***
Nu, Maija gan šodien tika nomocīta! – vēlu trešdienas vakarā teica Maijas Pļiseckas vīrs komponists Rodions Ščedrins, norādot uz galdu, pie kura sēdēja diženā balerīna un dalīja autogrāfus, pēc kuriem stiepās gara rinda. Pēc viņai veltītā galā koncerta Pļisecka kādu stundu Operas beletāžā parakstījās greznajā fotoalbumā Ave Maija un sarunājās ar saviem cienītājiem. Maija Pļisecka, kuras iecirtīgais raksturs ir labi zināms, Rīgā bija lieliskā garastāvoklī – starojoša, laipna un labestīga. Tā bija tā pati Pļisecka, kādreizējā, nevaldāmā, enerģiskā, nevienos akadēmiskos kanonos neiekļaujamā, vienīgā padomju balerīna, kuru vajāja par erotismu repertuārā. Tiem, kas ieradās koncertā, bija tā retā izdevība redzēt Pļisecku uz skatuves – viņas neatkārtojami skaistās roku kustības, raksturīgās pozas, apbrīnojamo plastiku, karalienes gaitu un mirdzošās acis. Nebija iespējams nesajust neticami spēcīgo balerīnas enerģiju un to atbrīvotību, kāda viņai piemīt. 2005. gada 20. novembrī viņa svinēs 80 gadu jubileju, taču viņā nejūt šo gadu nastu. Viņa ir saglabājusi kaislīgu interesi par visu jauno. Labprāt skatās modernās dejas. Pļisecka atklāti atzīst – tagad jaunie dejo labāk nekā manā jaunībā. Taču dejot labāk par viņu gan laikam nav iespējams.
Jūs jau 47 gadus esat kopā ar Rodionu Ščedrinu. Kā var līdzās sadzīvot divas tik spilgtas radošas personības?
Ziniet, mums abiem nav nekādu ambīciju, varbūt tāpēc. Es dzīvoju līdzi viņa panākumiem, viņš – maniem. Viņam ir nenovērtējama nozīme, ka esmu guvusi tādus panākumus. Viņš pagarināja manu skatuves dzīvi.
Vai konflikti jums nav bijuši?
Nē, nekad. Tieši otrādi: ja es kaut ko darīju ne tā, viņš izlaboja manas kļūdas. Viņš man radīja Karmenu, radīja Annu Kareņinu. Kas vēl man visu to būtu radījis? Ja cilvēkam būtu pašam savas ambīcijas, vai viņš ko tādu darītu? Viņam tas sevišķi nebija vajadzīgs. Mani baleti Anna Kareņina, Dāma ar sunīti un Kaija viņam nebija obligāti jāraksta. Viņš sapņoja uzrakstīt vēl vienu operu, ne tikai Mirušās dvēseles. Taču es to viņam izjaucu ar saviem baletiem.
Vai jūs vēl vadāt meistarklases un pasniedzat stundas?
Kad aicina, vadu meistarklases. Nesen biju Austrijā un Madridē. Kādreiz man bija meistarklase Somijā, par to pat filmu uzņēma. Es to redzēju Japānā, es pat nezināju, ka tāda filma eksistē. Meistarklases nenotiek regulāri, tikai reižu reizēm.
Vai jums ir vēlme, nepieciešamība sniegt savas zināšanas un meistarību jaunajiem dejotājiem?
Nē, tādu nepieciešamību es nejūtu. Pasauc – parādu, negribat – nevajag. Es daudz ko varu parādīt. Ir daudz noslēpumu, kurus tikai es pati esmu atklājusi. Es visu izstāstu. Iespējams, tagad spāņi uzņems jaunu filmu. Jūnija beigās es Spānijā saņēmu Astūrijas prinča prēmiju par devumu mākslā. Šis apbalvojums tiek piešķirts jau 25 gadus, un pirmo reizi to saņēma baleta mākslinieks.
Vai ir dejotāji, kurus jūs varētu minēt kā savus skolniekus?
Skolnieku nav, ir atdarinātāji.
Kas tie ir?
Visi! Es biju žūrijas priekšsēdētāja Nagojā un redzēju, ka manā stilā dejo visi. Esmu radījusi savu stilu. Tiek atkārtotas manas pozas, viss, ko es esmu rādījusi Gulbju ezerā un citās izrādēs. Kādreiz mani lamāja, teica, ka tā nedrīkst, ka tā vairs nav klasika. Bet tagad tā ir klasika! Vienmēr kāda klasika no kaut kā vai ar kādu noteikti sākas.
Kā jums šķiet, kā tagad veidojas baleta māksla? Kurp tā virzās?
Balets ļoti attīstās. Tagad dejo simt reižu labāk nekā kādreiz. Jaunie tagad dejo tā, kā agrāk neviens nedejoja.
Kā jūs domājat, kur viņi ņēmuši tādu vēlmi, talantu un darbspējas?
Pirmkārt, visi visu redz, visi visu zina. Otrkārt, izplatīts ir video. Video ir vislabākais skolotājs, tajā cilvēks var redzēt pats sevi. Parasti taču cilvēks sevi no malas neredz. Skatās spogulī un tik un tā neredz. Taču kā skatās video, tā uzreiz ievēro: ak dievs, to es ne tā izdarīju, te vajadzēja savādāk. Izlabo kļūdas un nākamajā reizē dejo labāk. Turklāt milzīga ietekme uz baletu ir sportam. Paraugieties, kas tagad notiek sportā! Tagad skrien ātrāk, lec augstāk. Tas pats notiek baletā. Kājas ceļ augstāk, griežas labāk.
Vai tad balets pārvēršas par savdabīgu sporta veidu?
Nē, balets, protams, nav sports. Lai gan tagad tas ir pietuvojies gan slidošanai, gan skriešanai, gan vieglatlētikai, gan vingrošanai. Vingrotāji! Viņus vajag nolikt uz pirkstgaliem, un būs tas pats, kas baletā. Turklāt viņi uzstāsies pat labāk nekā dejotāji – viņi ir stalti, fiziski sagatavoti, viņi visu darīs labāk. Es reizēm skatos uz kādu vingrotāju un domāju: apautu es viņu puantēs, nodarbotos kādu mēnesi, un viņa man visu nodejotu un kļūtu par zvaigzni. Viņām ir satriecoša tehnika. Viņas strādā daudz vairāk nekā baleta mākslinieki. Arī cirka mākslinieki strādā daudz vairāk. Mani pārsteidza tas, ko es tagad redzēju konkursā Japānā. Šie jaunieši dejo simt reižu labāk nekā agrāko paaudžu slavenības. Paskatieties vecas filmas ar agrāko laiku balerīnām – tur pat zirgam jāsmejas, ko viņas dara! To tagad pat skatīties nevar! Kājas kā krampji, soļa nav, lēcienu nav – nekā nav, bet viņas bija diženas un tautas mākslinieces.
Jūs esat atzinīgi novērtējusi Āzijas baletdejotājus. Vai var runāt par lielu austrumu ietekmi baleta mākslā?
To nevar saukt par ietekmi. Viss notiek pa apli. Te ir tāda pati aina kā sportā. Aziāti pašlaik tiešām ir ļoti spēcīgi – ķīnieši, korejieši, japāņi. Viņi satriecoši dejo modernajā stilā. Un šis modernais reizēm ir daudz grūtāks par klasisko. Mani aziāti pārsteidz ar savu izteiksmību.
Vai jūs sekojat notikumiem Lielajā teātrī? Vai jūs tas interesē?
Jā, taču lielu zvaigžņu tur pašlaik nav. Mēs tikko runājāmies ar Lielā teātra baleta trupas māksliniecisko vadītāju Alekseju Ratmanski. Nesen beigušās Lielā teātra baleta trupas viesizrādes Amerikā. Tur, Amerikā, pašlaik dejo tik fantastiski vīrieši, ka mūsējie nav ne tuvu tikuši. Te nu jums ir "planētā pirmie". Nav tā vairs.
Vai jūs interesējaties par mūsdienu baleta iestudējumiem?
Jā, es tos visus noskatos. Vai nu pašā teātrī, vai televīzijā, vai festivālos. Es taču ļoti daudz strādāju žūrijās dažādos festivālos un konkursos. Tikko biju Polijā. Varu teikt – par aktiera meistarību dejotāji nedomā. Ka tikai pagriezties, kāju pacelt vai palēkties. Taču tas vēl nav viss. Vajag klausīties mūziku. Kad baletdejotājs netrāpa taktī – tas ir briesmīgi. To nu es nekādi nepiedodu. Pirmais, ko es daru, kad nodarbojos ar jauniešiem, – piespiežu viņus klausīties mūziku. Notiek arī, ka pie manis pienāk diriģents un saka: "Es nezinu, kā lai spēlēju: viena balerīna prasa, lai ātrāk, otra – lai lēnāk." Tad es atbildu: "Spēlējiet tā, kā autors rakstījis partitūrā." Diriģents netic: "Vai tiešām?" – "Jā!" es atbildu. Viņiem ir jāspēlē tā, kā rakstīts partitūrā, bet ne kā cirka zirgiem, lai mūzika speciāli ar soli saskanētu.
Kurš no mūsdienu horeogrāfiem jums šķiet interesants?
Protams, Bežārs, Forsaits un Kiliāns. Varbūt ir arī pavisam jauni talantīgi horeogrāfi, par kuriem es vēl neko neesmu dzirdējusi.
Cik es zinu, jūsu favorīts ir spānis Hosē Granero. Vai tā ir taisnība?
Granero ir flamenko speciālists. Tas nav balets, tā ir deja. To nedejo uz pirkstgaliem. Bet Forsaits – viņš tiešām ir apbrīnojams. Forsaits šodien strādā interesantāk nekā Balančins, kurš jau ir mazdrusciņ novecojis. Bet ņemiet, piemēram, Burnonvila vecos baletus – tagad viņi liekas kā modernā paraugi, lai gan tā ir aizmirsta klasika. Matss Eks – fantastisks horeogrāfs. Lūk, tas arī ir jaunais. Visīstākais jaunais, viņš nevienu neatdarina.
Kāda ir jūsu attieksme pret klasisko baletu mūsdienīgām interpretācijām? Pret jauno horeogrāfu Alekseja Ratmanska un Radu Poklitaru darbu?
Ratmanskis ir liels aktieris, viņš zina, kāpēc viņš ir uz skatuves. Kā dejotājs viņš mani pārsteidza baletos Žizele, Rozes gars un Apburtā princese. Katrā lomā viņš bija pilnīgi citāds. Pirms vairākiem gadiem es ar viņu dejoju Fauna diendusu. Viņš ir vislabākais fauns no visiem, ar ko esmu dejojusi. Žēl, bet es neesmu redzējusi Poklitaru baletus. Dzirdēju, ka daudzi viņu lamā, bet paši mākslinieki par viņa izrādēm ir sajūsmā, dejo ar baudu, it sevišķi Romeo un Džuljetu. Tas ir jaunais! Visi grib kaut ko jaunu. Man visu dzīvi gribējās kaut ko jaunu. Man Gulbju, lūk, jau līdz šejienei bija (parāda ar roku pie kakla – aut.). Es visādi centos tur kaut ko savu ieviest: vai nu citu pačku uzvilku, citu rotu, uzvedos citādi. Taču nedrīkstēja neko mainīt! Es vaidēt vaidēju par to vien – viens un tas pats, viens un tas pats.
Vai jūs uzskatāt, ka nevajag baidīties no jaunā? Pat ja to uzņems visai pretrunīgi?
Ne no kā nevajag baidīties. Vajag visu darīt, visu izmēģināt – ja nu izdodas. Ir drosmīgi un interesanti risinājumi, ir jāskatās viss un tikai tad jāizdara secinājumi. Taču visai bieži drosmīgi konceptuāli iestudējumi tiek uzņemti naidīgi. Maskavā tagad var visu. Stāvi kaut vai uz galvas. Starp citu, puiši, kas stāv un griežas uz galvas – breika dejotāji, man ļoti patīk. Viņi manā jubilejā dejos. Tā, lūdzu, ir breika deja. Pie mums tikko kā bija Ratmanskis. Es viņam teicu: viss, ko jūs esat paredzējuši manā jubilejas programmā, es visu pieņemu. Lielais teātris man par godu paredzējis četru dienu festivālu. Novembrī uz Lielā teātra Jaunās skatuves tiks izrādīti trīs iestudējumi: Dons Kihots, Karmena un Gulbju ezers. Tajos piedalīsies dažādi baleta mākslinieki no dažādām valstīm. Piemēram, Donā Kihotā dejos Hoakins Kortess. 20. novembrī Kremļa pilī notiks lielais galā koncerts.
Vai balets jums vēl var sagādāt pārsteigumus? Kam jūs vispirms pievēršat uzmanību?
Man patīk viss svaigais. Vispirms ievēroju oriģinalitāti. Protams, talantu, tas ir redzams dažādās izpausmēs. Svarīga ir personīgā interpretācija. Lai gan – kad dejotāji atdarina mani, reizēm izdodas ļoti labi. Es arī to apsveicu – turpiniet!
Nesen iznāca grezns albums Ave Maija. Galā koncertā Rīgā tika parādīta filma par jums. Kad jūs skatāties šo fotoalbumu un filmu, kā jums liekas, vai tā ir taisnība par jūsu dzīvi? Vai tā arī viss bija, varbūt reālajā dzīvē viss bija daudz spilgtāk, interesantāk, intensīvāk?
Tas viss ir ļoti līdzīgs patiesībai. Es taču palieku es pati. Sliktāka, labāka. Kas ir, tas ir. Albumā ir mani komentāri, tas cilvēkiem varētu būt interesanti. Vienkārši skatīties fotogrāfijas ar tāda tipa parakstiem, ka tas ir tas un šis – tas nav tik interesanti. Es savos komentāros pie attēliem cenšos atbildēt uz jautājumiem – kāpēc? Es darīju tā, lai būtu interesanti.
Rīgā jūs parādījāt Morisa Bežāra Ave Maija, kura pirmizrāde bija 2000. gadā. Vai jūs vēl turpināsiet uzstāties?
Ja kaut ko plāno tālu uz priekšu, tas neizdodas. Es to nedaru un uzskatu par labāku runāt tikai par to, kas notiks nākamajās dienās.
Jūs nesen teicāt, ka Maskavā jūs neaicina uzstāties, lai gan ārzemēs pēdējos gados esat izdarījusi daudz ko jaunu. Gandrīz pirms četriem gadiem jūs Japānā dejojāt teātra izrādē Kimono spārni.
Jā, un pagājušajā gadā es Japānā iestudēju mūziklu Aīda. Pašlaik manos plānos nekā nav. Tikai tad, kad man kaut ko piedāvās, es to iekļaušu savos plānos.
Daudzi baleta kritiķi uzskata, ka ar gadiem jūs kļūstat aizvien interesantāka, ka 50 gadu vecumā jūs uzstājāties labāk nekā kad jums bija 30. Kas ir šā fenomena noslēpums?
Jā, tā tas bija. Meistarība aug. Es nežēlojos, taču man jāsaka, ka man nav bijusi eleganta skola. Mūs Jeļizaveta Pavlovna Gerdta mācīja tā: nepārtraukti tju-tju-tju-pju-pju-pju (tas nozīmē, ka pret saviem audzēkņiem viņa izturējās pārlieku maigi un delikāti – aut.). Viņa nekad neteica, ko vajag darīt. Kaut gan baletā pats galvenais ir izskaidrot būtību. Un vēl pamācīt un parādīt, kā vajag darīt. Tas ir pedagoga pienākums, tas ir tas, ko darīja Vaganova. Visi viņas audzēkņi bija neapdāvināti, bet visi labi dejoja. Tāpēc ka bija tā mācīti. Tad ar gadiem, no izrādes uz izrādi auga viņu meistarība. Es arī tikai ar savu prātu pie visa nonācu, tāpēc atsevišķus gabalus vēlāk dejoju labāk. Varbūt nebija tādu lēcienu kā jaunībā. Ziniet, saka, ka pieaug pieredze, bet pazūd lēciens.
Vai jūs vēl aizvien rakstāt dienasgrāmatu?
Nē, bet man ir žēl, ka es to pārtraucu darīt. Līdzko sāku rakstīt grāmatu, tā pametu, tas bija pirms 11 gadiem. Taču kādas piezīmes uz atsevišķām lapiņām es izdaru. Viss slinkuma dēļ.
Jūsu dienasgrāmatās ir daudz informācijas un faktu. Kādā intervijā stāstījāt, kā uz jūsu izrādi neilgi pirms nāves atnācis Staļins, un neviens nav zinājis, ka viņš bijis teātrī.
Jā, arī es pati to uzzināju pavisam nesen no Roja un Žoresa Medvedevu grāmatas Staļina dzīves pēdējās dienas, grāmatā izmantoti arhīva materiāli. Tajā teikts, ka neilgi pirms nāves, 1953. gada 27. februārī, viņš Lielajā teātrī noskatījies Gulbju ezeru ar manu piedalīšanos. Es no sākuma tam neticēju, tāpēc ka parasti, ja viņš atnāca uz teātri, visas aizkulises bija apsargu pilnas. Es atvēru savu dienasgrāmatu, kuru, paldies dievam, nebiju izmetusi, un tajā ar manu roku bija rakstīts: "Vakar dejoju Gulbju ezerā, 27. februāris." Māte man teica, ka tas bijis viens no pieciem maniem labākajiem Gulbjiem, bet līdz tam laikam es jau biju nodejojusi 55. Tātad tā ir taisnība, ka viņš tur bija. Tātad viņš teātrī bija inkognito, ja tas ir rakstīts KGB dokumentos. Pēc dažām dienām Staļins nomira. Neizturēja.
***
Maija Pļisecka
– Dzimusi 1925. gada 20. novembrī Maskavā. 1943. gadā beigusi Maskavas horeogrāfijas skolu un tika uzņemta Lielā teātra trupā.
– 1944. gadā izpildīja pirmo galveno partiju – Mašu Čaikovska Riekstkodī.
– 1958. gadā apprecējās ar komponistu Rodionu Ščedrinu.
– 1959. gadā piešķirts PSRS Tautas mākslinieces tituls; kopā ar Lielo teātri devās pirmajā ārzemju turnejā uz ASV un Kanādu.
– Pazīstamākās lomas: Odeta – Odīlija (Čaikovska Gulbju ezers); Vara kalna saimniece (Prokofjeva Akmens zieds); Raimonda (Glazunova Raimonda); Kitrija (Minkusa Dons Kihots); Laurensija (Kreina Laurensija); Džuljeta (Prokofjeva Romeo un Džuljeta); Aurora (Čaikovska Apburtā princese); Frīgija (Hačaturjana Spartaks); Karmena (Bizē – Ščedrina Karmensvīta); Anna Kareņina (Ščedrina Anna Kareņina) u.c.
– Horeogrāfe vairākiem baleta iestudējumiem ar Ščedrina mūziku: Anna Kareņina, Kaija, Dāma ar sunīti.
– 1984. gadā vadīja baleta trupu Romas operā.
– 1987.–1989. gadā Spānijas nacionālā baleta Teatro Lirico Nacional de la Zarzuela Madridē mākslinieciskā vadītāja.
– 1989. gadā pēdējā primabalerīnas uzstāšanās Lielajā teātrī.
– Miniatūru Mirstošais gulbis ar Sen-Sansa mūziku 50 karjeras gados izpildījusi vairāk nekā 20 000 reižu.
– Sadarbojusies ar horeogrāfiem Morisu Bežāru, Rolānu Petī, Džeromu Robinsu u.c.
– Kopš 1990. gada uzstājusies ar koncertprogrammām un vadījusi meistarklases.