Deivids Gerets ieguvis klasisku izglītību Eiropā un ASV, taču globālu popularitāti un starptautiska siržu lauzēja statusu viņam nodrošinājuši crossover projekti, kas pietuvināti popkultūras estētikai. Koncertā Rīgā 37 gadus vecais mākslinieks atskaņos popmūzikas un roka hitus aranžējumā vijolei un grupai. Deivids Gerets spēlē vijoli kopš četru gadu vecuma. Desmit gadu vecumā debitējis koncertā ar Hamburgas filharmonijas orķestri. Trīspadsmit gadu vecumā parakstījis līgumu ar ierakstu kompāniju Deutsche Grammophon. Studējis Džuljarda skolā Ņujorkā pie cienījamā vijolnieka un diriģenta Ichaka Perlmana. Uzstājies ar labākajiem orķestriem un diriģentiem, to vidū – Zubins Meta, Klaudio Abado, Džuzepe Sinopoli un Jehudi Menuhins. Viņa apjomīgajā diskogrāfijā ir gan klasiskās, gan populārās mūzikas ieraksti.
Neilgi pirms koncerta Rīgā Deivids Gerets sniedza interviju KDi.
Kā jūs jūtaties – kā popzvaigzne vai klasiskās mūzikas pārstāvis?
Esmu mūziķis – neatkarīgi no repertuāra, kurā izpaužos. Man ir jāspēlē un jāvingrinās katru dienu, lai uzturētu tehniku. Man ir jābūt disciplinētam, un tieši disciplīna, kas ir raksturīga visiem klasiskās mūzikas pārstāvjiem, neļauj noiet no sliedēm, zaudēt prātu un nezin ko par sevi iedomāties. Es smagi strādāju. Viss pārējais ir citu cilvēku uztvere, viņu interpretācija un priekšstats par to, kāds es varbūt esmu, bet man pašam ar to nav nekāda sakara.
Kad pēdējo reizi esat spēlējis kādu klasikas skaņdarbu?
Pavisam nesen atskaņoju Pētera Čaikovska Vijoļkoncertu kopā ar orķestri Filarmonica della Scala un maestro Rikardo Šaijī. Pirms tam sniedzu solokoncertus un kamermūzikas koncertus. Šogad daudz biežāk spēlēju klasiku nekā crossover materiālu.
Atkarībā no repertuāra spēlējat dažādas vijoles?
Man ir divi instrumenti. Klasiku spēlēju uz Stradivāri 1716. gada vijoles A. Busch, kas ideāli skan akustiskajā koncertzālē. Savukārt crossover šovos tiek izmantoti mikrofoni un skaņas pastiprinājums. Tajos es spēlēju franču meistara Žana Batista Vijoma vijoli, kas darināta ap 1850. gadu. Tai ir siltāks, mazāk metālisks skanējums nekā Stradivāri instrumentam.
Kurš ir jūsu iecienītākais vijoļkoncerts?
Pašlaik atgriežos pie Žana Sibēliusa koncerta, kuru dažus gadus neesmu spēlējis. Es to atkal mācos un atklāju sev no jauna. Tagad tas man sagādā vislielāko baudu.
Vai jūsu klasiskās un populārās mūzikas koncertus apmeklē dažāda publika?
Ir nelielas atšķirības, taču auditorija pārklājas. Prieks, ka uz maniem klasikas koncertiem nāk daudz gados jaunu klausītāju, kuri par mani uzzinājuši, pateicoties crossover programmām.
Pastāstiet par šovu Explosive Live, kuru atvedīsiet uz Rīgu.
Es uzstāšos ar grupu, kurā ir divi ģitāristi, taustiņinstrumentālists, bundzinieks un basists. Šādā sastāvā spēlējam deviņus gadus. Koncerta pamatā – divu pēdējo albumu Rock Revolution un Explosive materiāls, kā arī populārākie skaņdarbi no mana crossover repertuāra. Šo programmu es veidoju pēc tādiem pašiem principiem kā solokoncertu, kurā skan klasika. Esmu par to daudz runājis ar savu pedagogu Ichaku Perlmanu – kā stratēģiski pareizi veidot daudzveidīgu, saistošu programmu.
Jūsu albumos un koncertos skan hitu apdares – no grupas Queen līdz Coldplay un Edam Šīranam. Kā atlasāt kompozīcijas?
Viss, ko es ierakstu un spēlēju koncertos, ir mūzika, ko labprāt klausos brīvajā laikā. Jaunākajā albumā Rock Revolution ir jūtama roka ietekme: tajā ir Queen šedevrs Bohemian Rhapsody, Brūsa Springstīna Born in the USA, grupas The Verve hits Bittersweet Symphony, Led Zeppelin dziesma Stairway to Heaven, Prinsa Purple Rain, Stīvija Vondera Superstition, Fila Kolinsa In the Air Tonight, Maikla Džeksona Earth Song un citas populāras kompozīcijas.
Pirms divdesmit gadiem pasaulē bija iecienīta popvijolniece Vanesa Meja, jau ilgus gadus klausītājus apbur valšu karalis Andrē Rjē. Vai jums ar viņiem ir kas kopīgs?
Mēs spēlējam vienu instrumentu, taču esam mākslinieki ar atšķirīgu gaumi. Man ir pavisam cita stratēģija – man vienmēr ir bijis svarīgi spēlēt klasisko mūziku, nezaudēt saikni ar akadēmisko kultūru. Tas ir mans daiļrades pamats. Allaž esmu centies uzbūvēt tiltu, lai iepazīstinātu pēc iespējas plašāku klausītāju loku ar klasisko repertuāru. Nezinu, vai šāds mērķis ir arī Vanesai Mejai un Andrē Rjē. Neesmu dzirdējis, ka viņi spēlētu, piemēram, Bēthovena koncertu. Katram ir savas prioritātes un panākumu formula. Es veidoju crossover programmas tikai tāpēc, ka man ir iespēja izpausties arī klasiskajā mūzikā.
Kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties pievērsties populārajai kultūrai?
Džuljarda skolā Ņujorkā esmu studējis ne tikai vijoļspēli, bet arī kompozīciju un muzikoloģiju. Izglītība, kuru esmu ieguvis, un nodarbības ar Ichaku Perlmanu man ir ļāvušas saprast, ko es vēlos dzīvē darīt, ko klausīties, ko mainīt savā pieejā, lai kļūtu labākam.
Kopš jaunības man ļoti patīk komponēt. Ņujorkā es daudz eksperimentēju studijā kopā ar komponistu, aranžētāju un ģitāristu Franku van der Heidenu, kurš pašlaik ir manas grupas ģitārists un muzikālais vadītājs. Mēs rakstījām oriģināldarbus un arī veidojām dažādu žanru opusu aranžējumus. Manas pirmās kompozīcijas bija elektroniskas, pietuvinātas klubu un house mūzikai. Šķiet, jau toreiz man izdevās apsteigt laiku – ha-ha! Šie ieraksti tapuši 2004.–2005. gadā, tie nav izdoti, taču es tos dažreiz klausos mašīnā – joprojām skan jautri.
Kuri vijolnieki jūs iedvesmo?
Man ir jānosauc leģendas – Jaša Heifecs, Henriks Šerings, Miša Elmans, Jehudi Menuhins, Dāvids Oistrahs. No tiem, kuri uzstājas joprojām, – Ichaks Perlmans, Gidons Krēmers, Maksims Vengerovs, Vadims Repins, Jūlija Fišere, Julians Rahlins. Man patīk doties uz koncertiem, savukārt citu vijolnieku ierakstus klausos reti – katram skaņdarbam vēlos atrast savu interpretācijas atslēgu, negribu ietekmēties no citiem izpildītājiem. To man iemācīja pasniedzēji: kamēr nezini, ko vēlies izpaust kādā opusā, neklausies, kā to spēlē citi.
No visiem diriģentiem, ar kuriem esat sadarbojies, tuvākās attiecības jums ir izveidojušās ar maestro Zubinu Metu?
Jā, viņš mani atbalsta kopš trīspadsmit gadu vecuma. Viņš uz mani ir atstājis lielu iespaidu. Kopā ar Izraēlas filharmonijas orķestri Zubina Metas vadībā esmu ierakstījis Johannesa Brāmsa un Makša Bruha koncertus. Man ir gods uzskatīt Zubinu Metu par draugu. Esmu viņa fans!
Man patīk uzstāties kopā ar diriģentu un pianistu Kristofu Ešenbahu, es ļoti mīlu Rikardo Šaijī. Viņi man vienmēr palīdz un sniedz padomus, nevis kaut ko no manis pieprasa. Mūziķa darbs ir saistīts ar jautājumiem un atbildēm. Ja kāds uzdod labu, saturīgu jautājumu, varbūt ir vērts pārskatīt savu atbildi.
Ar nepacietību gaidu sadarbību ar Valeriju Gergijevu un Minhenes filharmonijas orķestri 2018. gada vasarā, kad sniegsim lielu brīvdabas koncertu Minhenē.
Vai esat saskāries ar aizspriedumiem no citu mūziķu puses? Varbūt daži kolēģi jūs neuztver nopietni, jo sperat sānsoļus popkultūras virzienā?
Nē, neesmu saskāries. Neviens vijolnieks, altists, diriģents vai cits mūziķis man neko tādu nav teicis vai pārmetis, neviens kolēģis nav apšaubījis manas spējas. Savukārt cilvēkiem, kuriem nav profesionāla sakara ar mūziku, šādi aizspriedumi mēdz būt. Viņi tic tam, kam vēlas ticēt, un tam nav racionāla pamatojuma. Spriedumi ir jāpamato ar zināšanām, nevis fantāzijām un maldiem.
Deivids Gerets
Šovs Explosive Live
Arēnā Rīga 8.XII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 49,60–99,60
Gramatika
Susurs