lai tās pamana un tulko.

Personīgs jautājums – ko tu vēlētos, lai tev atnes Ziemassvētku vecītis?

Bija baigi smieklīgi. Puika beidzot bija izaudzis tik liels, ka viņš pats pirmo reizi rakstīja vēstuli Ziemassvētku vecītim. Gājām vēstuli nosūtīt. Iegājām Narvesenā un pavaicājām, vai jums ir markas. Viņa vaicā – uz kurieni sūtīsiet? Es saku – uz ziemeļpolu. Viņa saka – nu nopietni! Es – nu nopietni. Uz ziemeļpolu Salavecītim. Viņa uz mani skatās un beigās saka – 85 eiro, ņemsiet? Nu protams! Kad tev ir bērni, viņi maina to, kā tu uztver svētkus. Labāk saproti, ka tas ir brīnums, nevis komerciāls pasākums. Mēs pārāk daudz pieķeramies lietām un mantām. Es gribētu, lai tā nebūtu, lai tas arvien mazinātos un mazinātos. Laikam man ir jau arī tāds vecums, ka dāvanas kā tādas neinteresē. Svarīgāk ir pabūt kopā. Jau vairākus gadus aktīvi apmeklēju baznīcu, un man Ziemassvētki ir garīgi svētki. Man ir klusas vēlēšanās, kas nav saistītas ar materiālo pasauli. Vienīgais, ko es varu lūgt, – ir vairāk spēka man pašai. Neviens jau neatnāks un nepadarīs mani veselu, laimīgu vai veiksmīgu. Tas viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis.__ 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja