Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Otrdiena, 7. februāris
Ričards, Rihards, Nelda, Rišards

Platforma, kam nav noilguma. Intervija ar kuratori Zani Onckuli

Laikmetīgās mākslas centra Kim? programmas direktore Zane Onckule stāsta par jaunākajiem digitālajiem projektiem un nākotnes plāniem

Laikmetīgās mākslas centra Kim? programmas direktore Zane Onckule ar šo institūciju ir saistīta kopš 2010. gada. Šajā laikā viņa ir veidojusi ārzemju un vietējo mākslinieku personālizstādes un grupu izstādes, padarot Kim? par vienu no starptautiski pazīstamākajām Latvijas laikmetīgās mākslas institūcijām. Pēdējais gads Kim? ir bijis ļoti dažāds – sākot ar pētnieciskām un izsvērtām izstādēm un beidzot ar dažādiem force majeure notikumiem. Tiekamies ar Zani, lai pārrunātu pēdējo gadu Kim? darbībā, fokusa maiņu, kā arī jaunos digitālos projektus, kas ir palaisti dzīvē pēdējā mēneša laikā.

Kāds jums bija iepriekšējais gads?

Par spīti, šķiet, sešu mēnešu pauzei publiskajā darbībā, pagājušajā gadā ir īstenoti dažādi lieliski projekti. Viens no tiem ir Sofijas Tunas izstāde Es neko neatceros. Ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā, kurā viņa strādāja ar Zentas Dzividzinskas arhīvu. Šī sadarbība turpinās. Tikko Sofijai bija izstāde Vīnē, kur arī tika eksponēti Kim? izstādes ietvaros veidotie darbi, kā arī citi jauni darbi no Zentas negatīviem. No pagaidu noliktavas Zentas Dzividzinskas arhīvs ir nonācis Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē, kur tas tiek pētīts. Šī izstāde tiks atspoguļota arī Sofijas Tunas pirmajā monogrāfijā, ko izdos fonds Phileas. Tiks piesaistīti fotogrāfijas un mākslas pētnieki no dažādām institūcijām – Ņujorkas Modernās mākslas muzeja MoMA, Parīzes Pompidū centra u. c.

Vēl noteikti ir jāpiemin Ievas Kraules-Kūnas izstāde, apjomīga instalācija Kur manas kārtis kritušas. Šajā izstādē piedalījās arī pieci īpaši uzaicināti autori – Ēriks Božis, Andris Breže, Ieva Iltnere, Ojārs Pētersons un Sarmīte Māliņa –, katrs veidojot jaunu darbu. Izstādi pavadīja cikla Jumts aizbraucis lasījumi tiešsaistes konferencē, kurā dzirdējām un redzējām Helēnu Demakovu, Daci Dzenovsku, Anastasiju Fjodorovu, Santu Hiršu, Janu Kukaini un Marku Allenu Švēdi. Drīz tiks izdots Ievas izstādi un lasījumus apkopojošs bilingvāls katalogs. 

Pērn Kim? pirmo reizi piedalījās mākslas mesē Bāzelē.

Ir bijušas epizodes arī iepriekš – piemēram, 2013. gadā Kim? kopā ar galeriju Ibid. mesē Vienna Contemporary veidoja stendu ar Jāņa Avotiņa darbiem –, taču mūsu dalība Bāzeles June Art Fair 2021. gadā, pārstāvot Amandu Ziemeli un Darju Meļņikovu, iezīmē vairāk apzinātu virzienu. Kopā ar Kim? izpilddirektori Elīnu Drāki esam pārliecinātas, ka pašreizējā situācijā, kad cita veida izstāžu sadarbība ar starptautiskiem partneriem ir uz pauzes, meses formāts dod iespēju nest Latvijas mākslu pasaulē.

Šogad esam apņēmušās doties uz Maiami NADA (New Art Dealers Alliance), kur pērn piedalījāmies tiešsaistē. Ir iezīmēta potenciāla iespēja Kim? veidot sadarbības izstādi galerijā Tokijā. Visas šīs aktivitātes ietver tikšanos ar galeristiem, informācijas uzsūkšanu un spēles noteikumu labāku apzināšanos, taču vienlīdz mūsu interese ir arī mazināt to stigmu, kas Latvijā valda mākslas vidē un mākslinieku starpā, ja runa ir par attiecībām ar galerijām. Neapšaubāmi galeriju un mākslas komerciālā vide mēdz būt negausīga un neētiska pret tajā iesaistītajiem, tomēr tas nenozīmē, ka tajā nav galeriju, kas strādā pēc citādiem kritērijiem un ētikas kodeksa.

Jau drīz Kim? ar izstādi Bez pārmaiņām viesosies Ņujorkas galerija Jenny’s (ekspozīcija būs skatāma no 17. februāra līdz 17. aprīlim – L. B.-P.). Mēs izmantosim šo iespēju, lai ar galerijas pārstāvjiem publiski aprunātos par mazu un vidēju galeriju piedzīvojumiem šodienas pasaulē. 

Izteiktāk nekā citus gadus pērn ir nācies saskarties ar emocionāliem un psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, neparedzētām, reizēm traģiskām situācijām.

Ko tu ar to domā? 

Liels trieciens bija Ņujorkā satiktās un tuvu iepazītās kolēģes, amerikāņu kuratores un mākslinieces Dženijas Kreinas (1991–2021), pēkšņā nāve pusotru mēnesi pirms paredzētās grupas izstādes atklāšanas. Šo izstādi viņa bija konceptualizējusi vairāku gadu garumā īpaši Kim?. Viņas aiziešana dziļi rezonē manī tīri personīgi. Dženijas iecerētās izstādes nosaukums ir Dzīve kā molusks. Mēģināsim vismaz ar nelielu ekspozīciju Kim? galerijas telpās pieminēt Dženiju un viņas idejas. 

Notikušas arī nesalīdzināmi triviālākas lietas, piemēram, tika uzlauzts Kim? instagrama konts, un bija jāvada sarunas ar hakeri par tā atgūšanu. Pērn atklājām publiskās mākslas izstādi Force[d] Majeure sadarbībā ar Hanzas peronu un fondu Novum Riga, un tajā tika sadedzināts Indriķa Ģelža darbs. Ievas Kraules-Kūnas izstādē dzīvoja divas stores – lai arī tām tika nodrošināti visi atbilstošie apstākļi un ekspozīciju ar akvāriju veidojām, konsultējoties ar speciālistiem, tomēr zivis nevarēja sadzīvot, un burtiski dienu pirms izstādes beigu datuma akvārijs neizturēja spriedzi un pirmdienas rītā pārsteidza komandu ar minibaseina situāciju Kim? izstāžu zālē.  

Par Indriķa Ģelža darba dedzināšanu Kim? sniedza komentāru publiski. Vai tu redzi kādas likumsakarības – kāpēc šādi atgadījumi notiek?

Man šķiet, ka sabiedrība kopumā atrodas uz robežas, nemitīgā aizkaitinājuma un trauksmes stāvoklī, kas provocē dažādas rīcības – gan attaisnojamas vai vismaz tādas, kuras var saprast, gan arī tādas, kas nav attaisnojamas un nav pieņemamas nekādos apstākļos. Es nesaskatu saistību starp nesenajiem mākslas pasaules vandalisma notikumiem, bet, iespējams, katra nākamā "epizode" pamet idejas kādam citam indivīdam – apzinātam kaitniekam, kas gluži vienkārši nevar bez tā.

Kādā veidā tavu kuratores darbību ir ietekmējis Ņujorkā pavadītais studiju laiks? Šķiet, Kim? tomēr ir pamainījis savu izstāžu programmas politiku. Vai tas ir saistīts ar to, ka tavas kuratoriālās intereses ir mainījušās? Kādu programmu tu plāno veidot nākotnē?

Tas taču bija tik sen un vairs nav taisnība! Šķiet, Janis Rozentāls ir teicis, ka ir svarīgi, pa kādām ielām tu staigā. Tā nu es pastaigājos pa lielpilsētas ielām konkrētu laiku, ne tikai pastaigājos, bet gāju uz atklāšanām, bāriem, sēdēju bibliotēkās, vēroju metro, tikos, runāju, strīdējos un smējos ar cilvēkiem no dažādām kultūrām, ar dažādu etnisko piederību un krasi atšķirīgu finansiālo situētību. Tas nevar neatstāt iespaidu. Man Ņujorka, no vienas puses, ir apsolītā zeme, kurā atgriezties, bet vienlaikus tā ir sarežģīta vide – kultūrtelpa, kurā citā starpā valda nesamērojama konkurence un agresija. Daudz esmu iedvesmojusies un turpinu iedvesmoties, bet saprotu arī, ka ne viss ir vai būtu jāpārceļ vai jāadaptē šeit.

Ņujorkas pieredze mani noteikti ir ietekmējusi tā, ka gribas vairāk precizitātes veidā, kā es un Kim? artikulē savu darbību, kā strādā un runā ar māksliniekiem un visiem citiem iesaistītajiem, vairāk pārdomāt, kas un kāpēc tieši tagad būtu jāizstāda utt. Tas izpaužas arī rakstītā formātā, piemēram, izstāžu tekstos eju poētikai ar līkumu, ja vien tā nav konceptuāli pamatota. Angļu valodā var izteikties īsākiem teikumiem, bet latviešu valodā tas neder, jo šķiet pārāk vienkāršoti. Tas ir labs izaicinājums.

Tā kā es strādāju kā konkrētai institūcijai – Kim? – piesaistīta kuratore, īsti neredzu, ka manā darbībā varētu iezīmēties kādas ļoti specifiskas, lai neteiktu – šauras, intereses. Pieņemsim, fokuss uz ekoloģijas pētniecību, postkoloniālismu vai tikai glezniecību. Es domāju, ka mani vairāk interesē, lai katrs projekts būtu vienlīdz rūpīgi izstrādāts – iespēju robežās pret attiecīgo budžetu. Uz katru projektu skatos kā uz unikālu notikumu, kam ir jēga gan lokāli, gan starptautiski.

Svarīgi arī pieminēt, ka ir gan redzamais, gan neredzamais darbs, kas institūcijā ir jāveic. Tas nebūtu iespējams bez kolēģēm – izpilddirektores Elīnas Drākes un projektu vadītājas Evitas Gozes. Darbs sākas, kad ideja tiek izdomāta, tad piesakāmies fondiem ar cerību, ka finansējums tiks piešķirts. Protams, lielākoties tas tiek piešķirts mazākā apmērā. Pēc tam ideja ir jāpārstrādā, jāiesniedz starpatskaite, ideja ir jāīsteno, jāiesniedz fināla atskaite. Izstāde jānovāc, lai viss sāktos no jauna. Pēc Ņujorkas gribas to visu samērot ar pieejamiem resursiem un netrakot, neražot pasākumus, bet tos izstrādāt un pārdomāt dialogā ar komandu, māksliniekiem un plašu citu iesaistīto profesionāļu loku.

Pandēmijas laikā Kim? īstenojis divus digitālus projektus, kas būs pieejami neierobežoti ilgtermiņā. Sākumā pastāsti par Rīgas Tehnokultūras izpētes centru (RTRU; www.rtru.org).

RTRU nosaukums ir apzināts, kad mēs sākām par to domāt, gribējās tajā ienest sava veida flirtu ar reālu funkcionējošu tehnoloģiju universitāti, proti, nosaukumam fonētiski līdzīgo RTU. Tā ir tāda pseidofiktīva vienība.

Šādu projektu mēs nevarētu īstenot, ja nebūtu pandēmijas izraisīto blakņu atbalsta finansējuma. Līdzīgi kā izstādēs, arī tiešsaistes projektos ir jāiegulda daudz darba. Kim? arī iepriekš bija veidojis mājaslapas, bet nekad tik sarežģītas, ar tik daudz iesaistītajām pusēm.

RTRU radās, pateicoties manai saistībai ar Ņujorku un cilvēkiem tur – baltkrievu izcelsmes kuratori, teorētiķi un domātāju Jeļizavetu Šneidermani un programmētāju un web dizaineru Beku Abi. Pagaidām ir palaists soft launch pirmajai sezonai. Pirmā sezona vēl nav pilnībā pabeigta.

Kas ir tehnokultūra?

Elektroniskās deju mūzikas paveids (smejas). Lai attiecīgā tehnoloģija būtu tehnokulturāla, tai ir jāveicina kultūras saziņa telpā un/vai laikā. Tai kaut kādā veidā ir jānovada ar konkrēto vietu saistītās pazīmes, problemātika vai kaut kādas iezīmes. Tā kā kultūra ir konstrukcija, kas ietver komunikāciju un vairāk nekā viena cilvēka dalību, lielākoties tehnokultūra rod pamatu kultūras materiāla komunikācijai tehnoloģiskā kontekstā. Proti, citos veidos, nevis aci pret aci, kas pandēmijas kontekstā ir aktuāli. Diskusijas par tehnokultūru liecina par saistību un atsauci uz tādu tehnoloģiju izmantojumu, kas ļauj konstruēt šo kultūru laikā un telpā. Tas droši vien bija mūsu intereses pamatā.

Jāpiebilst, ka termins "tehnokultūra" bieži tiek lietots pārāk ietveroši un apvienojoši. Pārāk visaptveroši. Runājot tikai par Rietumu kultūrās izmantoto tehnoloģiju un kultūras konstrukciju. Šī ikdienas lietojuma vispārīguma dēļ tiek zaudēta iespēja šim terminam izteikt īpašu nozīmi. Tomēr tikai ar iesaistīšanos un starpniecību mūsdienu kultūrā mēs varam efektīvi un aktīvi izpētīt un novērot tehnokultūru, kas papildina un veido mūsu pasauli. Tas arī ir viens no centrālajiem RTRU mērķiem.

Varbūt vari nosaukt kādu piemēru, teiksim, kā tas izpaužas kāda mākslinieka darbā?

Mēs līdz konkrētajam terminam un pieejai nonācām, saprotot, ko negribam darīt.  Gribam iet ar līkumu tipiskiem post-internet digital nativity projektiem, kas vairāk slavina un svin digitālo estētiku, uzskatot, ka tā ir dzimusi no nekā, parādījusies pati no sevis. Mūs vairāk interesē pētniecība un vēsture, lai parādītu, ka tā noteikti nav. Piemēram, skatoties caur animācijas vēsturi ­– no Volta Disneja agrīno desmitgažu ražojumiem. Kā tā ir transformējusies līdz šodienai, kā tajā ietvertie paņēmieni un kodi tagad atspoguļojas un virza datorspēles, Holivudas grāvējus, pusaudžu uztveri. Kā tiek radīts un uzturēts neiespējamas realitātes atainojums, kā figūras spēj kustēties, cik perversi un dramatiski šļācas asinis.  

Turpinām strādāt ar pirmās sezonas saturu, bet jau esam pieķērušies otrajai sezonai. Ceram, ka būs finansējums un pasaule neaizvērsies, jo mums ir panākta vienošanās organizēt RTRU viesošanos Ņujorkā šī gada rudenī ar dažāda veida aktivitātēm – performancēm, videoskatēm un Baltijas mākslinieku līdzdalību. Gada noslēgumā plānojam rīkot RTRU izstādi Kim?.

Katrai sezonai ir arī tematisks, konkrēts ietvars tehnokultūras jumta jēdzienam?

Vairāk tādas spārnotas frāzes, piemēram, pirmā ir Under the Hood jeb Zem motora pārsega. Projekta ietvaros viens no tā dalībniekiem Viktors Timofejevs atskatīsies uz savu Kim? 2017. gadā īstenoto izstādi, kuras pamatā ir spēļu estētika un kaut kādas istabas uzburšana. Viņš rod iespaidus konceptuālajās teātra izrādēs, piemēram, Semjuela Beketa darbā, kurā dalībnieki iet pa apli, un to ievieto savā praksē.

Saprotu, ka mākslinieki tālāk veido darbus šai platformai? Kā potenciāli to varētu attīstīt? Vai vēl bez izstādēm, teiksim, tā varētu būt platforma, kur mākslinieks var sadarboties ar tehnoloģiju ekspertiem? Varbūt vēl kas cits tur var rasties?

Mēs to formulējam kā pasīvās izglītības (passive education) pieeju, kur cilvēkiem, lai kur viņi atrastos, būtu iespēja tādā specifiskā kontekstā iepazīties ar diezgan plaša mēroga materiālu, sākot ar digitālajiem pētījumiem un beidzot, piemēram, ar Alises Tīfentāles teorētisko aprakstu. Iespējams, sāksim platformā organizēt darbnīcu vizītes un mākslinieku portfolio skates. Izmēģinājuma versijā būs dažas aktivitātes šajā pavasarī. Kopumā mēs to redzam kā teorētisku, māksliniecisku platformu. Vairāk kā tādu digitālo žurnālu, kurā māksla mijiedarbojas ar aprakstošiem  un teorētiskiem momentiem. 

Man patika, ka iepriekšējā intervijā formulējums bija "zinātniska laboratorija". 

Mēs to vairāk gribam veidot kā kūrēta satura platformu, kam nav noilguma. Mēs skatāmies, ka šodien n-tās mājaslapas parādās un tikpat ātri pazūd, tās vairs nav aktuālas, cilvēki aizmirst adreses, netiek apmaksāti domēni un mājaslapas vienkārši pazūd. RTRU mēs, cerams, nebūvējam kā vienas sezonas spēlētāju. Mēs radām iespēju šajā kontekstā ielikt iepriekš veidotu tekstu vai mākslas darbu, testēt to citos ūdeņos. Dalībnieki ir aicināti prezentēt savu ideju un pētījumu aizmetņus, kurus pēc tam attīstīs, piemēram, zinātniskiem žurnāliem. RTRU darbojas ārpus laika un, pat ja to lietojam kā apzīmētāju, sezonu principa.

Otras jūsu digitālās iniciatīvas Klejotājs\Vieta, kuru grūti ievietot/ pirmsākumi ir meklējami Venēcijas biennālei pieteiktajā projektā. Zināms, ka savus piedāvājumus Venēcijas biennālei sagatavo dažādas institūcijas un tie visbiežāk iegulst atpakaļ arhīvos. Kāpēc šoreiz šķita svarīgi īstenot jūsu piedāvāto ieceri digitālā formātā un publiski to parādīt?

Tā laikam sākotnēji bija mana personiskā ietiepība un vēlme pateikties visiem iesaistītajiem – gan finansiāli, gan radot gandarījumu, ka tas viss nav bijis veltīgi.

Atkāpjoties soli atpakaļ, varu teikt, ka man Džons Hejduks, kurš iedvesmojis šo projektu, vienmēr ir bijis fonā, kopš 2013. gada, kad pastaigā pa Berlīni franču mākslinieks Žans Mišels Vikers man norādīja uz Hejduka Kreicberga torņiem un apvaicājās, vai es zinu tādu "Rīgas projektu". Es toreiz neko par to nezināju. Nonākot Ņujorkā, man bija iespēja intervēt Hejduka studentus, kā arī veikt pētījumu Cooper Union, kur viņš 25 gadus bija dekāns. Virzoties pie Venēcijas projekta, viss kaut kā salikās kopā. Dialogā ar Elzu Sīli, Indriķi Ģelzi, Juri Strangotu un Džoiju Tangu mēs attīstījām šo ideju fiziskai izstādei.

Ziņas par to, ka šis projekts nevarēs notikt fiziski klātienē, sakrita ar momentu, kad tika publiskots Valsts kultūrkapitāla fonda izsludinātais konkurss par digitālajiem projektiem. Ļoti veiksmīga un savlaicīga sakritība. Pēcāk mēs pamatīgi izstrādājām projektu, precizējām materiālu, iekustinājām attēlus, pieaicinājām komponistu Džo Namī, kurš izveidoja brīnišķīgu skaņu celiņu.

Mājaslapā pieejami materiāli no dažādiem  avotiem – gan no Hejduka arhīva Kanādā, gan no māksliniekiem, kā arī tieši Venēcijas projektam radītas skices, klipi un trīs jaunradītas esejas: Džoijs Tangs raksta par skaņu darbu, ko viņš ieliek kontekstā, mūsu kopīgais kuratoru teksts, kā arī mans teksts par Hejduku un «viņa» Rīgu. Mūsu mērķis bija, lai lapa sniegtu maksimāli skaidru informāciju par šo ideju, bet vienlaikus arī būtu pārsteidzošs un interesants piedzīvojums. Protams, galvenais ir piecpadsmit minūšu videodarbs. Ceru, ka cilvēki izslēgs gaismu savā istabā un ar maksimālu skaņu noskatīsies video līdz galam.

Džons Hejduks. Rīga, 1985. Akvarelis uz papīra, 21 x 27 x 2 cm (skiču burtnīca). Džona Hejduka fonds, Kanādas Arhitektūras centrs 

Kāda ir Hejduka "Rīgas projekta" vēsture? Kā viņš vispār to izdomāja un iecerēja? 

Tas iekļaujas viņa pētniecības praksē. Viņš ir īpašs personāžs – divus metrus garš dzejnieks, arhitekts, kurš lielākoties izstrādājis utopiskus projektus. Pēc viņa skicēm ļoti maz kas ir uzbūvēts. Eiropā viņam ir līdzīgi projekti ar Berlīni, Oslo, Venēciju. Rīgas projekts vairāk iegulst t. s. "krievu triloģijā" ar Vladivostokas vārdu – tajā ir iekļauts Baikāla ezers, Vladivostoka un Rīga. Viens no svarīgākajiem aspektiem Hejdukam ir holokausta pieminējums, tā atstātais nospiedums dažādās vietās un uz to iedzīvotājiem. Rīga viņam šķita tāda mistiska un "neievietojama", lai gan, pēc man pieejamās informācijas, viņš mūsu pilsētu reiz ir apmeklējis. Tāpēc viņa skicēs un akvareļos Rīga ir atpazīstama.

Pašā "Rīgas projektā" ir divas struktūras: subjekts un objekts, kas ir veidoti, domājot par Rīgas telpisko un vēsturisko fonu. Tās ir monstrozas astoņu metru figūras, kuras pirmo un līdz šim vienīgo reizi tika uzbūvētas un eksponētas 1987. gadā Filadelfijas Mākslas akadēmijas ātrijā. Ir cerība, ka šogad šos divus objektus sadarbībā ar nodibinājumu Arhitekti un RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultāti varētu uzbūvēt Rīgā. Mēs, protams, apzināmies, ka tādējādi bīstami flirtējam ar Rīgas uzbūvēšanas mītā iekodētajiem draudiem – Rīgai nogrimt Daugavā. 

Informācija: kim.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja