Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Latviešu aktieri var! Intervija ar Artūru Skrastiņu

Artūrs Skrastiņš noskatījies britu seriālu Valanders ar sevi vienā no lomām un nofilmējies krievu filmā Neuzticība, kas 30. augustā tika pirmizrādīta Venēcijā.Venēcijas kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja filma ar Artūru Skrastiņu vienā no galvenajām lomām – tā ir Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova  veidotā Neuzticība (Izmena), kas filmēta Maskavā.

Filma tiek rādīta festivāla galvenajā konkursā, un tas ir pamatīgs gods. Latvijas filmas šo latiņu tā arī nav pārvarējušas. Aktieriem veicies labāk – tālajos 50. gados Volpi kausu Venēcijā ieguva latviešu aktrise Dzidra Ritenberga par lomu krievu filmā Malva. Par lauvām, kausiem un balvām ar Artūru Skrastiņu gan nerunājam, būsim reālisti, taču tas vien, ka filma būs skatāma pasaules senākā un joprojām ļoti nozīmīgā festivāla skatē, ir lieliski. Artūrs pats uz Venēciju netaisās, jo teātrī rit izrādes Finita la Comedia mēģinājumi, pirmizrāde ir pēc pāris nedēļām. Ar Artūru vienojamies runāt par kino – bez valdzinošā privātuma plīvuriņa. Turklāt ir jau ar par ko runāt – bez Neuzticības Venēcijā viņš nesen – arī neklātienē – piedalījies vēl vienas sev nozīmīgas filmas un lomas pirmizrādē. Pirms vairākām nedēļām britu kanāls BBC pirmizrādīja detektīvseriāla Valanders sēriju Rīgas suņi. Tā ir tā pati filma, kuru pērn ar pamatīgu vērienu un tikpat pamatīgu miljonos mērāmu budžetu Rīgā uzņēma britu TV grupa. Ja atminaties, pilsētā manīja filmēšanas kņadu, bet medijos filmas veidotāju pārstāvis vēstīja par latviešu aktieru neprofesionalitāti un nespēju komunicēt svešvalodās. Tas viss neattiecas uz Artūru Skrastiņu, kurš tika pie nozīmīgas lomas, viņš spēlēja izmeklētāju Jāzepu Putni, iekļaujoties starptautiskā aktieransamblī. Viņa partneris zviedru izmeklētāja Valandera lomā bija viens no populārākajiem britu aktieriem un režisoriem Kenets Brana (Brannagh), kurš, starp citu, nospēlēja pamanāmu lomu arī neaizmirstamajā Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Noskatoties Valanderu. Rīgas suņus, Artūrs bijis pārsteigts – par filmas vizuālo un profesionālo kvalitāti, tām amata lietām, kurās pamatā orientējas tikai profesionāļi, bet kas tad arī atšķir šādu britu Valanderu no, piemēram, mūsu Ugunsgrēka. Sarunas laikā virs Dailes teātra kafejnīcas jumta ārdās un zibeņo – lietus gāž kā pastardienā. Mēs sarunājamies par kino, teātri un arī to, kāpēc latviešiem nav kvalitatīvu seriālu. Vienojāmies runāt par kino, bet sāksim ar teātri. Gatavojies pašnāvnieka lomai?Nāk ārā Nikolaja Erdmana lugas Pašnāvnieks iestudējums, kas gan mūsu teātrī sauksies Finita la Comedia!. Tā sarakstīta 30. gados, tad 50 gadus bija aizliegta. Pēdējā laikā gan tā ir ļoti daudz iestudēta – Eiropā, Krievijā. Ja pameklē YouTube, izlec ārā brīnumu lietas – franču teātri, skolas teātri, visādi mēģinājumi, kuros džeki lasa monologus no šīs lugas. Toreiz, kad Erdmans rakstīja lugu, tā visdrīzāk bija par mazā cilvēka cīņu pret padomju iekārtu, tagad aktuāls ir iekšējās brīvības jautājums. Tai lugai ir ļoti grūti nokasīt to sovetisko vidi.Tas nebaida?Baida, bet tāpēc arī mēs dodamies citā virzienā, lai gan vide, protams, būs atpazīstama. Arī tipāži ir ļoti  klišejiski – vīrs, sieva, sievasmāte. Intonācija – kaut kas starp Bulgakovu un Gogoli. Esmu meklējumu procesos, vēl ir bišķīt ir laiks, un pagaidām baidos noformulēt, kas tas būs.Kas viņš ir – džeks no Puvciema vai cirka, es vēl īsti nevaru pateikt. Lai noņemtu smagumu, mēģinām iet Čaplina virzienā…Vai bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs, kurš iestudē izrādi Dailes teātrī, jums rādīja arī kādas filmas?Jā, viņš ieteica, kur kaut ko var pasmelties. Reizēm tas palīdz, reizēm tieši otrādi –  aizved vēl lielākos maldos. Mēģināju skatīties Likteņa ironiju, Cietsirdīgo romanci. Man pašam radās asociācijas ar šīm krievu filmām, jo Likteņa ironijas Žeņa Lukašins sevī iemieso tādu skumjo klaunu, bet es vēl nezinu, vai tas kaut kā atspoguļosies mūsu izrādē.Vai bieži darba procesā meklē kādus atbalsta punktus citos kontekstos?Jā, visbiežāk kino. Turklāt reizēm nav nozīmes stāstam, sižetam, bet gan tēlam, sajūtai… Tas man ir arī kino apgūšanas institūts, jo man reizēm nav ne jausmas, ka eksistē tik izcilas filmas. Teiksim, kad mēs kopā ar Gati Šmitu iestudējām izrādi Mežonīgie rietumi, nezināju, ka ir tāda brīnišķīga filma Makeibs un misis Millere (McCabe & Mrs. Miller , 1971, režisors R. Oltmens – red.). Tas man bija atklājums. Gatis pirms daudziem gadiem man atklāja arī Kasavītisu (amerikāņu neatkarīgā kino klasiķis Džons Kasvītis - red.). Vispār pēdējā laikā visi skatās kino – tā ir modes lieta! Aktieri, strādājot pie lomām, režisori, iestudējot izrādes. Visi meklē iedvesmas avotus kino.Vai tāpēc, ka visi ar vieglu roku darbina «filmu lejuplādes» programmas?Jā, darbina, skatās arī YouTube. Tas ir tāds ļoti viegli aizsniedzams uzskates līdzeklis, man liekas, ka kino no teātra jau ne ar ko īpaši neatšķiras – vismaz no aktiera pozīcijām ne. Arī teātrim taču ir jābūt ļoti ticamam, tāpat kā ticamību gaidām no kino.

Labi – atšķiras tehnoloģija, pats filmēšanas process, bet efekts – ne. Starp citu, ar  režisoru Janu van der Bosu Amadejā mums izdevās panākt šķietami tikai kino raksturīgo tuvplāna efektu Dailes teātra Lielajā zālē.

Vai, Amadeju iestudējot, skatījāties arī slaveno filmu?

Formana Amadeju? Jā, protams, bet ne tāpēc, lai kaut ko aizgūtu, paņemtu… Formans taisīja filmu par Mocartu, viņu interesēja Mocarta traģēdija, nevis Saljēri, turklāt mēs strādājam ar to Šefera lugas variantu, ko viņš vēl bija krietni pārstrādājis – jau pēc Formana filmas tapšanas. Tā viņam, starp citu, nebija patikusi. Viņš lugā pēcāk īpaši padziļināja Saljēri traģēdiju. Savukārt mums teātrī Amadejs iedeva baigo grūdienu, jo tika uzskatīts, ka uz lielās skatuves var taisīt tikai komēdijas un mūziklus, bet Jans pierādīja, ka lielā skatuve ir pakļaujama…

Nesen Lielbritānijā pirmizrādi piedzīvoja filma Valanders. Rīgas suņi – izcili nofilmēts gabals. Tu spēlē tādu gaišo zēnu – izmeklētāju, kurš pēkšņi kļūst par slikto, – man šķita, ka īsti es nespēju tam noticēt
.

Manam varonim taču bija ko slēpt – citādi jau krimiķis nesanāk! Viņš būtībā izmanto zviedru izmeklētāju, kuru spēlē Kenets Brana, tāpēc viņš ir tik laipns un uzmanīgs, visur viņu vadā – tā viena vienīga iemesla dēļ, lai turētu viņu grožos, kontrolētu viņu.

Vai esi saņēmis arī kādas atsauksmes par filmu?

Pagaidām neesmu. Es gaidu kādu rakstu, recenziju…

Tā ir tava lielākā loma ārzemju filmā, arī partnerība ar slavenu britu aktieri Kenetu Branu. Kā veidojās jūsu attiecības?

Mēs, godīgi sakot, sadraudzējāmies. Viņu interesēja, kāds ir latviešu teātris. Pirms viņš uz šejieni atbrauca, viņam par mūsu zemi nebija nekādas informācijas. Droši vien priekšstati bija citi. Stāstīju viņam par repertuāru, mūsu teātriem. Man bija tā laime, ka viņš mani pielaida ļoti tuvu. Varbūt tāpēc, ka es pats neuzbāzos, gaidīju, kad viņš meklēs kontaktu. Branam ir sava metode, kā viņš strādā uz laukuma. Viņš ievēro dzelžainu režīmu un pat meditē. Man bija ārkārtīgi interesanti un pamācoši, kā viņš prot izmantot brīdi, kad var  pasēdēt, atpūsties, kā ir iemācījies nenīkt uz laukuma. Tajā brīdī, kad viņš ir uz laukuma, viņš domā tikai par darbu, par kadru. Kad mēs pirmo reizi satikāmies, viņš jau bija atnācis Valandera tēlā. Ja es nezinātu, nemūžam nepateiktu, ka tas ir cilvēks, kurš spēlējis Hamletu.

Redzēji viņu grandiozajā olimpiādes atklāšanā?

Jā, bija sajūta, ka skatos uz tuvu draugu, un man tiešām gribējās, lai viņam viss izdodas.

Kā salīdzini pieredzi, ko guvi britu krimiķī un Krievijā pie Serebreņņikova?

Valanders  tiem, kuri to veido, ir stingri iemīta taciņa. Shēma ir skaidra, un nekas nemainās filmēšanas procesā. Serebreņnikovs tomēr veidoja autorkino – daudzas epizodes dzima uz vietas, tika mainīti teksti, viņš veidoja filmu, rēķinoties ar konkrētajiem aktieriem, – bija epizodes, ļāva improvizēt garā kadrā. Tur es biju vairāk līdzautors.

Filma ir melodrāma, kuras darbība notiek mūsdienu Maskavā. Tā ir cita vide, vai nebija problēmu?

Nē, tie ir cilvēki, kas dzīvo, mīl, sastopas ar nodevību, nevar izlemt, kā rīkoties, bet pašlepnums spiež to darīt – tautībai nebija nozīmes, man arī neviens neprasīja spēlēt krievu, jo tēmas ir vispārcilvēciskas. Tam, ko tu esi izdarījis, sekas būs vienmēr – arī par to stāsta filma. (Skrastiņš spēlē galvenās varones otro vīru – red.) Pēc filmas iekļaušanas Venēcijas skatē saņēmu apsveikuma īsziņu no režisora asistentes. Viņi mūs nēsāja uz rokām, kā jau krievi, viņi māk pateikt paldies. Viņi ļāva man justies, ka šī filma ir izdevusies, arī pateicoties man. Viņi uzskata, ka aktieru izvēle ir bijusi absolūti pareiza. Kaut gan es domāju, ka Krievijā Serebreņņikovu  noēdīs, jo galvenajās lomās nav neviena krievu aktiera – vāciete, divi latvieši – arī Guna Zariņa, aktieris no Maķedonijas... Es cienu Serebreņnikovu par to, ka viņš dara to, kas viņu patiesi interesē.

Tev īsā laika sprīdī bija pieredze divos ļoti dažādos projektos – ko tie tev deva? Varbūt tev kā vadošam liela Latvijas teātra aktierim tas vispār ir lieki?

Mūsu kino vakuumā tas man deva pārliecību, ka es varu darīt šo darbu, ka es varu stāvēt līdzās tādiem grandiem kā Kenets Brana, ka līdz tam man nav gaismas gadi… Tas deva pašapziņu. Es arī kārtējo reizi sapratu, cik ļoti man pietrūkst kino.

Cik ilgi spēj uzturēt pašapziņu? Kurā brīdī tā sāk noļukt?

Ļoti ātri, bet kaut kādas pēdas jau tas atstāj.

Mēģināsi kaut kā veicināt to, lai pie tevis nāk lomas un ārzemju piedāvājumi?

Es šajā ziņā esmu tāds padomju produkts. Vienmēr jau var izdarīt vairāk, ja uz to iespringst, bet turos pie pārliecības, ka viss notiek tad, kad tam jānotiek.

Visiem manas koordinātas ir – gan krieviem, gan britiem. Lai gan, protams, pauzes var būt garas. Gaidīšu.

Latvijā kino tomēr top tik reti, vai tu to sajūti kā kaitējumu savas paaudzes aktieriem – jūs esat pilnbriedā, bet filmu nav?

Drīzāk kaitējums ir tas, ka bieži vien par lieliem notikumiem tiek pasludinātas filmas, kas pat neatbilst profesionāliem kritērijiem.

Ar aktieriem ir labāk nekā ar kino – spēlēt teātri ir privilēģija. Pat Holivudas aktieri mēdz spēlēt teātri – to ar lepnumu ir darījusi pat Džūlija Robertsa Ņujorkā mazā 200 vietu «pagrabā». Mēs savu meistarību kaļam teātrī. Kā mums mācīja Līza Eihorna, aktiermeistarības pedagoģe no ASV, kura strādāja arī Rīgas sargos, – darbs kino ne ar ko neatšķiras no darba teātrī. Tev tāpat ir jāzina par to varoni tas, kas tev ir jāzina.

Beidzot noskatījos filmu Septiņas dienas un naktis ar Merilinu Monro (My Week With Merylin, 2011), skatījos uz Branu, bet iedomājos, ka viņš šo lomu uz skatuves teātra izrādē spēlētu tāpat – runas maniere, nianses. Latviešu aktieriem tiešām nav jājūtas apdalītiem, jo teātris ir baigais treniņš.

Teici, ka tagad visi skatoties kino. Vai ir kaut kas, kas tevi pēdējā laikā patiesi ir pārsteidzis
?

Jā, tā ir Mišela Viljamsa. Cik nav jaunu zvaigžņu, kas parādās un pazūd, bet viņa ir tik atšķirīga no citām. Arī Merilinā – nevar noķert, kā viņa spēlē, viņa plūst kā amēba... Man šķiet, viņa ir visjaudīgākā no jaunajām zvaigznēm. Man īpaša šķiet filma Blue Valentine – Raiens Goslings vispār ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem, un tas, ko viņi abi dara Blue Valentine, ir šedevrs, augstākā meistarības pilotāža.

Vai skaties ārzemju seriālus? Daudzi skatās seriālus – un ne tos, kurus rāda lokālie TV kanāli

Jā, es šausmīgu gaidu Homeland (ASV 2011. gada TV seriāls Dzimtene – red.) otro sezonu, fantastiski. Arī Skorsēzes Boardwalk Empire (ASV 2010. gada gansterseriāls – red.) – tas ir vareni.

Amerikā kvalitatīvais kino pamet kinoteātrus un aiziet uz TV ekrāniem

Tas ir loģiski, mājās sēdētāju skaitliski ir vairāk. Es brīnos, esmu runājis arī ar Gati Šmitu, kāpēc mūsu jaunie režisori, kaut vai tie, kuri divos gados ir apguvuši režisora profesiju maģistrantūrā Kultūras akadēmijā, netaisa seriālus Latvijā?

Varbūt tas nav «prestiži»?

Bet tas taču tāpat ir darbs ar aktieri, režisoru, operatoru, darbs profesijā – baigā mīkla… Redz, amīši kārtējo reizi pasaka priekšā, ka TV seriāli var būt arī labs kino, ka ir iespējams kvalitatīvs lēciens…

Kādas tev ir attiecības ar Latvijā veidotiem TV seriāliem?

Kamēr nebūs labu scenāriju, es tajos nefilmēšos.

Kāda izskatās šī teātra sezona, kamēr nav kino?

Ļoti aizņemta. Mani gaida franču komēdija – Fransisa Vebēra Ļaujiet izšaut, arī tai ir saknes kino, būs Kārļa Lāča mūzikls Oņegins – es būšu Oņegins, bet Busulis būs Puškins. Tad es gaidu Janu van der Bosu, kurš taisīs Vējiem līdzi skatuves versiju. Mēs ar Andri Keišu esam runājuši – nu, gribas to kino!  Kaut ko tajā Valanderā kā aktieris uzķēru, pie Serebreņņikova vēl kaut ko uzķēru, bet pēc tam nav iespējas to attīstīt. Idejas mums ir, nav tikai kvalitatīvu scenāriju.

Vai nenomāc robežas – jūties komfortā?

Jau kādu laiku vairs robežas nejūtu –  nejūtos, ka man apkārt būtu sēta. Es šeit jūtos labi, es runāju valodā, ko šeit saprot, saprotu humoru, saprotu kontekstu – jūtos komfortabli. Un aizlidot uz Londonu vai Maskavu vairs nav nekāda problēma. Informācija ir tik pieejama. Tāpēc arī teātriem arvien grūtāk skatītāju ar kaut ko pārsteigt.

Vai latviešu teātrī kaut kas ir pārsteidzis?

Man īsti nepatīk skatīties teātri, nemāku abstrahēties – ļoti reti man iznāk aizmirst, ka uz skatuves ir cilvēki, kurus es pazīstu. Pat noskatoties labu izrādi, man rodas daudz profesionālu jautājumu, kas man īsti neļauj baudīt izrādi.

Ar kādām izjūtām skaties sevi uz ekrāna?

Man tas ir grūti. Teiksim, Valanderā, ieraugu to skaisto kadru un atmosfēru, ieraugu Kenetu Branu un Ingeborgu  Dapkunaiti – un tad parādos es... Pirmajā brīdī man bija tāda sajūta, ka mani kāds ir gribējis izjokot un iemontējis ar kompi svešā filmā. Bija ļoti patīkami dzirdēt no tiem, kuri filmu redzējuši, ka es nebūt neizlecu ar latviešu teatrālismu… Brīnos arī, ka briti ļāva man pašam ieskaņot lomu, tas nozīmē, ka mēs varam. Jo es baidījos, kā tas būs, vai es varēšu būt līmenī. Secinājums – mēs varam strādāt lielajā kino, tikai tad vajag cita līmeņa profesionālismu arī kameras otrā pusē.

Artūra Skrastiņa jaunākās kinolomas

Otrais vīrs filmā Neuzticība (Krievija, 2012)
Izmeklētājs Putnis BBC TV filmā Valanders. Rīgas suņi (Lielbritānija, 2012)

Jaunākās un topošās lomas teātrī

Traģikomēdija Finita la comedia!
Komēdija Ļaujiet izšaut
Mūzikls Oņegins
Drāma Vējiem līdzi

Mīļākais seriāls: Homeland
Īpašā filma: Blue Valentine

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja