Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Pieredze un stāsti, kuru muzejā nav. Saruna ar kuratori Andru Silapēteri

Izstāde Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi uzdod jautājumus, kas ir vēstures rakstīšana, kādas hierarhijas to veido, kā to ietekmē sociālās normas, politiskie apstākļi un reliģija.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) jau daudzu gadu garumā ir pievērsies dažādu mākslas vēstures lappušu izgaismošanai, pagātnes norises savienojot ar mūsdienu mākslas praksēm. Jaunākais projekts Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi ir veltīts septiņām sievietēm māksliniecēm, kuras strādājušas padomju periodā un kuru daiļrade šodienas vērtējumos palikusi nepamanīta, nesaprasta vai nenovērtēta. Tās ir Rita Einberga (1921–1979), Laima Eglīte (1945), Maija Eliase (1924– 1991), Mudīte Gaiševska (1935), Ruta Kreica (1946), Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936) un Olga Neimane-Kataņeva (1908–2001).

Kuratores un mākslas zinātnieces Andras Silapēteres vadībā ar šo mākslinieču arhīviem strādāja gan dažādu jomu pētnieki, gan mākslinieki, kuri interpretējuši šos stāstus jaunos darbos, lai palīdzētu mums atcerēties un arī labāk apzināties sarežģītos vēsturiskās atmiņas mehānismus. Un jau šodien tuvoties iekļaujošas un empātiskas sabiedrības modelim, kurā uzklausām un saprotam cits citu.

Izstāde Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs būs skatāma līdz 2021. gada 24. janvārim.

Pastāstiet, kā pandēmija un tās ierobežojumi ietekmēja izstādes tapšanu? Mēs zinām, ar kādām grūtībām šogad saskaras, piemēram, teātra darbinieki un mūziķi, taču par mākslas institūcijām sabiedrībā runā mazāk – kā jums veicās, organizējot izstādi tik nenoteiktos apstākļos?

Tas noteikti nebija viegli, tieši psiholoģiskajā ziņā tas atstāja iespaidu uz visu iesaistīto komandu, mūsu savstarpējām attiecībām, jo neziņa ilgst jau kopš pavasara. Visgrūtākās bija pēdējās trīs nedēļas, kad bija skaidri zināms, ka kaut kādi ierobežojumi būs, bet nebija zināms, kādi tieši. Šis gaidīšanas posms atsedza arī institucionālo hierarhiju – mēs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kā organizatori esam atkarīgi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lēmumiem, muzejs – no Kultūras ministrijas, Kultūras ministrija – no Finanšu ministrijas.

Lai kā mēs gribētu pieņemt lēmumus, kas būtu labi visiem, tomēr atduramies pret to, ka, ja nevaram vienoties par detaļām, nevaram vienoties arī par lielajām, kopīgajām lietām un šajos jau tā grūtajos laikos padarīt citam cita darbību vieglāku. Arī kopumā valsts izstrādātie palīdzības mehānismi kultūras institūcijām atduras pret hierarhiju, aroganci, neizpratni. Absurds absurda galā. Protams, šīs problēmas ir globālas, piemēram, fakts, ka budžets ir piesaistīts konkrētam laika termiņam pat tagad, kad jau gandrīz visu šo gadu dzīvojam pandēmijas apstākļos, kas pieprasītu pārskatīt ierastos finansējuma un produktivitātes mehānismus.

Kā radās izstādes iecere?

Idejas sakne saistīta ar Polijas laikmetīgās mākslas institūciju Arton Foundation, kas uzrunāja LLMC kopīgam projektam kartēt Austrumeiropas mākslas norises un mērķtiecīgi pievērsties tieši māksliniecēm. Mākslinieču darbību iezīmē dubults nevienlīdzības slogs – pirmkārt, dzelzs priekškara ierobežojumi, kas izolējuši Austrumeiropas mākslu, un, otrkārt, nevienlīdzība dzimumu starpā, kas, rakstot vēsturi, realizējusies ilgākā laika posmā. Esam četras organizācijas, kas sadarbojas, – no Latvijas, Polijas, Horvātijas un Slovēnijas.

Projekta uzstādījums ietvēra to, ka pētniecības procesos tiek iesaistīti plašāka loka pētnieki, studenti, citu jomu speciālisti, taču katrai organizācijai bija iespēja veidot savu norises formu un dinamiku. Pirms gada izsludinājām aicinājumu pieteikties pētniekus, kurus interesētu mākslinieču vēsture, un man par pārsteigumu pieteikumu skaits bija ļoti liels. Gribējām, lai projekta dalībnieki nebūtu tikai profesionāli mākslas zinātnieki, kuriem jau ir izstrādātas savas metodes un skatījums, bet, iesaistoties dažādu jomu pārstāvjiem, veidotos viedokļu un pieredzes daudzveidība. Šāda pieeja sasaucas arī ar feminisma stratēģijām – mēģināt uzklausīt atšķirīgas balsis, veicināt atvērtību mūsu skatījumam un interpretācijām.

Izstādes centrā ir mākslinieces, kuras kaut kādā ziņā ir aizmirstas, izstumtas no oficiālās mākslas vēstures. Kuri jums šķiet galvenie aizmiršanas mehānismi, iemesli, kāpēc tā notiek? Kā varam to nepieļaut vai arī piešķirt šīm sievietēm vietu mākslas vēsturē?

Izstādes kodolu veido septiņi stāsti, un caur katru šo stāstu, mākslinieču individuālo pieredzi, mēģinām uzdot plašākus jautājumus par to, kā rakstām vēsturi, kāpēc šī personība tajā nav iekļāvusies, kā mēs caur šiem piemēriem varam saprast plašāku mehānismu kontekstu. Man ne īpaši patīk vārds "aizmirstās"... No vienas puses, jā, tā ir, bet no otras – kad sāc strādāt ar arhīva materiālu, saproti, ka tas ir bezgalīgs, kaut kas vienmēr paliks neizcelts. Šeit veidojas sava veida dualitāte. Tomēr izstāde cenšas uzdot jautājumus, kas ir šī vēstures rakstīšana, kādas hierarhijas to veido, kā to ietekmē sociālās normas, politiskie apstākļi, reliģija.

Piemēram, viena no izstādes protagonistēm ir režisore Mudīte Gaiševska, kuras radošā darbība saistīta ar 60.–70. gadu kontrkultūras aprindām, sevišķi Andri Grinbergu un viņa loku. Pētot Mudītes Gaiševskas arhīvu, var ieraudzīt, ka viņas idejas spēcīgi ietekmējušas andergraunda kanonu, par kuru šodien zinām, taču viņas vārds līdz šim ticis izlaists. Mēs izceļam dažas kanoniskas personas vai vienu ģēniju, bet izslēdzam, mazāk pārdomājam idejas, kas radušās kolektīvā mijiedarbībā.

Vēl viens spilgts piemērs ir Maija Eliase, slavenā Ģederta Eliasa brāļameita. Viņa ir absolvējusi glezniecības nodaļu un savas prakses centrā nostatīja glezniecību, kas tad būtu šī "patiesā" māksla, pēc kuras arī vērtējam viņas darbību šodien. Vienlaikus viņa strādāja kombinātā Māksla, kurā bija brigādes vadītāja un kopā ar savu komandu realizēja neskaitāmus pasūtījumus, sienu gleznojumus, vitrāžas, metālkalumus, zīmēja etiķetes. Pieejamos materiālos ir redzams, ka šajā jomā viņa savu māksliniecisko potenciālu ir realizējusi daudz spilgtāk nekā glezniecībā, turklāt tieši caur kolektīvo darbošanos, kurai bieži vien pat nav autorības norāžu. Kāpēc tas nekad nav ticis plašāk apskatīts?

Izstādē aplūkoto autoru loks ir diezgan plašs, tajā ir gan samērā labi zināmas autores, piemēram, Laima Eglīte un Rasa Kalniņa-Grīnberga, gan arī pavisam nezināmas. Kas noteica šo izvēli?

Atlase daļēji veidojās, izmantojot tās zināšanas, ko ir uzkrājis LLMC savos pētījumos un arhīva materiālos, – tā man bija svarīga bāze. Nākamais solis bija pašu pētnieku intereses. Sākotnējais saraksts bija ļoti plašs, bet, protams, izstādē redzamie vārdi nav vienīgie, kam ir jāpievērš uzmanība! Katra autore izgaismo problēmas, kas eksistē līdzšinējos vēstures rakstīšanas procesos, un ir svarīgi sākumā vismaz apzināties šīs problēmas. Esam priecīgi, ka izstāde notiek tieši muzejā – apmeklējot izstādi, caur ceturtā stāva stikla grīdu varam redzēt pamatekspozīciju, padomju mākslas klasiku – Induli Zariņu, Jāni Osi –, kas ir vienas perspektīvas veidots skatījums uz šī laika mākslu.

Laima Eglīte laikam ir pazīstamākā izstādes māksliniece, taču muzeja pamatekspozīcijā viņas darbi nav eksponēti. Glezniecībā viņa apzināti pievērsās savai pieredzei, atspoguļojot intīmo un personīgo, kas tolaik bija pretstatā padomju kolektīvajam patosam. Šo stāstu un pieredzes muzejā nav.

Vai izstāde kaut kādā ziņā ir arī dialogs ar muzeju?

Jā, tā ir.

Man radās iespaids, ka izstādē diezgan daudz uzmanības vērsts tieši uz dizaina un lietišķās mākslas jomu, kas, līdzīgi kā sieviešu balsis, vēstures rakstīšanā arī tiek marginalizētas, uzskatītas par mazāk svarīgām.

Ar dizainu ir saistīti trīs stāsti no septiņiem. Domājot par izstādi un tās kopējo naratīvu, bija svarīgi neaprobežoties tikai ar kādu konkrētu mediju vai radošo interešu loku, veidot plašāku diapazonu, kurā iekļautos gan oficiāli atzītas autores, gan tādas mākslinieces kā Ruta Kreica un Mudīte Gaiševska, kuras izvēlējās būt opozīcijā tā laika mākslas rāmjiem. Izvēli ietekmēja arī pašreizējā laikmetīgās mākslas kopaina, kurā disciplīnas un mediji ir saplūduši un to savstarpējais dalījums vairs nav būtisks.

Esam pieraduši lietot šīs kategorijas, kas nošķir lietišķo mākslu no "mākslas", tam ir savi vēsturiskie apsvērumi, bet varbūt mums ir jāpārskata arī šis pieradums? Fantastisks piemērs ekspozīcijā ir Ritas Einbergas darbs Spēle, tas ir tapis 70. gados, bet ir tik laikmetīgs gan formā, gan izpildījumā, ka liek izzust robežām starp laikmetiem.

Jūs vairākkārt pieminējāt vēstures pārrakstīšanu, hierarhijas un kanonu pārskatīšanu, bet vai mūsdienās vispār vēl ir vajadzība pēc šiem kanoniem? Vai tas nav kaut kas tāds, no kā mums idejiski ir jāatbrīvojas pavisam, nevis jārada jauni?

Mums noteikti ir jāpārdomā, kā veidojam šos kanonus un ko tie mums nozīmē. Globālo procesu kontekstā jau kopš 70. gadiem un feminisma otrā viļņa aktualizēta nepieciešamība ierakstīt sieviešu mākslinieču vārdus oficiālajā vēsturē, šie procesi pamazām notiek, taču vēl ne līdz galam – vai Latvijas mākslinieču daiļradei obligāti jābūt līdzīgai Purvīša vai Rozentāla mantojumam? Vai mākslas vēsture ir jāpārraksta pēc šo līdzību principa? Sieviešu mākslinieču pieredze ir ļoti atšķirīga, viņas bieži ir interesējusi cita tematika, un caur savu individuālo pieredzi viņas ir ienesušas citas sociālās dimensijas mākslā.

Ja veidojam jaunu kanonu, pēc kādiem principiem tas būtu jāveido? Vai tikai sieviešu mākslinieču kanons, līdzīgi kā, piemēram, kinonozares konkursos tiek dalītas sieviešu un vīriešu lomas apbalvošanā? Tas arī ir absurdi, jo mēs taču arvien vairāk tiecamies uz iekļaujošu, vienlīdzīgu un pieņemošu sabiedrību, lai iekļautu šīs dažādās balsis, kuras arī vēsta par vēsturi.

Kā mums būtu jāraksta mūsdienu mākslas vēsture, lai neatkārtotu vecās kļūdas? Kādi mehānismi ir jāievieš, lai novērstu sieviešu mākslas marginalizēšanu, izstumšanu, aizmiršanu?

No vienas puses, atbilde ir ļoti vienkārša, taču tai ir daudz zemslāņu, kas atklāj sabiedrības šķelšanos un nevajadzīgu dalīšanos. Pirmais solis noteikti ir vispār apzināties šīs problēmas, mēģināt risināt, aktualizēt, runāt skaļāk, daudzveidīgāk, no dažādām perspektīvām. Māksla ir būtisks veids, kā mediēt šos jautājumus, stāstīt par to, kas notiek tagad un ir noticis pagātnē. Domājot plašākā mērogā, ir acīmredzams, ka pandēmija spilgti izgaismo to, ka sabiedrībai ir jāmainās.

Šajā projektā bija skaisti – jā, gribu lietot tieši vārdu "skaisti" –, ka mūsu iekšējā saskarsmes dinamika bija horizontāla, tā neignorēja "citas" balsis – ir tik svarīgi iemācīties būt un darboties kopā, uztvert un saprast citam citu. Diemžēl pagaidām mēs kā sabiedrība joprojām nemākam realizēt šīs dažādās tiesības un brīvības, par to liecina pēdējā laika notikumi Polijā un Baltkrievijā, arī prezidenta vēlēšanas ASV. Mēs bieži vien instrumentalizējam šīs tiesības sev izdevīgā gaismā. Varam vērot, ka politiskajā scēnā tiek akcentētas sieviešu balsis, piemēram, Kamalas Herisas nokļūšana ASV viceprezidentes amatā, kas ir vēsturisks notikums, bet reizē nevaram ignorēt, ka to vada arī aprēķins saņemt pēc iespējas plašāku sabiedrības atbalstu varas iegūšanai.

Mums ir jābūt uzmanīgiem, lai sievietes balss netiktu instrumentalizēta un nekļūtu par vēl vienu varas realizēšanās mehānismu. Tas uzskatāmi redzams arī padomju perioda vēsturē, kad līdz ar 1917. gada revolūciju tika pasludināta sievietes līdzvērtība vīrietim, ļaujot iegūt daudzas tiesības, taču šī līdztiesība bija saistīta arī ar to, ka kara apstākļi radīja vīriešu darbaspēka trūkumu, sievietēm bija jāiet strādāt uz rūpnīcām, līdz ar to viņas līdzvērtība bija izdevīga sabiedrībai.

Top komentāri

Atis Priedītis
A
Daudz kriminālāka situācija ir vieglās mūzikas žanrā. Tur nav tikai noklusētie vai aizmirstie, bet ir arī aizliegtie komponisti. Par viņiem pat šobrīd rakstīt ir aizliegts. Vismaz lielie masu mediji šo aizliegumu ievēro cītīgi. Minēšu tikai divus - Ivars Žindulis un Mārcis Kalniņš. Aizlieguma iemesls - viņu dziesmas 70.tajos gados būtu kļuvušas par Mikrofona aptaujas uzvarētājām. "Sapņu bites" un "Laimesputns", bet nekļuva jo tika brutāli aizliegtas. Jo bija taču jāuzvar tam, kurš arī uzvarēja.
?
?
Varbūt kādam tas jāpasaka, ja autori un redaktori paši nesaprot? Nav pareizi, ka "savējie" komplimentāri recenzē un intervē "savējos", bet kritizē "svešos". KD lasītāji nav ne tik maz prasīgi, ne vienaldzīgi pret to, ko sauc par kritiķu ētiku.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Večella. Mūsu zelts

Večella Varslavāne gleznoja ar kostīmiem, attaisnojot savu vārdu, ko viņas tēvs izvēlējās, godinādams Venēcijas dižo koloristu Ticiānu Večellio.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja