Minētais festivāls, kurš pašlaik vairs nenotiek un tāpēc arī interneta resursos liecības par sevi nesniedz, atmiņā un līdz ar to manā privātajā roka vēsturē iegājis ar to, ka arī kāds cits gandrīz visu skeptiķu iepriekš ar piesardzību uzlūkotais mūziķis – Deivs Grols – no skatuves vai spiedza labsajūtā, ka beidzot viņš ar savu grupu Foo Fighters ir festivāla līderis!2005. un 2008. gadā nonācis Latvijā, Lenijs Kravics jau bija sasniedzis tādu brieduma pakāpi, lai ar tādiem niekiem kā paštīksmināšanās vairs nenodarbotos un godprātīgi nospēlētu pēc iespējas vairāk dziesmu. Kravica koncerti ir ne vien formas, bet arī satura ziņā augstvērtīgi muzikāli piedzīvojumi (roka uz sirds!) pat tiem skeptiķiem, kuri, arī šo rindu autors, viņa mūzikas ierakstus klausījušies un arī pēc kārtējā spožā koncerta klausīsies tikai un vienīgi profesionālos nolūkos. Tikai koncertā tā pa īstam var apjaust, cik gan šim vai visus mūzikas stilus savā daiļradē sakausējušajam ebreju un melnādaino izcelsmes māksliniekam – dziesmu autoram, multiinstrumentālistam, dziedātājam un producentam, Džimija Hendriksa un Prinsa līdziniekam – ir milzīgs daudzums hitu. Un ne tikai savu vien – viņš ir rakstījis dziesmas franču dziedātājai un aktrisei Vanesai Paradī, Madonnai un Aerosmith dziedātājam Stīvenam Taileram, sadarbojies ar savu bērnības elku Maiklu Džeksonu un Miku Džegeru.Taču tie visi šodien vairs nav nekādi īpašie sasniegumi māksliniekam, kurš pats jau sen ir superzvaigzne, kas aptuveni 20 gadu ilgās karjeras laikā pārdevis 35 miljonus savu deviņu albumu eksemplāru, saņēmis četras balvas Grammy utt. Nu viņš trešo reizi tuvojas Rīgai ar grandiozu sava jaunākā albuma Black and White America koncertšovu, kura personāls un ekipējums šurp ripinās piecos autobusos un 10 kravas automašīnās. Skatuves uzbūve un citi sagatavošanas darbi sāksies jau dienu iepriekš, jo Lenija Kravica šovs pārspēšot pat starpgalaktiskam ceļojumam līdzīgo Muse koncertu Rīgā. Nedēļu pirms Lenija Kravica koncerta radās iespēja aprunāties ar mākslinieku pa telefonu. Iepriekš vairākkārt pārbaudījusi sakaru kvalitāti, pārcēlusi laiku un pabrīdinājusi, ka īsajā intervijā drīkst runāt tikai par turneju, mūziku, jauno albumu un jebkādas blakus lietas nav atļautas, jo pretējā gadījumā saruna var tikt pārtraukta, menedžere savieno ar Leniju, kurš pēc balss intonācijas patiešām izklausās sava darāmā kā reliģiskas pārliecības pārņemts. Viņš visu laiku gremo, laiku pa laikam iedzer kaut ko, visticamāk, dārgu un negāzētu minerālūdeni, kā jau matemātiskā precizitātē pieregulētam talantam pienākas.
Ar ko šis koncerts atšķirsies no iepriekšējā, kuru atceros kā izteiktu viena mākslinieka sološovu bez īpašiem specefektiem un citām blakus lietām?
Šīs turnejas koncerti ir vislabākie, kādi jebkad notikuši.
Tieši personīgi jums?
Gan man, gan… ikvienam. Man ir fantastiska grupa, un esmu uzbūvējis brīnišķīgu skatuvi, kas pārvērš katru koncertu par aizraujošiem un milzīgas enerģijas pieplūduma pilniem svētkiem, ko es izbaudu līdz pēdējai šūnai. Uz skatuves esam deviņi mūziķi. Pats šajā turnejā spēlēju tikai ģitāru.
Vienīgo?
Nē, jau ilgus gadus man līdzās ir Kregs Deivids Ross – viņš ir vislabākais.
Vai ierakstos joprojām cenšaties spēlēt pēc iespējas vairāk instrumentu pats?
Studijā tas ir cits stāsts, taču koncerts ir mirkļa rituāls, kur man jākoncentrējas uz kaut ko vienu.
Kā izvēlaties mūziķus, ar kuriem kopā koncertēt?
Viņiem jābūt vislabākajiem – jāpārzina un jāprot spēlēt pilnīgi visu! Jebkurā stilā un variācijā, kas jebkad bijusi atrodama un veidojusi manu mūzikas stilu. Es esmu audzis un attīstījies ar džezu un klasisko mūziku, roku un fanku, tāpēc maniem mūziķiem tajā visā ir jāorientējas perfekti.
Ja palūkojaties uz saviem albumiem, kurš pašam šķiet labākais?
Es nevaru apgalvot, ka pēdējais iznākušais Black and White America ir mans visu laiku labākais, taču pašlaik es vislabāk sadzīvoju tieši ar to Leniju Kravicu, kura spoguļattēls atrodams šajā albumā. Katrs albums ir mans nospiedums tajā laikā, kad tas tapis. Tie ir kā fotoalbumi jeb dokumentālas filmas, kurās varam uzzināt visu, ja vien to vēlamies. Tāpēc arī intervijās stāstīt to, ko jau esmu pateicis savās dziesmās, ir lieki. Kāpēc lai cilvēki, kuri neklausās manu mūziku, gribētu lasīt rakstus par mani?
Pastāstiet, kā top jūsu dziesmas?
Tā vienmēr ir maģija. Reizēm es sadzirdu dziesmu, mostoties no rīta, – tas joprojām ir kā sapnis, kad tev kaut kas svaigs pēkšņi rodas ne no kurienes, nevis ilgi domājot, kādas nošu un skaņu kombinācijas varētu tagad savirpināt.
Viens no jūsu elkiem – Prinss, kurš arī pazīstams ne vien kā solomākslinieks, bet arī citu mūziķu hitu autors, piemēram, koncertos spēlē Nothing Compares 2U, ar ko mēs parasti asociējam Šineidu O’Konoru. Vai jūs arī mēdzat izpildīt savas citiem rakstītās dziesmas?
Nē, nē, nē! Vismaz šoreiz – tikai manas pašam rakstītās kompozīcijas. Tagad vairs neproducēju un nerakstu dziesmas citiem, kaut esmu to darījis agrāk. Man tas ir paticis, bet pašlaik nav plānu kaut ko tādu darīt arī nākotnē. Šobrīd man patīk būt ceļā savā Black and White turnejā.
Vai zināt, ka šoreiz Latvijā uzstāsieties mūsu tautas nacionālā varoņa Lāčplēša dienā? Viņa vārdu varētu tulkot kā bear killer. Šim varonim Latvijā ir veltīti mākslas darbi visos iespējamos žanros – arī rokopera.
Patiešām? Es nezināju to, bet nu zinu. Tāpēc aicinu visus nākt uz koncertu un svinēt šos svētkus kopā. Tiekamies drīz!
Lenijs Kravics
Arēnā Rīga 11.XI plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 25–40