Pirmoreiz mūžā esmu realitātē piedzīvojis Imanta Ziedoņa vārdus, ka laime ir visu lietu kārtība. Esmu redzējis, kā atnāk pavasaris, vasara, rudens un skaista ziema. Atšķirībā no tiem, kuri to redz ikdienā, man tā ir ekskluzīva iespēja – intervijā KDi saka diriģents, Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis. Laikā, kad mūzikas dzīve ir apstādināta, viņš paspējis Rīgā kopā ar aktrisi Rēziju Kalniņu īstenot senu sapni par drāmas un mūzikas telpu OratoriO un nodiriģēt virkni lielisku, iepriekš neplānotu koncertu, par kuriem diriģents izvirzīts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada mūziķis. Savukārt par veikumu Antonīna Dvoržāka operas Nāra jauniestudējumā Maskavas Lielajā teātrī latviešu mūziķis pērn apbalvots ar Krievijas prestižāko teātra balvu Zelta maska.
Kādā noskaņā pašlaik esi un kurp virzies?
Sākotnējais satricinājums jau ir nedaudz norimies ne tikai mūzikas, bet arī cilvēku dzīvē. Cilvēki ir pieņēmuši pasaules tempu, ka pavasarim seko vasara, pēc tam rudens un ziema. Tūlīt nonāksim pavasarī, un ar visiem aizliegumiem gads jau būs apkārt.
Jā, pašā sākumā, pagājušā gada martā, aprīlī un pat maijā, viss vēl tika ārkārtīgi plānots un pārplānots. No šodienas skatpunkta tā vēl bija vecās dzīves inerce. Dzīves temps un ritms, kas bija izveidojies pirms pandēmijas laika lielās apstāšanās, bija ārkārtīgi traks. Tas vēl būtu maigi teikts, bet, būdami tajā ritenī iekšā, mēs to neredzējām, nejutām. Esmu izjutis pārslodzi, taču pāris dienu atpūtos un varēju turpināt.
Sākumā Berlīnes Komiskajā operā rūpīgi pārplānojām visu pagājušā gada rudeni. Šos plānus izdevās īstenot līdz 1. novembrim. 2. novembrī visas kultūras iestādes Vācijā tika aizvērtas ciet. Tagad pievēršamies globālākiem jautājumiem, kas izriet no tā, kā esam dzīvojuši pirms kovidlaika. Cilvēki cenšas iegriezt sevi un pasauli uz ekoloģiskāku vidi. Ne tikai dabas resursu saudzēšanas ziņā. Arī kultūras pasaule cenšas sevi iegriezt uz ekonomiskāku darbības veidu. Vairāk nekā divdesmit jauniestudējumu vai citu jaunu, lielu mākslas notikumu vienā sezonā tiešām bija par traku.
Taču tā bija norma – kultūra kā ražošana.
Tā bija visur. Maskavā tikos ar Krievijas Lielā teātra direktora vietnieci muzikoloģi Irinu Černomurovu, un arī viņa atzina, ka līdz šim notikusi teātru sacensība, lai izdzīvotu. Tas noved pie tā, ka pazaudējam kvalitāti un kultūras vērtību. Viņa nemitīgi saņēmusi ielūgumus uz visādām pirmizrādēm, bet, lai uz tām ierastos, būtu nemitīgi jāatrodas ceļā un viesnīcās…
Tā patiešām bija ražošana, gandrīz kā fast food. Esam nonivelējuši svētku sajūtu, kultūras notikuma vērtību. Tepat Latvijā un Rīgā ir bijušas nedēļas un mēneši, kad nevar paspēt redzēt un dzirdēt visu, ko gribētu. Satiec bariņu draugu, un viens saka: es biju uz fantastisku koncertu vai izrādi. Otrs saka – es biju tur un tur, trešais vēl kaut kur citur. Viņi bijuši dažādos pasākumos, bet nav īsti par ko runāt. Neveidojas diskusija par kādu pasākumu, ko piedzīvojuši visi. Tādējādi ir atņemta iespēja diskutēt par kultūru.
Vainīgs ir pārmērīgi lielais piedāvājums, plašā izvēle?
Domāju, ka jā. Ieeju veikalā nopirkt doktordesu, bet tur ir piecpadsmit dažādu doktordesu. Jautāju pārdevējai, kura ir garšīgāka. Viņa saka: es nezinu! Izvēle ir laba lieta, bet ir sajūta, ka benzīns jau līst pāri bākas malām. Tas ir koks ar diviem galiem. Teātriem un koncertzālēm milzīgais produkcijas apjoms ir nepieciešams tādēļ, lai eksistētu, jo nozīmīga budžeta daļa ir jānopelna pašiem.
Vai ir jāizdabā masu pieprasījumam?
Diemžēl tā ir. Nav pat runa par žanru. Arī lubene un komēdija var būt ļoti laba. Būtiski ir, vai tā atstāj kādu nospiedumu uz lasītāju, klausītāju, skatītāju.
Sveikta 98. dzimšanas dienā Ņujorkā, leģendārā dejotāja Vija Vētra izteicās, ka koronavīruss pasaulē plosās, lai cilvēki saprastu, ka darījuši pāri Zemei.
Esam pārvērtušies par patērētājiem un neko nedodam atpakaļ zemei un dabai. Manuprāt, kultūras uzdevums ir censties mainīt skatpunktu kaut vai uz mūsu Zemi. Kādā Berlīnes radio intervijā par to runāja mans tiešais darba devējs režisors un Berlīnes Komiskās operas intendants Berijs Koskis. Viņam vaicāja: kā operteātri izdzīvos, ja viss būs slēgts? Viņš atbildēja: par to ir jāraizējas, bet ir jādomā daudz lielākā amplitūdā – kā mēs vispār turpmāk dzīvosim.
Koncertzāles, teātri, izpildītājmākslinieki – mēs diemžēl atrodamies barības ķēdes pašā apakšā. Pirms dažām dienām Latvijas sabiedrisko mediju ziņās klausoties, kā veselības ministrs runā par luksofora gaismām, uzzināju, ka komandantstunda ir atcelta, jo nav bijusi efektīva. Man šajā kontekstā ir citas pārdomas. Pēc tam kad tika aiztaisīti visi teātri, koncertzāles un muzeji, saslimstības rādītāji tikai pieauga. Tātad mēs nebijām tie vaininieki, kāpēc izplatās vīruss. Cilvēki, kuri apmeklē izrādes un koncertus, ir inteliģenti un disciplinēti. Viņi strikti ievēroja visus epidemioloģiskos noteikumus, un koncertu organizatori līda vai no ādas ārā: veidoja anketas, skatītāji tās aizpildīja. Pat bija anekdote, ka no vīrusa visdrošākās vietas Latvijā ir koncertzāles un teātri, jo tur visi noteikumi tiek ievēroti.
Vai krīzes risinājumi Vācijā ir loģiskāki, jēdzīgāki un kultūrai saudzējošāki?
Salīdzināšana ir slidena lieta. Tad jāskatās uz vispārējām normām, kuras eksistēja pirms kovidēras. Berlīnē un Rietumu pasaulē mākslinieks bija vērtē un tika arī adekvāti novērtēts viņa ieguldītais darbs. Protams, arī konkurence tirgū ir pavisam cita. Deviņi milzīgie kolektīvi Berlīnē – trīs operteātri, teātri, orķestri – savā starpā konkurē, taču pilsēta cenšas šo konkurenci izlīdzināt, lai nebūtu tā, ka viens dzer saldo krējumu, bet otram atliek tikai sūkalas. Brīdī, kad pienāca lielā, ilgā pauze, bija skaidrs, ka mākslinieki ir neaizsargāti, bet tā nav viņu vaina, kāpēc viņi sēž bez darba. Viņi ir tādā pašā vērtē kā tad, kad varēja strādāt. Atšķirībā no Latvijas atbalsta mehānismi ir ar plusa zīmi. Vēl jo vairāk, ja runājam par brīvmāksliniekiem. Tā ir iekšējā sakārtotība gan cilvēkos, gan valstī.
Paldies Dievam, ka štata darbs man ir Vācijā. Taču zinu arī milzīgo atšķirību, cik pašnodarbināts mūziķis saņem Vācijā un cik – Latvijā. 12. martā, kad Berlīnes Komisko operu aiztaisīja ciet, mums jau bija sagatavota izrāde – liela, krāšņa, ar daudziem dejotājiem. Mums nav savas dejotāju trupas, viņi visi ir brīvmākslinieki. Pirmizrāde nenotika, jo teātrus slēdza. Uztraucāmies, kas notiks ar dejotājiem, kuri bija ieguldījuši divarpus mēnešu darbu, bet viņiem maksā tikai par rezultātu. Berlīne atrada iespēju – viņiem vēl joprojām maksā kompensāciju. Pieļauju, ka Latvijā šie mākslinieki izkristu cauri pabalstu saņēmēju sietam.
Ja par to domājam, rodas daudz jautājumu. Daudz izskanējis gan Reira kunga, gan Kariņa kunga teiktais. Pašā kovidviļņa sākumā premjers teica: mums ir tik daudz naudas, kā vēl nav bijis nekad. Bet, ja arī šīs naudas nebūtu, mēs dzīvojam valstī, kurai pieder vairākas valsts kapitālsabiedrības, kā Latvijas gāze, Latvenergo un tā tālāk. Kāpēc šie lielie uzņēmumi nenāk saviem dotētājiem – visai tautai – pretī, palīdzot cilvēkiem graudā? Tajā visā ir arī mana un tava daļiņa. Ja visiem ir jāsakož zobi – sakožam, bet darām to visi kopā!
Sabiedrība jau ir nogurusi, jūtami pieaug dusmas un asa kritika valdības virzienā.
Visvieglāk ir kritizēt, un ir daudz cilvēku, kuri to vien dara kā kritizē valdību un amatpersonas. Taču īsti nekad nav bijis piedāvājuma, ko likt pretī. Piekrītu savam draugam un kolēģim Jānim Aišpuram – pietrūkst līdera. Vēl esmu ievērojis, ka reaģēšana notiek ātri, bet diemžēl tikai verbāli. Mediķiem būs algas pielikums un kultūras iestādēm – atbalsta mehānismi. Ja šādas runas skan pavasarī, bet man vasaras beigās ziņu virsrakstos jālasa, ka Mūzikas nams Daile tā arī vēl neko nav saņēmis un slimnīcām vēl nav iedots solītais papildfinansējums, tātad nav reālas rīcības.
Tas nekur neaizved. Mūzika neplūst – jau trešo vai ceturto reizi atkārtojam to pašu ārijas ievadu, kamēr solists ir iesprūdis ģērbtuvē... Jā, mums visiem, arī valdībai, šī ir pirmā reize, bet ir nepieciešama reakcija – šis paņēmiens nedarbojas? Ejam citā virzienā! Mainām, meklējam kaut ko citu. Šis arī nav brīdis, kad demonstrēt augstprātību. Tajā pašā novembra vakarā, kad Reira kungs paziņoja, ka mazo algu saņēmējiem nepieciešama sociālā korekcija, LTV raidījumā Šodienas jautājums tika parādīts, ka kultūras pasākumos inficējies tikai viens procents cilvēku. Tas bija SPKC, nevis kāda kaktu kantora pētījums, tomēr jau nākamajā dienā kultūras iestādes slēdza.
Finanšu ministra izteikumi par sociālo korekciju ļoti iedragāja manu uzticību, jo arī es esmu pašnodarbinātais. Tādos gadījumos vai nu pasmejos, vai esmu gatavs sist logus. Protams, pārnestā nozīmē. Tajā vakarā man negribējās nekā reaģēt – vienkārši jutos pazemots. Šī amatpersona pārstāv manu valsti! Tu brauc, sities, dari, nesot pasaulē Latvijas vārdu, un ne jau es viens, un ne tikai mūsu mūzikas, kultūras zvaigznes. Beigās mums pasaka – nepieciešama sociālā korekcija.
Tomēr atzinība neizpaliek. Šogad esi nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada mākslinieks, pērn atkal saņēmi Krievijas teātra balvu Zelta maska.
Vēl septembra beigās, pēdējā brīdī pirms Covid-19 jaunā uzliesmojuma, paspēju aizbraukt uz Maskavu un nodiriģēt trīs Antonīna Dvoržāka Nāras izrādes Lielajā teātrī. Gudrie dīvāna eksperti varbūt atkal rakstīs, ka esmu Krievijas spiegs, bet tas bija foršs brauciens uz kaimiņzemi, iespēja atkal satikties ar brīnišķīgiem mūziķiem un Lielā teātra kolektīvu. Ar šiem māksliniekiem ir ļoti viegli strādāt. Apbrīnoju Lielā teātra direktora Vladimira Urina gaišo prātu un stāju. Man tā bija oāze pēc lielā pārtraukuma, lai gan pandēmijas laikā diezgan daudz diriģēju Latvijā un ar Kremerata Baltica sniedzām koncertu Igaunijā. Mums ar Rēziju Kalniņu šis bija rosīgs laiks, jo savā ziņā tieši pandēmija mums palīdzēja uzbūvēt mūsu sapņu pili – mūzikas un drāmas telpu OratoriO Rīgā. Pa vidu visam pavasarī un vasarā bija arī tomātu dobes mūsu dārzā. Apstāšanās man bija iekšējās sakopšanās, tehniskās apkopes iespēja.
Kāds bija mērķis, veidojot OratoriO?
Tas bija sapnis. Mēs to sākām sapņot vēl tad, kad strādājām Novosibirskas Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Ik pa laikam pie šī sapņa atgriezāmies domās un vārdos. Sākoties pandēmijai, sākām to īstenot darbos. Nebija mērķa izveidot kaut ko ekskluzīvu. Gribējām, lai mums būtu sava sapņu pils, kurā varam darboties, dalīties ar sajūtām, idejām un iecerēm. Gribējām tādu telpu, kurā mēs nebūtu neaizsniedzami.
Lai starp mākslinieku un skatītāju nebūtu robežas?
Mums tās ir kā otrās mājas, un mēs gribam radīt mājas sajūtu ikvienam, kurš šeit ienāk.
Vai šeit varētu iemājot arī neliels orķestris?
Tāda atvēziena šai telpai nav. Protams, idejas bija un ir – par kamermūzikas koncertiem un par mazliet citādiem kamermūzikas koncertiem. Domāju, ka Gustava Mālera Ceturtās simfonijas pārlikumu kameransamblim tur mierīgi varētu spēlēt.
Ja nebūtu pandēmijas un tu atrastos Vācijā, jūs OratoriO neizveidotu?
Tas nekādā gadījumā nebūtu noticis. Rēzija to darītu, taču paietu daudz ilgāks laiks.
Gan rudenī, gan šī gada sākumā tomēr pabiji Berlīnē. Kas tur notika?
Vienīgais, kas bija ieplānots Berlīnes Komiskajā operā un arī notika manā vadībā, bija Mocarta opera Burvju flauta adaptētā, savulaik Birmingemas teātrim veidotā versijā, kur orķestra vietā ir vienpadsmit mūziķu kameransamblis. Šī versija ir diezgan špāsīga, bet šādos apstākļos der. Solisti dziedāja no otrā balkona, kamerorķestris spēlēja zālē, uz skatuves atradās tikai dejotāji mīmi. Tas mazliet atgādināja mēmo kino, kad zālē skan mūzika un uz skatuves ir tikai bilde. Bija arī skatītāji. Protams, distancēti.
Izveidojām arī triju Igora Stravinska kamermūzikas koncertu sēriju Igors, katrs veltīts konkrētam komponista daiļrades periodam – krievu perioda daiļradei, Parīzes un Šveices laikam un Amerikas periodam. Pirmais koncerts izdevās ļoti labi, bet otro un trešo nācās atcelt. Šis laika posms man bija apgriezts ar kājām gaisā: parasti ieskrēju mājās, Rīgā, uz dažām dienām, bet šoreiz – uz dažām dienām Berlīnē. Šā gada darbu plāns ir ļoti mainījies. Strādājam tā, kā tagad dara operteātri visur pasaulē: sagatavojam izrādi līdz ģenerālmēģinājumam ar klavierēm un tad apstādinām, pirmizrādi pārceļot uz nākamo sezonu.
Vai tas nozīmē, ka līdz vasarai Berlīnes Komiskā opera neko jaunu skatītājiem nepiedāvās?
Cerība ir maijā piedāvāt Johana Štrausa opereti Čigānu barons. Izrāde ir gatava, jāpieliek tikai orķestris. Pirmizrādei vajadzēja notikt februārī, un nu tā ir pārcelta uz maiju. Man pašam šajā sezonā jānodiriģē dažas Burvju flautas izrādes. Aprīļa sākumā braukšu uz Berlīni, jo sāksim Džordžes Enesku operas Edips iestudējuma mēģinājumus. Pirmizrāde būs 29. augustā.
Nākamā sezona Berlīnē izskatās ļoti bagāta un radoša. Paredzēts arī Jaromīra Veinbergera Dūdinieks Švanda, kuru nepabeidzām pagājušā gada martā, un vēl divi jaunuzvedumi. Tā kā Berlīnes Komiskajā operā ir gaidāma pēdējā sezona kopā ar Beriju Koski, tā būs viņa izrāžu sezona. Arī Kurta Veila Mahagonijas pilsētas spožums un posts ies caur manām rokām. Repertuārā atgriezīsies Berija Koska iestudētais Dmitrija Šostakoviča Deguns un Pētera Čaikovska Jevgeņijs Oņegins. Sezona beigsies ar Klaudio Monteverdi Orfeju, ar ko Berijs Koskis sāka darbu Komiskajā operā.
Ieminējies, ka kovidkrīze tev dāvājusi laiku ķerties pie liela, nozīmīga darba Latvijā. Vai tā ir jauna opera? Simfonisks lieldarbs?
Pie šī projekta joprojām strādāju. Viss, ko pašlaik par to varu pateikt: tā ir mana – pilsoņa un Latvijas kultūras pasaules sastāvdaļas – sajūta. Par šo projektu sākām domāt pirms diviem gadiem, tas turpinās, un, ja Dievs dos, gada beigās īstenosies realitātē un tiks novests līdz galam. Šis ir ļoti liels projekts. Tajā ir iesaistīti vairāki kolektīvi un vairāki solisti.
Izskatās pēc Dziesmu svētku vokāli simfoniskā lielkoncerta vēriena.
Nu, gandrīz… Tuvu tam.
Vai laikā, kad amatierkolektīvi nedrīkst pulcēties un pērn nenotika Skolēnu dziesmu svētki, ir jāsatraucas par Dziesmu svētku kustības turpināšanos?
Vajag, cik vien iespējams, turēties visiem šķēršļiem pretī, lai, nedod Dievs, vēl tas mums netiktu atņemts un neiznīktu. Dziesmu svētki ir tas, par ko mūs apbrīno pasaulē un kāpēc esam tādi, kādi esam. Visi jau gatavojas Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, kam 2023. gadā būs 150. jubileja, un es varu tikai piekrist saviem kolēģiem un Skolēnu dziesmu svētku rīkotājiem – tā ir paaudze, par kuru mums ir jādomā. Ja viņiem atņems svētkus, viņi nezinās, kas ir Dziesmu svētki, un nekādi nespēs šo mutvārdu kultūras mantojumu nodot tālāk.
Tas ir brīnišķīgi, ka gan sabiedriskie mediji, gan laikraksti un žurnāli stāsta par mediķiem, kuriem diena tagad sajaukusies ar nakti, un par cilvēkiem, kuri izslimojuši vīrusu, taču mani līdz sirds dziļumiem uzrunāja ļoti emocionālais, izmisušais hoerogrāfes Annikas Andersones vēstījums feisbukā. Viņa jau vairāk nekā divdesmit gadu vada deju studiju Jelgavā un ir šogad gaidāmo Skolēnu dziesmu un deju svētku mūsdienu deju lieluzveduma Augstāk par zemi mākslinieciskā vadītāja, un izmisīgi lūdz: ļaujiet mums strādāt! Kad beidzas Zoom mēģinājumi, viņa aizver datoru un raud, jo ir piekususi bērnus nepārtraukti no attāluma uzmundrināt. Televīzijā parāda skolotāju, kura stāsta, kā izslimojusi kovidu. Brīnišķīgi. Taču netiek parādīts, kā skolotāji, attālināti strādājot ar bērniem, jūdzas nost. Ir sajūta, ka uzmanības centrā ir tikai vīruss, kamēr patiesībā daudzi cieš nevis tāpēc, ka ir saslimuši, bet darba ikdienā.
Noskatoties horeogrāfes video, jutos šokēts, jo es pats tik tālu neaizdomātos, ko skolotājam nozīmē katru dienu uzmundrināt audzēkņus. Iedot enerģiju caur datora ekrānu ir neiespējamā misija! Te nav runa par kompensācijām un pabalstiem. Tas bija izmisuma kliedziens.
Arvien biežāk atskan aicinājumi pārkvalificēties…
Tas mani aizskāra jau vasarā, kad vairāki mūziķi sāka pelnīt iztiku citos darbos. Kovidkrīzē atbalstot lauksaimniekus un pārtikas ražotājus, jau pagājušā gada aprīlī valdība piešķīra 45,5 miljonus eiro. Jā, zemniekiem katru gadu jāsastopas ar kādu problēmu, kas ietekmē visu nozari: plūdi, sausums, sals, kaitēkļi, cūku gripa, putnu gripa… Bet viņiem neviens nesaka: ja jums ar lauksaimniecību neiet, ir jāpārkvalificējas.
1991. gada barikāžu atcerē piefiksēju – neticami, jau trīsdesmit gadu paskrējuši. Pirmo reizi valdībā mums ir ministrs, kurš dzimis neatkarīgajā Latvijā. Bet kur ir mūsu valsts? Tad iedomājos: bija arī 1918. gads, kad tika dibināta Latvijas valsts. Kas notika pirmajās desmitgadēs tūlīt pēc tam? Latvija bija kļuvusi par lielāko sviesta eksportētāju, pārticības ziņā ieņēma vienu no pirmajām vietā Eiropā. Bet ko mēs esam izdarījuši trīsdesmit gados? Kas nav kārtībā? Kāpēc mūsu senči spēja pārdesmit gados sasniegt valsts labklājību, un kāpēc tas nenotiek šodien, kad mums ir daudz vairāk iespēju un instrumentu? Šodien braucu pa netīrītajām Rīgas ielām… pilnīgs ārprāts!
Ko mēs varam secināt?
Par Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem man ir stāstījusi vecāmamma un vecaistēvs. Diemžēl šī paaudze tagad aiziet, un drīz vairs nebūs kam pajautāt, kā īsti bija. Tad rodas ekonomikas eksperti, kuri noniecina to laiku sasniegumus un saka – vienkārši bijusi labvēlīga situācija. Es uzticos saviem vecvecākiem.
Kādas ir tavas pārdomas par turpmāko?
Tas, ko daudzi pa šo laiku ir ieguvuši, ir dienas ritums. Iespēja redzēt, kā diena nomaina nakti, kā mainās gadalaiki. Neslēpšu – pirmos trīs mēnešus izbaudīju, ka esmu apstādināts un man ir iedots laiks atvilkt elpu. Es neatslābu uzreiz, vēl pusotru mēnesi turpinājās iepriekšējās, saspringtās ēras inerce. Metos saimnieciskajos darbos, un Rēzija katru dienu man teica: "Ainār, nomierinies! Tev nav viss jāizdara, tu taču rīt nebrauc uz Berlīni." Taču mani vēl dzina ierastais temps: jāizdara šis un vēl tas, jānokrāso tas un jāsakārto šis. Pagāja ilgāks laiks, kamēr nomierinājos. Jūlija beigās Dzintaru koncertzālē diriģēju koncertu Dzimuši Latvijā. Pēc tam bija pūtēju orķestra Rīga koncerts, neplānoti ielēcu Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncertā – diriģēju Brāmsa Vācu rekviēmu, pēc tam arī divus pārceltos Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertus. Pēc pārdomu perioda bija forši atkal kāpt uz skatuves, taču manī sāka atgriezties sacīkšu zirga sajūta, nervozitāte. Sāka atgriezties trauksme, ka zaudēju savu dienas ritumu.
Kā īstens latvietis sapratu, ka jāaizbrauc uz pirti, kur mani kārtīgi izper, lai es attīrītu prātu un saprastu, vai gribu atgriezties zirga lēcienā, auļošanā. Nē, negribu atgriezties zirga auļošanā. Esmu sev diezgan traks tiesnesis un skaidri zinu, ka visi iepriekš uzskaitītie koncerti Latvijā varēja notikt tikai tāpēc, ka man bija šī lielā miera sajūta. Sajūta, ka nekur nav jāsteidzas, ka varu mierīgi izdarīt savu darbu un rīt nebūs jāsēžas lidmašīnā un jālido prom.
Spējot sekot Dieva noliktajam ritumam, mēs iegūstam kvalitāti un darbs ir produktīvāks. Diemžēl mums ir jāskrien pakaļ izdzīvošanai, karjerai, slavai. Iegūstam baigo kvantitāti un esam pieprasītākie, noslogotākie diriģenti, dziedātāji un tā tālāk, bet tā zaudējam dziļumu un kvalitāti. Man pašam bija brīnums, kādā kvalitātē solists, orķestris un koris spēj radīt, kad ir iedots laiks, iedots miers.
Vai tici, ka Rīgā tomēr uzbūvēs koncertzāli?
Koncertzāles sakarā atkal atgriežamies pie populisma. Kad kultūras ministrs paziņoja, ka to varētu celt Elizabetes ielā 2, arhitekti uzreiz skaļi sauca: nē! Tikai "pret", un nekas netiek piedāvāts vietā. Priekšlikumu nav. Bet, ja ir, tas ir saistīts ar kādām politiskajām vai biznesa interesēm. Vai man kāds varētu izskaidrot, kāpēc tā notiek? Noņemu kultūras ministra Naura Puntuļa priekšā cepuri par to, ka viņš jau pirms gada Lielās mūzikas balvas ceremonijā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves apsolīja, ka nauda koncertzālei tiks atrasta. Tas arī piepildījās. Valsts prezidents, kurš arī kāpa uz šīs pašas skatuves, solīja, ka gada laikā Rīgas koncertzālei pat tiks ielikts stūrakmens… Diemžēl tas gan nav noticis. Jā, neviens nezināja, ka būs Covid-19, bet neesmu arī dzirdējis, ka Valsts prezidents palīdzētu, lai stūrakmeni varētu ielikt.
Varbūt nav jēgas steigties, ja nezinām, kad varēsim atgriezties normālā dzīvē?
Tieši tāpēc ir jēga! Tikko runāju ar LNSO direktori Indru Lūkinu. Viņa grib vienoties par koncertu, bet jārēķinās, ka nākamā gada janvārī sāksies Lielās ģildes remonts un LNSO paliks bez savām telpām. Mazie sastāvi varbūt varētu spēlēt Stradiņa universitātes aulā, bet lielajam orķestrim galvaspilsētā nav kur izpausties. Varbūt vienīgi baznīcā. Ko mēs baznīcā varam spēlēt?! Mīļie draugi, ir pagājis gads, un kovida laikā bija iespēja sākt savest Lielo ģildi kārtībā. Kāpēc tas netiek darīts? Kāpēc neizmantojam šo laiku un gaidām 2022. gada janvāri? Kamēr telpas stāv tukšas – remontējam, krāsojam, špaktelējam! Te atkal atgriežamies pie reakcijas. Pie ātras reakcijas. Zināms, daudz kavē birokrātija. Bet cik ātrā laikā pasaulē ir pārvarēta birokrātija vakcīnu jautājumā! Tātad var. Vienkārši jādara.
Vai tā, kā bija, nekad vairs nebūs?
Esmu sajutis kvalitāti, kuru var radīt, ja esi saskaņā ar dzīves ritmu un nav jāskrien. Arī lielajai mūzikas apritei jākļūst ekonomiskai. Nekad nebūs tā, ka Filadelfijas vai Amsterdamas orķestris milzu sastāvā dosies viesturnejā uz Ķīnu vai citu pasaules malu. Tas ir vienkārši neekonomiski. Cerams, aģentūras vairs tā vairs neizžmiegs jaunos māksliniekus, dzenājot viņus pa visu pasauli. Esmu pārliecināts, ka kvantitāti nomainīs kvalitāte. Uzskatu, ka digitalizēšanās un attālinātie koncerti ir laba iespēja, taču kovidkrīzes laika daudzās bezmaksas tiešraides sakropļoja tirgu. Saprotu, ka cilvēki ir jāuzmundrina, taču viss ir jāsabalansē, jo tā ir mūsu vērtība un ar to mēs pelnām savu maizīti.
Mēs ar Rēziju janvārī aizbraucām uz valsti ar pilnīgi citu kultūru, un man bija ļoti interesanti iepazīties ar pilnīgi citādu, mierpilnu dienaskārtību. Pavērojis cilvēkus, sapratu – viņiem galvā ir kārtība. Nevis disciplīna, bet kārtība. Tāpēc viss plūst, notiek, neviens nevienu neaizskar. Tur pirmo reizi mūžā reāli piedzīvoju un sajutu Imanta Ziedoņa teicienu: laime ir lietu kārtība.
Tātad tev ir optimistiska pārliecība par tuvāko un tālāko nākotni?
Mans optimisms ir krietni noplacis, bet cenšos to nezaudēt. Ir jāmeklē vietas un lietas, kas to rada. Saglabāt optimismu man ļoti palīdzēja OratoriO veidošana, iekārtošana, plānošana, ideju ģenerēšana. Man tā ir milzīga dāvana – būt mājās gandrīz gadu. Esmu redzējis, kā atnāk pavasaris, vasara, rudens un skaista ziema. Atšķirībā no tiem, kuri to redz ikdienā, man tā ir ekskluzīva iespēja.
Draugi man ir teikuši: Ainār, laimīgais, tu braukā pa ārzemēm, daudz ko redzi. Bet viss, ko es redzu, parasti ir viesnīcas numuriņš un koncertzāle. Tagad pirmoreiz dzīvē izaudzēju tomātus. Izdevās labi, tomātu bija ļoti daudz, un raža beidzās tikai oktobra sākumā. Gan tomāti, gan OratoriO man bija iespēja darīt kaut ko citu, kas novērš domas no ikdienas rutīnas. Es taču vispār nezināju, kā jāreģistrē uzņēmums, kāda ir grāmatvedība, likumi, kā jāslēdz līgumi. Ar citu cilvēku palīdzību gāju nezināmajā.
Marta sākumā, iespējams, aizbraukšu satikties ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri. Tuvākajos plānos ir marta beigās atkal nokļūt Lielajā teātrī diriģēt Nāras izrādes. Aprīļa sākumā braukšu uz Berlīni mēģināt nākamo izrādi. Kultūra būs, mūzika būs, bet viss būs krietni citādāk. Ticu, ka tas būs daudz kvalitatīvāk, izsvērtāk, vērtīgāk.