Gribējās tā mierīgi. Bez patosa. Apkārt tik daudz uztraucoša. Sava istaba. Vienkāršas lietas un situācijas. Cilvēki telpā. Gleznas skatās uz tevi. Grāmatplaukts. Vinila plašu kolekcija. Melnbaltas fotogrāfijas no pagātnes. Pašsaprotamas lietas. It kā... – savu jaunāko izstādi, kas līdz 10. augustam skatāma galerijā Māksla XO, piesaka gleznotāja Ieva Iltnere.
"Manas istabas poētiskais un metaforiskais spēks koncentrējas uz apceri starp dzīvi un iztēli, esamību un māksliniecisko jaunradi," izstādi raksturo galerijas vadītāja kuratore Ilze Žeivate.
Ko jums vispār nozīmē izstāde? Vai sakrājas vajadzība izteikties publiski?
Protams, sakrājas. Tad, kad beidz vienu procesu, ir jau prātā nākamās idejas un domas. Man bija skaidra vīzija par izstādi – istabu. Man jau bija glezna, kur bija gan grāmatas, gan meitene, gan dīvāns, gan fočenīte pie sienas, gan vēl kaut kas. Man bija doma, ka es šo gleznu dekonstruēšu un objektus sadalīšu atsevišķi. Man likās, ka tas būs tik interesanti, ka es varēšu spēlēties – likt ar distanci un atkal kopā. Grāmatplaukta un vinilplašu tēma man ir jau sena. Arī manu mīļo vecmeistaru kopijas – Jans van Eiks un melnbaltā fotogrāfija no mammas albuma. Es galvā redzēju bildi. Novilku grīdas līniju. Idejai ir jābūt skaidrai.
Par izstādi rodas iespaids, ka tā vienlaikus ir gan skaidri konceptuāla, gan intīmi silta. Ļoti jūtams arī laiks. Sākot ar pirmo gleznu sargeņģeli – kamuflāžas ietērpā ar lidmašīnas spārniem. Tā ir istaba, kur cilvēks kavējas sev pazīstamā telpā ar saprotamām un dārgām vērtībām, jo laiks ir izārdīts un nemieru nesošs. Kādu noskaņu jūs pati gribējāt radīt?
Pilnīgi precīzi. Pirmā doma, protams, bija Virdžīnijas Vulfas Sava istaba ar domu, ka vajadzīga nauda un sava istaba, kas joprojām ir aktuāli. Otra doma saistījās ar to, ka apkārt ir tik daudz neskaidrības, uztraukumu, haosa, sāpju un ciešanu, un lai pati nomierinātos, es gribēju radīt ilūziju par savu telpu. Tāpat to tavu vinilplauktu kādā brīdī var uzspert gaisā. Mēs visi alkstam pēc kaut kāda mierinājuma. Mūzika, grāmatas un māksla, man liekas, ka tas palīdz. Varbūt ne visiem.
Vai tās ir jūsu ģimenes, senču bildes, kuras esat pārgleznojusi? Jo mēs jau plauktos parasti saliekam savu tuvāko bildītes.
Jā, tieši tāpēc es gribēju gleznas izveidot kā plauktu. Agrāk sekcijās lika suvenīrus un bērnu fotogrāfijas. Saliktas kopā divas realitātes. Man vienmēr ir patikusi melnbaltā krāsu gamma. Šie visi darbi ir no mammas albuma. Uz vinilplaukta – tas ir tētis praksē Brocēnos. Es daudz ko nezinu, bet mamma bija pierakstījusi pat gadu. Anna – tā ir mana vecmāmiņa pie fotogrāfa 20 gadu vecumā. Paralēli ar mazu ironiju gribēju caur sievietes tēlu parādīt, kā mainās skaistuma ideāli – kādreiz divdesmitgadīgās sievietes bija kārtīgās kleitās. Un pretī – tagadējās meitenes. Es arī Mākslas akadēmijā saskatos daudzus foršus personāžus. Man patīk salikt kopā. No vienas puses, tēls ir atšķirīgs, no otras – cilvēks jau ir tāds pats. Mazmeita un vecmāmiņa, abām ir 20 gadu, tik atšķirīgas, bet asaka droši vien ir tā pati. Šie ir mammas vecāki –
Eduards un Anna. Viņai ir bagātīgi saspraustas mirtes, neparasti, ka kleita nav gara.
Viņiem rokās ir tādi kā zari, nevar saprast – pīlādži vai papardes. Taisot kopiju, bildē ļoti iedziļinājos un pētīju. Ir dīvaina sajūta – ceļojums laikā. Fonā ir koki, tātad tā bija vasara. Manā izstādē ir viss, kas man pa īstam patīk, viss ir personisks.
Kādi ierosmes avoti radījuši Gleznu, kas vienlaicīgi atgādina kādu lauku vecmāmiņas austu deķi un dodžu pils sienu?
Tā man ir sena tēma, ka es vecas bildes mēģinu uztaisīt vēl vecākas par fresku. Mērcēju, beržu un mazgāju nost. Tur ir neparedzamais moments. Kad nomazgāju, rodas cita doma – par entropiju, iznīcību, par kaut kādiem laika slāņiem. Tā ir kā siena, no kuras mēs kasām nost un parādās kāds vecs gleznojums vai varbūt kāda uzlīmēta avīze. Gleznā, man liekas, ir divi slāņi.
Sveiciens no jūsu tēva Edgara Iltnera. Gatavojoties intervijai, periodika.lv uzgāju rakstu, kur jūs ar mākslas zinātnieku Pēteri Bankovski analizējat dažus viņa darbus un sanāca runa par zaļo krāsu.
Un ko es teicu?
Ka "glezniecībā tā ir grūta krāsa". Un te izstādē sagaida Logs ar zaļu koku kā iemesls, lai pavaicātu jums par zaļo vēlreiz. Kāpēc zaļais ir sarežģīts?
Man nav košu krāsu. Man vienmēr ir paticis motīvs – koki pret debesīm, un zaļais attiecībā pret debesīm ir jāieliek pietiekami tumšs. Tāpēc tas ir grūti. Cilvēkam automātiski liekas – ja ir zaļš, tad vajag košu toni. Tētis bija ļoti krāsains – viņam vienmēr bija zaļais un sarkanais, vai grieze griež vai kartupeļu lauks, viņa zaļais bija riktīgi kolorīti piesātināts. Es jau neesmu vērsta uz krāsu.
Tas ir iztēles koks?
Tas ir reāls, pagājušogad Bāzeles mesē fotografēts koks. Man likās smieklīgi paturpināt, ka tas ir kā istabas augs, jo arī grāmatas vairs daudzos interjeros nav redzamas. Mums droši vien ir.
Jā, mums ir.
Bet daudzkur nav. Tagad ir stilīgi, ka visur jaunajos birojos un ofisos ir istabas augi – koki. Es iedomājos, ka varu gleznot arī tos. (Smejas.) Bāzeles mesē foajē ļoti smuki bija salikti arī tādi bērzu puduri. Jā, gleznā tas ir reāls koks. Es bieži izmantoju fotogrāfijas. Žalūzijas un kamīna restes – tā man arī ir tuva tēma. Viens no pirmajiem darbiem bija guloša Danaja un saule caur žalūzijām. Nekur tālu es neesmu tikusi, tas pats vien ir. (Smejas.) Pagātne pa spirāli nāk atpakaļ. Tas laikam ar vecumu saistīts. Protams, tu esi mainījies, bet dažas tēmas atkal gribas ņemt un pacilāt.
No sevis jau nevar aizbēgt.
Kādreiz ir gribējies aizbēgt. Nu jā – ir licies, ka vajag kaut ko citu, bet beigu beigās – šis viss ir manis izdomāts un uztaisīts. Pašas samaksāts un pašas uzgleznots. Gleznošana ir lieta, kurai es ticu un kas man patīk, man nekad nav garlaicīgi. Dažreiz liekas, ka cilvēki varbūt baidās no manām gleznām. Bilde prasa ilgu laiku, kādreiz liekas – varbūt varēju kaut ko vienkāršāku. Man ir bijuši arī izšuvumi. Es esmu Lietišķās skolas produkts, neesmu gājusi Rozentāla skolā. Skolā notika pievēršanās materialitātei. Cilvēkam bija tikai 15 gadu, bet viņam tas paliek uz mūžu. Tu to visu uzsūc. Man Mākslas akadēmijas sākumā bija ļoti grūti iejusties, es piegāju citādi, bet, kad dažādas lietas saliek kopā, ir tieši labi. Kas ir laka, kas ir spīdīgs, kas ir grubuļains? Daudz ko mācījos. Bija burtu mācība, kur bija jāraksta ar spalvu, fotomācība. Man bija forša izglītība.
Par kādiem profesionāliem jautājumiem glezniecībā jums pašai šobrīd šķiet svarīgi domāt?
Man ir sajūta, ka katru profesionālu mākslinieku vada savs ceļš. Varbūt tu kādreiz pakāpies nost pa sāņus taciņu, tad atkal atej atpakaļ. Tev visu laiku liekas, ka ir interesanti un neizsmeļami. Dzīve ir par īsu. Tu nekad neapgūsi visu, ko vēlies. Tas ir foršākais. Vakar uz izstādes atklāšanu bija atnākuši cilvēki, kas daudz zina, atceras un salīdzina. Es tāpat eju uz savu draugu izstādēm – kas tad būs tagad? No otras puses, tu redzi, ka kodols jau ir palicis.
Jums, Maigo svārstību paaudzei, Latvijas mākslā ir ļoti interesants ceļš. No vienas puses, jūs katrs esat pašpietiekams un daudz individuāli sasniedzis, no otras – jūs nebeidz arī aplūkot kopējā "gliemežvākā".
Jā, mēs taču visi esam gados, bet visiem ir regulāras izstādes, mēs darbojamies. Tagad jau tik ļoti vairs nesalīdzina. Tagad, kā Džemma Skulme teica, katrs ir ieņēmis savu "teritoriju". Tā ir vērtība, ka cilvēki paliek pie tā, ka viņi tic glezniecībai.
Pagājušā gada beigās iznāca pamatīga gleznotājas Sandras Krastiņas grāmata par Maigo svārstību grupu. Kā jūs atceraties leģendāro izstādi – akciju 1990. gadā izstāžu zālē Latvija, kur radījāt darbus skatītāju acu priekšā un izstādes atklāšana ar prominencēm notika tukšā zālē bez darbiem? Kas jums tas bija kā jaunai gleznotājai – dumpis vai vairāk rotaļa, jaunu cilvēku dullošanās?
Es domāju, ka viss kopā. Tajā laikā daudz kas bija uzdrīkstēšanās. Izstādes kurators Ivars Runkovskis grāmatā rakstīja, ka daudz kas bija arī veiksmīga apstākļu sakritība, ka viņš varēja to sarunāt ar izstāžu zāles direktoru. Tā bija gan uzdrīkstēšanās, gan atļaušanās. Gaisā jau vīdēja jaunās vēsmas. Tajā pašā laikā mākslā nevar arī bez tiešās rotaļas un spēles. Es pati sev bieži saku, ka tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – nepārcensties. Gan būt brīvam, gan darīt, jo bez darba tāpat nekas nerodas. Gan atļauties, gan neaizpeldēt prom no idejas un saglabāt virzienu. Tajā laikā tā bija liela veiksme, ka mēs bijām kopā, grupa. Kad palasa CV – ak dievs, cik mums ir bijis daudz izstāžu! Bija ļoti daudz kopīgu pasākumu, uzreiz pamanīja. Ārprāts, visi jauni, visi ambiciozi. Nebija jau vienkārši. Bērni bija mazi. Kaut kā ritenis vēlās. Bija grūti, bet tu saņemies un izdari. Noliku bērnus gulēt un aizgāju uz darbnīcu. Man vajadzēja pašai priekš sevis kaut ko padarīt, lai ieelpotu, jo ikdienas ritenis nebeidzās. Tev nav no tā kur sprukt. Tu gleznai kaut ko izdari, un tas tur paliek. Ieeju no rīta un apskatos, ko vēl varētu darīt. Tā ir tava paralēlā istaba galvā, kur neviens netiek iekšā.
Ļoti sasaucas. Tikko lielajā muzejā bija gleznotājai Aijai Jurjānei veltīta izstāde Karalienes virtuves.
Jā, Juris Jurjāns gāja uz akadēmiju, bet viņa vairāk ar tām kūkām un pannām, bet, paskat, cik lielisks cilvēks un cik labi darbi. Ļoti labi, ka pievērsa uzmanību. Tagad ir nofiksēts fokuss. Personība.
Jūs vienmēr esat bijusi Latvijas mākslas dzīves centrā. Tagad daudz tiek runāts par nenovērtētām sievietēm māksliniecēm. Vai kādreiz esat izjutusi kādus šķēršļus sava dzimuma dēļ?
Nē, neesmu jutusies atgrūsta šī iemesla dēļ, bet skaidrs, ka fakti nemelo. Objektīvi padomju laikā tā bija. Piemēram, mana mamma. Viņa mācījās Mākslas akadēmijas grafiķos, un 2. kursā viņi apprecējās. Tas ir fakts – viņa apzināti aizgāja strādāt, lai tētis varētu gleznot. Tad vēl pat nebija bērnu. Viņa kā sieviete apzināti izdarīja šādu izvēli. Mamma bija ļoti talantīga, mācījās grafiķos, pēc tam lietišķajos pabeidza rokdarbniekus. Bet, ja padomā, viņas dzīve tāpat bija ļoti piepildīta. Viņa aizrāvās ar batiku. Ja cilvēkam iekšā ir radošais gars, viņš atradīs veidu, kā izpausties, kaut vai sēdēs gultā un zīmēs. Ļoti labi, ka sieviešu jautājums tiek pacelts. Šobrīd gan apkārt ir foršas izstādes – Katrīna Neiburga, Barbara Gaile, vēl citas, visas sievietes. Bet, kad paskatās Elitas Ansones savākto statistiku par personālizstādēm muzejā... Jā, es arī droši vien, audzinot bērnus, esmu izdarījusi mazāk. Man nebija milzīgu ambīciju uztaisīt lielāko izstādi pasaulē. Mana tēma drīzāk bija – saglabāt līdzsvaru. Sievietei ir diezgan būtiski kaut ko vēl darīt, bet es pieļauju, ka cilvēks var būt absolūti laimīgs, esot tikai ģimenē un cepot kūkas. Man bija baigi svarīgi arī gleznot, es nevarēju iedomāties citādi. Gribēju saglabāt līdzsvaru – ka tā ir tikai mana telpa un mana ideja, ka es izlieku darbus un staigāju – lalalā! (iedziedas) – lai gan pirms tam tas ir prasījis lielus spēkus. Bet man ir arī ģimene! Kad tev nav bērnu, tu nogriez saikni ar Visumu.
Savā laikā Andreja Žagara restorānā Symposium veidojāt sienu gleznojumu interjerā. Marks Rotko no pasūtījuma gleznot restorānā atteicās.
Kā es jutos, ka to aizkrāsoja?
Jā.
Daudz kas ir aizkrāsots. Tur, kur Vaļņu ielā tagad ir Narvesen, SEB bankai bija filiāle, un es vilku visādus rimbulīšus par naudas zīmes tēmu. Kā es teicu, tu vari krāt tās vinila plates, kuras jau tētis ir sācis krāt, bet vienā brīdī ir jāsaprot, ka visu var zaudēt. Ja runā par sienu gleznojumiem, tā ir pieredze, darbs, par kuru tev samaksā. Tas ir mans darbs. Man patīk darīt ar rokām, krāsot un pārkrāsot. Es pati savas bildes esmu iznīcinājusi. Tas ir tas pats. Tam ir jāpieiet tā, ka tas ir process, pieredze. Gleznojot telpā uz sienas, vienmēr ir citi noteikumi. Markam Rotko vajadzēja, lai viņa gleznas nāktu virsū, nevis lai tām apkārt būtu daudz gaismas. Viņam bija vajadzīga puskrēsla. Tā ir tikai viņa ģēnija doma, kā viņš ir strādājis un kā viņš ir domājis, kā ir vislabāk. Skaidrs, kad tevis vairs nav, notiek zili brīnumi. (Smejas.) Muzejos izliek visvisādi. Milzīgs prieks par Gintu Zilbalodi. Pirmo filmu jau viņš taisīja viens pats. Tātad ārkārtīgi talantīgs, jauns cilvēks. Viņš uztaisīja vienu šedevru, tagad – otru, un nu jau viņam ir apkārt, kas palīdz, bet bez viņa tās filmas nebūtu. Ir jānovērtē talantīgie cilvēki.
Vai jums ir arī skolēni? Strādājat pedagoģijā?
Jā, es pasniedzu Latvijas Mākslas akadēmijā. Man ļoti patīk jaunieši. Man ģimenē arī ir pilns ar bērniem un pusaudžiem. Vienmēr patīk skatīties, kā mainās paaudzes. Tagad visi staigā skrandās (smejas), pilnīgi cits stils. Neviens nepērk drēbes, iet tikai uz lietoto drēbju veikaliem, un visi tik superīgi izskatās. Viena mana studente Kristiāna bakaulaura eksāmenā dabūja 10. Ne jau ar visiem ir tāds kontakts. Viņi ir manu mazbērnu vecumā. Bet ar dažiem tu jūti, ka ir tas kontakts – zelta dzīsla, kas mums sakrīt. Tas ir gandarījums. Salīdzinot ar mūsu laiku, ir lielāka brīvība, atļaušanās un eksperimenti.
Vai kādreiz ar studentiem diskutējat par mākslu? Uzskati vairāk sakrīt vai atšķiras?
Jā, gadās. Jaunībai ir raksturīgi, ka viņiem reizēm ir pilna galva ar idejām. Visu laiku stāsta, ko darīs, ko darīs, ko darīs. Tā ideja kļūst aizvien lielāka un dažādāka, un, kad sāk darīt kaut ko fiziski, – pļukt. Sāc ātrāk darīt, es gribu redzēt, uzreiz būs par ko runāt. (Smejas.) Man patīk analizēt, kur jau ir runa par reālu darbu. Vismokošākais ir palikt pie tā, ko tu gribi. Man arī galvā izaug viss kaut kas. Mapītēs ir saliktas bildītes ņigu ņegu, bet pie kā tad tu paliksi? Kā tas kopā izskatīsies? Tāpēc jau izstādi vajag – saliec kaut ko blakus, un uzreiz ir viela pārdomām – kas ir bijis noderīgs un ko varēja vēl pamainīt. To tu nevari izdomāt, tikai sūkājot otu.
Gleznu jau nevar tik vienkārši padzēst un palabot. Ja tiek līdz pusei, tomēr ir jāturpina, pat ja īsti neapmierina, vai ne?
Jā, tas ir grūti. Iesākt ir forši, bet vidū jau grūtāk, tad vajag turpināt, turpināt, turpināt. Beigās jau atkal liekas, ka kaut kā izskatās. Plauktus taisot (Bibliotēka un Vinils – U. A.), zināju, ka sākumā būs ļoti nepatīkami, strīpiņa aiz strīpiņas, stulbi! Tev vajag pacietību, lai turpinātu. Kad tuvojas beigām, tad jau ir garšīgi. Sākumā bezmaz liekas – kas tas par sviestu?!
Ja pareizi saprotu, turpināt arī tēmu par patērētāju sabiedrību? Preču zīme meitenei uz rokas kā tetovējums un zīmolu logo Veneras peldkostīmā.
Jā, es ļoti daudz izmantoju reālo. Krānaha Venerai es uzliku Chanel peldkostīmu no 1996. gada kolekcijas. Tas man ilgi stāvēja. Tagad atradās īstā vieta, kur izmantot. Katram jau ir kaut kādas lietas, kuras gribas uztaisīt. Saplēstas zeķubikses, ārprāts, cik forši! Tagad es to visur redzu – Lēdija Gāga kaut kādos milzīgos caurumos. Redz, vēl arī tā var! Es daudz lazēju, zināju, ka uzlīmēšu plāksteru caurumus, tad es lazēšu, un tad krāsa kājai jau būs virsū, tad es plāksterus noplēsīšu nost, un tad maliņa vienmēr ir tumšāk sarecējusi. Tieši, kā vajag.
Kādā no intervijām esat teikusi, ka jūsu iedvesma rodas starp reālistisko un misticisko. Arī šajās gleznās cilvēki ir nedaudz kā manekeni, nedaudz kā mistiskas būtnes ar izdzēstu skatienu. No kādiem iespaidiem jūs lipināt šo cilvēka tēlu?
Es sākumā izmantoju prototipus, bet tālāk vienalga aiziet pa savam. Manī nav mērķa attēlot cilvēku tieši. Ar vecmeistaru gleznu tēliem tā arī ir spēle. Es domāju, ka viņi tāpat visu stilizēja – bija izcelti gurni, visām ir uzzīmēti smuki puncīši. Viss tur ir kārtībā, viss savākts.
Līdz Rubensam.
Un atkal atpakaļ. Ar vienu vārdu sakot, kā man patīk, tā es taisu.
Kāds ir jūsu komentārs par jaunizveidoto nacionālo balvu vizuālajā mākslā?
Vajadzīga?
Skaidrs, ka vajag. Gods un slava Zuzānam, ka viņš visus šos gadus ir nodrošinājis Purvīša balvu. Jo vairāk, jo labāk. Šīs balvas griezums, cik saprotu, būs nedaudz savādāks, visaptverošāks – ne tikai jaunieši, ne tikai absolūti laikmetīgais, kā pēdējā laikā ir bijis. Tā ir viena no retajām patīkamajām ziņām pēdējā laikā. Izstādes atklāšanā, protams, pacēlās runas par muzeju. Nav vairs ne joki, ne smiekli. Kad paklausies raidījumu par dzelzceļu, viss ir tik mokoši. Bet par balvu – forši! Tur jau vēl notiks process, bet vajag būt vienam, kurš sāk un nebaidās.
Lasīju, ka pirmā, kas 1978. gadā par 200 rubļiem nopirka jūsu gleznu, bija Kultūras ministrija. Kas šobrīd pērk jūsu darbus?
Tā bija jauno mākslinieku izstāde, un tas bija māsas portrets. Tas bija milzīgs prieks, ka tev uzreiz nopērk bildi. (Smejas.) Tagad palaikam kāds iegādājas. Tas ir liels atspaids. Tādēļ es varu nopirkt grāmatu vai aizbraukt uz Venēcijas biennāli, jo ar savu profesores algu es to īpaši nevaru atļauties. Tāpat visi materiāli, kas ir vienkārši vajadzīgi kā biezpiens vai piens. Esmu sapratusi, ka manu darbu pircējam ir viena īpašība. Jūs teicāt par mistiku un stilizāciju. Manu darbu pircējam ir humora izjūta, kas to uztver. Ir cilvēki, kas sāk pētīt – bet kāpēc viņa tur ir tāda? Ja sakrīt humora izjūta, brīvais radošais gars un pašpārliecinātība, tad tie ir manu darbu pircēji. Viņi nesāk domāt, ko draugs teiks par šitādu bildi pie sienas. Un kas tur vispār ir virsū...To es esmu ievērojusi. Enerģijai ir jāsakrīt. Cits nobīstas. Citam liekas – kāpēc nav krāsaini? Man pašai liekas, ka ir šausmīgi krāsaini, manās gleznās ir visas pasaules krāsas. Kad es aizbraucu mesē skatīties bildes, arī redzu tās, kur sakrīt mūsu frekvences, kas man tajā brīdī interesē. Pēc gada tu varbūt ieraugi kaut ko citu. Tev galvā jau ir cita istaba. Tas ir aizraujošākais, ka tajā istabā vienmēr kaut kas ir nolikts.
Noslēgumā gribu pavaicāt par platēm. Pati bieži rīkojat "vinila svētdienas", kā esat nosaukusi vienu no gleznām? Ko jums patīk klausīties?
Man kā "lietišķajam" plašu veikalā patīk skatīties, kā muguriņas ir saliktas cita pie citas un katra vēl ar tādu kā punktiņu, jo tajā ir teksts vai fočene. Gandrīz nekad tā strīpa nav vienkārši gluda. Ārprāts, cik labi to varētu uztaisīt! Tētis pirka plates – mums ir padomju laika repertuārs – Karels Gots, Mireija Matjē, Bītli, protams, Raimonda Paula plates, Jumprava. Laukos man šķūnītī ir atskaņotājs, skaņai tur ir, kur izvērsties. Pati arī esmu sākusi piepirkt klāt. Sākumā man likās, ka pietiks tikai ar veco. Ieeju Vaļņu ielā, paprasu meitenēm, parakājos. Maksā labi. (Smejas.) Esmu no tiem, kas strādājot klausās mūziku. Es pat zinu, kāpēc. Mums bērnībā bija tāds īsts mazu bērnu dzīvoklis, bezmaz komunālais, tikai no vienas ģimenes. Mamma virtuvē mizoja kartupeļus un klausījās radio. Vēlāk, kad mani bērni gulēja un es aizgāju kaut ko darīt darbnīcā, man likās, ka mūzika – tas ir kā caurspīdīgs apvalks. Mūzika man palīdzēja ieiet savā pasaulē.
No cik gadiem jums bija sava istaba?
Kad es sāku iet lietišķajā skolā, man bija sava istaba, tātad 15 gadu. Tā bija galējā istaba, šaura, gara, un es pa to platāko sienu uzgleznoju milzīgu, baltu zirgu dabīgā izmērā. Baigā drosme!
Ieva Iltnere
Izstāde Mana istaba
Galerijā Māksla XO līdz 10.VIII