Līdz 25. jūnijam Japānā turpināsies filmu festivāls EU Film Days, kas iepazīstina austošās saules zemes skatītājus ar labāko Eiropas kino. Sākotnēji filmu izrādīšana tika plānota Tokijā, Kioto un Hirosimā, bet Covid-19 krīzes dēļ aktivitātes ir pārcēlušās uz virtuālo vidi. Festivāla programmā ir iekļauta divdesmit viena filma no divdesmit Eiropas Savienības valstīm. To vidū ir režisores Ināras Kolmanes spēlfilma Bille (2018) pēc Vizmas Belševicas autobiogrāfiskā stāstu krājuma pirmās daļas motīviem.
Nesen kļuva zināms, ka Billes izrādīšanas tiesības Eiropas valstīs ir iegādājusies starptautiskā televīzijas un interneta platformu grupa HBO Europe. Sadarbībā ar starptautisko filmu pārdošanas kompāniju TVCO Bille būs pieejama arī televīzijas kanālos un interneta platformās Latīņamerikā, Meksikā, Brazīlijā, Ķīnā un citviet.
Ināras Kolmanes nākamais projekts – topošā pilnmetrāžas spēlfilma Mātes piens pēc Noras Ikstenas romāna motīviem – tikko ir saņēmis finansējuma Nacionālā kino centra 2020. gada filmu ražošanas konkursā. Par savām aktualitātēm režisore stāsta intervijā KDi.
Iepriekš mēs studijas Deviņi telpās tikāmies tieši pirms Billes pirmizrādes. Pa šo laiku ar filmu daudz kas ir noticis.
Jā, Billei ir bijis daudz piedzīvojumu. Pēc pirmizrādes un Lielā Kristapa balvas iegūšanas tā ir strauji aizgājusi pasaulē. Filma ir piedalījusies vairāk nekā trīsdesmit festivālos. Tā tiks demonstrēta televīzijas kanālos un interneta platformās dažādās valstīs. Par spīti tam, ka Bille ir lokāls stāsts pēc latviešu rakstnieces darba motīviem, tas ir spējis ieinteresēt ne tikai Eiropu, bet arī ļoti tālas zemes. Tūlīt filma tiks izrādīta Japānā. Mums bija paredzēts brauciens uz turieni, kas visiem zināmu iemeslu dēļ tika atcelts, bet Bille ir patstāvīga, tā bieži ceļo arī viena pati bez mums.
Kas ir ļāvis pārvarēt šīs robežas?
Tā ir filmas vizualitāte un mātes un meitas attiecību stāsts. Sākotnēji man šķita, ka par šķērsli Billes uztveršanā varētu kļūt vietējie vēstures notikumi, no kuriem daži mums pašiem sev vēl ir jāskaidro, bet izrādījās, ka ne. Otrā pasaules kara tuvuma elpa ir saprotama visur.
Vai Lielais Kristaps jums bija pārsteigums?
Mēs sēžam un sēžam, balvas dala un dala (neviena netiek Billei – I. A.). Šis pasākums ir bezgala garš. Šeit es varu nocitēt rakstnieci Noru Ikstenu, kura savulaik ir teikusi, ka balvu pasniegšanas ceremoniju viegli var izsēdēt tikai tad, ja tev pašam ir cerība kaut ko saņemt. Mūsu cerības rūk un rūk, bet galu galā mēs iegūstam Grand Prix. Es saku: "Nevar būt! Ejam visi!"
Bille tapa grūti. Tās uzņemšanas laikā mēs pazaudējām vienu ļoti nozīmīgu sponsoru, tāpēc mums radās parādsaistības un pietrūka filmēšanas dienu, bet mēs esam ar visu tikuši galā, un Bille tagad mums par to atmaksā ar uzviju.
Jūs izmantojāt pūļa finansējumu.
Tā bija veiksmīga pieredze – tik vērienīgai spēlfilmai tā bija maza summa, bet tās vākšana bija labs paralēlais PR.
Pašlaik top jūsu nākamais projekts Mātes piens. Tā prezentācijā Nacionālā kino centra 2020. gada filmu ražošanas konkursā jūs teicāt, ka, līdzīgi kā lasot Vizmas Belševicas Billi, ir noticis klikšķis un jūs esat sākusi redzēt šo grāmatu bildēs, pat ar konkrētiem aktieriem.
Jebkuru grāmatu, ko lasu, es vairāk vai mazāk redzu vizuāli, bet šajā gadījumā es sapratu, ka vēlos to ekranizēt. Jau pēc tam es runāju ar Noru Ikstenu, kura man atklāja, ka arī viņai ir bijusi sajūta, ka tieši es to varētu izdarīt. Mēs ātri vienojāmies par šo darbu, kuru nesauksim par ekranizāciju, bet par filmu pēc romāna motīviem.
Noras domas un uzticēšanās man bija ļoti svarīga. Viņa bija tikpat priecīga kā mēs, kad izdevās iegūt finansējumu šī gada filmu ražošanas konkursā. Tagad mums ir jāiegulda darbs, lai piesaistītu kopražotājus, jo tikai par Latvijas naudu šādu vēsturisku filmu uzņemt nevar.
Kādā virzienā skatāties?
Esam sākuši sadarbību ar Lietuvas producentiem un ceram uz Čehijas un Itālijas iesaistīšanos projektā. Mums ar lietuviešu partneriem bija viegli sākt sarunas, jo Noras grāmata ir izdota lietuviešu valodā un viņi to jau bija izlasījuši. Filmas radošajā komandā būs lietuviešu operators Rolands Leonavičs un mākslinieks Aļģirds Garbačausks, ar kuriem mēs kopā veidojām filmas tīzeri (skatieties Vimeo – I. A.). Sagatavošanās filmēšanai un trīs dienas darba no rīta līdz vakaram bija pietiekami, lai saprastu, ka mēs saprotamies no pusvārda.
Vai aktieri būs tie paši, kurus redzējāt, jau lasot šo romānu?
Principā – jā. Mātes Astras lomā es redzēju aktrisi Maiju Doveiku un gāju uz Latvijas Nacionālo teātri skatīties izrādes ar viņas piedalīšanos – Kaiju, Arī vaļiem ir bail un citas. Man patīk, ka viņa var būt dažāda un ka viņa ļoti nopietni izturējās pret tīzera filmēšanu un ienesa tajā tekstus no grāmatas, kuru nebija scenārijā.
Māti jaunībā atveidos Elīna Vaska, kuru ar Maiju Doveiku saista vizuālā līdzība. Ceru, ka meitas Lauras lomā filmēsim Rūtu Kronbergu, kura atveidoja titullomu Billē, bet tas ir atkarīgs no filmēšanas grafika un cik ātri viņa augs.
Projektu prezentācijā piebildāt, ka pagaidām ātri aug tikai viņas bizes. Vai jūtat atbildību pret jauno aktrisi?
Mēs ar viņu patiešām labi sastrādājāmies. Rūtai ir daudz iemācīts, bet viņa ir arī ļoti intuitīva aktrise. Rūta ātri saprot un izdara visu bez liekiem jautājumiem, kas ir nepieciešami pieaugušajiem aktieriem.
Vai Covid-19 izraisītā krīze ir ieviesusi izmaiņas projekta attīstības gaitā?
Mums ir grūti plānot tālāko, jo mums būs liela filmēšanas grupa. Būtu ideāli, ja mēs varētu sākt Mātes piena uzņemšanu vasaras beigās vai rudens sākumā un pēc tam turpināt to nākamajā gadā. Pašreiz notiek intensīvs sadarbības process ar Aļģirdu Garbačausku, ar kuru mēs sāksim filmas kadrēšanu.
Nesen savā feisbuka lapā publicējāt krievu režisora Alekseja Germana juniora desmit frāžu par kino uzņemšanu. Viena no tām vēsta: "Mākslinieka izvēle nosaka filmu. Viņš ir līdzautors. [..] Nestrādājiet ar sliktiem māksliniekiem!"
Kurām vēl viņa frāzēm varat piekrist par visiem simt procentiem? Tam, ka ikkatra filmas uzņemšanas diena ir cīņa. Nav garāmejošu epizožu. Mēs tā arī bieži vien sakām, ka filmas uzņemšana ir kariņš, tāpēc ir svarīgi, ar ko tu esi kopā vienos ierakumos – lai jums saskanētu un darbs varētu iet uz priekšu. Taču nedrīkst aizmirst, ka filmēšanas grupa ir priecīga tad, kad tiek pateikts: "Uzfilmēts!", bet režisors ir priecīgs tad, kad patiešām ir uzfilmēts tā, kā ir vajadzīgs. Ne velti itāļu režisors Federiko Fellīni ir teicis, ka režisors ir kā Kolumbs, kurš vēlas atklāt Ameriku, bet visa filmēšanas grupa grib uz mājām.
Galvenais akcents vēsturiskajā ceļojumā, ko piedāvās Mātes piens, tiks likts uz septiņdesmitajiem gadiem, par kuriem mūsdienu Latvijas kino ir ļoti maz runāts.
Tas ir laiks, kad visciešāk savijas mātes un meitas liktenis. Kad Astras karjera tiek iznīcināta un notiek lūzuma brīdis viņas dzīvē, sieviete sākt grimt arvien dziļāk depresijā un meita kļūst par viņas aprūpētāju, turklāt šīs attiecību drāmas straujā attīstība notiek uz septiņdesmito gadu fona, kuru ir interesanti pētīt un reanimēt uz ekrāna un kurš ir dzīvs arī manī pašā.
Kas šajā filmā sasaucas tieši ar jums?
Man bija sarežģīts skolas laiks un ļoti mīloša vecmāmiņa, tāpat kā Laurai.
Es vispār piederu pie tās paaudzes, kuras dzīvē vecvecāki ir bijuši ļoti klātesoši. Viņi veda mazbērnus pie ārsta, devās uz vecāku sapulcēm un darīja tamlīdzīgas lietas.
Billē jūs ļoti veiksmīgi reanimējāt trīsdesmitos gadus.
Ar padomju laikiem ir sarežģītāk, jo tie ir svaigākā atmiņā un gandrīz katram būs savs viedoklis par to, kā bija vai kā nebija. Jo senāks laiks, jo vieglāk to ir uzburt uz ekrāna. Billē mēs kopā ar māksliniecēm devāmies uz muzejiem un pētījām senās fotogrāfijas, un Mātes piena tīzera veidošanas laikā gājām to pašu ceļu – veicām filmas sagatavošanas darbus minimodelī. Tajā nekas netika melots, un netiks melots arī uz priekšu. Mēs centīsimies strādāt precīzi, bet tajā pašā laikā arī tēlaini.
Daudz kas no potenciālajiem rekvizītiem ir izmests ārā.
Visiem viss bija vienāds. Es pati biju ļoti priecīga, kad man beidzot izdevās tikt vaļā no tā laika pulētajām mēbelēm. Savukārt trīsdesmito gadu lietas vienmēr ir tikušas vāktas un lolotas.
Vai nav grūti atrast visu nepieciešamo?
It īpaši televizorus, radioaparātus un presi, taču mums ir palaimējies atrast gāzētā ūdens automātu, kurš nestrādā. Redzēs, vai filmas mākslinieku brigādei to izdosies atdzīvināt, jo mums pie tā ir paredzēta viena epizode.
Šajā filmā jūs atkal pievēršaties mātes un meitas attiecībām.
Tā ir sanācis, ka man šie sieviešu tēli ir ļoti būtiski. Iespējams, es pati savā dzīvē kaut ko neesmu varējusi vai paspējusi saprast, kamēr mana mamma bija dzīva, bet tas viss nav noticis apzināti.
Filmas tīzerī ir epizode, kurā Laura skatās pārraidi ar Berlīnes mūra krišanu. Vai filmā tiks izmantoti šādi dokumentālie kadri?
Jā, un tie ienāks Mātes pienā tieši caur televizoru, jo tas bija katrā mājā un tas bija galvenais vēstītājs, kam cilvēki ticēja vai neticēja, un vecmāmiņas ar patiesu cilvēcisku uztraukumu sekoja līdzi, vai Leonīda Brežņeva protēzes vienreiz izkritīs vai neizkritīs.
Vai dokumentālās filmas Dubultā dzīve. Sekss un PSRS veidošanas pieredze jums noderēja arī Mātes piena kontekstā?
Protams, tā bija ļoti pētnieciska filma. Mēs gājām cauri arhīviem un satikāmies ar dažādiem cilvēkiem, to vidū ar seksologu un psihoterapeitu Ļevu Ščeglovu, kurš kļuva par filmas Dubultā dzīve. Sekss un PSRS galveno vēstītāju. Tas man deva faktoloģisko pamatu un palīdzēja pietuvoties Mātes pienam: Astra ir talantīga ginekoloģe un zinātniece, kura kopā ar savām kolēģēm bija viena no pirmajām, kas veica mākslīgo apaugļošanu, kaut arī nelegāli.
Un izpostīja karjeru.
Ja es nebūtu veidojusi šādu filmu, es būtu meklējusi kaut ko tamlīdzīgu, ko noskatīties par šo laiku.