Laikmetīgās mākslas muzejs kā viena no kultūras infrastruktūras prioritātēm iekļauts Nacionālajā attīstības plānā, taču, kad šim projektam būs nauda, pagaidām prognozēt neviens neuzņemas. Pagājušajā gadā īpaša kultūras ministres izveidota darba grupa arhitekta Jāņa Dripes vadībā izstrādāja priekšlikumus par muzeja atrašanās vietu. Šobrīd muzeja iespējamo atrašanās vietu skaits pieaudzis līdz trīspadsmit. KDi lūdza Jāni Dripi izvērtēt reālākās muzeja izveidošanas iespējas un pasaules pieredzi šāda veida būvju projektēšanā.
Iecerētā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas pamats mums jau ir zināms. To veido valsts iepirkumu daļa un ABLV Bank kolekcija, kuru nodos valsts īpašumā pēc jaunās muzeja ēkas izbūves. Vai muzeja ēku vajadzētu veidot, rēķinoties ar to, ka mēs jau zinām vismaz daļu darbu, ko tur izstādīs?
Tie ir saistīti procesi, jo kolekcija veidojas paralēli. Viena puse ir valsts iniciēta, otra – līgumattiecībās ar valsti, un savulaik noslēgtais līgums ar ABLV Bank patiesībā ir ļoti elegants: banka iegulda ievērojamu summu kolekcijas veidošanā, valsts rūpējas par to, lai Laikmetīgās mākslas muzejs tiktu uzcelts, un tad šī kolekcija nonāk valsts īpašumā, protams, ar norādi, ka to ir sponsorējusi ABLV Bank. Tas uzliek pienākumu – valstij ir jārūpējas, lai šāds muzejs būtu.
Latvijā ir ierasts, ka kultūras ministri darbojas samērā īsu laiku, izņemot dažus, un katrs ir mēģinājis kaut ko darīt. Pēdējie centieni ir tie, ka Nacionālās attīstības plānā ir ierakstītas trīs būtiskas kultūras infrastruktūras būves – Laikmetīgās mākslas muzejs, akustiskā koncertzāle Rīgā un stadions, kurā var iestudēt Deju svētku lieluzvedumus. Kopā šīm būvēm būtu jāatvēl aptuveni 100 miljonu eiro finansējums. Protams, toreizējais premjers Valdis Dombrovskis diezgan skaidri pateica – neredzu iespēju, ka mēs to pacelsim bez Eiropas Savienības naudas. Šobrīd, pēc pēdējā laika notikumiem, vēl jo skaudrāk iezīmējas, ka valsts budžetam būs citas prioritātes. Tāpēc uzsvars būs uz ES naudu un vēl jo vairāk uz privāto partnerību.
Ideālā variantā finansējums būtu no trim avotiem – tas ir jebkurš partneris, kas nāktu ar savu iniciatīvu, līdzfinansētājs būtu arī valsts ar ES līdzfinansējumu un Rīgas pilsēta. Esmu vairākas reizes bijis Briselē uz sarunām, kurās tiek uzsvērts – nav vairs tas laiks, kad mēs vienkārši devām naudu un teicām – būvējiet objektus. Šis ir laiks, kad jūs varat ieguldīt enkurobjektos, kuros ir vairāku pušu ieguldījums un sabalansēta arī nodarbinātība, vides revitalizācija, kriminalizācijas mazināšana un citi sociālie aspekti, uz kuriem skatās kopumā.
Vai tas nozīmē, ka šādiem kultūras objektiem Eiropas naudu var piesaistīt tikai tad, ja tie atrodas degradētās teritorijās?
Revitalizējamās teritorijās – vai nu degradētas, vai neattīstītas vides sakārtošanā. Rīgā samērā tuvu centram tādas vietas ir. Savulaik mēs runājām par Andrejostu, tā bija vesela attīstības vīzija, kas saucās Riga Port City. Ja nebūtu sarežģījušās juridiskās attiecības un šī rajona attīstība būtu notikusi, visdrīzāk muzejs atrastos tieši šeit, bet arī šobrīd šī teritorija tiek izskatīta kā iespēja. Vēl ir Skanstes areāls ar veco preču staciju, kur ir piesārņotas, attīrāmas zemes.
Tad ir Torņakalns netālu no Nacionālās bibliotēkas un Dzelzceļa muzeja. Valsts nav dusējusi uz lauriem. Man bija lemts vadīt darba grupu, kas pētīja iespējas izvietot Laikmetīgās mākslas muzeju dažādās vietās. Bez jau minētajām vietām izskatījām Triangula bastionu, arī to ekstravaganto variantu, ka vienu galeriju varētu uzlikt uz vecajiem dzelzs tilta balstiem, taču tā varētu būt galerija, nevis muzejs. Tika izskatīts variants, ka tā varētu būt vecā rūpnīca Boļševička Ganību dambī. Mēs šos priekšlikumus nosūtījām premjeram, kurš tālāk tos nosūtīja Finanšu ministrijai, un a/s Valsts nekustamie īpašumi izstrādāja tehniski ekonomisko pamatojumu, kur izskatīts kopā 13 vietu, šeit ir analizēta zemes piederība, iespējamais transporta apkalpojums, izmaksas utt. Tā ir laba bāze.
Ir skaidrs, ka telpas pašā pilsētas centrā, kā tas ir RTU Kaļķu ielā 1 gadījumā, neviens Eiropas Savienībā neatzīs par degradētu teritoriju. Tad tas ir tīrs valsts budžeta finansējums, kam aizmugurē nav arī privātas naudas. Tur iesaistījusies Zaiga Gaile, un kopumā tas ir simpātisks stāsts par labu vietu, un galu galā tas staļinisms, kas ir ēkas arhitektūrā, arī pavisam labi noderētu, jo tūristi postpadomju telpu uztver kā eksotiku. Turpat blakus Triangula bastiona īpašniekiem ir smagas finanšu saistības, un viņi ir gatavi to ēku atdot par vienu latu, bet ar visām saistībām. Valstij to būtu politiski grūti skaidrot.
Viss izdarītais ir tāds kā vēl viens Rīgas HES mākslas nozīmē – prasība pēc muzeja ir sablīvējusies, ir skaidrs, ka to vajag, taču vajag atrast adekvātu, loģisku finansiālo un pilsētbūvniecisko risinājumu.
Ja salīdzinām jūsu minētos piemērus, tie ir ļoti atšķirīgi pēc apjoma – Triangula bastions un RTU ēka. Cik liela platība muzeja vajadzībām ir jāplāno?
Tajā brīdī, kad tapa Andrejsalas projekta skice, ko veidoja pasaulslavenais arhi tekts Rems Kolhāss, tika veikta ekspertīze un secināts, ka tie ir starp 11 un 15 tūkstošiem kvadrātmetru, ko valsts spētu apsaimniekot un kas dotu iespēju darboties starptautiskā apritē. Tad ir vieta krājumam, muzejiskām aktivitātēm un izstāžu darbībai. Triangula bastiona teritorija ir krietni mazāka, taču Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija saskata, ka blakus ir vieta, kur varētu apjomu pieaudzēt, ja tas ir domāts sabiedriskai funkcijai, un tad varētu tikt pie kārotajiem 10–11 tūkstošiem kvadrātmetru. RTU ēkā ir tieši 10 000 kvadrātmetru, tur ir pagaidām neaizbūvēts iekšpagalms, un Zaigai Gailei jau ir vīzija, kurā Kaļķu iela 1 ir kā staļiniska Luvra, tās pagalmā ir stikla piramīda, un no RTU ēkām tīrītu ārā visas nenesošās konstrukcijas, atstājot rāmi; uz šīs bāzes daudz kas ir izdomājams. Andrejsalā ir brīvākas vietas, kur var apaudzēt stikla apjomu ap bijušo spēkstaciju.
Vai šis Rema Kolhāsa projekts ir pilnīgi nolikts malā?
Šai teritorijai bija izveidots detaļplānojums, kas paredzēja, kā mainās transports, kā iela ieiet iekšpusē, kur ir dzīvojamās mājas, kur biroji un gar krastmalu promenāde. Ja tas secīgi attīstītos, mēs būtu daudz tālāk tikuši, bet tur nekas nenotika. Jaunrīgas attīstības uzņēmums, iespējams, vēl liks par sevi manīt, un varbūt būs jauns attīstības posms, tiesa, tur ir sarežģītas juridiskās attiecības ar valsti. No pilsētplānošanas viedokļa – Nacionālās bibliotēkas vieta ir ideāla, koncertzāle uz AB dambja bija izaicinoša ideja, kas tādai maza mēroga metropolei kā Rīga būtu piemērota, lai pasaule mūs pamanītu. Daugava ir attīstības ass, un no šāda viedokļa Andrejsala ir ļoti laba, relatīvi tuvu centram.
Novietojuma ziņā Triangula bastions un Kaļķu iela 1 arī ir ideāli. Skanstes ielas areāls ir diezgan pieņemams, no jūgendstila kvartāla kājām sasniedzams. Skeptiskāk jāskatās uz Boļševičku, kas ir Ganību dambja pats gals. Telpu potenciāls – jā, 1906. gada ēka ar čuguna karkasu, dzelzsbetona griestiem, tehniski ideālā stāvoklī, šobrīd izskatās traģiski – ar izbirušiem "glāžu" logiem, bet tos varētu iestiklot. Taču ir jāiegulda darbs, lai tur aizmānītu tūristus. Ministrijas vadības uzdevums tagad ir analizēt. Ministrijai ir atbildība sabalansēt kultūras procesu un kultūras infrastruktūru, kas ir milzu investīcijas. Tajā ziņā ir svarīgi tikt pie labas publiskās un privātās partnerības, kāda tā bija, piemēram, kolekcijas veidošanā, ar ko mēs šo sarunu sākām, – ABLV Bank žests ir labs piemērs.
Rema Kolhāsa gadījumā uzmanību muzejam piesaistītu arī arhitekta vārds. Vai līdzīga pieeja varētu būt, arī izraugoties citu vietu muzejam?
Pasaule to dara, taču man un maniem kolēģiem Latvijā pret to ir duāla attieksme. Viens ir skaļš vārds, otrs ir mūsu pašu arhitektu potenciāls. Būtu godīgi ļaut arī viņiem izpausties. Man ir prieks, ka Zaiga Gaile veidos Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas projektu, taču arī Andis Sīlis, Andris Kronbergs un vēl daži būtu pelnījuši lielu sabiedrisko būvi. Tai jābūt godīgai sacensībai. Man liekas, ka Frenkam Gērijam ar Gugenheima muzeju Bilbao – tāpat kā Normenam Fosteram Kazahstānā (ēku projekti Astanā) un Zahai Hadidai Azerbaidžānā (Heidara Alijeva kultūras centrs) – klāt ir drusku tāda kā banalitāte un stereotipiska domāšana. Oslo opera ir dabūjusi visas iespējamās arhitektūras balvas, un to projektējis Norvēģijas birojs Snøhetta. Alvars Ālto savas lielās zāles ir radījis Helsinkos, dāņiem operu uzbūvēja Hennings Larsens – Skandināvijā mēs redzam pašcieņu, tie ir viņu lielie arhitekti. Un mēs arī neesam vakarējie. Rems Kolhāss savu darbu labi izdarīja, taču nevajag pārspīlēt, ka tikai no ārzemēm mums var gaismu atnest.
Kāda ir pasaules tendence, ja runājam par laikmetīgās mākslas muzeju izveidi, – būvēt no jauna vai ievietot jau esošās ēkās?
Pilnīgi konkurētspējīgi ir divi modeļi. Viens ir rūpnieciskais jeb industriālais mantojums, tādi piemēri ir Turku Somijā, arī Igaunijā, tāpat Parīzē pašlaik renovē kādu kvartālu ar kultūras funkciju. Mani kolēģi un draugi, praktizējošie arhitekti, teiktu, ka vajag ļaut izpausties pilnā apjomā, projektējot jaunu ēku, un bibliotēkai bija ļoti pareiza pieeja. Mums vajag starptautisku apliecinājumu, un bibliotēka būs arhitektūras galamērķis. ASV, pavadot laiku ar Gunāru Birkertu sarunās, es biju liecinieks, ka viņam zvana un interesējas. Pateicoties Nacionālās bibliotēkas projektam, Gunārs trešo reizi pēc kārtas tiek nominēts Amerikas Arhitektūras institūta zelta medaļai.
Varbūt mums savulaik vajadzēja Birkertam pasūtīt arī Laikmetīgās mākslas muzeja projektu?
Nevajag pārspīlēt lielo arhitektu lomu. Gunāram ir bibliotēka, tā ir milzu būve, kaut viņam ir padsmit citu bibliotēku. Tā bija pareiza izvēle, ka viņu uzaicināja. Viņš ir izdarījis savu, paldies Dievam, mēs nebijām nenovīdīgi un viņam to uzticējām. Tas bija atsevišķs lēmums, jo iespējas ir divas – vai nu godīga sacensība, vai lēmumu pieņem īpašos apstākļos, kā tas ir Birkerta un arī Kolhāsa gadījumā.
Vai muzeja ēkai labāk būt neitrālai vai pašai jākļūst par laikmetīgās mākslas objektu?
Atkal ir divas pieejas. Gugenheima muzejs Bilbao ir absolūti spilgta skulptūra. Kumu Tallinā – dalīta. No vienas puses, it kā nekas, no otras – efektīga ēka. Viens no Gunāra Birkerta mīļākajiem objektiem ir Modernās mākslas muzejs Hjūstonā, kas ir askētiska kastīte ar sudrabainu metāla fasādi. Atklājot šo muzeju, direktors teica, ka šajā ēkā māksliniekiem ir absolūta fleksibilitāte, mainīšanas iespējas un viņš to atzīst par pareizu.
Kā sagatavot sabiedrību, lai tā pieņemtu šo celtni?
Kad parādījās šie trīs objekti Nacionālajā attīstības plānā, Laikmetīgās mākslas muzejs bija viens no grūtākajiem aspektiem. Paldies Solvitai Kresei, Mārai Lācei, Helēnai Demakovai, Ingai Šteimanei un citiem kuratoriem, kuri dara savu darbu un cementē to sajūtu. Jo laikmetīgās mākslas nepieciešamību sabiedrība viennozīmīgi neuztver. Kad ABLV Bank pērn rādīja savu kolekciju Rīgas mākslas telpā, mākslas gardēži teica – lieliski, te ir labs pamats. Un, ja pavērtu arī pārējo topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas daļu, visi arī tā teiktu. Nevar sagaidīt, ka plaša sabiedrības daļa aplaudēs un teiks – Laikmetīgās mākslas muzeju vajag tāpat kā koncertzāli vai stadionu. Šis procents būs mazāks. Kāpēc tā ir? Mums nekad nav bijis pietiekami daudz labu izstāžu zāļu, un mēs nekad neesam varējuši lutināt skatītāju ar patiesu laikmetīgās mākslas procesu. Mums ir bijušas uz pirkstiem skaitāmas izcilas laikmetīgās mākslas izstādes, nav bijis pietiekama izglītošanas darba. Tad, kad muzejs būs, teiksim, pēc 20 gadiem, ja neviens uz to nenāks, varēs teikt, ka mēs esam švaki strādājuši, taču pasaules pieredze rāda, ka tur, kur šie muzeji ir, notiek process ap muzeju, ir arī atbalstītāji un sponsori. Mēs esam bijuši mākslīgi atdalīti no šī procesa.
Vai jūs esat optimists, domājot par šo projektu?
Mans pienākums arī Kultūras ministrijā eksperta amatā ir brīdināt par visām iespējamām būvniecības problēmām, tehnisko projektu izmaksām, par iepirkumu apstrīdēšanām, kas mūsu sabiedrībai ir tik raksturīgas, līdz ar to grūti teikt, ka esmu optimists. Tomēr nav vērts vadīt savu laiku uz šīs zemes, ja mēs nevaram strādāt lielām idejām. Tāpēc man ir bijis gandarījums iesaistīties Nacionālās bibliotēkas būvniecības procesā, un tas pats ir gan ar koncertzāles, gan Laikmetīgās mākslas muzeja projektu. Nekad kultūrai nav bijis pietiekami.
Margarēta