Režisors Kventins Dipjē ir unikāla parādība Eiropas kino un viens no smalkākajiem mūsdienu absurdistiem – viņa stilīgās, ekscentriskās, sirreālās komēdijas ir iemantojušas kulta slavu pasaulē, taču Latvijas lielos ekrānus līdz šim vēl nebija sasniegušas. Kventina Dipjē filma Neticami, bet patiesi/Incroyable mais vrai (Francija, Beļģija; 2022) ir iekļauta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF programmā. Vienīgais seanss notiks piektdien, 14. oktobrī, plkst. 19 kinoteātrī Kino Citadele. No 14. oktobra filma Latvijā būs pieejama arī tiešsaistē (online.rigaiff.lv). Komēdija Neticami, bet patiesi šogad februārī tika izrādīta Berlīnes kinofestivālā. Savukārt maijā Kannu kinofestivālā notika nākamās Kventina Dipjē filmas Smēķēšana izraisa klepu/Fumer fait tousser pirmizrāde.
Komēdijā Neticami, bet patiesi spēlē franču zvaigznes Alēns Šabā, Lea Drikēra, Benuā Mažimels un Anaisa Demustjē. Tā ir melanholijas, smeldzes un ironijas pilna filosofiska pasaka, impresionistiska fantāzija par novecošanu, mīlestības meklējumiem un neapmierinātību, kas neliek mieru pusmūža cilvēkiem. Filmā ieskanas traģisma un sarkasma notis, tajā var saskatīt atsauces gan uz Doriana Greja ģīmetni, gan uz Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē.
Aktrise Lea Drikēra režisora Kventina Dipjē komēdijā Neticami, bet patiesi (2022). Publicitātes foto
Galveno varoņu pāris Alēns (Alēns Šabā) un Marī (Lea Drikēra) iegādājas māju, kurā ir laika mašīna – maģisks tunelis pagrabā. Izejot tam cauri, cilvēks pārlec divpadsmit stundu uz priekšu un tajā pašā laikā kļūst par trim dienām jaunāks. Marī sāk izmisīgu atjaunināšanās procesu un aktīvi izmanto tuneļa pakalpojumus. Viņa tik bieži pazūd pagrabā, ka Alēns vairs nezina, kurā laika zonā ir viņa sieva. Otram pārim ir citi prieki un izaicinājumi – Žerārs (Benuā Mažimels) ir nomainījis savu dzimumlocekli pret Japānā ražotu hiperreālistisku elektronisko ierīci iPenis. Tas izskatās kā īsts, āda kustas, penis darbojas dažādos režīmos, var pārslēgt vibrācijas ātrumu, var pat nofilmēt, ko tas redz! Taču pēc negadījuma šautuvē Žerāra elektroniskais loceklis ir sabojājies un vairs nestrādā. Ko tagad darīt, ja iPenis vēl nav sertificēts Eiropas Savienībā?
Filma Neticami, bet patiesi ir kompakta un kodolīga, tās ilgums ir 74 minūtes. Jau agrā jaunībā Kventins Dipjē, kurš ir dzimis Parīzē 1974. gadā, sācis veidot īsfilmas un radīt elektronisko mūziku. Skaņu mākslas pasaulē viņš ir pazīstams ar vārdu Mr Oizo, viņa populārākā kompozīcija ir Flat Beat. Mr Oizo ir izdevis vairākus albumus. 2007. gadā tapa Kventina Dipjē pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Steak – šajā projektā viņš ir ne tikai režisors un scenārija autors, bet arī operators, montāžas režisors un mūzikas autors. Pēc tam viņš ir uzņēmis filmas Rubber (2010), Wrong (2012), Wrong Cops (2013), Réalité/Reality (2014), Au poste!/Keep an Eye Out (2018), Le daim/Deerskin (2019) un Mandibules/Mandibles (2020). Tās izrādītas Kannu, Venēcijas un Sandānsas festivālā.
Pirms komēdijas Neticami, bet patiesi pirmizrādes festivālā Riga IFF Kventins Dipjē atbildēja uz KDi jautājumiem.
Pastāstiet, kā rodas jūsu filmu neparastie stāsti un kā cenšaties piešķirt tiem jēgu?
Ja es runāju par novecošanu, kā filmā Neticami, bet patiesi, un par problēmām, ar kurām saskaras varoņi, es zinu, ka šai tēmai ir jēga. Es tai pievēršos un izstrādāju stāstu, taču vissvarīgākā man ir jautrība – tā, lai pašam būtu jautri darīt to, ko es daru. Nepārprotiet mani – es nenodarbojos ar kino tikai jautrības dēļ, es to daru kaut kādas globālas, universālas sajūtas dēļ. Šī sajūta rodas, kad skatāmies kino. Mani interesē pilns emociju spektrs, bet ir skaidrs, ka es neuzņemtu tādu filmu kā Neticami, bet patiesi bez jokiem. Novecošanas tēma ir interesanta, bet ar to vien nepietiek. Jautrībai ir jābūt.
Režisora Kventina Dipjē filmā Mandibules (2020) galveno lomu atveido milzīga muša. Publicitātes foto
Katru reizi darbs norit citādi. Kad rakstīju filmas Mandibules scenāriju, viss sākās ar ideju par milzīgu mušu, kas vajā automašīnu. Šoreiz man sākotnēji bija ideja par diviem varoņiem, taču es skaidri nezināju, kurp došos sižeta attīstībā. Es vienkārši radīju varoņus un situāciju, sāku būvēt stāstu, un varoņi ļāva man to izdarīt.
Vai šie varoņi ir pāris, kas iegādājas māju ar brīnumtuneli?
Radīt varoņus ir kā sākt veidot skulptūru. Vispirms tai ir abstrakta forma, un pamazām tā iegūst konkrētākas aprises. Dažreiz, kad ķeros pie scenārija rakstīšanas, man jau ir precīza ideja, bet šoreiz tā bija diezgan abstrakta. Es tikai zināju, ka vēlos uzrakstīt stāstu aktieriem Alēnam Šabā un Leai Drikērai. Tas bija mans sākotnējais impulss. Viņi ir apbrīnojami mākslinieki, kuri nekad nav spēlējuši kopā. Es nodomāju – viņi tēlos pāri, un paskatīsimies, kas no tā iznāks.
Kā jūs ieteiktu tikt galā ar novecošanu? Ko darīt, kad libido zaudē spēku, – instalēt sev jaunākās paaudzes elektronisko dzimumlocekli vai doties makšķerēt?
Makšķerēšana ir viena no iespējām, bet tā ir garlaicīga. Tas ir briesmīgi. Tas nav tas, ko es darītu, bet varbūt es kļūdos, un kādā brīdī ar makšķerēšanu būs gana... Es arī nepirktu elektronisko dzimumlocekli. Tas ir pārāk nožēlojami un satraucoši. Kā jūs redzat, es neesmu apsēsts ar seksu. Esmu uzņēmis deviņas spēlfilmas, un nevienā no tām nav pat epizodiskas seksa ainas. Nedomāju, ka tā ir laba tēma, ko atspoguļot kino.
Atbildot uz jautājumu – es vienkārši samierinātos ar to, ka kļūstu vecs, pavadītu laiku, lasot grāmatas, skatoties filmas un palīdzot citiem. Pats svarīgākais – es izklaidētos kopā ar citiem. Visskumjākais, kas cilvēku var piemeklēt vecumdienās, ir vientulība. Es sajūtos slikti ikreiz, kad redzu vecāka gadagājuma cilvēkus vienatnē. Tas ir sāpīgi. Vecumdienām ir jābūt kā rotaļlaukumam – beidzot ir laiks, ko jautri pavadīt kopā ar citiem! Domāju, ka iešu šo ceļu.
Kā jums izdodas piesaistīt saviem projektiem populārākos Francijas aktierus, kuri jūsu filmās nospēlē bieži vien sev netipiskas komiskās lomas?
Lai piesaistītu šos lieliskos aktierus, man viņiem ir jāparāda scenārijs. Tas ir veids, kā top manas filmas. Es nevis nepārtraukti stāstu par savām iecerēm vēl pirms scenārija uzrakstīšanas un mēģinu ieinteresēt producentus ar ideju skicēm uz divām lapaspusēm, bet uzņemos risku un sagatavoju scenāriju pilnībā. Cenšos padarīt to tik perfektu, cik vien iespējams. Kad esmu apmierināts ar rezultātu, es to parādu. Pēdējā laikā aktieri vienmēr saka «jā» un producenti arī. Viņi piekrīt tikai tāpēc, ka es viņiem piedāvāju gatavu, rūpīgi izstrādātu produktu – tā nav mana pirmā scenārija versija, tā ir mana ideālā scenārija versija. Tādējādi esmu superdrošs un pārliecināts par savu darbu. Aktieri un producenti redz, ka tas ir reāls projekts, nevis kaut kas nekonkrēts: "Varbūt mēs darīsim tā... Vēl man ir šāda ideja... ļoti pārsteidzoša..." Nē, man ir pabeigts scenārijs. Ja aktieris ir gatavs darbam un piekrīt, mēs varam uzņemt filmu mēneša laikā. Šādā veidā esmu spējīgs ieinteresēt visus šos izcilos aktierus.
Filmā Neticami, bet patiesi joku centrā ir Benuā Mažimela atveidotais Žerārs – "idiots ar elektronisko peni". Benuā Mažimels ir franču Breds Pits, un ir vajadzīga zināma drosme, lai zvaigzne piekristu šādai lomai. Kā jūs viņu pārliecinājāt?
Benuā uzreiz piekrita ar vislielāko prieku! Viņš ir komēdijas ģēnijs, kurš nav bieži redzams komēdijās. Pēdējā laikā Benuā filmējas drūmos, nopietnos darbos. Es zināju, ka viņam ir milzīgs komiķa potenciāls, jo esmu redzējis viņu dažās smieklīgās filmās. Benuā ir komēdijas gēns. Viņam šī loma ir dāvana. Labam aktierim iespēja nospēlēt muļķi ir liela dāvana.
Kāpēc tik maz režisoru uzņem sirreālas filmas – agrāk bija Luiss Bunjuels, tagad ir Deivids Linčs, Terijs Giliams, jūs un vēl daži?
Varbūt tāpēc, ka uz šādām filmām nevar pārdot daudz biļešu. Atzīsim – sirreāls kino, sirreālas tēmas nav populāras. Man ir savs cienītāju loks, manu filmu skatītāju skaits pamazām aug, tās tiek izrādītas festivālos. Man ir uzticami fani, kuri seko manam darbam, un tas ir brīnišķīgi. Ar to man, godīgi sakot, pietiek. Pierādījums tam – ik gadu es uzņemu jaunu filmu. Taču šādi oriģināli savirpināti sižeti tomēr nav universāli. Vairākums skatītāju iet uz kino, lai redzētu racionāli pasniegtus stāstus. Es apzinos, ka viena no kino funkcijām ir izklaidēt. Mēģinu apvienot oriģinalitāti un izklaidi, sirreālus elementus un vienkāršu komēdiju. Jūs pieminējāt Deividu Linču, kurš ir fantastisks režisors, bet dažreiz viņa filmas ir pārāk psihodēliskas, un jūs jūtaties dīvaini, tās skatoties.
Filmai Neticami, bet patiesi ir īpatnējs vizuālais stils un krāsu palete. Kā jūs to izvēlējāties?
Filmai ir īpašs stils. Tas ir tas, ko cenšos panākt ikreiz, kad uzņemu filmu. Cenšos atrast jaunu filmas "izskatu", vizuālo kodu. Es nekad neizmantoju vienu un to pašu kameru, vienus un tos pašus objektīvus. Vienmēr eksperimentēju, lai atrastu īpašu noskaņu. Filmai ir vajadzīga sava specifiska vibrācija, gluži tāpat kā mūzikas kompozīcijai ir vajadzīga specifiska skaņa. Ja viss skan vienādi, ir šausmīgi garlaicīgi. Katru reizi, gatavojoties filmēšanai, meklēju citu objektīvu, kas man ļaus jaunā, citādā veidā notvert to burvību, ko iztēlojos. Šoreiz nolēmu izmantot vecu, diezgan draņķīgu 70. gadu objektīvu, kas palīdzēja radīt šo vizuālo efektu – izplūdušo attēlu, izplūdušās krāsas – uz ekrāna. Tas nav veidots pēcapstrādes posmā, tas ir šā vecā, draņķīgā objektīva nopelns. Man patīk šāds attēls, tas rada īstu filmas noskaņu.
Režisors Gaspārs Noē ir stāstījis, ka agrāk lietojis daudz narkotiku un tās ir ietekmējušas viņa kinodarbu estētiku un dinamiku. Kas jums ir palīdzējis atrast un izkopt savu kinovalodu, savu kino izjūtu?
Nē, es neesmu narkomāns. Domāju, ka saknes ir meklējamas bērnībā, bet nekas dīvains nenotika – es biju vienkāršs zēns, nedaudz atšķirīgs no pārējiem. Man bija draugi, mājās viss bija kārtībā, es daudz laika pavadīju guļamistabā, kaut ko zīmēju, domāju par mūziku. Tas arī viss! Esmu pārliecināts, ka daudzi bērni ir tieši tādi, bet tad sāk darboties sistēma – tev ir jāiet skolā, tev ir jāmācās tas un tas, tev ir jābūt vislabākajam, tev ir jāatrod darbs. Nolēmu, ka tās ir muļķības un pametu skolu. Vecāki teica: "Labi, bet kāpēc?" Es viņiem paskaidroju: "Tas nav domāts man, es gribu taisīt īsfilmas." Mani vecāki bija nedaudz saistīti ar mākslas pasauli, draudzējās ar aktieriem, un viņi man novēlēja: "Nu tad taisi labas īsfilmas." Tas mani iedrošināja, un es sāku veidot īsfilmas. Man ļoti ātri izdevās pārdot īsfilmas televīzijai, man bija 19 gadu. Pēkšņi sapratu – tas ir iespējams! Viss sākās ar to, ka biju... ne jau dīvains, bet mazliet citāds zēns.
Jūs joprojām gandrīz ar visu tiekat galā paša spēkiem – rakstāt scenāriju, režisējat, filmējat un montējat. Vai tas nozīmē, ka pārāk maz uzticaties citiem un cenšaties saglabāt pilnīgu kontroli pār savu darbu?
Nē, tam nav nekāda sakara ar kontroli. Es tā vienmēr esmu strādājis. Sāku uzņemt īsfilmas 15 gadu vecumā, pats filmēju un montēju. Tas viss ir daļa no procesa. Nevaru būt tikai režisors, ar to man nepietiek, man būtu garlaicīgi. Nedrīkst aizmirst montāžas nozīmi. To allaž saku studentiem, kad viesojos kinoskolās. Vienmēr skaidroju, ka montāža ir vissvarīgākā daļa, faktiski tas ir vienīgais brīdis, kad tu patiešām taisi savu filmu. Pirms tam notiek kaut kas cits: mēģinājumi, filmēšana, dubli, leņķu meklēšana. Pa īstam jūs veidojat filmu tad, kad montējat uzņemto materiālu. Manuprāt, uzticēt savu materiālu citam montāžas režisoram ir dīvaini, jo tas ir tāpat kā atteikties no savas filmas, pamest to un nodot kāda cita rokās.
Pieļauju, ka citi autori to dara, jo uzticas savam montāžas režisoram, bet man tas šķiet bīstami. Turklāt es apzinos, ka montāža ir tā joma, kurā esmu nedaudz labāks par kādu citu. Neuzskatu sevi par labu režisoru, neuzskatu sevi par labu scenāristu, es noteikti neesmu labs operators, bet, ja runa ir par montāžu, es ļoti precīzi zinu, ko daru, un tieši šajā posmā padaru savas filmas nedaudz labākas. Man ļoti patīk montāžas darbs – tas ir labākais brīdis visā kino veidošanas procesā. Rodas jaunas idejas, es kaut ko nedaudz pamainu. Tas ir tik aizraujoši, ka es neļautu to darīt nevienam citam.
Kinovēsturē ir daudz maģisko tuneļu un caurumu, kuros nonāk varoņi. Ceļošana laikā un telpā ir diezgan izplatīta parādība. Kuras ir jūsu iecienītākās filmas par ceļošanu laikā?
Savā ziņā man gribējās uzņemt vienkāršotu zinātniskās fantastikas filmas Atpakaļ nākotnē (1985) versiju, bet tai nav tieša sakara ar manu filmu Neticami, bet patiesi. Filmā Atpakaļ nākotnē ceļošana laikā tiek parādīta ļoti uzskatāmi – process ir saprotams, mēs redzam, kā pazūd mašīna, atstājot aiz sevis uguns pēdas. Es gribēju radīt abstraktu versiju – mentālu versiju bez specefektiem. Tikai sajūtas... Manā filmā viss notiek otrādi, īstenībā jūs neko neredzat. Varone ieiet tunelī un atkal parādās, un tas ir viss. Tā ir ceļošana laikā. Man šķita interesanti atrast minimālistisku šīs idejas risinājumu.
Es gribēju radīt apjukumu varoņu prātos: tuneļa šķērsošana ļauj pārvietoties divpadsmit stundu uz priekšu, un tajā pašā laikā ķermenis kļūst par trim dienām jaunāks. Kad varoņi uzzina šo nosacījumu, to uzreiz ir grūti aptvert. Arī es pats biju nedaudz apmulsis, rakstot scenāriju: man bija jāizveido "laika plāns", lai saprastu, cik reižu varonei ir jānokāpj tunelī, lai viņa atkal kļūtu 20 gadu veca. Tas ir smieklīgi un interesanti, jo tam nav nekādas jēgas. Beigās tomēr kaut kas ir iespējams, tikai to ir grūti aptvert, un man patīk, ka tā ir.
Ja jūs varētu ceļot laikā, vai jūs dotos nākotnē vai pagātnē?
Es neesmu labs ceļotājs laikā. Es dotos uz 80. gadiem. Negribu redzēt, kas bija agrāk, negribu redzēt, kas būs tālāk, tāpēc labprāt atgrieztos savā bērnībā. Iespējams, es būtu vīlies – vai tā tiešām bija?! Auto smird, visi visur smēķē, tas ir briesmīgi, bet vienalga... Es uzaugu 70. un 80. gados, un man tas šķiet vislabākais laiks.
Elektroniskais penis filmā kļūst par cinisku joku objektu. Kāda ir jūsu attieksme pret tehnoloģijām?
Esmu tehnoloģiju fanātiķis un ļoti daudz tās izmantoju. Man ir seši datori un trīs telefoni. Es sev neinstalētu elektronisko dzimumlocekli, bet esmu absolūti atkarīgs no tehnoloģijām – tur neko nevar darīt. Jau divdesmit gadu es nodarbojos ar mūziku, un tas ir iespējams, tikai pateicoties tehnoloģijām, kas man palīdz radīt skaņdarbus. Ja jūs man iedotu tikai klavieres, es nespētu radīt mūziku.
Jūsu radošajā komandā strādā jūsu sieva. Kādas ir viņas domas par mūžīgo skaistumu, par filmas Neticami, bet patiesi varones centieniem kļūt jaunākai?
Sieva piedalās katras manas filmas veidošanā, viņa ir māksliniece, kura rūpējas par dekorācijām un kostīmiem. Viņa neizmanto plastikas ķirurgu pakalpojumus, viņa ir manā vecumā, viņai patīk būt piecdesmit gadu vecai. Mana sieva nevēlas būt jaunāka.