Tenors Raimonds Bramanis atgriežas Raita lomā Bruno Skultes operā Vilkaču mantiniece, kuras vienīgā izrāde šajā Latvijas Nacionālās operas un baleta sezonā notiks 8. oktobrī. Pagājušā gadsimta 40. gados bēgļu gaitās komponētā opera pēc Ilonas Leimanes romāna motīviem Latvijas Nacionālajā operā pirmoreiz tika iestudēta 2011. gada jūnijā Ināras Sluckas režijā un ASV dzīvojošā diriģenta Andreja Jansona vadībā (viņš arī instrumentējis lielāko daļu operas partitūras). Iestudējums tika novērtēts ar laikraksta Diena gada balvu kultūrā, tomēr notika vien dažas izrādes, un tagad, pēc triju gadu pauzes, Vilkaču mantiniece piedzīvo atjaunojumu.
"Izrāde būs tā pati, taču pavisam cita. Mēģinājumos strādā pati režisore, nevis tikai asistenti, kā parasti mēdz būt. Ināra Slucka teica, ka šodien daudz ko būtu darījusi citādi, un šo to arī maina. Mēs paši arī esam mainījušies. Atceros, cik naivs biju toreiz, tikko pārgājis tenora ampluā. Tagad skats uz lomu un dzīvi ir mainījies," atklāj Raimonds Bramanis. Agrāk viņa skatuves partnere Marutas lomā bija sieva soprāns Dana Bramane. Pašlaik viņa mājās auklē trīs mēnešus veco Roju, Bramaņu ģimenes otro dēlu, un Raimonds Bramanis pirmoreiz dziedās kopā ar Anci Purmali. Pirms pieciem gadiem pārtapis no baritona par tenoru, viņš spoži uzplauka pagājušajā sezonā. To sezonas noslēgumā apliecināja iespaidīgais sniegums Roberto lomā Džakomo Pučīni viencēliena operā Vīlas.
Dziedāt operu latviski ir izaicinājums?
Šī man ir pirmā un vienīgā latviešu opera. Tas ir īpaši. Tagad ir cita pieredze un varēšana, taču joprojām nav viegli, jo latviešu valoda, patskaņi, visa vokālā fonētika ir dziļa. Ja to uzliek uz itāļu skolas, jau ir interesanti. Manuprāt, valodai nav izšķirošas nozīmes. Svarīgi ir tas, ko tu gribi un vari pateikt un kā šī ķīmija notiek tajā mirklī.
Jāapskauž itāļi, kuri operas bauda dzimtajā valodā?
Kur tad vēl uzvest latviešu operu, ja ne šeit? Lietuvieši neiestudēs Vilkaču mantinieci. Arī Berlīnē diez vai. Vienīgā vieta, kur latviešu operai būt, ir uz šīs, Nacionālās operas un baleta skatuves. Skultes operas orķestra partitūra gan brīžiem šķiet tik bieza kā Pučīni Turandotā, tāpēc dziedātājiem nav viegli.
Līdzšinējās pieredzes kontekstā – galvenā varoņa Raita partija ir grūta?
Jā. Raitim ir divas kapitālas ārijas: viena, ļoti liriska ir pašā sākumā, otra ir dramatiska. Te jāatrod balanss. Augsto do gan nav, bet ir augstais si bekars ārijas beigās. Vēl ir duets un ansambļi. Viss atkarīgs no orķestra, cik tas ir biezs. Viegli nav, taču viss ir izdarāms, un es daru ar prieku.
Kas motivēja riskēt un pārtapt no baritona par tenoru? Tas ir vēsturisks gadījums?
Latviešu vokālās mūzikas vēsturē tā rīkojies Miķelis Fišers. Darbu teātrī viņš sāka kā baritons, tad uz gadu aizgāja no teātra un atgriezās kā tenors. No 1955. gada līdz mūža galam viņš dziedāja tenora lomas. Atskaites punkts man bija 2010. gads, kad Makbeta koncertuzvedumā Samsona Izjumova jubilejā dziedāju savu pirmo tenora lomu – Makdafu. Dvēseles sajūtu, iekšējo varēšanu man atvēra itāļu pedagogs Paolo di Napoli. Viņš parādīja ceļu, un tad jau pat nebija būtiski: tenors, baritons vai bass. Svarīgi bija atrast savu balsi. Viņš parādīja, un tas izrādījās tenors. Protams, bija grūti, bija kritumi. Nekas, kas ir kaut kā vērts, nenākas viegli.
Vēl būdams baritons, biju uz noklausīšanos La Scala akadēmijā Milānā. Mani nepaņēma: "Viss ir ļoti labi, bet tu neesi baritons, tu esi tenors." Man ieteica meklēt labu pedagogu. Kad uz Rīgu sniegt meistarklases atbrauca itāļu pedagogs di Napoli, gāju pie viņa – varbūt tiešām esmu tenors? "Ja gribi, varam pamēģināt." Daži vingrinājumi, un trijos mēnešos pārgāju no baritona uz tenoru. Mocarta Dona Žuana pirmizrādē dziedāju Mazeto lomu, bet pagrabā, kora klasē, jau mācījos Ismailu – tenora partiju Verdi operā Nabuko.
Izdevies to jau nodziedāt?
Pāris izrādēs. Drīz dziedāšu atkal.
Ko uzskati par vislielāko pārbaudījumu jaunajā tenora dzīvē?
Viens no tiem noteikti ir hercogs Verdi Rigoleto. Trīs cēlieni, dziesmiņas, duetiņi. Mīlnieks ar smaidu, taču Verdi neko nav rakstījis dziedātājam tā vienkārši. Viss ir ar dziļu domu, un, lai to spētu atklāt, ir jābūt vokālajai skolai, tehnikai, varēšanai, izturībai. Šajā operā hercogam jādzied visos trijos cēlienos: uzreiz pēc uvertīras ir pirmā ārija Questa o quella, operas trešajā cēlienā jāpaņem si bekars tikpat svaigi kā pirms trim stundām, kad sākās izrāde. Katrā cēlienā ārijai seko duets, streta vai kvartets. Tas prasa varēšanu. Ir licies, ka spēka vairs nav, tomēr dieviņš man stāvējis klāt. Hercogs iztrenēja izturību un radīja pārliecību, ka varu. To nevar dziedāt saguris vai nevesels, bet es diemžēl biju gan saguris, gan nevesels. Visādi gadījās, taču esmu izturējis un nodziedājis. Saņēmu arī kritiku, bet tas bija posms, lai es tiktu pie kaut kā cita.
Augsne bija sagatavota, lai es spētu tikt galā ar sev ļoti nozīmīgo Roberto lomu Pučīni viencēliena operā Vīlas, ko nācās sagatavot īsā laikā. Tā ir dramatiski piesātināta, turklāt šī man bija pirmā Pučīni opera. Pirms tam biju dziedājis tikai nelielo Edmondo lomu Manonā. Opera Vīlas ir interesanti uzrakstīta: it kā skaisti, viegli, bet orķestris superbiezs un skatuves darbība piesātināta. Lomu man piedāvāja pēdējā brīdī, kad atteicās kolēģis. Parasti lomas iedzied pusgadu, visu atcerēties un sadzīvot, lai varu uz skatuves brīvi tēlot, – tam vajag laiku. Man bija tikai mēnesis. Šī loma mani aizķēra.
Atbilst temperamentam, jo neesi no tiem, kuri uz skatuves ir pasīvi?
Man dzīvē jau no bērnības ir tā: ja man kaut kas ļoti, ļoti patīk – nu tā, ka traks var palikt, – varu izdarīt pat kaut ko tādu, ko es nemāku. Nezinu kā, bet es to izdaru. Ja iedod kaut ko ļoti labu un skaistu, taču man tas ir kā kaķim ūdens, nekas labs tur nevar sanākt. Roberto mūzika mani aizrāva, tikko pirmoreiz izšķirstīju notis. Šī mūzika un doma nevar neaizraut. Atradu tajā savu stīgu, un tā pavēra kaut ko manī. Galvenais – būt iekšā. Tur bija daļa no manis, un publika to sajuta. Vīlas pasaulē iestudē nepelnīti maz.
Lomas valstī vienīgajā operteātrī, kur sezonā top tikai četri jauniestudējumi un arī pastāvīgais repertuārs nav milzīgs, varat izvēlēties vai jāņem, ko dod?
Varu iet diskutēt, mēģinot virzīt sarunas sev vēlamā virzienā, taču, protams, štata solistiem jādzied tas, ko dod. Tas ir koks ar diviem galiem: ir labi, ka varam dziedāt, taču jādzied arī tas, ko varbūt negribi ambīciju vai vokālo iespēju dēļ. Viesmākslinieks var izvēlēties. Var iemācīties divas lomas, braukt pa pasauli un būt zvaigzne. Jebkuram ir svarīgi atrast savu lomu un balsi. Citi dzied, bet neatrod. Tenors Andris Ludvigs savu balsi atrada uzreiz – Luidži lomā Pučīni Triptiha viencēlienā Apmetnis. Mana sieva to atrada ar Marutu Vilkaču mantiniecē. Neviena cita tobrīd nevarēja, Dana nodziedāja, un tas bija uhh! Es atradu ar Roberto Vīlās. Sākumā biju nobijies: loma ir grūta, dramatiska, varbūt par agru? Beigās sanāca labi. Esmu pateicīgs Dievam, ka trāpījās laba loma, kas man der. Tā prasa simtprocentīgu atdevi, bet tieši tas atver kaut ko vēl.
Ieguvums ir arī tas, ka šī loma repertuārā ir vien retajam tenoram. Ir piedāvājumi to dziedāt ārzemēs?
Nav, jo man nav aģentūras un neesmu braukājis uz noklausīšanos ārzemēs. Man ir ģimene, kurā tikko piedzimis otrs puika, un teātrī ir daudz darba. Man nav neviena brīva vakara. Nav tā, ka es sēžu un makšķerēju Gaujā zivis, nevis braucu uz noklausīšanos. Daudzi izcili mākslinieki arī atzinuši, ka aģentūru bizness kļuvis tāds, kam ar mākslu nav sakara, ļoti daudzi ir biznesa projekti. Diez vai es gribētu bagātā teātrī par milzīgu naudu dziedāt briesmīgu lomu, ja varu dziedāt Roberto, Alfredo, hercogu un būt šeit Rīgā. Tiesa – bez veselības apdrošināšanas polises (smejas). Mēs nedziedam naudas dēļ. Tajā mirklī, kad esmu uz skatuves, nedomāju, cik man maksās. Ja man pasaka, ka zālē sēž aģents, vai tāpēc sākšu dziedāt citādi? Tā nenotiek. Katru reizi atdodu visus 100 procentus. Vienkārši pienāca brīdis, kad gan pieredze, gan pašreizējā situācija teātrī, gan vokālā varēšana un psiholoģiskais stāvoklis, visi apstākļi kopā sapinās tā, ka pagājusī sezona man bija darba pilna un līdz ar to bija izaugsme.
Par starptautisku karjeru ar atbilstošu atalgojumu un komfortu nedomā?
Kad būs konkrēts piedāvājums, varbūt sākšu domāt. Pirms dažiem gadiem bija piedāvājums Antverpenes teātrī Beļģijā. Aizbraucu uz noklausīšanos, man piedāvāja štata vietu. Tad es redzēju vienu no izrādēm – Kurta Veila Mahagonijas pilsētas spožums un posts –, kurā man arī būtu jāpiedalās. Režisora izpratne par mākslu bija tāda, ka man pirmo reizi dzīvē kļuva slikti. Neesmu kautrīgs, tomēr perversijām, pornogrāfijai, ko redzēju, nebija nekāda sakara ar manu profesiju. Priesteris izvaro meitenītes. Soprāns atver muti, un no tās izlīst, atvainojos, sperma. Tur bija puisītis, kurš onanē. Es tā negribu. Neesmu šajā pasaulē dzimis tāpēc, lai Antverpenē par lielu naudu onanētu uz skatuves. Es tiešām nejūtos tam radīts. Dziedātājam, kurš atveidoja šo nelielo lomu, bija skaista balss. Viņš bija jauns, labi izskatījās. Pēc trim mēnešiem viņu jau savāca lielāks teātris. Tā arī var gadīties, bet ja ne?
Atbraucu mājās un teicu, ka ne par kādu naudu tur nebraukšu. Lai cik man maksātu! Man nebija nožēlas. Magdeburgā Vācijā savulaik nodziedāju Alfredo Traviatā. Tas bija burvīgi, man ļoti patika. Mani aicināja štatā, taču man toreiz likās, ka tieši tagad Rīgā viss sāksies. Taču izrādījās, ka Rīgā toreiz – nekā! Mēs ar Danu to saucam par intrigu laiku. Nodziedājām Traviatu – pirmo reizi dzīvē. Pēc otrās izrādes visa zāle piecēlās kājās. Pēc tam mūs abus noņēma nost. Protams, mums bija muzikālas kļūmes, taču bija ķīmija – pats galvenais. Un pats labākais – sveiciens visiem mūsu "labvēļiem" –, ka pagājušajā novembrī, kad Dana pēc četru gadu pauzes atkal nodziedāja Traviatu un es biju Alfredo, zāle atkal piecēlās kājās. Dana aizkustinājumā sāka raudāt. Tad kāpēc mūs toreiz noņēma? Manuprāt, iemesls ir visīstākās intrigas. Kā ar izkapti nopļāva.
Slikti arī, ja mākslinieka darbs pārvēršas ražošanā?
Cik tur paliek mākslas? Man ir prieks par kolēģiem, kuriem izdodas sevi pierādīt pasaulē. Man ir prieks par tiem, kuri to dara ar sirdi un ir laimīgi. Taču man ir skumji par tiem, kuri braukā, dzied, bet, kad viņus satiec, redzi, ka laimes tajā cilvēkā nav. Viņam ir panākumi, par viņu raksta, bet viņš ir aizņemts ar ražošanu un viņa sejā nav prieka. Viņš nestāsta: cik brīnišķīga bija izrāde, kolēģi. Viņš stāsta par viesnīcu un honorāru.
Kāda mērķa dēļ tu piekrīti tā dzīvot? Vai tu to pieciet? Tev tā patīk, un tu to baudi? Vai tu tā dari tāpēc, ka nav citu variantu? Skumji, jo, manuprāt, mēs varam katru dienu izvēlēties, ko darīt. Ja esi iedzīts ritmā, kad vairs nav izvēles un tev pat nav kad aizbraukt pie mammas, sievas, un bērns vairs nezina, kā tu izskaties?… Man ir cilvēciski žēl. Esmu redzējis šīs sejas. Galvenais, lai cilvēks ir laimīgs. Runājot ar pieredzes bagātajiem vietējiem kolēģiem, kuri te strādā visu mūžu, jūtu: cilvēks ir laimīgs, viņš šeit pavadījis piepildītu mūžu. Ja kāds atbrauc no ārzemēm un staro – super. Es redzu, ka viņa sapnis ir bijis dzīvot uz čemodāniem. Ja tev mājās skumst sieva un bērni, bet tu vienkārši jūc prātā, sēžot viesnīcā tikai tāpēc, ka vajag, un loma ir tāda, kādu aģents tev iedevis, jo vajag. Pienākums pāri visam? Dziņa pēc kaut kā vairāk? Arī es mācos, un man vēl ir kur augt. Taču jādzīvo šodien, nevis rīt. Ja nevari apstāties, uzlikt roku uz sirds un pateikt – ir forši, tad kam tas vajadzīgs? Manuprāt, cilvēkam ir jābūt saskaņā ar to, ko viņš dara. Visskumjākā ir rutīna. Protams, mēs daudz dzīvē darām ne to, ko gribam. Visam ir sava garoziņa, taču opermāksla nedrīkst būt pliks biznesa projekts.
Es esmu pateicīgs Dievam, ka ir tā, kā ir tagad. Mēs abi ar Danu esam operas solisti. Neviens no mums nav mazāk nozīmīgs. Mums ir divi dēli. Mums abiem ir darbs. Viss notiek, un viss vēl ir priekšā. Ir bijusi sava rūgtā pieredze, un domāju, ka būs arī skaistā pieredze. Galvenais, lai nav jāiet uz darbu, kurš riebjas, bet ir jādara.
Patiešām vienmēr uz Operu cilpo ar prieku?
Nē. It sevišķi nākamajā rītā pēc izrādēm un koncertiem. Ja iepriekšējā vakarā esmu atdevis visu, bet nākamajā rītā ir jābūt kā gurķītim, es nevaru būt svaigs. Tas fiziski nav iespējams. Tad nogurums krājas līdz pārgurumam. Tā bija pagājušajā rudenī, kad viessolista nebija trīs nedēļas un es dziedāju visas Rigoleto izrādes, man pretī bija trīs dažādas Džildas. Enerģija izsīkst, no pārslodzes sākas asinsspiediena problēmas. Jo dziedāt, piebļaut pilnu operu – tas nav normāli, un ja vēl tādas lomas, kuras prasa visu. Mana pirmizrāde nebija spoža, bet es to izdarīju. Nepametu: nē, es vairs ne. Tad atbrauca viesis, un dažiem no malas likās: nu redz, kā ir jādzied hercoga partija! Bet Bramanis tāds savītis. Toreiz Operas vadība man izteica pateicību. Anita Garanča, ar kuru dzīvē bijām tikai sasveicinājušies, atnāca, paspieda roku, ieskatījās acīs un teica: "Tu esi lauva!"
Gaisotne teātrī tagad ir mainījusies?
Es redzu teātrī vairāk smaidīgu cilvēku. Dzirdu skaļākus smieklus gaiteņos. Redzu, ka cilvēki skaļi pasaka, ko domā. Protams, intrigas teātrī ir un paliks, bet gaisotne ir mainījusies. Nav baiļu sajūtas. Man ir svarīgi, ka mums ir galvenais diriģents, mūsu pašu Mārtiņš Ozoliņš, pie kura drīkstu aiziet uz kabinetu un izrunāties. Drīkstu nebaidoties teikt, ko domāju, kas man ir vitāli nepieciešams vai ko es kategoriski nedrīkstu darīt. Svarīgi, ka mani ne tikai uzklausa, bet sadzird. Gaisotne mainījusies līdzīgi logotipam: agrāk bija melnbalts, tagad ir spoži dzirkstošs, ar lustras motīvu, uz gaismu vērsts.
Varbūt tā jūtos tāpēc, ka šogad esmu atvēries, atradis savu balss krāsu un ideju? Jūtu, ka teātrim arī mani vajag, ne tikai man vajag teātri. Tas ir svarīgi, jo ilgu laiku bija pazudusi sajūta, ka arī mēs esam teātrim vajadzīgi. Ja esi – labi, ja ne – būs cits. Es atkal dziedu Alfredo Traviatā, Ismailu Nabuko, Roberto Vīlās, hercogu Rigoleto. Manonā Lesko dziedu Edmondo, tā ir otrā plāna tenora loma ar brīnišķīgu mūziku. Notiek kāzas, un es atklāju operu, de Grijē lai vēl gaida. Gatavoju Alfrēda lomu operetes Sikspārnis jauniestudējumam. Nākamgad es būšu Makdafs topošajā Makbetā.
Septiņas lielās lomas! Bīstami.
Tagad ir cita varēšana, un nav tā kā sākumā, kad piecās dienās sakrāva trīs dažādas lomas. Trešdien Otavio, piektdien Ļenskis un svētdien Alfredo. Pirmkārt, nevari vienā dienā pārlēkt no Mocarta uz Čaikovski un Verdi. Tenoru ir maz, un teātri viņus saudzē kā jēlu olu. Ar mani izrīkojās citādi.
Un tenoru kaprīzes?
Agrāk es tieši tāpat smējos, taču tenoriem ir īpaša slodze, un "cacošanās" ir pamatota. Man ir baritonālas saites, taču es tieku līdz tenora reģistram. Esmu spinto tenors. Liriskajiem tenoriem ir vieglāka dzīve, viņi var atļauties dziedāt vieglāk, gaišāk, nav jāpārkliedz orķestris. Mani kolēģi basi un baritoni var atnākt dažas minūtes pirms mēģinājuma, noklepoties un dziedāt. Man stundu jāiedziedas. Par to ir anekdote: tenori dzied – "do, do, do", soprāni – "nauda, nauda, nauda", savukārt bass vienkārši noklepojas. Tenors nevar dienu pirms izrādes dzert vīnu, cik grib, mīlēties, negulēt. Citādi nebūs augšējā si – un viss! Sevi ir jāsargā.
Cita lieta, ja tas pāriet narcismā. Tas rodas no tā, ja cilvēkam ber komplimentus un viņš sajauc, vai tas ir par to, ko viņš dara, vai par to, cik foršs viņš ir. Tad sākas: spogulīt, spogulīt, pasaki man… Ir bijuši tādi viesi, par kuriem jāsaka: tik ļoti sevi mīlēt var tikai tenors. Taču virtuvi reāli zina tie, kuri dzied. Ja māksliniecisko procesu organizē tāds, kurš to saprot, ir labi. Savukārt, ja dežurante piecas minūtes pirms ģenerālmēģinājuma ietiepjas un saka – es jums nedošu grimētavas atslēgu, jo tāda ir pavēle… Man tur ir kostīms, es nevaru iedziedāties tualetē.
Vilkaču mantiniece
LNOB 8.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22