Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Intervija ar režisoru Viesturu Kairišu. Es klusēju

Tagad domāšu tikai par savu mākslu un nedomāšu par to, kas notiek. Režisors Viesturs Kairišs stāsta par filmu Melānijas hronika, izrādi Pērs Gints un valsti, kurā dzīvojam.

Latvijā cilvēki nedrīkst teikt to, ko domā. Tādu mēs esam izveidojuši sabiedrību, un tā ir politiķu uzvara pret Latvijas interesēm, konstatē režisors Viesturs Kairišs. Pēdējos gados viņš maz sniedzis intervijas un izvēlas runāt savos darbos. 1. novembrī kinoteātrī Kino Citadele notiks viņa filmas Melānijas hronika pirmizrāde. Tā uzņemta pēc Melānijas Vanagas atmiņu romāna Veļupes krastā motīviem un vēstī par viņas 16 gadu ilgo izdzīvošanas un cilvēcības saglabāšanas cīņu izsūtījumā Sibīrijā. Savukārt Latvijas Nacionālajā teātrī Viesturs Kairišs iestudējis Henrika Ibsena dramatisko poēmu Pērs Gints ar Uldi Anži titullomā. Pirmizrāde – 27. oktobrī.

Melānijas hronika ir darbs, kurš tapis visilgāk un sūrāk?

Iemesls ir situācija ar finansēm Latvijas kino. Melānijas hronika nav viens no Latvijas simtgades filmu projektiem, kuriem ir nauda. Tas ir parasts, nabadzīgs projektiņš, un pagāja ilgi gadi finanšu meklēšanai un piesaistei. Diezgan ātri atradu producentu, taču atbalstīšana bija tāda: bišķiņ iedod, un tu saproti, ka īsti neko nevari izdarīt. Īpaši tāpēc, ka šī ir vēsturiska filma, tu nevari iziet uz ielas un uzreiz filmēt. Vajag uzbūvi, kostīmus. Varbūt labi, ka filma tapa tik ilgi, – bija laiks vairāk izstrādāt, pārdomāt, saprast, izpētīt.

Šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, kura pati latviski un krieviski ierunāja visus titulvarones tekstus, ir veikusi varoņdarbu?

Principā tas nav iespējams, tā nav normāla prakse. Viņa ir šveiciete, kura a priori runā vairākās – piecās vai sešās – valodās. Sabīni Timoteo Šveicē mācīja valodas konsultante, sūtījām aktrisei ierakstītus paraugus, un ar katru reizi, kad viņa brauca filmēties, viņa latviešu valodu bija apguvusi arvien labāk. Man būtiskākais bija tas, ka viņa ir nevis aktrise, bet profesionāla dejotāja. Turklāt ļoti laba. Sabīne Timoteo jau tika paņemta Diseldorfas operas štatā, taču aizgāja no dejošanas, lai kļūtu par aktrisi. Filmēties viņa sākusi agri, skolas gados. Sabīne piesaista kā suģestējoša personība. Viņai ir ķermeniskā muzikālā uztvere. Es gribēju atrast tādu Melānijas atveidotāju, kura nav aktrise un vairāk izdzīvos un piedzīvos nekā nospēlēs, – meklēju sieviešu dzimuma Klausu Kinski. Pašlaik Sabīne filmējas Sicīlijā, es mēģinu viņu sazvanīt, lai pārliecinātu atbraukt uz pirmizrādi Rīgā 1. novembrī.

Kur tu viņu atradi?

Vienkārši tā notika. Biju viņu redzējis vairākās filmās Berlīnes kinofestivālā. Viņa man iespiedās atmiņā. Tas ir liels ieguvums, ka ar viņu satikāmies. Sabīne ir ļoti harismātiska, viņa nekādi nevarēja izturēt, ja viņu te uztvēra kā baigo zvaigzni. Viņai patika runāties ar visām latgaliešu tantiņām un krievu večiņām Latgalē – nezin kādā valodā. Gan latviešu, gan krievu valoda viņai bija kas jauns. Smieklīgākais bija tas, ka filmas epizodēs, kurās Melānija runā vāciski, vajadzēja runāt it kā svešvalodā. Valodu, kuru Sabīne prot, viņa bija spiesta drusciņ pasliktināt. Es daudz centos izmantot to, kā viņa spēj kustēties. Ķermenis un prāts viņai ir tik vienots veselums, ka negribēju zaudēt viņas emocionalitāti, viņas balsi. Viņa pati ierunāja tekstu skaņu ierakstu studijā. Tas ir brīnums, kā viņa to spēja izdarīt.

Kāpēc filmējāt Latgalē un Karēlijā, nevis Krievijā?

Potenciālie kopproducenti mums uzreiz teica, ka ar šādiem projektiem Krievijā nav ko rādīties. Lai gan savās soft selektīvās vēstures drāmās arī pati Krievijas televīzija mazliet pieskaras šīm tēmām, tomēr to darīt bez "pareizā" vēsturiskā skatījuma cilvēki tur vēl nav gatavi. Mēs paši vēl tam neesam gatavi. Kad sāku šo filmu, biju pārsteigts, ka Latvijā par šīm tēmām nav vēlēšanās runāt. Pirmkārt, tā nav patīkama. Otrkārt, daudziem ir bizness ar Krieviju un bail kaitināt. Taču filma nav vērsta pret Krieviju. Galu galā Krievija oficiāli ir nosodījusi Staļina režīmu. Kad cilvēki sāka atgriezties no izsūtījuma, viņi nevarēja atrast sev vietu, neviens īsti ar viņiem negribēja saistīties. Viņi bija palikuši pāri, nevajadzīgi, un daļas iedzīvotāju apziņā viņi joprojām ir neveiksminieki, kuri nemācēja izlavierēt ar to laiku. Vai vienkārši nepaveicās, jo bija reizes, kad to noteica nejaušība. Man ir svarīgi, lai mēs Latvijā varētu par šīm lietām tā mierīgi runāt – kā tas bija, kāpēc notika – un darīt to tādēļ, lai kas tāds nekad neatkārtotos.

Dokumentālajā kino par izsūtīšanu uz Sibīriju spītīgā neatlaidībā jau gadiem vēstī režisore Dzintra Geka.

Dzintra Geka šo tēmu ir fundamentāli attīstījusi. Pateicoties viņai, man bija izdevība pašam nonākt Tjuhtetas sādžā starp Krasnojarsku un Tomsku, kur Melānija dzīvoja izsūtījumā. Mēs ar Ievu Jurjāni aizlidojām un piebiedrojāmies fonda ekspedīcijai, nobraucām ar mikroautobusu no Krasnojarskas līdz Tomskai. Tas bija būtisks, emocionāli smags pārdzīvojums redzēt no iekšpuses, kā izsūtītie upuri un viņu radinieki aizaugušos mežos meklē tuvinieku kapavietas. Sajust, kāda tā Sibīrija ir.

Ieraudzīji Sibīriju šodien, bet filma ir par 40. un 50. gadiem.

Daba joprojām ir iespaidīga – mērogi, plašums. Kad palūdzu, lai mani pa ceļam aizved uz taigu, Tjuhtetas apkārtnē to vairs nevarēja atrast, jo tā ir krietni pacirsta. Lai gan negadījās iebraukt sādžās, kur nebūtu elektrības, nabadzīgās sādžas un ciemati joprojām pastāv ārpus laika. Sibīrija ir kā laika muzejs. Sajutu plašumu, mērogu un neaprakstāmo domāšanas haosu. Mani tas fascinēja. Tur ir ļoti interesanti cilvēki. Man Sibīrija asociējas ar dabas skaistumu. Es centos to saprast no Melānijas Vanagas viedokļa – daba viņai izsūtījumā bija vienīgā garīgā alternatīva, kas glāba dvēseli. Filmā meklēju veidu, kā to parādīt. Melānijai tas bija svarīgi arī Latvijā. Viņa uzskatīja, ka katram cilvēkam ir jāizpēta viena upe, un ar roku uzrakstīja septiņus sējumus – pētījumus par Amatu. Dēls viņu veda līdz mežam, un viņa tur pazuda uz divām vai trim dienām, iesējusi šallīti koka zarā šosejas malā.

Pasaule zina par nacistu genocīdu pret ebrejiem, bet vai maz dzirdējusi par staļiniskā režīma deportāciju vērienu?

Baltkrievu aktieris Viktors Nemecs, kurš filmā spēlēja vietējo priekšnieku Ampalovu, prasīja, vai filmas varoņi bija deportēti par sadarbību ar nacistiem. Viņš nevarēja saprast, ka cilvēki izsūtīti ne par ko, lai gan deportācijas skāra arī daudzus baltkrievus. Vēsture parāda divas dažādas attīstības koncepcijas attiecībā pret diviem līdzīgiem režīmiem: nacismu un staļinismu. Vāciju pēc kara zaudēšanas uzvarētāji brutālā kārtā spieda izravēt nacismu, tikt tam pāri. 1989. gadā, kad nojauca Berlīnes mūri, mēs ieraudzījām, kādā attīstības stadijā bija Rietumvācija un kādā – Austrumvācija, kura netika spiesta izanalizēt un izravēt staļinismu… Tas vispār nav ticis pakļauts forsētai analīzei. Nav bijis neviena tribunāla, starptautiskas tiesas – līdzīgas Nirnbergai. Redzam, ka zemēs, kas šo režīmu piedzīvoja, sabiedrība nav spējusi tikt tam pāri, sākt attīstību no jauna. Vēl vairāk – Krievijā tas pat kļūst populārs.

Kur nu vēl filozofēšana – bija vai nebija Latvijā padomju okupācijas?

Tā ir tieši šī konteksta sastāvdaļa. Ir jāsaprot, ka arī Latvijā varas maiņa notika tikai ļoti formāli. Ukraiņu režisors Sergejs Lozņica dokumentālajā filmā Notikums/ Predstavļeņije, kas pērn saņēma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF balvu, izmantojis arhīva dokumentāros materiālus, kas 1991. gada augusta puča dienās uzņemti Pēterburgā. Kādā kadrā redzams arī pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Filma parāda, ka tā bija izrāde tautai. Saprotot, ka PSRS attīstība tā vairs nevar turpināties, vara radīja priekšstatu, ka tiek nomainīta iekārta, lai gan čeka turpināja visu kontrolēt un vadīt.

Ir sajūta, ka arī Latvijā pēc dziesmotās revolūcijas tika nomainīta tikai fasāde, notika fasādes pārkrāsošana. Latvijai ārkārtīgi traucē attīstīties tas, ka tā nebija spiesta kategoriski atteikties no visiem, kuri ir sadarbojušies ar noziedzīgo režīmu. Konteksts ir dziļāks – šī vēsture nav beigusies, un šis karš nav beidzies. Pirmais solis ir to apzināties un par to runāt. Es daudz runāju par vēsturi, taču Melānijas hronikas filmēšana man pirmām kārtām bija māksliniecisks apsvērums. Man patīk antīkās traģēdijas sižets, lielā drāma. Taču kā cilvēks, kuram nav vienaldzīga Latvija, es cenšos par to visu laiku domāt un darīt, cik ir manās iespējās. Šo iekšējo uzdevumu es neesmu atcēlis.

Bija arī personiskā motivācija, likteņi paša dzimtā?

Manu vistuvāko radu lokā neviens netika izsūtīts. Taču mūsu lauku kaimiņi bija. Par Melāniju Vanagu pirmais man izstāstīja mākslinieks Ilmārs Blumbergs, kad kopā veidojām Mocarta Burvju flautas iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā. Viņš, tāpat kā rakstnieks Olafs Gūtmanis, bija viens no "Melānijas bērniem" – jauniešiem, par kuriem viņa Sibīrijā rūpējās. Ilmāram bija kolosāls stāsts par to, kā Melānija viņam 10. dzimšanas dienā uzdāvinājusi šausmīgu stāstu par burunduku, kuru pavasara saulītē izvilinājis burunduku meitenes kāzu svilpiens. Tas reibina un kā cilpa apvijas ap viņa kaklu. Tā izrādās mednieka izliktā cilpa… Šajā stāstā ir kaut kas ļoti spēcīgs.

Melānijas hronikas, daudzie viņas uzrakstītie atmiņu sējumi, ir vairāk nekā biogrāfija. Viņas personības suģestijas spēks ir ļoti iespaidīgs. Viņa bija garīgi spriega un neinteresējās par vecām klačām. Viņas vedekla man teica, ka Melānijai būtu daudz ko ar mani pārrunāt. Taču, ja es pats būtu viņu saticis, tas būtu traucējis uzņemt filmu. Es gribēju maksimāli attālināties no subjektīvās uztveres. Tāpēc man lomā patika Sabīne. Atmiņu un asociāciju slānis ir tik biezs, ka latviešu aktrisei būtu grūti nospēlēt Melāniju.

Kad sāki šo darbu, Ukrainā vēl nebija "zaļo cilvēciņu", vēl nebija anektēta Krima. Šie notikumi iespaidoja filmu?

Mani tas stiprināja vajadzībā bez kompromisiem pastāvēt par savas valsts interesēm kaut vai ikdienā. Iekšēji nekad nenodot Latvijas ideju. Mēs taču saprotam, ka Latvijas kultūras ideja nav ekonomiski izdevīga. Ir viegli pieslieties stiprākām kultūrām un radīt darbus, kas mazina šīs valsts spēju pretoties ārējai ietekmei. Galu galā uzskatīt Latvijas kultūru par elitāru kultūru un cīnīties par to, nevis – ka tevi nofraktē uzņemt filmas, kurās tiek sagrozīta Latvijas vēsture.

Mūsu valstī viss grozās ap ekonomiskajām pamatinteresēm, un tās šeit ir pilnīgā pretrunā ar nacionālās valsts pastāvēšanas interesēm. Līdz ar to visa mūsu vara ir absurda pozīcijā, jo viss, ko tā grib panākt – tā saucamā labklājība –, ir pretrunā ar to, ka jāatbalsta kultūra, kurai nav nekādu cerību kļūt pašpelnošai, pašatražojošai tirgū. Ir jāatbalsta kino, literatūra un akadēmiskā mūzika, kas nekad nevarēs sevi atpelnīt. Latvijā uzbūvēja jaunas koncertzāles. Manuprāt, tagad ir jābūt arī labam Latgales orķestrim Rēzeknē un Vidzemes orķestrim Cēsīs. Taču man saka: ko tu par to runā?! Jau tajos orķestros, kuri mums ir, pēc dažiem gadiem vairs nebūs mūziķu. Un kāpēc nebūs? Cilvēki vēlas, lai viņu bērni dotos tur, kur var nopelnīt, lai viņi mācītos par finansistiem, banku speciālistiem, juristiem.

Kultūra joprojām ir liekēža statusā? Nupat publiski izskanēja "ieteikums" novirzīt kultūras finansējumu veselībai.

Situācija var attīstīties par labu kultūrai tikai tad, ja ir cilvēki, to vidū kultūras ministre, kuri māk uzsist dūri galdā un stingri pateikt – tā tas nav, jūs te beidziet! Tādi, kuros klausās, kurus respektē un no kuriem baidās. Jau vismaz desmit gadu kultūras ministri norāda uz kultūras lomu sabiedrības kvalitātē, arī uz tās pozitīvo ietekmi uz ekonomiku. Tā ir jauka ņemšanās. Nevar noliegt šīs iniciatīvas, taču es labi atceros, kāds skandāls bija par to, cik dārgi izmaksā Artura Maskata operas Valentīna viesizrāde Berlīnē. Es gribētu dzirdēt, ka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs uzsit dūri galdā un pasaka: jā, tas maksā daudz, un mums tas ir jādara, jo mēs sevi cienām! Es gribētu lielāku spiedienu kultūras labā. Bet tad, kad sāk organizēties un rakstīt vēstules, visi pārvēršas interešu grupās, kā tas ir viscaur Latvijas politikā. Ir tikai privāto interešu grupas, bet nav kopējās vīzijas. Ir skaidri jāpasaka cilvēkiem, ka vēlēšanās viņi balso tikai par tās vai citas grupas ekonomiskajām interesēm. Tās nekad nav valsts ekonomiskās intereses. Nekad!

Kas atliek tādā situācijā?

Cīnīties katram savā profesionālajā jomā. Šobrīd es to precīzi redzu pēc sevis. Ja man prasītu, kas notiek Latvijas politikā, – es par to vairs neinteresējos. Saprotu, ka ir panākts pats galvenais – vienaldzība, apātija. Vara ir izcīnījusi lielu uzvaru. Patlaban Latvijā valda stagnācija, jo ietekmes sfēras savstarpēji ir sakārtotas. Situācija ir šausmīga. Es pat nezinu, kā reaģēt, jo uzskatu, ka es šo cīņu esmu zaudējis. Esmu bieži intervijās par to runājis, bet nu jau gadu to vairs nedaru, jo saprotu, ka pārvēršos par klaunu. Visi tikai pasmejas, bet nav nekādas iespējas ietekmēt šo staignāju, šo purvu. Mani neinteresē būt tam, kurš var kaut ko asprātīgi pateikt, bet tam nav nekādas nozīmes. Esmu cilvēciski cietis zaudējumu – esmu ļāvies tam, ko grib šī varas elite, tagad domāšu tikai par savu mākslu un nedomāšu par to, kas notiek.

Kāpēc vairs negribi sniegt intervijas?

Intervijās cenšos teikt to, ko domāju, un rezultātā manas iespējas izteikties Latvijā ar savu radošo darbu tikai samazinās. Redzot, ka tam nav jēgas un tas tikai kaitē manai profesionālajai karjerai, es arī kļūstu politkorekts un vienkārši apklustu. Jāatzīst atklāti: Latvijā es nedrīkstu teikt, ko domāju. Kādreiz vēl spēlējām demokrātiju, bija populāri visu kritizēt. Tagad redzi, ka tas ierobežo turpmākās profesionālās iespējas. Piedaloties diskusiju raidījumos ar politiķiem, esmu vērojis, kā viņi atbild, – viņu teiktajā nav nevienas domas, tā ir abstrakta valoda, kurā runājot nekad netiksi pieķerts. Latvijā cilvēki nedrīkst teikt to, ko domā. Tādu mēs esam izveidojuši sabiedrību. Rietumu sabiedrībā kritikas uzdevums ir virzīt sabiedrību un diskusiju uz priekšu, bet pie mums bieži lietots modelis ir kritikas apklusināšana, jo tā tiek uztverta kā traucējošs faktors. Pēc šīs loģikas es kā režisors labāk apklusinu kritiķi, nevis domāju, ko nepareizi esmu izdarījis.

Kāpēc tava nākamā pirmizrāde teātrī būs tieši Henrika Ibsena Pērs Gints?

Esmu sapratis, ka ir vērts izvēlēties tikai tādu materiālu, pie kura ir vērts ķerties. Gribu kādreiz ķerties pie Gētes Fausta, un Pērs Gints ir ziemeļu Fausts. Nacionālais romantisms man ir tuvs, un man ir būtiski, ka Pērā Gintā saskatāmas daudzas ļoti aktuālas tēmas. Manuprāt, atgriešanās mājās ir ārkārtīgi svarīga un līdz galam neaptverta. Arī sapņveidīga iniciācija dažādos lokālos sabiedrības grupējumos un vispār sabiedrības attieksme pret indivīdu un indivīda attieksme pret sabiedrību ir ļoti aktuāla tēma. Septiņi elles loki, kuriem indivīds iziet cauri, mums visiem ir ļoti pazīstami. Sevis paša "es" saglabāšana ir augsts politisks žests. Tas bija mans piedāvājums, jo es jau sen gribēju iestudēt Pēru Gintu.

Tāpat kā Melānijas gadījumā tās pirmām kārtām ir mākslinieciskas intereses. Mani interesē, kā kaut ko tādu var uztaisīt. Tā tomēr nav luga, tā ir dramatiska poēma. Pērs Gints un Brands ir divi ļoti atšķirīgi Ibsena darbi, bet pārējās ir hermētiskas, noslēgtas lugas, kuras šobrīd nav tuvas manai mākslinieciskajai uztverei. Taču šī ir atvērta dramatiskā poēma, kurā var ļoti daudz meklēt un atrast.

"Šodien cilvēku dzen uz priekšu daudz izaicinājumu, kas liek meklēt kaut ko jaunu, nebijušu un liek aizmirst kaut ko nelielu un necilu. Pašu galveno. Mājas. Cilvēkus, kuri tevi mīl un tev uzticas." Teātra pašreklāmā citēta tava režijas koncepcija?

Tas ir pārāk ambiciozi, un to ir grūti panākt, bet es iekšēji vairs negribu pastāvēt šajā mūsu realitātes dimensijā. Realitāte reizēm ir pārāk smaga. Es alkstu režijas sarunu pārcelt citā dimensijā, jo man šis gads ir bijis ārkārtīgi grūts, ar privātiem zaudējumiem, kuri notiek tikai vienreiz dzīvē. Tad tu neizbēgami attopies pret savu skrējienu, kurš visu laiku kaut kur vedis, vedis, vedis, un jūti, ka tas tevi kaut kur dzen, bet vairs nesaproti kur. Mājas – tas esi tu pats. Gribas nokļūt līdz sevis paša kodolam, kā Pērs centās, lobot sīpoliņu, līdz konstatēja, ka kodola nav. Lobot savu sīpoliņu, negribētos atklāt ko līdzīgu. Varbūt tu esi gatavojies tur ieraudzīt pērli, bet tur nekā nav.

Pēra Ginta sakarā tev ir būtiski, ka pēdējos 15 gados no Latvijas aizbraukuši 260 000 iedzīvotāju, kā liecina Mihaila Hazana pētījuma dati par 2000.–2014. gadu?

Kaut kādas paralēles ir. Šī vienaldzība pret notiekošo, manuprāt, rada vēlmi meklēt vietu, kur vismaz materiālajā ziņā tu jutīsies labāk. Tad tu vairs nedomā par garīgo vidi. Neviens tomēr nenoliegs, ka Rietumos garīgais komforts arī ir diezgan jauks. Ir atvērta sabiedrība, tu vari ceļot, daudz redzēt. Nauda arī nodrošina garīgo komfortu, un vēl kā! Saņemot normālu atalgojumu, tu vari aizbraukt uz Londonu, Parīzi un Ņujorku. Bet vai es, strādājot Latvijā, varu atļauties uz sitienu aizbraukt, kaut ko apskatīties un iedvesmoties?

Latvijā ir viegli iesākt karjeru, bet ir grūti sevi pilnveidot. Tu vari līdz zināmam līmenim augt, un pēc tam ir ļoti grūti turpināt. Latvija šobrīd ir superīga iesācēju un viduvējību vide, bet, ja gribi izlauzties tālāk, jādomā tikai, kā nokļūt citur… Nesen Ulda Dumpja dzimšanas dienā biju ieskrējis ģērbtuvē, kur viņš visus cienāja ar vīnu. Vecmeistari runāja: šī bija zvaigžņu, tautas meistaru ģērbtuve. Dumpis smējās: "Tagad jau visi ir zvaigznes, visi ir leģendas." Ja man nebūtu pagadījies Uguns un nakts iestudējums un Raiņa teiciens: "Šaurībā tikt pie pilnības", aicinājums garīgi atcelt ārējus ierobežojumus, es būtu galīgi apjucis. Vasarā strādājot pie Pēra Ginta, Spīdolas teksti man deva lielu motivāciju tomēr mēģināt, kustēties uz priekšu, strādāt. Jo ir skaidrs, ka strādāt var. Ne vienmēr ir viegli atrast iekšējo motivāciju. Jābūt dziļai nepieciešamībai. Pērs Gints man ir nepieciešamība – kā muklājs tas ievelk, un neredzi ne galu, ne sākumu.

Man ir svarīgi spēt pilnvērtīgi turpināt savu profesionālo karjeru, arī Latvijā. Es gribētu redzēt, ka Latvija kļūst par vidi pilnvērtīgai profesionālai attīstībai. Berlīnes Komiskās operas intendants Barijs Koskis man stāstīja, ka arī viņš aizbraucis no dzimtenes, jo Austrālija ir valsts, kur ātri visu sasniedz un ir grūti atrast jaunus izaicinājumus. Lai būtu pilnvērtīga valsts, jāvar nemitīgi veikt augstus profesionālus izaicinājumus. Jebkurā žanrā.

Kā turpināsies tava operas režisora karjera – pēc projektiem, kuri īstenoti Latvijas Nacionālajā operā, Berlīnē, Ķelnē un Darmštatē?

Šosezon man vēl ir paredzēts Karalis Līrs Rīgas Krievu teātrī ar Jakovu Rafalsonu. Vairāk nevaru, jo šie ir ļoti apjomīgi darbi. Mans ceļš operas režijā turpināsies. Cerams, arī Latvijā. Opera man atvēra acis uz žanru sintēzi un mērogu. Par operu es jau sen saucu veidu, kurā gribu redzēt jebkuru mākslas darbu, arī teātri un dokumentālo kino. Man vairs nav svarīgi, ar ko tieši nodarbojos, – es jau taisu operu, Gesamtkunstwerk. Nekad neesmu bijis Grīga speciālists vai fans. Ibsena lugu kopā ar tai rakstīto Grīga mūziku ņemu kā vienotu darbu. Grīgs man ir tāds pats materiāls kā Ibsens. Man šī nav skaista mūzika, kas ilustrē darbību. Mūzika man ir tikpat svarīgs materiāls kā teksts. Tā es darbojos daudz plašāk. Tā ir iespaidīga partitūra, ar kuru ir interesanti strādāt, taču atšķirībā no operas man ir šī kolosālā iespēja būt brīvam arī darbā ar mūziku.

Veidojot iestudējumus Vācijā, ar prieku baudīji atvērtās sabiedrības raibo daudzveidību. Tagad Latvija ir kā miera oāze imigrācijas krīzes un terorisma apdraudētajā Rietumeiropā?

Pasaule strauji un neizbēgami mainās. Kāds domā, ka robežu slēgšana ir līdzeklis? Jāsaprot, ka pat vislabākā politika pasaules staigāšanu nevar apturēt. Var tikai uz laiku izlikties kaut ko risinām. Latvija nav pārplūdināta ar šiem cilvēkiem tikai tāpēc, ka mums ir ļoti zems sociālo garantiju līmenis. Vai šis iemesls ir pietiekami labs? Man par to nav dziļas pārliecības. Bijām iedomājušies, ka pasaule joprojām var pastāvēt kā koloniālas domāšanas modelis, kur ir bagātas un nabadzīgas sabiedrības, un šāda līdzāspastāvēšana būs vienmēr. Taču vairs nav iespējams tik ļoti atdalīt sabiedrību. Jādomā, ko šīs jaunās izmaiņas nozīmē, kā ar tām strādāt, kā dzīvot.

Man patīk jāzepiskais salīdzinājums ar kviešu lauku. Ir naivi iedomāties, ka vējā plandošā kviešu laukā būs dažas smilgas, kuras nepakļausies. Ja visi kritīs veldrē, Latvija viena stāvēs? Mūs šobrīd glābj mūsu nabadzība. Nožēlojama veiksme. Kas notiks ar pasaules sabiedrību? To nevar prognozēt. Ir jābūt ļoti gudrai politiskajai izpratnei, lai saprastu, kā ar to sadzīvot. Terorisma draudi ir šausmīgi.

Atcerēsimies, ar ko nodarbojās kristietība pirms dažiem gadsimtiem. Tā ir laika atšķirība starp islāma un kristietības dabisko attīstību līdz stadijai, kad, cīnoties par savām idejām, var arī nenogalināt. Lai ieņemtu teritoriju, reliģija ir izdevīga. Garīdzniecība deva svētību arī Krievijas intervencei Ukrainā. Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis padomju ideoloģijas vārdā. Mēs taču saprotam, ka ar komunisma celšanu tam nebija nekāda sakara. Uz šodienas problēmām nevar atbildēt ar kolonizācijas turpinājumu, taču tagad jau tiek apsvērta Marsa kolonizācija. Tās ir tās pašas vecās idejas. Tikai mūsu sociālās nabadzības dēļ mēs esam paglābti no ļoti aktīvas imigrantu un terorisma klātbūtnes Latvijā. Tas ir tikai laika jautājums. Mums taču ir tik daudz tukšu teritoriju!

Kultūra ir mūsu spēks un patvērums?

Vācijā, kur pēdējos gadus esmu pietiekami daudz bijis un dzīvojis, es sapratu, ka tie visi ir vācieši – vai tie būtu etniskie ķīnieši, korejieši, krievi vai turki. Tāpēc man jau sen šķiet, ka mūsu krievvalodīgie ir jāsauc par krievu izcelsmes latviešiem. Latvietis būs multinacionāls, un viņa drīz nebūs, ja mēs atstumsim visus šos cilvēkus. Vai būsim viens miljoniņš latviski runājošu cilvēku desmit miljonu iedzīvotāju vidū, kuri runās citā valodā? Mums jāstiprina latviešu kultūra un valoda, lai tā ir šeit dominējošā, un nav jāiedala latviešos un krievos. Kas pēc tam šeit nonāks un mēģinās kļūt par latviešiem, to nezinām. Tāpēc daļēji pa jokam, taču daļēji nopietni jau laikus iesaku domāt par tādām klusām, strādīgām nācijām kā ķīnieši, vjetnamieši, kuru bērni ies latviešu skolās un kuri nekad neapstrīdēs Latvijas neatkarību. Nevis tādām kultūrām, kas nāk no arābu valstīm, kur smaga strādāšana nav dzīves pamats. Ja izdosies saglabāt mūsu kultūru un valodu, nebeidzamā cīņa turpināsies.

Vai Latvijā ir bijušas nopietnas publiskas diskusijas par kultūrpolitiku? Diskusijas pēc būtības – darbības radīšanai? Piemēram, vai Latvijai vajag vēl vienu orķestri? Kas ir mūsu mērķis? Ja šeit nenotiks tiešām aktīvas domāšanas izmaiņas, Latvija būs vairs tikai teritorija. Mēs domājam, ka esam maza valsts, kas atrodas lielu valstu ietekmes zonā, – ko tās lielās izlems, tas ar mums arī notiks. Mēs pārāk zemu novērtējam sevi un līdz ar to noņemam no sevis atbildību. Tā ir fundamentāla kļūda. Mēs taču redzam Eiropas Savienības ārkārtīgi pasīvo nostāju pret Krievijas politiku. Austrijā esmu sastapies ar attieksmi – tas taču ir tik tālu! Varbūt vajag izveidot tādu valstu apvienību – Baltija, Polija, Somija –, kuras ir ļoti tieši ar to saistītas, un pašiem rūpīgi un fundamentāli domāt, kā varam sevi aizsargāt? Tas, ka atceļam savu atbildību, ir milzīga kļūda.

Mēs nenovērtējam to, kas ir mūsu varā. Man liekas, ka mūsu varā ir vairāk. Jāsāk ar konkurētspējīgas, labas vides radīšanu. Jo paiešana zem širmja rada subtilo vidi, kur cilvēki sadala savas ietekmes sfēras un cenšas tikai tās noturēt. Sakām: mēs esam kultūras nācija. Taču kultūra Latvijā attīstās tikai tad, ja tiek būvēta jauna celtne. Tā ir vajadzīga, pirmkārt, tiem, kuri grib ar šo pasūtījumu nopelnīt. Vai mēs citādi uzceltu bibliotēku vai ko citu? Jāskatās patiesībai dziļi acīs – būvnieki nosaka Latvijas kultūrpolitiku.

Mūsu iepriekšējā sarunā pirms trim gadiem, brīdinot par neglābjamu Latvijas bojāeju, kā galveno iemeslu nosauci Latvijas idejas trūkumu.

Nekas nemainās. Mums ir kampaņveidīga attīstība, svinam jubilejas, bet kopējas vīzijas nav. Mēs taču nepastāvam tādēļ, lai nosvinētu simtgadi. Nevar nenovērtēt ārējos virzītājspēkus, kuri mums likuši savākties un atbilst NATO, Eiropas Savienības, eirozonas kritērijiem. Taču galveno – mūsu pašu – uzstādījumu es neredzu. Vīzijas nav, un mēs turpinām virzīties haotiski, kampaņveidīgi, kā piespiež ārējie partneri. Es par to vairs nerunāju, nevaru. Tā notiek ar daudziem cilvēkiem. Ir notikusi būtiska izmaiņa – vairs nekam neticam un aizejam individuālajā pasaulē. Cilvēki saprot, ka vidi ietekmēt nevar, un netērē tam enerģiju. Mana individuālā pasaule varbūt ir kļuvusi bagātāka, bet es nedomāju, ka varēšu pastāvēt, ja zināšu, ka nepastāv latviešu kultūra un Latvijas valsts. Kaut kā es pastāvēšu, bet vairs nebūšu pilnvērtīgs cilvēks, kāds vēlos būt.

Melānijas hronika

Kinoteātros Latvijā no 1.XI

Filmu studija Mistrus Media www.melanijashronika.lv

Pērs Gints

Latvijas Nacionālajā teātrī , 28., 31.X plkst. 19; 5., 20.XI plkst. 18; 28.XI plkst. 19; 13., 22.XII plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 3–20

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja