Šajā nedēļas nogalē Rīgā tiks atklāta norvēģu gleznotāja Hokona Gullvoga izstāde Virsotnes, kas ir veltīta maestro Marisa Jansona 80 gadu jubilejai, kuru izcilais mūziķis būtu svinējis šogad. Izstādei ir divas daļas. Viena būs skatāma Lielās ģildes Baltajā zālē no 8. decembra līdz 2024. gada 14. janvārim (tā būs pieejama bez maksas koncertu apmeklētājiem stundu pirms pasākumiem un to laikā) – tajā tiks eksponēti Hokona Gullvoga gleznotie Marisa Jansona portreti un skices.
Izstādes otrā daļa no 9. decembra līdz 2024. gada 2. februārim gaidīs skatītājus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tajā līdzās Marisa Jansona portretiem un skicēm varēs aplūkot Hokona Gullvoga darbus, kas ir veltīti norvēģu literatūras klasikai, – Henrika Ibsena lugas Pērs Gints un Knuta Hamsuna romāna Pāns ilustrācijas, kā arī Ibsena portretus.
Hokonu Gullvogu un Marisu Jansonu saistīja radoša sadarbība vairāku gadu garumā – viņi iepazinās laikā, kad latviešu mūziķis bija Oslo filharmonijas orķestra galvenais diriģents (no 1979. līdz 2002. gadam). Mariss Jansons atstāja šo pasauli pirms četriem gadiem. Viņam par godu 8. decembrī Lielajā ģildē notiks Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts, ko diriģēs Andris Poga. Vijolnieks Gidons Krēmers spēlēs solo Sofijas Gubaiduļinas vijoļkoncertā Offertorium, skanēs arī Johannesa Brāmsa Otrā simfonija. LNSO vieskoncertmeistare šajā vakarā būs Oslo filharmonijas orķestra koncertmeistare Elīse Botnesa, kura Oslo ir spēlējusi maestro Jansona vadībā. Biļetes uz koncertu ir pārdotas.
Hokons Gullvogs ir dzimis 1959. gadā Tronheimā un studējis glezniecību Tronheimas Mākslas akadēmijā. Pēdējos četrdesmit gadus viņš ir viens no visaktīvākajiem un visprominentākajiem norvēģu māksliniekiem. Viņa daiļrade ir daudzveidīga – gleznotājs ir guvis atzinību portreta žanrā (veidojis Norvēģijas karaļa Haralda un karalienes Sonjas portretus un iemūžinājis arī citas ievērojamas Norvēģijas personības) un raisījis plašas diskusijas sabiedrībā ar savām altārgleznām un liturģiska satura darbiem, kuri eksponēti dievnamos Norvēģijā un citur Eiropā.
Hokona Gullvoga darbi bieži vien ir monumentālas gleznieciskas kompozīcijas ar baroka un sirreālisma elementiem. Motīvi tiek iezīmēti ar ātriem otas triepieniem tīrās, harmoniskās krāsās. Autora dramatiskais glezniecības veids uzsver tēmu, kas viņa daiļradē izpaužas arvien spilgtāk, – esamības īslaicīgumu.
Kad šogad viesojos Hokona Gullvoga darbnīcā Oslo, mākslinieks skaidroja, ka atkal ir atgriezies pie Marisa Jansona portretiem un veido dažus jaunus. Hokons Gullvogs ir Edvarda Munka kaimiņš – klusajā Oslo rajonā Ullernā visslavenākais norvēģu mākslinieks ir pavadījis sava mūža pēdējos divdesmit astoņus gadus (viņš šeit dzīvoja un strādāja no 1916. līdz 1944. gadam). Tagad bijušā Munka īpašuma teritorijā Ekeli ir radošais centrs, kurā var strādāt mākslinieki. Šeit atrodas Munka lielā ziemas darbnīca, vasarā Ekeli notiek izstādes un ekskursijas, ko organizē Munka muzejs.
No Hokona Gullvoga darbnīcas logiem paveras skats uz Munka dārzu. Vienā no plašākajām šīs darbnīcas telpām pie sienas – no grīdas līdz griestiem – ir simtiem Hokona Gullvoga gleznoto vienāda izmēra (30 x 30 cm) portretu un skiču. Autors pievērš manu uzmanību Norvēģijas laikraksta Dagbladet bijušā galvenā redaktora Arves Sūlstada portretam – šis ir pirmais 1990. gadā tapušais darbs mākslinieka vērienīgajā ciklā Portreta vēsture. Sērijā ir iemūžināti gan mūsu laikabiedri, gan pagājušo gadsimtu varoņi: Napoleons, Venēcijas dodžs Leonardo Loredāns, vairāki Romas pāvesti, Vinstons Čērčils un daudzi citi.
Kāpēc jūs interesē portreta žanrs?
Es mēģinu īstenot savu ideju par portretu un padarīt to par laikmetīgās mākslas vēstures daļu. Daži joprojām domā, ka glezniecība ir mirusi, ka portretiem un baznīcas gleznojumiem ir jāpaliek pagātnē. Tā ir svarīga mūsu vēstures un mākslas vēstures daļa. Mēģinājums uzgleznot portretu ir labākais veids, kā saprast cilvēka dabu un katram pietuvoties individuāli, jo mēs katrs esam neatkārtojams, mēs neesam vienveidīga grupa.
Vai portrets par cilvēku pastāsta vairāk nekā, piemēram, fotogrāfija?
Protams, jo glezna paredz pavisam citu domāšanas veidu un citādi atklāj raksturu – cilvēciskāk. Ja es uzņemu fotogrāfiju, tā ir tikai viena – iespējams, bezjēdzīga – sekunde no cilvēka dzīves. Kad gleznoju portretu, man ar savu varoni ir jāsatiekas atkal un atkal. Es veidoju skices, uzņemu simtiem fotogrāfiju, lai pēc tam izjauktu šos attēlus un saliktu tos kopā no jauna. Varu izmantot ausi no mūsu tikšanās oktobrī, savukārt aci – no tikšanās decembrī.
Sanāk, ka portrets ir sava veida kolāža?
Jā. Es saglabāju visas skices... Man ir darbnīca Oslo un Tronheimā. Šī telpa, kurā sarunājamies, paliek gandrīz nemainīga. Skices mainās, bet šī telpa ir tāda pati jau kopš 2000. gada. Portretu gleznošana ir nepārtraukts projekts. Pēdējā laikā šeit esmu gleznojis vijolnieci Anni Sofiju Muteri un Nobela prēmijas laureātus medicīnā, Tronheimas Universitātes zinātniekus Maiju Britu Mozeri un Edvardu Mozeru.
Visus projektus portreta žanrā es sāku šeit, strādājot ar neliela formāta skicēm. Tronheimā man ir plaša darbnīca, kurā veidoju lielformāta gleznas, altārgleznas un citus darbus, kas ir paredzēti izstādīšanai baznīcās.
Kā radās doma gleznot vijoļspēles zvaigzni Anni Sofiju Muteri?
Esmu sadarbojies ar kameransambli Trondheim Soloists, kas uzstājas ar Anni Sofiju Muteri. Tronheimas Universitātē ir liela mūzikas katedra – vecā konservatorija tagad ir universitātes sastāvdaļa. Universitāte nolēma piešķirt vācu vijolniecei goda doktores titulu, un man tika pasūtīts viņas portrets.
Anne Sofija Mutere vairākas reizes ir bijusi manā darbnīcā Oslo un Tronheimā, esam tikušies Parīzē un Stokholmā. Kā allaž šajā procesā, es viņu fotografēju un zīmēju skices – tieši tāpat, kā es to darīju, kad sāku gleznot Marisu Jansonu. Arī viņš viesojās šajā darbnīcā Oslo, un es apmeklēju diriģentu viņa Grand Suite numurā viesnīcā Continental blakus Oslo koncertzālei. Marisam nebija dzīvokļa Oslo, viņš vienmēr apmetās šajā hotelī.
Teicāt, ka pirmo portretu esat radījis 1990. gadā. Vai pirms tam jūs tos negleznojāt?
Portretus gleznoju arī agrāk, taču šī lielā sērija, kuras pamatā ir daudzu skiču ideja un kuru es dēvēju par Portreta vēsturi, ir sākusies 1990. gadā ar Arves Sūlstada portretu.
(Šajā brīdī Hokons Gullvogs aicina mani paskatīties pa logu.) Tas ir Edvarda Munka vecais dārzs. Apkārt ir telpas, kurās dzīvo un strādā mākslinieki. Šeit ir liels ābeļdārzs, kurā aug Munka ābeļu pēcteces. Āboli ir garšīgi.
Vai ir patīkami apzināties, ka Munks ir strādājis pavisam tuvu?
Jā, šis fakts piešķir vietai zināmu atmosfēru un vēsturisko fonu. Dažas Ekeli ainavas var atrast Munka gleznās. Norvēģija ir maza valsts ar diezgan īsu mākslas vēsturi, un daži no tās pieturpunktiem mums ir ļoti svarīgi. Īstenībā tie kļūst arvien svarīgāki.
Kāpēc?
Vairāku iemeslu dēļ. Savas identitātes un sakņu apzināšanās šajā laikā ir ļoti svarīga, mēs piedzīvojam tādu spēcīgu... Daži to sauc par kultūras dzīves un mākslas ainas internacionalizāciju, bet, raugoties no Norvēģijas perspektīvas, es to drīzāk dēvētu par angloamerikanizāciju. Mēs varam zaudēt savas identitātes daļu, piemēram, valodu. Norvēģu valodas lietošana mūsu valsts augstskolās beidzas līdz ar bakalaura grāda iegūšanu, tālāk studiju process notiek angļu valodā. Tas nozīmē, ka mums nebūs augsta līmeņa akadēmiskās valodas attīstības. Galvenā universitātes izveides ideja Norvēģijā ir bijusi saistīta ar to, ka pēc vairākiem gadsimtiem Dānijas un Zviedrijas pakļautībā norvēģu valodai ir jābūt ne tikai ielas un zemnieku valodai, bet arī akadēmiskajai valodai. Tagad mēs varam zaudēt šo valodas dimensiju.
Līdzīgi procesi notiek mākslas jomā un muzeju darbībā. Piemēram, man atnāca vēstule no Nacionālā mākslas muzeja, kas vēlas saņemt tā kolekcijā esošo manu darbu tehniskos datus, – un šī vēstule ir angļu valodā! Tas nav labi, tas ir solis savas valodas zaudēšanas virzienā. Tā ir angloamerikāņu ietekme, kas izpaužas ļoti spēcīgi. Mēs nopietni izturamies ne tikai pret Munku, bet arī citiem māksliniekiem. Par pirmo dižo romantisko gleznotāju Norvēģijā tiek uzskatīts Juhans Kristians Klausens Dāls, viņš bija Drēzdenes Mākslas akadēmijas biedrs.
Tas ir būtisks jautājums: kāpēc mums ir vajadzīga universitāte? Kāpēc mums ir vajadzīgs Nacionālais muzejs, ja mums nerūp sava vēsture un kultūra? Ir tāda māksla, kas nevarēja un nevar tapt nekur citur kā tikai Norvēģijā. Ir bīstami zaudēt savu "dialektu" mākslā. Ja nevar saskatīt atšķirību starp māksliniekiem no Ziemeļvalstīm, Spānijas un ASV, tas ir slikti. Tādā veidā pasaule kļūst mazāka.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savas mākslas saknēm un radošo ceļu!
Man visu laiku ir bijis savs priekšstats par ziemeļniecisko mākslas radīšanas veidu. Esmu daudz domājis par to, kādas ir mūsu mākslas saknes. Ir svarīgi pazīt ne tikai Munku, uz kuru tāpat orientējas daudzas mākslinieku paaudzes, bet arī citus autorus.
Mans pirmais skolotājs Tronheimā bija gleznotājs Rūars Matesons-Bī. Kad sāku pie viņa mācīties, man bija četrpadsmit piecpadsmit gadu, bet viņam – astoņdesmit. XX gadsimta 20. gados Rūars Matesons-Bī studēja Parīzē, 30. gados – Drēzdenē un Berlīnē. Viņš sevī bija uzņēmis visas tā laika mākslas tradīcijas. Mans profesors Tronheimas Mākslas akadēmijā bija abstrakcionists Juns Antons Rīsans. Mans trešais un, iespējams, visnozīmīgākais pedagogs bija zviedru mākslinieks Georgs Sutners, kurš vēlāk kļuva par Zviedrijas Karaliskās mākslas akadēmijas vadītāju. Sutners bija Fernāna Ležē audzēknis Parīzē.
Pateicoties skolotājiem, es sev atklāju XX gadsimta Eiropas un ASV mākslas vēsturi – tas bija labs starts. Vēlāk devos uz Londonu, ar interesi pievērsos t. s. Londonas skolai – Franka Auerbaha, R. B. Kitaja un Leona Kosofa mākslai. Daudz laika pavadīju Londonas Nacionālajā portretu galerijā un Nacionālajā galerijā. Pēc tam devos uz Parīzi, Romu un citām Itālijas pilsētām.
Ar saviem darbiem bieži esmu ceļojis uz Austrumiem. Man ir bijušas divdesmit astoņas lielas izstādes Ķīnā. Par sevi saku tā: Norvēģijā mani galvenokārt uzskata par portretu gleznotāju, kontinentālajā Eiropā – par mākslinieku, kurš pievēršas reliģiskām tēmām un izstāda gleznieciskas instalācijas katedrālēs, Tuvajos Austrumos – par politisku mākslinieku, savukārt Ķīnā – par normālu, parastu mākslinieku, vienkārši mākslinieku.
Ķīnā demonstrēju visplašāko savu darbu spektru. Eiropas dievnamus ir apceļojuši mani bibliskie cikli. Norvēģijā esmu fokusējies uz portreta žanru – uzstājīgi cenšos atdzīvināt oficiālā portreta tradīciju. Esmu izvirzījis sev uzdevumu radīt interesantu oficiālo portretu – tas reprezentē gan valsti, gan cilvēku, tas ir saistīts ar senām tradīcijām, bet tai ir jābūt sava laika gleznai. Personība, piemēram, valsts līderis, ir jāatveido cieņpilni, bet tas neizslēdz iespēju, ka portretā var būt arī kaut kas satraucošs. Mākslinieks cenšas notvert portretējamā raksturu, taču galvenais ir radīt labu gleznu.
Jūsu darbus Latvijā redzēsim pirmo reizi, uzmanības centrā būs Marisa Jansona portreti. Kā attīstījās jūsu sadarbība ar diriģentu?
Es sekoju līdzi Marisa Jansona darbībai kopš 70. gadu beigām, kad viņš sāka strādāt ar Oslo filharmonijas orķestri. Kad Marisa Jansona darba posms Oslo tuvojās noslēgumam, visi juta, ka ir ļoti svarīgi, lai tiktu uzgleznoti vairāki diriģenta portreti. Jau pirms tam viņš bija redzējis manas izstādes Norvēģijā. Mariss sacīja, ka viņam patīk manas gleznas, bet piebilda, ka nav īsti pārliecināts, vai vēlas, lai es viņu gleznoju. Mēs sākām strādāt. Mūsu pirmā tikšanās notika koncertzālē, kad Marisam bija mēģinājums, pēc tam viņš apmeklēja manu darbnīcu, es regulāri braucu uz viņa viesnīcu, lai zīmētu skices. Mariss piedalījās šajā procesā ar pieaugošu interesi, lai gan sākumā bija skeptisks.
Kas jūs pašu visvairāk iedvesmoja šajā procesā un rosināja iztēli? Kas jūs piesaistīja Marisa Jansona tēlā?
Spēcīgais raksturs un tas, ka Mariss Jansons bija pilnībā pārņemts ar savu darbu. Mākslai viņš atdeva sevi visu. Reizēm laimējas satikt cilvēkus, kuru darbs un raksturs ir tik cieši saistīti, ka sejas vaibstos var sajust viņu māksliniecisko spēku. Mariss Jansons bija tāds cilvēks – seja ir viņa mākslinieciskās dvēseles spogulis.
Pirms dažiem gadiem īstenoju projektu, kurā mēģināju atrast dažādas norvēģu dramaturga Henrika Ibsena sejas. Ideja bija aplūkot visas skices, gleznas un fotogrāfijas, kas tikušas uzņemtas Ibsena mūžā, sākot no paša pirmā attēla, kas tapis, kad viņam bija piecpadsmit sešpadsmit gadu, līdz pēdējam, kurā viņš ir iemūžināts pēc nāves, un saskatīt, kā laika gaitā un dažādos daiļrades posmos ir mainījusies autora seja. Vai Ibsena lugas un iestudējumi ir mainījuši viņa sejas izteiksmi?
Man ir sajūta, ka ikkatrs lielās formas skaņdarbs ir atstājis nospiedumus Marisa Jansona sejā. Visa mūzika, ko viņš diriģēja, un koncentrēšanās, kas bija nepieciešama, saglabājās viņa raksturā. Mūzika viņu nodarbināja 24 stundas diennaktī, viņš ne mirkli nepārstāja par to domāt. Mariss Jansons bija mērķtiecīgs, apņēmības pilns mākslinieks. Viņš darīja visu iespējamo, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Oslo viņam tas izdevās – būdams orķestra galvenais diriģents, viņš to pacēla pavisam citā līmenī. Tas kļuva par starptautiski novērtētu simfonisko vienību. Mariss Jansons pozitīvi ietekmēja mūsu pašapziņu. Viņš bija varens spēks Norvēģijas kultūras dzīvē. Viņš joprojām ir svarīga personība visai Norvēģijai.
Kad gatavojos gleznot Marisu, man vajadzēja redzēt, kā viņš strādā ar orķestri. Tajā pašā laikā es veidoju arī pianista Leifa Ūves Annsnēsa portretus – man ir jāredz mūziķi darbībā, kustībā. Tas pats attiecas arī uz citu profesiju pārstāvjiem: ja gleznoju Augstākās tiesas priekšsēdētāju, man viņš ir jāredz tiesas zālē. Laikraksta redaktors man ir jāredz viņa birojā redakcijā.
Marisa Jansona vadītajos mēģinājumos Oslo koncertzālē bieži biju vienīgais skatītājs, bet diriģents pie pults izpaudās tā, it kā zāle būtu pārpildīta. Vērojot viņu, es veidoju daudz skiču. Tas bija jādara ātri, jo Mariss visu laiku kustējās.
Vai sākotnēji Marisa Jansona portreti tapa pēc Oslo filharmonijas orķestra pasūtījuma?
Nē, bet orķestris iegādājās vienu gleznu. Dažreiz portreti top pēc pasūtījuma, piemēram, Norvēģijas karaļa un karalienes, premjerministra un Augstākās tiesas priekšsēdētāja portreti. Vairākums mākslinieku portretu nav pasūtījuma darbi. Taču pēc Norvēģijas Nacionālā teātra pasūtījuma esmu gleznojis aktieru portretus.
Visi pārējie Marisa Jansona portreti joprojām ir jūsu kolekcijā?
Nē, jo lielāko daļu portretu Mariss nopirka un aizveda uz savām mājām Sanktpēterburgā. Viņam tie patika, un viņš tos gribēja paturēt pie sevis. Manuprāt, Marisam bija doma izvietot šos darbus dažādās koncertzālēs, kurās viņš strādāja. Daļa no viņa portretiem ir pie manis. Pēdējos gados esmu radījis arī dažus jaunus. Gatavojoties izstādei Latvijā, es uzgleznoju jaunu Marisa Jansona portretu sēriju. Kad šogad atkal sāku gleznot diriģenta portretus, atgriezos pie savām vecajām skicēm un atmiņām. Jaunie portreti ļoti atšķiras no agrāk tapušajiem. Tas ir arī darbs ar atmiņu, tā ir atbalss no agrāka manas dzīves perioda.
Tā tas notiek – kad sāku sadarboties ar cilvēku, šis process nekad nebeidzas, es turpinu strādāt. Portretu gleznošana man pašam ir veids, kā atrast ceļu atpakaļ pie sava gleznotāja darba būtības, pie pamatprincipiem, kā atveidot cilvēku ar gleznieciskiem līdzekļiem. Portreti top gadu, divus vai trīs – dažreiz piecus gadus –, un tad pienāk satraucošais mirklis, kad es tos parādu pašam varonim vai varonei. Es vienmēr veidoju nevis vienu darbu, bet sēriju.
Jūsu gleznas Rīgā būs skatāmas ne tikai mūsu koncertzālē – Lielajā ģildē –, bet arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Viena no jūsu daiļrades šķautnēm ir darbi, kas ir saistīti ar literatūru, – tie ir gan rakstnieku portreti, gan grāmatu ilustrācijas un literāro darbu iedvesmotas gleznas. Kā atšķiras jūsu darba process, kad gleznojat personības no pagātnes, piemēram, Henriku Ibsenu un Knutu Hamsunu?
Es skatos, kā viņus ir atveidojuši citi mākslinieki – gleznās, skulptūrās, fotogrāfijās un zīmējumos. Iespējams, manis radītie šo personību portreti ir sava veida parafrāzes, es mēģinu lasīt starp rindām un radīt savu priekšstatu par varoņiem. Tas ir process, kurā es pētu portreta veidošanas būtību. Portreta žanra vēsture Norvēģijā, Ziemeļvalstīs un Eiropā mani nodarbina jau kopš studiju gadiem.
Kā jau teicu, mani interesē oficiālā portreta ideja mūsdienās. Redzu, ka dažas publiskās institūcijas pārtrauc šo tradīciju – daudz kur vairs netiek veidoti, piemēram, premjerministra un pilsētas mēra portreti. Varbūt dzīvojam laikā, kad atveidot līderus kā sava veida galma figūras vairs nešķiet pareizi.
Kur, jūsuprāt, būtu jāizstāda šādi portreti?
Muzejos un tādās specializētās vietās kā, piemēram, Londonas Nacionālā portretu galerija. Skaidrs, ka oficiālie portreti iederas iestādēs, kas ir saistītas ar šo konkrēto cilvēku darbību. Tā var būt karaļa un arhibīskapa pils, rātsnams, Augstākā tiesa. Marisa Jansona un Leifa Ūves Annsnēsa portretiem vajadzētu būt koncertzāles foajē. Portrets atstāj spēcīgāku iespaidu, ja tas ir izstādīts kādā citā tam piemērotā vietā, nevis muzejā.
Cik brīvi varat izpausties, ja jums tiek pasūtīts kāda līdera vai sabiedrības hierarhijā augstu stāvošas personības oficiālais portrets? Vai jūtat, ka portrets, iespējams, ir jāveido tradicionālāk?
Kad pie manis vēršas ar piedāvājumu, pasūtītājs jau ir pieņēmis lēmumu. Es varu darīt jebko. Mums ir dialogs, bet es jūtos diezgan brīvs. Kaut gan absolūta mākslinieka brīvība ir mīts, tā neeksistē. Vienmēr ir kāds spēks, kas to ietekmē, – valsts, baznīca, muzeju sistēma, kuratori, kritiķi. Kāds vienmēr mēģina kontrolēt mākslu un ieviest noteikumus. Māksliniekiem ir jācenšas būt brīviem, bet šaubos, ka tas jebkad ir pilnībā izdevies.
Ja izpildu pasūtījuma darbu, piemēram, veidoju lielu altārgleznu vai kādu citu noformējumu baznīcai, pirms tam vienmēr ir bijis konkurss. Tajā es iesniedzu pieteikumu un skices, un man ir pienākums strādāt pēc savām skicēm – tas nozīmē, ka es pats sevi kontrolēju.
Kādi ir jūsu jaunākie darbi?
Pēdējos mēnešos esmu pabeidzis Norvēģijas miljardiera, kuģu brokera, kolekcionāra un modernās mākslas muzeja Astrup Fearnley dibinātāja Hansa Rasmusa Astrupa, bijušā Norvēģijas premjerministra Kores Villoka, astoņkārtējās olimpiskās čempiones norvēģu distanču slēpotājas Māritas Bjergenas un Norvēģijas baznīcas bīskapes Helgas Heuglannes-Bīfuglīenes portretus.
Mans jaunākais veikums, kas ir saistīts ar literatūras pasauli, ir Ludviga Holberga romāna Nilsa Klima ceļojumi pazemē iedvesmotās gleznas – šie 45 darbi pērn tika apvienoti frīzē Helsinku muzejā Amos Rex. Nesen tapuši darbi Knuta Hamsuna romāna Zemes svētība iespaidā.
Ar ko jums pašam ir īpaša gaidāmā izstāde Virsotnes Rīgā?
Marisa Jansona 80 gadu jubileja ir labs iemesls, lai pirmo reizi atvestu viņa portretus uz Latviju. Reizēm ir sajūta, ka portreti atgriežas mājās, ja izdodas parādīt tos īstajā vietā – tieši tur, kur tos vajadzētu redzēt. Līdzīga sajūta man bija tad, kad rādīju savus liturģiskā satura darbus Romā – jutu, ka tie atgriežas mājās. Man ir bijušas vairākas izstādes Itālijā. Romā mani darbi tikuši eksponēti ne tikai galerijās un baznīcās, bet arī Teatro Argentina – saistībā ar Ibsena lugas Jūras sieviete jaunā itāļu tulkojuma iznākšanu teātrī tika parādīti manis gleznotie Ibsena portreti. Uz teātra skatuves skanēja Ibsena Pērs Gints ar Edvarda Grīga mūziku, koncertuzvedumu papildināja Edvarda Munka veidotās Pēra Ginta ilustrācijas, savukārt foajē bija izstādītas manas ilustrācijas šai lugai un Ibsena portreti.
Informācija: hakon-gullvag.no