Lietuvas operas direktors Ģintauts Kevišs: Vismīļākā man ir NATO iznīcinātāju skaņa

Ja mīļākā ir NATO iznīcinātāju skaņa, tad jāstrādā armijā , nevis operā. Riebjas, ka mākslā jauc iekšā politiku. Ar to gandrīz viss cits jau ir piedraņķēts.

NATO lidmašīnas virs Rīgas manī rada trauksmi.

toties mūsējam kirkorova serenādes

Viss būtu bijis brīnišķīgi, ja ne tā "vismīļākā - Nato iznīcinātāju skaņa" un vājība runājot par mākslu, un Ģintauta Napoleonoviča gadījumā - tikai par operu - lietot visaptverošo cilvēka fiziskās un garīgās darbības apzīmējumu KULTŪRA.

Viņam vajadzēja pabūt vietās, kur šie iznīcinātāji met bumbas un sēj nāvi.

vel milaka skana iznicinataja bus kad uzkritis uz galvas.....

Domās saistu šo Ineses Lūsiņas tekstu ar Jegora Jerohomoviča rakstu, kurā tiek intervēts Bavārijas operas intendants Nikolauss Bahlers KDi 2014.21.nov. Mans aizkaitinājums par Nikolasa Bahlera izteikumiem nav nekas ļoti svarīgs, tomēr paudīšu savu nostāju, ka tur izcentrētu redzu "smēlienu" no amerikāniskā, slavinot tehnoloģijas ( kam man tie 6 televizoru ekrāni jāiet skatīt teātrī?), un mamonisku piedāvājumu Latvijai, uzsaucot: No kā jums bail? Kā sunim- cui! Vēlos izteikt prieku un lepnumu, kas raisījies iepazīstot Ģintauta Keviša atšķirīgos viedokļus, analizējot procesus savā operteātrī un rūpējoties par tā nākotni. Lietuvas pilsonis, kas piederīgs savai valstij ( Lietuvai), darbojas tās labā. Te jūtu patriotismu, dziļu erudīciju un sapratni par opermākslu visos tās komponentos, ja tā drīkstētu teikt, līdz detaļai, kā jau tas sagaidāms no ģenerāldirektora, kura mūžs no 3 gadu vecuma ritējis līdzās mūzikai. *** Līdzās meklējumiem, improvizācijām, laikmetīgumam izcelta nepieciešamība pēc greznā un SKAISTĀ ( M Batter-flai, Traviata...). Ne tikai ausij, bet arī redzei dodot savu daļu, kas attīstītu un koptu pozitīvas estestiskās. Repertuāra daudzveidība, balstoties minimālismā vai bagātīgumā, atbilstoši konkrētām iespējām un vajadzībām. Taisni kā balzāms pār sirdi nolīst atziņas par Vāgnera vietu repertuārā. Mums bija tās pusdienu garās epopejas, vienveidīgas, bļaujot un lēcot pāri savai astei, sakarā ar to, ka tas Vāgners taču Rīgā bijis(!) ,balsis un budžetus pārbļāvām, pie reizes uz skatuves plikas pakaļas parādot, cik nu tas bija iespējams. Kur ir, kur palika? Mēs- trūcīga valsts varbūt Ginesa rekordu grāmatā esam kā plātīžas ierakstīti? "Ja kāds apgalvo, ka apmeklējums vispār nav svarīgs, jo šeit top lielā māksla, tā ir demagoģija. " Skaidrs, ka mēs nekad nevarēsim atļauties tik vērienīgi nopirkt to, ko var Parīzes, Londonas vai Ņujorkas opernami. Teātriem ir jābūt dažādiem, un katram ir jāpaliek savā vietā. " Tā kā pats arī neesmu "plika un par katru cenu" radīta konceptuālisma pielūdzējs, bet operā pirmajā vietā turu mūziku, vizuālo tēlu, ne režiju, jūtu gandarījumu, ka šāda saruna ir notikusi mūsu kaimiņvalstī un attainota KDi lappusēs.