Nesagaidot pavasari un savu 77. dzimšanas dienu, kas apritētu 12. martā, 26. februārī 76 gadu vecumā mūžībā devies diriģents, čellists, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Orķestra diriģēšanas katedras emeritētais profesors Imants Resnis. Mūziķis un skolotājs ar plašu redzesloku, lielu sirdi un vizionāra domas vērienu. Latvijas kultūrai būtisku ideju ģenerators un neatlaidīgs to īstenotājs pat tad, ja citiem šķita, ka "reālajā situācijā" tas nebūs iespējams. Dedzīgs un erudīts mākslinieks. Sirsnīgs un godprātīgs cilvēks, kurš vienmēr bija drosmīgi tiešs un runāja skaidru valodu nelaipojot. Spēcīga personība ar stingru mugurkaulu, kādu Latvijai ļoti pietrūkst. "Ja es nebūtu bijis stūrgalvīgs, šodien nebūtu gana profesionāls orķestris Liepājā un galvenais – nebūtu koncertzāles," 2022. gadā Imants Resnis atzina intervijā LSM.
Jaudīgs impulss
Imants Resnis bija īstens Latvijas un mūsu kultūras patriots, paša vārdiem – "karsts latvietis" –, kurš visu mūžu mērķtiecīgi popularizēja latviešu mūziku un cīnījās par to, lai Liepājā tiktu uzcelta kvalitatīva koncertzāle. Šī ideja, kuru aizstāvot diriģents uz brīdi pat iesaistījās politikā Liepājas pilsētas domē, pirms desmit gadiem iemiesojās Lielā dzintara oriģinālajā arhitektūrā un izcilajā akustikā. Ilgā, neatlaidīgā cīņa par koncertzāli Liepājā bija jaudīgs impulss arī citu reģionālo koncertzāļu tapšanai Rēzeknē, Cēsīs un Ventspilī. Pats Imants Resnis uz diriģenta podesta Lielajā dzintarā kāpa ļoti vēlu – 2022. gada 29. oktobrī –, kad kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori Latvija, liepājnieku jaukto kori Intis un starptautisku solistu ansambli atskaņoja Hektora Berlioza dramatisko leģendu Fausta pazudināšana.
Līdzās vērienīgiem projektiem Imanta Rešņa radošajā mantojumā ir 2018. gadā izdota grāmatiņa Kas ir latvieši – vitāla humora caurstrāvots stāsts par Latviju un latviešiem, ko pats autors dēvēja par vieglu lasāmvielu ar smaidu pašiem par sevi. Šajā latviski un angliski izdotajā grāmatā Imants Resnis asprātīgi vēstīja par Latvijā svarīgo, interesanto, smieklīgo un nejēdzīgo no mūzikas līdz politikai un patiešām garšīgiem kartupeļiem.
Imantam Resnim patika baudīt dzīvi, garšīgi paēst, diskutēt par vēsturi, mākslu un arhitektūru. Viņš bija vīnu pazinējs, sezonas laikā pa Rīgu nobrauca ap tūkstoš kilometru ar riteni, savukārt brīvdienu rītos, kad citi vēl tikai modās, jau raitā solī atgriezās mājās no peldes baseinā. Pērn rudenī Imants Resnis bija sastopams koncertzāles Lielais dzintars desmitgades svinībās, tagad tās plašajā foajē mūs sagaida Rituma Ivanova gleznotais diriģenta portrets. Tam blakus novietotas ap XIX gadsimta vidu izgatavotas Bīdermeijera stila tāfelklavieres – Imanta Rešņa dāvinājums Lielajam dzintaram.
Orķestra atdzimšana
Imanta Rešņa veikums latviešu mūzikas atdzīvināšanā ir nepārvērtējams. To cildina arī viņam piešķirtā Lielā mūzikas balva (1995. un 2006. gadā; 2022. gadā – par mūža ieguldījumu), kā arī 2007. gadā jaundibinātā Latviešu mūzikas balva par sistemātisku ieguldījumu latviešu mūzikas jaunradē un popularizācijā. 2007. gadā par nopelniem Latvijas labā Imantam Resnim tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Bez Imanta Rešņa 90. gadu sākumā nebūtu uzplaucis Liepājas simfoniskais orķestris (LSO), kura mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents viņš bija no 1992. līdz 2009. gadam un nebaidījās izvirzīt profesionāli izaicinošus uzdevumus. Baltijā visvecākais simfoniskais orķestris Imanta Rešņa vadībā atdzima, sasparojās un ieguva otro elpu. Jau nākamajā gadā pēc stāšanās LSO mākslinieciskā vadītāja postenī diriģents nodibināja Starptautisko pianisma zvaigžņu festivālu. Tagad tas turpinās kā Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls. Tālredzīgi rūpējoties par orķestra atjaunotni, Imants Resnis panāca arī to, lai Liepājā būtu iespējams iegūt augstāko muzikālo izglītību.
LSO koncertus Imants Resnis vadīja ne tikai Liepājā un Rīgā, bet arī Austrijā, Spānijā, Zviedrijā, Vācijā un Malaizijā. Viesdiriģenta statusā viesojās Turcijā, Meksikā, Kolumbijā, Portugālē un Ēģiptē. Pirmo starptautisko atzinību kā diriģents viņš guva 1988. gadā, piedaloties festivālā Prāgas pavasaris kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), kurā no 1987. līdz 1993. gadam bija štata diriģents, savukārt pirms tam divdesmit gadus bija čellu grupas mākslinieks. Pēdējo reizi ar LNSO diriģents tikās Cēsīs 2015. gada novembrī Valsts svētku koncertā.
Spilgtā atmiņā ir vērienīgais Latvijas deviņdesmitgades svētku koncerts 2008. gada 17. novembrī Arēnā Rīga, kurā Imants Resnis diriģēja monumentālo Gustava Mālera Astoto simfoniju. Dažas dienas pēc svētkiem uzzinājām, ka Latviju piemeklējusi globālā finanšu krīze. Vissāpīgākie griezieni skāra tieši kultūru, un nu jau bija jācīnās par Liepājas simfoniskā orķestra saglabāšanu. Tieši tad, kad diriģents ar sev raksturīgo nelokāmību iestājās pret orķestra sastāva samazināšanu, valdošā vara izvēlējās mainīt orķestra juridisko piederību un statusu, kurā Imants Resnis vairs nebija paredzēts...
Mūsu klasikas dārgumi
Ar apbrīnojamu enerģiju, mērķtiecību un sirdsdegsmi Imants Resnis atskaņoja un ierakstīja latviešu mūziku, gan izceļot no rokrakstu arhīviem vēsturiskas latviešu profesionālās mūzikas pamatlicēju partitūras, gan pasūtot un pirmatskaņojot latviešu komponistu jaundarbus. "Kas spēlēs latviešu mūziku, ja ne latvieši paši?" – šos vārdus no viņa dzirdējām bieži.
Imanta Rešņa vadībā atskaņotās, ierakstītās un CD formātā izdotās latviešu simfoniskās mūzikas klāsts ir iespaidīgs. Īpaši veiksmīgs ir albums Latviešu klasikas dārgumi (Upe Classics, 2001), kurā Liepājas simfoniskā orķestra un Imanta Rešņa ieskaņojumā dzirdam visu laiku populārāko latviešu autoru opusus, to vidū ir Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, Jurjānu Andreja Barkarola, fragmenti no Jāņa Ivanova mūzikas filmai Salna pavasarī un Imanta Kalniņa leģendārās Ceturtās simfonijas, kā arī Jāņa Mediņa Ārija, Alfrēda Kalniņa, Jēkaba Mediņa, Pētera Vaska un Romualda Kalsona darbi. Albums, kura vāku rotā akmeņainā Baltijas jūra, kļuva tik pieprasīts ārzemju tūristu vidū, ka nācās to izdot atkārtoti.
Būdams cilvēks ar smalku stila izjūtu un gaumi, Imants Resnis vienmēr īpaši rūpējās par ierakstu vizuālo noformējumu. Atzīmējot Jurjānu Andreja 150. dzimšanas dienu, tapa izdevums Mostaties, stabules un kokles! (Upe tuviem un tāliem, 2006), kurā līdzās citiem pirms tam nezināmiem Jurjānu Andreja darbiem dzirdams arī pats pirmais simfoniskais opuss latviešu mūzikas vēsturē – Simfoniskais allegro fa minorā. Albums nāca klajā senlaicīgas, ar kokvilnas auklām aizsienamas grāmatiņas izskatā XIX gadsimtam tipiskajos melnraibajos vākos. Šajā skaņu grāmatā Jurjānu Andreja skaņdarbus kopā ar LSO iemūžinājis Valsts akadēmiskais koris Latvija un solisti Krišjānis Norvelis un Inga Šļubovska.
Ar lielu mīlestību veidots albums Tev mūžam dzīvot, Latvija. Latviešu patriotiskās dziesmas (Upe tuviem un tāliem, 2007), kurā skan Jurjānu Andreja, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Kalniņa, Jāņa Mediņa, Marģera Zariņa, Arvīda Žilinska, Imanta Kalniņa, Raimonda Paula un Borisa Rezņika kompozīcijas. Tās kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri izpilda koris Latvija, savukārt Jurjānu Andreja kantātes Tēvijai soliste ir Maija Kovaļevska.
Sapnis par operu
Viens no Imanta Rešņa kvēlākajiem sapņiem bija Liepājas operas atjaunošana. To piepildīt neļāva pilsētas paplānais naudas maciņš, taču jau 1994. gadā Liepājas teātrī Imants Resnis diriģēja Kārļa Marijas fon Vēbera romantiskās operas Burvju strēlnieks izrādi, kuras solisti bija Mūzikas akadēmijas studenti un galveno – Makša – lomu dziedāja Nauris Puntulis. 2006. gadā Volfganga Amadeja Mocarta komiskajā dziesmuspēlē Bēgšana no seraja diriģentam izdevās sapulcēt starptautisku solistu ansambli, kurā iekļāvās austriešu soprāns Ingrīda Kaizerfelde, lietuviešu tenors Edgars Montvids un latviešu bass Romāns Poļisadovs.
Jau pieminētais Hektora Berlioza Fausta pazudināšanas koncertuzvedums 2022. gada rudenī simboliski vainagoja Liepājas operas simtgades svinības. Taču pašas galvenās rūpes Imantam Resnim bija par Latviju un tās nākotni. 2022. gada intervijā SestDienai viņš teica: "Mūsu zemē un valstī trūkst vīzijas, izpratnes par galveno, par prioritātēm." Viņam ideālās Latvijas vīzijā šīs prioritātes bija demogrāfija, izglītība un zinātne – bez tām valstij nav nākotnes.
Paskaties uz detaļām!
Imants Resnis absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju vispirms kā čellists (1972), pēc tam – kā simfoniskā orķestra diriģents (1982). Vēlāk viņš atgriezās akadēmijā skolot topošos diriģentus. Spilgtākie Imanta Rešņa audzēkņi ir pašreizējais Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents un Ogres mūzikas vidusskolas direktors Atvars Lakstīgala un Manheimas Nacionālā teātra pirmais kapelmeistars Jānis Liepiņš.
Jānis Liepiņš saka: "Imants Resnis ir mans ilggadējais skolotājs – ne tikai diriģēšanā un ne tikai Mūzikas akadēmijas laikā, bet arī dzīvē. Viņš bija cilvēks, pie kura varēju vērsties jebkurā brīdī un runāt par jebkuru tēmu. Viņu viss interesēja, viņš arī vairākas reizes brauca uz Manheimu skatīties manis diriģētās izrādes. Imants Resnis bija stingrs un prasīgs. Nākot pie viņa uz stundu, partitūra bija jāzina no galvas. Viņš ļoti rūpējās par saviem studentiem, un reiz pat sarunāja man praksi Kauņas orķestrī, ar kuru tobrīd strādāja. Viņš uzsvēra, ka diriģentam ir jābūt ar dzīves pieredzi. Mēs runājām ne tikai par mūziku, bet arī par etiķeti, uzvedību, idejām un mākslu. Man ļoti pietrūks viņa atbalsta, klātbūtnes un zināšanu."
Atvars Lakstīgala bija Imanta Rešņa darba tiešais turpinātājs Liepājas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā no 2010. gada līdz 2017. gada vasarai. "Liepājas simfoniskais orķestris bija pirmais profesionālais orķestris, kuru es studiju gados ar skolotāja svētību nodiriģēju koncertā. Pēc tam, kad pats kļuvu par tā vadītāju, centos turpināt Imanta Rešņa ieceres – meklēt latviešu mūzikas dārgumus, pasūtīt darbus mūsu komponistiem. Tā radās ideja par t. s. Liepājas koncertiem, vēlāk – par Liepājas simfonijām. Īpaši uzstāju, lai koncertzāles atklāšanā skanētu liepājnieka darbs. Atradām iepriekš neatskaņotu Agra Engelmaņa skaņdarbu," stāsta Atvars Lakstīgala.
"Kad vēl mācījos mežragu, spēlēju tolaik Imanta Rešņa vadītajā Mūzikas akadēmijas studentu simfoniskajā orķestrī. Mēģinājumi notika agri no rīta, lai studenti paspētu uz darbu profesionālajos orķestros. Gāju ar lielu bijību un respektu, jo zināju viņa prasības, gaumes izjūtu. Kad jau skaidri apzinājos, ka vēlos mācīties diriģēšanu, man nebija ilgi jādomā, pie kura profesora mācīties, jo redzēju Imanta Rešņa darba stilu – cik smalki viņš pieiet mūzikai, niansēm, katrai detaļai, kā prot strādāt ar stīgām. Diriģēšanas stundas bija pirmdienās plkst. 8. Tas bija grūti, jo neesmu rīta cilvēks, bet Imants Resnis gan vienmēr bija spirgts un gatavs. Vienmēr elegants un smalks, prata skaisti ģērbties. Tas nebija ārišķīgi, tāda bija viņa personības būtība. Reiz karstā maija dienā atnācu uz diriģēšanas stundu pludmales šortos. Profesors noteica: "Vari iet mājās, stunda nenotiks! Šādā paskatā neesi akadēmijas cienīgs." Toreiz iekšēji protestēju, taču drīz sapratu: tevi nerespektēs, ja pats atbildīgi neizturēsies pret sevi. Pēc nodarbībām gājām iedzert kafiju, runāt par mūziku un mākslu. Imantam Resnim patika senās lietas. Pie Leļļu teātra bija neliels antikvariāts, viņš mani veda tur iekšā un iegādājās kādu smalku nieciņu: "Paskaties uz detaļām!" Tikai vēlāk man pielēca: notis var nospēlēt daudzi, bet tieši smalkās detaļas veido to īpašo atskaņojumu, interpretāciju. Imants Resnis ir mans dzīves skolotājs. Brīžiem viņš bija skarbs, bet dziļi sirdī mūs ļoti mīlēja. Komunikācijā bijām uz "jūs". Viņš man stāstīja pavārmākslas noslēpumus – kā uzcept mīkstāku gaļu... Reiz profesors mani uzaicināja uz savu lauku māju Lēdmanē, gājām pirtī. Pēc atgriešanās viņš atkal bija stingrs un prasīgs: "Ja nav skaidrs, ko gribi pateikt, nemaz nevajag kāpt uz podesta!"" atmiņās dalās Atvars Lakstīgala.