Šogad tiek atzīmēta franču komponista Morisa Ravela 150 gadu jubileja. Kopš 2020. gada viņa dzimtajā pusē – Senžandelīzā, Sibūrā, Kambolebēnā un citās Basku zemes pilsētās Francijā – tiek rīkots ikgadējais Ravela festivāls. Tā prezidents un mākslinieciskais vadītājs ir lieliskais franču pianists Bertrāns Šamajū. Programmas centrā ir Ravels un komponisti, kuri viņu ir iedvesmojuši un kurus iedvesmojis viņš. Nopietna uzmanība tiek veltīta arī laikmetīgajai mūzikai. Šogad festivāls notiks no 28. augusta līdz 7. septembrim.
Pilna programma un solistu vārdi (par viņu līmeni var nešaubīties – tas vienmēr ir augsts) tiks izziņoti Ravela dzimšanas dienā 7. martā. Jau ir zināms, ka koncertus sniegs Parīzes Nacionālās operas orķestris diriģenta un komponista Tomasa Adesa vadībā, Parīzes laikmetīgās mūzikas kolektīvs Ensemble intercontemporain diriģenta Pjēra Blēza vadībā, Francijas Nacionālais orķestris diriģenta Filipa Žordāna vadībā, Bordo Akvitānijas Nacionālais orķestris diriģenta Džozefa Svensena vadībā, Jaunakvitānijas kamerorķestris diriģenta un pianista Žana Fransuā Esēra vadībā, kā arī Tulūzas Nacionālais Kapitolija orķestris diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā. Biļešu tirdzniecība sāksies 13. maijā.
Bolero diena
Desmit festivāla dienās varēs dzirdēt lielu daļu Ravela repertuāra – tā būs simfoniskā mūzika, baleti, koncertžanra darbi, opusi klavierēm solo, dziesmas un kamermūzika. Viena diena tiks atvēlēta Ravela populārākajai kompozīcijai Bolero, ko izpildīs dažādos stilos. Gaidāms veltījums Erikam Satī, kurš ir atstājis lielu iespaidu uz Ravelu. Festivāls ir pasūtījis basku komponistam Ramonam Laskano operu Kreisā roka, kuras libreta pamatā ir Žana Ešnoza romāns Ravels. Operas pasaules pirmatskaņojumā piedalīsies dziedātāji Marī Lora Garnjē, Pīters Tancics un Tomass Olīmanss un orķestris Ensemble intercontemporain.
Festivāla struktūrā ietilpst arī jauno instrumentālistu un komponistu akadēmija, kam ir vairāk nekā piecdesmit gadu vēsture. No 19. līdz 31. augustam aptuveni piecdesmit jauno talantu Senžandelīzā papildinās zināšanas pie profesionāliem pasaulslaveniem māksliniekiem. Pedagogu vidū būs čellisti Sola Gabeta un Ivans Monigeti, pianisti Bertrāns Šamajū un Žans Fransuā Esērs, dziedātājas Veronika Žansa un Patrīcija Petibona, vijolnieki Filips Grafēns un Nora Česteina, kā arī komponists Mīkaels Žarels.
Šajā mājā (centrā) Sibūrā 1875. gadā dzimis Moriss Ravels. Ģimene dzīvoja pirmajā stāvā, un komponista māte tirgoja tepat nozvejotās zivis. Foto – Jegors Jerohomovičs
Festivāla unikālo auru un raksturu veido ne tikai saturs, bet arī vide. Basku zeme, kas atrodas starp Atlantijas okeānu un Pirenejiem, ir viens no visskaistākajiem Francijas reģioniem. Tas lepojas ar savu kultūrvēsturi, arhitektūru, gastronomiju, pludmalēm, kalniem, klimatu un gaisu. "Ikviens, kurš ir apmeklējis Basku zemi, ilgojas tur atgriezties. Tā ir svētīta zeme," rakstījis Viktors Igo. Ravela festivāla koncerti skan senās baznīcās un modernos kultūras centros.
Lielie koncerti notiek majestātiskajā Svētā Jāņa Kristītāja baznīcā Biskajas līča piekrastes kūrortpilsētā Senžandelīzā – šajā dievnamā 1660. gadā Francijas karalis Luijs XIV salaulājās ar Spānijas infanti Mariju Terēzi. Tepat kaimiņos, Nivelas upes otrā krastā, atrodas Sibūra, pilsēta, kurā 1875. gada 7. martā dzimis Moriss Ravels. Lielāko dzīves daļu komponists pavadījis Basku zemē. Viņš labi runājis basku valodā un apgalvojis, ka pieder pie šīs kultūras, kuras iezīmes ir jaušamas daudzos viņa darbos. Sibūrā un Senžandelīzā tapuši daži no Ravela izcilākajiem opusiem.
Ravela festivāla lielie koncerti notiek Svētā Jāņa Kristītāja baznīcā Senžandelīzā. Šajā dievnamā 1660. gadā Francijas karalis Luijs XIV salaulājās ar Spānijas infanti Mariju Terēzi. Foto – Komcébo
Vislabākā kompānija
Pianists Bertrāns Šamajū, kurš ir viens no cienījamākajiem franču mūziķiem pasaulē, Ravela festivāla komandai pievienojās 2021. gadā. Līdz 2023. gadam viņš to vadīja tandēmā ar savu pedagogu Žanu Pjēru Esēru. Kopš 2024. gada Bertrāns Šamajū ir Ravela festivāla prezidents un mākslinieciskais vadītājs. 1996. gadā viņš pats bija viens no Ravela akadēmijas dalībniekiem un pēc tam regulāri atgriezās šeit ik vasaru, lai slīpētu savu meistarību.
Bertrāns Šamajū ir virtuozs pianists, kurš ir guvis ievērību ar izdomas bagātām programmām un elpu aizraujošām interpretācijām. Viņš uzstājas ar labākajiem simfoniskajiem orķestriem visā pasaulē, sniedz solokoncertus un izpilda kamermūziku kopā ar čellistiem Solu Gabetu un Gotjē Kapisonu, vijolniekiem Vildi Frangu un Reno Kapisonu, pianistu Leifu Ūvi Annsnēsu, dziedātāju Barbaru Hanigenu, altistu Antuānu Tamestī un kvartetu Ebène. Bertrāns Šamajū vienmēr velta laiku jaunajai mūzikai un ir sadarbojies ar komponistiem Anrī Ditijē, Pjēru Bulēzu, Ģerģu Kurtāgu, Tomasu Adesu, Braisu Desneru un Mīkaelu Žarelu.
2016. gadā iznākušajā Bertrāna Šamajū albumā ir iekļauti visi Morisa Ravela opusi klavierēm solo
Māksliniekam ir iespaidīga diskogrāfija. Viņa soloalbumus laiž klajā kompānija Erato/Warner Classics, kuras paspārnē ir iznākuši augstu novērtētie Franča Šūberta, Kamila Sensānsa, Olivjē Mesiāna, Erika Satī un Džona Keidža mūzikas ieraksti. Duetā ar čellisti Solu Gabetu ieskaņotos albumus izdod Sony Classical, savukārt kopā ar dziedātāju Barbaru Hanigenu ierakstītos albumus piedāvā Alpha Classics.
Bertrāna Šamajū jaunais albums Ravel: Fragments, kas iznāks 7. martā, ir veltīts Ravela 150 gadu jubilejai
Bertrāns Šamajū ir ieskaņojis visus Ravela opusus klavierēm solo, tie ir apkopoti 2016. gadā publicētajā albumā. 7. martā dienasgaismu ieraudzīs pianista jaunais albums Ravel: Fragments, kas ir veltīts Ravela 150 gadu jubilejai. Tajā ir iekļautas Ravela Valša un horeogrāfiskās simfonijas Dafnīds un Hloja fragmentu transkripcijas klavierēm, kā arī paša pianista veidotie Ravela vokālo skaņdarbu pārlikumi un komponista iedvesmoto XX gadsimta skaņražu Artura Onegēra, Hoakina Nina, Aleksandra Tansmana, Ksavjē Montsalvadžes un Rikardo Vinjesa un mūsdienu autoru Betsijas Žolā, Salvatores Šarrīno un Frederika Dirjē opusi.
Vairāk par savu daiļradi un darbību Ravela festivālā Bertrāns Šamajū stāsta intervijā KDi.
Jūs esat aktīvs mūziķis – jums ir daudz koncertu un ierakstu projektu, piesātināta radošā dzīve. Kāpēc jums bija interesanti atsaukties piedāvājumam pārņemt Ravela festivāla vadību?
Ir tik daudz dažādu faktoru! Kad biju bērns, brīvdienās bieži apmeklēju Senžandelīzu. Esmu no Tulūzas, un brauciens aizņem apmēram divas ar pusi stundas. Mums šeit ir ģimenes māja. Man ir izveidojusies personiska saikne ar šo Francijas daļu un basku kultūru. Jau kopš bērnības dievinu Ravela mūziku. Pirmo reizi es to dzirdēju astoņu gadu vecumā un kļuvu apsēsts ar to. Šie divi aspekti ir galvenie, kas mani pamudināja iesaistīties festivāla rīkošanā.
Līdzšinējais Ravela festivāla mākslinieciskais līderis bija pianists Žans Fransuā Esērs. Viņš bija mans pedagogs, es ar viņu iepazinos, kad man bija divpadsmit gadu. Žans Fransuā Esērs dzirdēja mani eksāmenā Tulūzā un piedāvāja kļūt par manu profesoru Parīzes konservatorijā. Viņš ir mācījies pie Vlado Perlemutera (1904–2002), kurš bija paša Ravela audzēknis. Mūsu pirmajā sarunā Žans Fransuā Esērs minēja, ka ik vasaru vada Ravela vārdā nosaukto akadēmiju Senžandelīzā, un uzaicināja mani tajā piedalīties. Akadēmija darbojas jau piecdesmit gadu. Pusaudža gados ik vasaru es braucu šeit pilnveidoties. Tā es iepazinos ar daudziem topošajiem mūziķiem – vijolnieku Reno Kapisonu, čellistu Gotjē Kapisonu, dziedātāju Stefāniju Dustraku un citiem. Piemēram, pašreizējo Parīzes laikmetīgās mūzikas orķestra Ensemble intercontemporain muzikālo vadītāju un galveno diriģentu Pjēru Blēzu es pazīstu jau kopš mācību gadiem Tulūzā, taču katru vasaru mēs satikāmies arī Ravela akadēmijā, tolaik Pjērs bija vijolnieks. Visi, kuri šeit ir mācījušies un muzicējuši, ir kļuvuši par draugiem.
Paralēli šeit notika festivāls Mūzika Basku krastā, 70.–90. gados tas bija ļoti labā līmenī, bet pēc tam sākās noriets. Kad vēl biju students, man bija žēl, ka festivālam un akadēmijai nav ciešākas mijiedarbības. Ravela festivāls, kāds tas ir šobrīd, radīts 2020. gadā, apvienojoties Ravela akadēmijai un festivālam Mūzika Basku krastā.
Senžandelīzai, kā arī citām Basku zemes pilsētām un ciematiem ir bagāta kultūras vēsture – šeit ir viesojušās daudzas izcilības.
Jā, man pašam kopš bērnības ir šķitis aizraujoši atklāt stāstus, kuri šeit ir risinājušies. Vietējie zina, kurā mājā Senžandelīzā Ravels ir rakstījis Dafnīdu un Hloju, kurā mājā viņš ir sācis komponēt Bolero. Tepat netālu Biaricā trīs gadus ir pavadījis Igors Stravinskis, kurš tur ir sacerējis Petruškas divas daļas, kā arī Koncerta klavierēm un pūšaminstrumentiem un Mavras daļas. Fransiss Pulenks viesojies Basku zemē pie Fjodora Šaļapina. Sergejs Prokofjevs īrējis dzīvokli Sibūrā. Daudzi šeit ir apmeklējuši Žaku Tibo, kuram bija māja Senžandelīzā. Viņa viesu vidū ir bijuši Karols Šimanovskis un Klods Debisī, kurš savu pēdējo vasaru ir pavadījis Senžandelīzā. Vēl pirms tam šeit ir bijis Isaaks Alveniss, kurš ir miris Kambolebēnā, un Žils Masnē, viņi ir viesojušies Edmona Rostāna mājā – slavenajā villā Arnaga Kambolebēnā.
%20KOMCEBO_2024-08-25-Ravel-513.jpg)
Villa Arnaga Kambolebēnā kādreiz piederējusi franču rakstniekam Edmonam Rostānam – tagad šeit darbojas viņa muzejs. Vasarā tajā notiek Ravela akadēmijas audzēkņu koncerti. Foto – Komcébo
Iepazīstoties ar ievērojamu mākslinieku biogrāfiju un saraksti, dažreiz var uzdurties vienai vai divām rindiņām, kuras paver durvis uz jauniem atklājumiem, – tā var uzzināt, kas šajā reģionā ir noticis. Šeit vienmēr ir bijusi aktīva mūzikas un mākslas dzīve, notikušas svarīgas tikšanās un iepazīšanās, skanējuši privātkoncerti un koncerti kazino okeāna krastā. Arturs Rubinšteins ir spēlējis Senžandelīzā un dzīvojis Žaka Tibo mājā.
Šī vēsture mani ļoti iedvesmoja, man radās vēlme atdzīvināt šo muzikālo tikšanos garu. Gribējās satuvināt festivālu un akadēmiju. Akadēmija joprojām bija spēcīga, bet tajā galvenokārt piedalījās franču jaunie mākslinieki no Parīzes konservatorijas. Es vēlējos padarīt šo vidi, ideju un pieredzes apmaiņu vairāk starptautisku, lai jaunie mūziķi šeit piedzīvotu to, ko es jaunībā piedzīvoju Verbjē akadēmijā Šveicē, kur iepazinos ar vijolnieci Patrīciju Kopačinsku, čellisti Solu Gabetu un altistu Lorensu Paueru, – katrs mūziķis ir no citas valsts, absolūti atšķirīgs. Mēs sadraudzējāmies, spēlējot kopā. Tā ir vislabākā pieredze, ko jaunībā esmu guvis. Ilgi esmu sapņojis par to, lai dalītos savās zināšanās.
Kad 2019. gadā man jautāja, vai es būtu ieinteresēts atbraukt uz Basku zemi un īstenot šo projektu, es piekritu. Man bija pārliecība, ka, sasniedzot četrdesmit gadu vecumu, man gribēsies ne tikai spēlēt pašam, bet arī darīt kaut ko vērtīgu kopā ar citiem labi pazīstamā vidē. Mērķis ir radīt kvalitatīvu starptautisku festivālu, kura unikalitāte ir saistīta ar Ravelu un viņa garu. Šeit ir visi priekšnoteikumi, kas ļauj izveidot ļoti personisku, intriģējošu programmu. Mēs varam attīstīt daudz tēmu un parādīt ne tikai Ravelu, bet arī to, kas ir bijis pirms un pēc viņa.
Cik liela loma jūsu aktivitātēs ir pedagoģiskajai, izglītojošajai misijai?
Līdzās festivālam ir jābūt spēcīgai akadēmijai – mēs sniedzam jauniešiem iespēju satikties un strādāt kopā ar atzītiem meistariem, rīkojam meistarklases. Ir svarīgi dot impulsu viņu karjerai, tāpēc visa gada garumā palīdzam akadēmijas dalībniekiem ar koncertu rīkošanu. Izpildītājiem balvas nepiešķiram, taču mums ir balva jaunajiem komponistiem. Mēs sekojam līdzi akadēmijas dalībnieku attīstībai, nepieciešamības gadījumā cenšamies palīdzēt katram atsevišķi: kāds mūziķis ir labāk piemērots darbam orķestrī, cits sevi spilgtāk apliecina kamermūzikā vai rāda solista potenciālu. 2024. gadā akadēmijā mums bija aptuveni četrdesmit dalībnieku no dažādām valstīm, meistarklases pasniedza altiste Veronika Hāgena, dziedātāja Barbara Hanigena, čelliste Sola Gabeta un citi ievērojami mūziķi, kuru vārdi piesaista jauno mākslinieku uzmanību.
Akadēmijā ir arī kompozīcijas klase, 2024. gadā tajā bija pieci jaunie skaņraži. Akadēmijā jaunie instrumentālisti strādā ar jauno komponistu partitūrām. Es vēlos ieinteresēt jaunos interpretus spēlēt savu vienaudžu mūziku, vairāk iesaistīt instrumentālistus radošajā procesā. Ir svarīgi veicināt jauno izpildītāju un jauno autoru tuvāku sadarbību – tas palīdz gan vieniem, gan otriem. Ar jaunajiem komponistiem pērn vasarā strādāja pieredzes bagātais komponists Mīkaels Žarels, festivālā viesojās mūsdienu klasiķis Džordžs Bendžamins. Divi jaunie altisti spēlēja viņa mūziku, un viņiem sniedza padomus pats autors. Es priecātos, ja akadēmijā būtu vairāk dalībnieku no dažādām valstīm, ja tā kļūtu patiesi starptautiska.
Man gribas, lai Ravela festivālā būtu vairāk apmeklētāju no ārzemēm un viņi vēlētos šeit pavadīt laiku. Taču mums ir svarīgi arī vietējie klausītāji. Mēs varam stāstīt, ka festivāls ir demokrātisks, esam atvērti un gatavi uzņemt daudzveidīgu auditoriju, bet ir cilvēki, kuri nav ieinteresēti, ja mēs nesperam soli viņiem pretim. Cenšos nostiprināt saikni ar reģiona iedzīvotājiem – nav jāgaida, ka viņi ieradīsies pie mums, bet ir jādodas pie viņiem. Šorīt es uzstājos skolā trīssimt bērnu priekšā, mēs ar viņiem veidojam projektu gada garumā – Ravela operas Bērns un burvības kamerversiju. Mums biežāk ir jādodas pie cilvēkiem laukos, viņi paši šeit nekad neatbrauks. Parīzes publika, kas pavada brīvdienas Basku zemē, uz koncertiem noteikti atnāks, bet mums vajag ieinteresēt klasiskajā mūzikā šī reģiona iedzīvotājus.
Biskajas līča piekrastes promenāde Senžandelīzā. Foto – Jegors Jerohomovičs
Jūs minējāt, ka kopš agras bērnības esat apsēsts ar Ravelu. Kas jūs tik ļoti uzrunāja viņa mūzikā?
Manā dzīvē tā ir gadījies divas reizes – ar Morisu Ravelu un Olivjē Mesiānu man ir identisks personisks stāsts. Es kļuvu apsēsts ar šiem komponistiem, nevis klausoties viņu mūziku, bet caurskatot partitūras. Tajā laikā man bija labs draugs, kurš bija mazliet vecāks par mani, viņš arī bija pianists un kā mūziķis bija vairāk attīstīts nekā es, mēs mācījāmies Tulūzas konservatorijā. Man bija aptuveni deviņi gadi, viņam – trīspadsmit. Viņš dzīvoja kaimiņos, un es mēdzu viņu apciemot, jo viņam mājās bija klavieres, bet man – pianīns. Viņš jau spēlēja sarežģītus darbus – visu to, ko es vēl nebiju apguvis. Viņam bija daudz interesantu partitūru, mani aizrāva viņa mūzikas bibliotēka. Kādu dienu es no tās paņēmu Ravela klavieropusa Ūdens rotaļas notis. Tajā laikā es jau biju redzējis sarežģītas partitūras, piemēram, Bēthovena Āmuriņklavieres, bet mani uzreiz apbūra veids, kādā Ravels ir pierakstījis Ūdens rotaļas. Skatījos notīs, un man bija sajūta, ka mūzika plūst un es dzirdu strūklakas un upes. Ravels patiešām ir uzzīmējis ūdeni. Iepazīšanās ar šo partitūru man sagādāja dziļu pārdzīvojumu – jutu, ka tas ir ļoti sarežģīti un skaisti.
Atceros šo satriecošo mirkli. Biju izbrīnīts – kas tas ir par darbu? Nekad nebiju redzējis neko līdzīgu. Es vēlējos to noklausīties un uzzināt, kā skan šī mūzika. Tajos gados vēl nebija interneta un atbildi nevarēja saņemt tik zibenīgi, kā tas ir iespējams pašlaik. Palūdzu vecākiem, lai viņi man nopērk Ravela mūzikas albumu. Aptuveni tajā pašā laikā uz Tulūzu ar solokoncertu atbrauca pianists Vlado Perlemuters, kurš, kā jau teicu, bija mana pedagoga Žana Fransuā Esēra skolotājs. Perlemuters ir pirmais, kurš XX gadsimta 20. gados Ravela klātbūtnē atskaņoja visus viņa darbus klavierēm solo. Viņš bija Ravela audzēknis un viens no paša komponista iecienītākajiem interpretiem. Esmu viņu dzirdējis divas reizes 80. gadu beigās, viņam jau bija vairāk nekā astoņdesmit gadu: pirmajā koncertā Tulūzā Perlemuters spēlēja Ravelu, Debisī, Forē un Šopēnu. Piedevās viņš atskaņoja Ūdens rotaļas – tā bija pirmā reize, kad dzirdēju šo opusu koncertā. Tā bija neiedomājama laime atklāt sev Ūdens rotaļas Perlemutera izpildījumā.
Es biju apburts ar Ravelu. Iegādājos visus Perlemutera albumus, kuros ir iemūžināta Ravela mūzika klavierēm solo. Es tos klausījos miljoniem reižu. Jaunībā biju monomāniski noskaņots. Ja man patika kāds komponists, sāku lasīt visas pieejamās grāmatas par viņu, dažādas biogrāfijas versijas, klausīties visas operas, simfonijas, kvartetus, pilnīgi visu... Deviņu desmit gadu vecumā es zināju visu Ravela mūziku. Pusaudža gados visu laiku spēlēju Ravela klaviermūziku, tā kļuva par lielu daļu no manis. Pieaugot iepazinu daudz dažādu komponistu, bet Ravels līdzās Bēthovenam, Mesiānam un vēlāk arī Listam ir tas spēks, kurš manī kaut ko ir iedarbinājis, izraisījis sprādzienu. Esmu daudz spēlējis Bēthovenu, bet vēl nekad neesmu ierakstījis viņa mūziku. Bēthovens ir pirmais komponists, ko es sev atklāju, viņš man ir īpašs, varbūt tāpēc viņa mūzikas ierakstu atlieku uz vēlākiem savas radošās dzīves gadiem. Es joprojām visu laiku spēlēju viņa sonātes.
Aizraušanās ar Ravelu man pavēra ceļu uz Stravinski, Debisī un Bartoku. Ravela komponēšanas stils ietekmēja manu mūzikas atskaņošanas veidu, manus skanējuma meklējumus – viņš mani mudināja iztēloties gaismu, domāt par ūdens plūdumu. Tas ir tas, ko saucam par franču impresionismu. Kopš pašiem pirmsākumiem šī pasaule mani uzrunā ļoti spēcīgi un iespaido manu repertuāru. Tas attiecas arī uz Ravela festivāla programmas veidošanu. Man ir viegli atrast idejas, jo Ravels vienmēr ir bijis manas muzikālās dzīves kodols, un tas izskaidro, kāpēc festivālā jūtos tik labi un ērti.
"Mūsdienu repertuārs man palīdz spēlēt pagājušo gadsimtu mūziku," apgalvo Bertrāns Šamajū. Pianista repertuāra daudzveidība izpaužas arī viņa sniegtajos koncertos Ravela festivālā. Foto – Kristofs Dedreijs
Kā tagad veidojat savu repertuāru? Kā pieņemat lēmumus, ko spēlēt koncertos un ko ierakstīt?
Kādā brīdī konstatēju, ka, ķeroties pie katra jauna projekta, bieži atsaucos uz savu bērnību. Jau bērnībā mani aizrāva atklājumu process, man gribējās iepazīt pēc iespējas vairāk mūzikas, tāpēc man izveidojās ļoti plašs repertuārs. Pašlaik 43 gadu vecumā es izvēlos darbus, cenšoties labāk izprast sevi. Kad man bija divdesmit, es domāju, ka dzīvē nospēlēšu pilnīgi visu. Esmu nospēlējis ļoti daudz, taču apzinos, ka "pilnīgi viss" nebūs iespējams un tā nav nekāda traģēdija. Ir tik daudz labu pianistu, un mēs varam dalīties cits ar citu. Mums visiem nav jāsacenšas Šopēna klavierkoncerta atskaņošanā.
Arvien vairāk jūtu, ka man ir kaut kas personisks, ko stāstīt, tāpēc izvēle ir skaidra. Es labi saprotu, kas mani uzrunā, un tas ir vienīgais veids, kā spēlējot pāriet nākamajā līmenī. Šis ir intuitīvs process. Kad veidoju programmas – gan savas koncertprogrammas, gan Ravela festivāla programmu –, mani interesē dažādi savienojumi un kombinācijas, saikne starp komponistiem un darbiem, šī saikne var būt diskrēta, bet tā rodas jēga, un esmu pārliecināts, ka klausītāji to jūt. Cenšos salikt kopā dažādus elementus tā, lai domu gājienam būtu iespējams sekot līdzi.
Runājot par savu repertuāru, tagad mēģinu to mazliet sašaurināt, bet milzīgā daudzveidība saglabājas: es spēlēju laikmetīgo mūziku, dažreiz uz autentiskiem instrumentiem spēlēju seno mūziku, izpaužos kamermūzikā. Mēģinu to darīt tā, lai visi šie projekti būtu savstarpēji saistīti.
Jūs teicāt "pāriet nākamajā līmenī". Kāds ir nākamais līmenis? Vai tā ir intelektuāla vai estētiska kategorija?
Tas ir kaut kas pretējs intelektuālai izpausmei. Kad sāku muzicēt, daudz kas notika intuitīvi, jo es biju ļoti apdāvināts. Es arī biju ļoti intelektuāls zēns, man bija tendence visu analizēt – pat veids, kā es mācījos ritmu un notis, bija intelektuāls. Man bija matemātiska pieeja, es visu mācījos no galvas, man tas viegli padevās. Ilgus gadus viss, ko darīju, bija rūpīgi saplānots un perfekts, bet tajā pašā laikā attīstījās mana iekšējā muzikālā dzīve, ko es ļoti intensīvi izjutu. Apzinājos, ka, lai pilnveidotos, man ir jāatver šī iekšējā dzīve klausītājiem. Šajā procesā man palīdzēja laikmetīgā mūzika un darbs ar komponistiem – tas ir ceļš, kā padarīt jebkuru mūziku dzīvu un elpojošu. To pašu mēģināju darīt, atskaņojot senāku mūziku uz autentiskiem instrumentiem: arī šajā repertuārā ir svarīgi pieslēgties kaut kam dzīvam, šāda pieeja un attieksme palīdz izprast dabisko frāzējumu un citas nianses, ja mēģini iztēloties, kā šie paņēmieni ir darbojušies pirms daudziem gadsimtiem un kā tos var izmantot šobrīd.
Mūsdienu repertuārs man palīdz spēlēt pagājušo gadsimtu mūziku. Kad mēģinājumā strādāju ar komponistu Džordžu Bendžaminu, mēs iedziļināmies ikkatrā detaļā, es spēlēju viņa klātbūtnē, un pēkšņi viņš man pasaka kaut ko svarīgu par Bēthovena sonāti, par Mesiānu vai Šūbertu. Atskaņojot viņu mūziku, cenšos uzzināt, kādi cilvēki viņi varētu būt bijuši, un mēģinu sajust, kādas attiecības man ar viņiem varētu būt bijušas. Koncertā mēģinu to atklāt savā interpretācijā.
Manā attīstībā man ir palīdzējusi sadarbība ar spēcīgiem partneriem, piemēram, ar čellisti Solu Gabetu – mēs esam ļoti atšķirīgi, un, strādājot kopā, vienmēr ir aizraujoši novērot šīs atšķirības, kuras mūs abpusēji bagātina. Draugi un partneri mūzikā mani ir stipri ietekmējuši.
Ko esat atklājis sevī, pateicoties Solai Gabetai?
Kad pirmo reizi ieraudzīju Solu, es biju fascinēts. Gribēju mūzikā būt tāds kā viņa, un viņa gribēja būt tāda kā es. Kad iepazināmies, viņa savās izpausmēs pilnībā uzticējās intuīcijai un manī viņa meklēja intelektuālo aspektu, lai analizētu tās muzikālās nianses, kuras viņu interesēja. Es Solā meklēju tieši pretējo – vairāk intuitīvo aspektu –, un tā šajās radošajās attiecībās mēs atradām ideālu līdzsvaru, dodoties pretim viens otram.
Māksliniekam ir svarīgi interesēties arī par citiem žanriem, piemēram, par džezu un popmūziku. Šie žanri iemāca, kā "izkāpt" no sava ķermeņa dejojot un dziedot. Tas ir vajadzīgs, lai atbrīvotos un sajustu ritmu. Kad mūziķis ir kļuvis par meistaru, ir uzkrātas zināšanas, laba tehnika un muzikālā izjūta, tas vēl nav viss. Ir jāsper nākamais solis, kas dažreiz ir visgrūtākais. Tas ir kaut kas magnētisks, kas palīdz savienoties ar klausītājiem. To ir grūti aprakstīt vārdos, bet es domāju, ka mēs visi zinām, kas tas ir. Mēs to varam sajust, tas ir kā tāds superjūtīgums, kas palīdz sazināties ar citiem.
Dziedātāja Barbara Hanigena ir vēl viena partnere, kura jums ir svarīga, vai ne? Jums ir tapuši vairāki ieraksti kopā, un jūs ar viņu dodaties koncertturnejās.
Barbara manī ir atradusi kaut ko ļoti stabilu. Viņai ir vajadzīga uzticēšanās sajūta. Ja uzticamies viens otram, mēs uz skatuves jūtamies droši. Mūsu radošās attiecības ar Barbaru ir salīdzinoši jaunas. Esam pazīstami deviņus gadus un nopietni sākām sadarboties pirms četriem gadiem. Uzstājoties Barbara pārtop par mūziku. Lai ko viņa izpildītu, viņa pilnībā pārvērš sevi mūzikā. Viņa ir mūzikas iemiesojums, un tas ir tas, uz ko es tiecos.
Vai jums pietiek būt tikai interpretam? Vai uzskatāt sevi par radītāju, kad izpildāt citu autoru sacerēto?
Jūs trāpījāt man ļoti jūtīgā punktā, jo šis ir galvenais jautājums manā dzīvē. Bērnībā es tik ļoti interesējos par komponistiem tieši tāpēc, ka mans mērķis bija kļūt par komponistu. Pusaudža gados es daudz komponēju, ietekmējoties no Ravela un Mesiāna. Vēlējos sacerēt tādu mūziku kā viņi. Es pat sāku studēt kompozīciju un devos uz Parīzi pie komponista Žerāra Grizē, kurš 1998. gadā pēkšņi nomira. Daži mani darbi bija labi... Es vēl biju jauns un tā arī neatradu kompozīcijas virzienu, kurā gribētu iet. Pianista karjera man sākās ļoti agri un aizēnoja visu pārējo. Es pārtraucu komponēt nevis apzināti, bet tāpēc, ka man vairs nebija laika. Cerēju, ka kaut kad atsākšu, bet tas nenotika.
Varbūt man nav lemts komponēt pašam, bet esmu tuvu radošajam procesam, strādāju ar mūsdienu komponistiem un pasūtu skaņdarbus. Man patīk iesaistīties laikmetīgās mūzikas norisēs, tāpēc arī Ravela akadēmijā mums ir kompozīcijas klase un mēs rīkojam skaņražu meistarklases. Man ir nepieciešams kontakts ar jauno mūziku un tās autoriem. Redzēsim, man vēl ir laiks, varbūt pagūšu kaut ko uzrakstīt. Katrā ziņā es vēlos būt radošā procesa daļa, pasūtot un pirmatskaņojot darbus, satuvinot jaunos komponistus un interpretus, sadarbojoties ar vizuālās mākslas pārstāvjiem.
Jums ir kopīgs projekts ar slaveno mākslinieku Anrī Salu, tā pamatā ir jūsu izpildītais Ravela Koncerts kreisajai rokai, un jūs to piedāvāsiet 2025. gada Ravela festivālā.
Jā, man patīk izkāpt no stingriem klasiskās mūzikas rāmjiem. Protams, ir labi pasūtīt un pirmatskaņot desmit minūšu opusu solistam un orķestrim, bet ar to nepietiek. Radošajam procesam ir jābūt plašākam.
Pianists Bertrāns Šamajū 2024. gada Ravela festivāla noslēgumā izpilda Džona Keidža mūziku sagatavotajām klavierēm. Foto – Kristofs Dedreijs
2024. gada Ravela festivāla noslēguma dienā jūs nospēlējāt divas ārkārtīgi sarežģītas programmas, kurās skanēja Erika Satī un Džona Keidža mūzika. Uzstājoties esat maksimāli koncentrējies un tajā pašā laikā brīvs. Kā jums tas izdodas?
Cenšos būt brīvs, bet vispirms man ir jāzina partitūra. Mani interesē, kas slēpjas aiz katras nots. Nepietiek tikai precīzi nospēlēt visu, kas ir rakstīts partitūrā, un ievērot visas komponista norādes. Ir jāsaprot, kas tevi noved pie konkrētā tempa vai rakstura, un tad mūzika transformējas sajūtās. Es cītīgi izpētu visas detaļas un aizveru partitūru, it kā aizmirstu to. Tai ir jākļūst par daļu no manis, tad varu būt brīvs. Mūzika plūst, un pianists šķietami pat nedomā par to, kas būs tālāk. Mūzika ir viņā iekšā, tā ir pirkstos. Ja visi elementi sakrīt pareizi, notiek transcendentāla komunikācija ar klausītāju un mūziku. Tas ir īpašs pārdzīvojums, kad nospēlēju fināla akordu un izbaudu rezonansi, skaņas tīro skaistumu un saikni ar publiku klusumā.
Informācija: festivalravel.fr, bertrandchamayou.com