Es joprojām lidinos debesīs. Tā bija emociju jūra: tik īpaši sirsnīgi, tik īsti! – tā sajutusies operdziedātāja Marina Rebeka, uzstājoties Dziesmu svētku atklāšanas koncertā, kur vairāk nekā četrdesmit tūkstoši svētku dalībnieku viļņojās un māja ar rokām līdzi viņas dziedājumiem – Raimonda Paula Savās mājās, savā tēvijā ar pašu autoru pie klavierēm un Jāņa Mediņa Āriju, kas pēc dziedātājas lūguma no simfoniska skaņdarba aranžēts par vokalīzi soprānam, korim un simfoniskajam orķestrim.
Jau nākamajā rītā Marina Rebeka aiztraucās uz Itāliju, kur top kārtējais mūzikas ieraksts. Taču šomēnes viņu dzirdēsim Latvijā atkal. Dziedātāja atgriezīsies dzimtenē, lai dziedātu klasiskās mūzikas festivāla Šalc simfoniskajos koncertos Salut d’Amour, kuri maestro Karela Marka Šišona vadībā notiks Ventspilī 19. jūlijā, Liepājā 20. jūlijā un Cēsīs 22. jūlijā. Šajos mīlestībai un Latvijas simtgadei veltītajos vakaros dziedātājas sniegumā dzirdēsim Elizabetes āriju Dich, teure Halle no Riharda Vāgnera operas Tanheizers un vēstules skatu no Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins.
Marina Rebeka būs ne tikai šī festivāla, bet arī Siguldas Opermūzikas svētku īpašā viešņa, uzstājoties šo svētku galā koncertā Marina Rebeka un Latvijas operas pērles 29. jūlijā. Savukārt viņas starptautiskās karjeras kalendārs, kuru var aplūkot dziedātājas mājaslapā, burtiski apžilbina ar intensitāti un pasaules vērienu. "Taču informācija mājaslapā man nav atjaunota," ar smaidu saka Marina Rebeka. "Tur vēl nav viss," viņa piebilst.
Tā ir tava izvēle – strādāt tik intensīvā režīmā?
Tā sanāca, jo daži līgumi noslēgti pirms četriem gadiem, citi ir jauni, tādi, no kuriem nevarēja atteikties. Patiesībā es no ļoti daudz kā esmu atteikusies, jo man vajag arī atpūsties. Pat ja notikumu saraksts izskatās brīvs, īstenībā es strādāju: ir vai nu mēģinājumi, vai ieraksti, vai kaut kas vēl, un ir jāmācās lomas. Tas viss prasa laiku.
Neraugoties uz vērienīgo pasaules karjeru, tu tomēr atrodi laiku arī Latvijai un tās skatuvēm.
Protams, jo šeit man ir meita, ģimene, vectēvs, dzīvoklis un cilvēki mani šeit mīl. Šī ir mana dzimtene, un es cenšos šurp braukt, kad vien iespējams. Man tas ir svarīgi. Nevaru garantēt, ka turpmāk tas notiks tikpat bieži, bet būs.
Jūlijā vien ir uzstāšanās Dziesmu svētkos, trīs festivāla Šalc koncertos Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Siguldas Opermūzikas svētkos. Tā nekas "brīvlaiks". Atgriezīsies arī zelta rudenī?
Protams, uzstāšos Latvijas simtgades galā koncertā 16. novembrī Latvijas Nacionālajā operā, taču izrāžu sezonā gan nevarēšu iepriecināt, jo tik daudz laika man nebūs.
Ko tev pašai nozīmē uzstāšanās Dziesmu svētku atklāšanas koncertā svētku dalībnieku auditorijai Skonto stadionā?
Tas ir kolosāli. Man tas ir ļoti svinīgs notikums, emocionāli piesātināts brīdis. Kad vēl biju maza un redzēju, kā Dziesmu svētkos uzstājās Inga Kalna, domāju, ka tas droši vien ir tik saviļņojoši – dziedāt tādā notikumā. Turklāt tā vēl ir Latvijas simtgade! Kad nāca piedāvājums no Dziesmu svētku organizētājiem, es uzreiz piekritu. Man tas ir ļoti liels gods – piedalīties. Protams, man jau bija citi plāni un nācās tos pārcelt.
Uz simtgadi vajadzēja skaņdarbu, kas ir ļoti pazīstams un asociējas ar mūsu mūziku un tautu. Domājām, ka tam jābūt vokālam skaņdarbam, bet man radās ideja nodziedāt kā vokalīzi slaveno Mediņa Āriju no trešās orķestra svītas. Viena versija jau agrāk tika izveidota balsij un klavierēm, taču tā ir saīsināta. Līdz šim neeksistēja neviena versija soprānam ar orķestri un kori. Šāds Jāņa Mediņa Ārijas aranžējums tapa speciāli Latvijas simtgades Dziesmu svētku koncertam. Tas ir mūsu kultūras mantojums, tikai jaunā skanējumā. Šo skaņdarbu dziedāšu arī festivāla Šalc koncertos, tikai atšķirīgā versijā, bez kora. Abas aranžējis Jēkabs Ozoliņš. Savukārt ar Raimondu Paulu reiz tikāmies un iepazināmies kādā pasākumā, bet kopā strādājuši līdz šim nebijām.
Kādreiz būts arī pašā Dziesmu svētku lielajā kopkorī?
Protams! Skolas gados es dziedāju koros un to atceros ļoti spilgti. Mēs pinām vainadziņus, mums bija tautastērpi, un bija baigais karstums, kad mēģinājām Mežaparka estrādē. Es stāvēju augšā, 38. rindā. Aizmugurē bija vīru kori, bet mēs pa vidu. Par to man ir brīnišķīgas atmiņas. Katrs, kurš kādreiz tur piedalījies, to atcerēsies visu dzīvi. Tas ir tik forši!
Izbaudīsi visu svētku nedēļu un arī noslēguma koncertu?
Diemžēl man uzreiz jālido projām uz Itāliju, kur notiks ieraksts. Taps jauns disks ar orķestri un kori. Tas ir liels projekts, un gāja diezgan raibi, bet māņticības dēļ vairāk nestāstīšu. Pagaidīsim, kad darbs būs pabeigts.
Gaetāno Doniceti operas Marija Stjuarte titullomu un Margarētu Šarla Guno operā Fausts, kurās debitēji Latvijā, tagad jau dziedi uz pasaules skatuvēm?
Tikko šajā sezonā Margarētu nodziedāju Montekarlo un ar šo pašu lomu atklāšu nākamo sezonu Madrides Teatro Real 19. septembrī. Marijas Stjuartes lomu pagājušajā gadā dziedāju jauniestudējumā Romas operā, un ieplānoti jau vairāki iestudējumi 2021. gadā Amsterdamā, kur trijās sezonās pēc kārtas man paredzēts visu triju karalieņu cikls Doniceti operās Marija Stjuarte, Anna Boleina un Roberts Devero.
Gluži cilvēciskā aspektā tev tuvākas ir karalienes vai opervarones no vienkāršās tautas?
Visas. Viss, kam ir interesanta tēla līnija un man ir saprotams. Atceros, man bija grūti ar Lučiju (Gaetāno Doniceti operā Lučija di Lammermūra), kura man nebija īpaši tuva. Gan Lučiju, gan Adīnu (Gaetāno Doniceti operā Mīlas dzēriens) esmu nodziedājusi tikai divas reizes, un tas notika šeit, Rīgā. Adīnu man nekur citur nepiedāvāja, jo visi mani grib redzēt drāmā.
Emocionāli grūti ir Faustā, jo Margarētas loma ir smaga. Vokāli tā nav tik smaga, cik psiholoģiski. It sevišķi tādā spēcīgā iestudējumā, kādā šo lomu atveidoju Montekarlo, – beigās biju ar noskūtu galvu, pilnīgi traka, ar rokām piesieta pie moku mašīnas. Turpat blakus stāvēja zārks – visi šausmu atribūti pilnā apjomā. Madridē taps jauns iestudējums. Kāds – to pagaidām vēl nezinu. Man patīk stipras sievietes. Tās atveidot man ir vieglāk, bet es negribētu, lai mani ierindotu tikai šajā plauktā. Es vēlos dziedāt dažāda stila mūziku un atveidot dažādus tēlus. Man nepatīk vienveidība. Būtu vienkārši skumji, ja es visos koncertos dziedātu vienu un to pašu, piemēram, tikai ārijas no Traviatas. Priekš kam? Nē! Varbūt tas man būtu ērtāk, taču neinteresanti.
Tomēr tieši šī Verdi opera tavā biogrāfijā ir ļoti īpaša. Citiem soprāniem Violeta ir sapņu loma, bet tev tieši ar to aizsākās skatuves karjera!
Tā bija mana pirmā loma. Debija notika Erfurtes teātrī. Nu jau esmu to dziedājusi vismaz sešpadsmit iestudējumos un vairākos koncertuzvedumos. Tikko (februārī) dziedāju Parīzē, pēkšņi aizvietojot Annu Ņetrebko. Nākamā būs Milānas La Scala. Pagaidām mani ceļi vēl joprojām iet ar šo lomu kopā. Ne tik bieži, tomēr līdz šim man bijusi tikai viena sezona bez Traviatas. Violetas lomu esmu dziedājusi visur: Erfurtē, Seulā, Cīrihē, Hamburgā, Berlīnē, Minhenē, abos operteātros Vīnē, Parīzē, Rīgā, Astanā… Kaut kur vēl. Daudz.
Kurā iestudējumā juties visērtāk, visdabiskāk?
Vienu konkrētu iestudējumu būtu grūti nosaukt. Viss ir ļoti atkarīgs no kolēģiem – skatuves partneriem, diriģentiem un nozīmīgajiem brīžiem, kas paliek atmiņā. Ļoti labi jutos Čikāgā, kur Traviatas iestudējumu veidoja speciāli man, un es varēju teikt, ko domāju un vēlos. Jauniestudējumu nav bijis ļoti daudz, galvenokārt dziedāju jau esošajos iestudējumos, taču katrā uzvedumā un sadarbībā esmu sev kaut ko ieguvusi. Interesanta bija sadarbība ar Zalcburgas iestudējuma režisoru Villiju Dekeru, kad viņa vadībā to gatavojām Ņujorkas Metropolitēna operai.
Ir svarīgi, ar kuriem skatuves kolēģiem izrādēs izveidojas īstā ķīmija?
Jā, bet citreiz tā rodas pavisam negaidīti, pat ar nepazīstamiem kolēģiem. Protams, es labi pazīstu Plasido Domingo. Mēs daudz esam strādājuši un labi saprotamies uz skatuves. Plasido zina, ka nav nepieciešamības ar mani mēģināt, kā tas bija viņa pirmajā festivālā Ungārijā, Pēčā. Viņš atlidoja ģenerālmēģinājuma beigās un pateica: mums nav ko mēģināt, mēs varam visu darīt uz vietas, izrādē.
Ļoti zīmīga bija Traviata Vīnē kopā ar Dmitriju Hvorostovski. Tā bija ļoti smaga mums visiem un paliks atmiņā uz mūžu. Tā bija viņa pēdējā izrāde, un mēs cerējām, ka viņš nenomirs līdz tās beigām, jo viņam pēkšņi kļuva sliktāk un bija ļoti grūti tēlot, koncentrēties. Kad otrajā cēlienā (Violetas un Žermona tikšanās ainā), stāstot viņam par savu drīzo nāvi, dziedāju: "Jūs mani nekad vairs neredzēsiet", ļoti tieši apzinājos, ka tā var izrādīties īstenība. Tā arī bija: es viņu vairs nekad neredzēju… Tādi brīži paliek prātā. Viņš nekad nežēlojās, nekrita panikā. Viņš bija stiprs, ļoti vīrišķīgs. Viņš man teica: mums kopā jānodzied Trubadūrs, ja es vēl vispār būšu dzīvs. Bet to mēs vairs nenodziedājām…
Ir aktieri, kuri nekad nepiekritīs gulties zārkā vai, piemēram, iziet uz skatuves kaili. Ko tu nedarīsi, lai ko tev piesolītu?
Paldies Dievam, zārkā man nekad nav bijis jāguļas. Man ir ļoti daudz iespēju, kā uz skatuves nomirt. Man var nocirst galvu, varu sajukt prātā. Varu kādu nodurt, un mani var sadedzināt. Vēl mani var aprakt dzīvu kā operā Vestāliete.
Uz skatuves kaila? Nē, to es nedarīšu. Es pārdodu mākslu, nevis savu ķermeni. Nezinu, vai kādreiz vispār dziedāšu Salomi, taču, ja arī to darīšu, neuzskatu, ka atkailināšanās slavenajā septiņu plīvuru dejā ir absolūti nepieciešama. Nekā jauna tur nav. Kaili cilvēki uz teātra skatuves bija jau astoņdesmitajos gados. Nu un kas? Tas ir skaisti? Tā ir erotika? Nē, tā nav erotika. Kailums pats par sevi nav nekas īpašs.
Savulaik izrādē Pūt, vējiņi!, ko Oļģerts Kroders iestudēja Valmieras Drāmas teātrī, sedzacīte Baibiņa pēkšņi un dziļi simboliski uz īsu brīdi kļuva kaila… Drāmā šis paņēmiens pārliecināja.
Jā, bet tā nav operas izrāde. Operā mūsu ķermenis ir vokālais instruments. Tas nestrādā tā kā parastajā ikdienas dzīvē. Tu nekad negribētu redzēt, kā kaila aktrise elpo. Tu redzētu, ka dziedātāju vēders un ribas dīvaini kustas – apmēram kā dūdas. Tas ir mehānisms, tā nav tikai estētika. Dziedātāja ķermenis nav gluži tāds kā jebkuram normālam cilvēkam. Pastāvīgi strādājot ar elpas trūkumu, mums attīstās plaušas. Es to zinu pati pēc savas pieredzes: mans krūškurvja apkārtmērs ir palielinājies par desmit centimetriem. To zina arī nirēji. Ja viņi regulāri nirst dziļumā un aiztur elpu, arī viņu plaušas un ķermenis mainās.
Tikai vienu reizi dzīvē, pašā karjeras sākumā Berlīnē, manu varoni uz skatuves it kā centās izvarot. Tas bija iestudējums, kurā mums bija jābradā pa slidenām dūņām. Ar tām mūs vēl piedevām arī aplēja no augšas: vajadzēja spļaut ārā un dziedāt. Tā bija ņirgāšanās. To es vairāk nedarīšu. Man tagad ir pietiekams statuss, lai es līdz kaut kam tādam vairs nekad nenolaistos.
Jauniem dziedātājiem gan karjeras sākumā ir jādara viss, ko liek, un jāpakļaujas režisoru kaprīzēm?
Neaizvietojamo nav. Tikai laiks rāda, cik tu esi labs vai slikts.
Var teikt, ka nav arī neaizstājamu režisoru.
Jā, bet pašlaik viņu ir mazāk, bet mūsu ir vairāk. Arī publikas diemžēl kļūst mazāk. Mums ir jādomā par nākotnes publiku, lai mūsu žanrs turpmāk vispār izdzīvotu.
Tu vēro publiku zālē?
Nē, es to neredzu. Publikā neskatos, tikai jūtu skatītāju enerģiju un reakciju kopumā. Kad gatavojām Marijas Stjuartes koncertuzvedumu, ģenerālmēģinājums Lielajā ģildē bija tikai bērniem. Bija atvests trīssimt bērnu no visas Latvijas mūzikas skolām. Šī opera ir nepazīstama, mūzika nav zināma, sižets – sarežģīts. Bet bija ovācijas! Tātad operai ir ļoti stiprs spēks un iespaids uz cilvēka psihi. Pat koncertversijā.
Opera šodien arvien vairāk kļūst par mākslu elitei – erudītam skatītājam – vai statusa apliecinājumu sabiedrības krējumam?
Sabiedrības slāņus nošķīra ar krāšņiem operteātriem un skaistiem, grezniem tērpiem, bet tagad tiek rīkotas arī brīvdabas izrādes un uz operu ne vienmēr iet vakartērpos. Citreiz ir žēl, bet citreiz – paldies Dievam! Tas ir līdzīgi kā baznīcā. Ja tev saka, ka drīksti tur ieiet "tikai tā", cilvēks neies. Ja gribi, lai cilvēks iet pie ticības, viņam nevajag uzlikt ierobežojumus, rāmjus.
Simfoniskās mūzikas prestižs Latvijā pieaugtu, ja Rīgā beidzot uzbūvētu jaunu, modernu koncertzāli?
Vajadzētu tā būt. Simfoniskā mūzika ir ļoti svarīga, un pie mums tai īsti nav kur skanēt. Koncertzāle mums patiešām ir problēma.
Cik daudz diriģents nozīmē tavā skatuves sajūtā un veiksmē?
Diriģents ir ļoti būtisks. Viņš var ļoti traucēt un var arī palīdzēt. Man ir kāds diriģents, vācietis Mihaels Balke, kurš nav plaši pazīstams, bet ir ļoti labs. Ar viņu esmu sniegusi savus solokoncertus Maskavā un arī Minhenē, ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Viņam vēl nav spožs vārds, taču mani interesē kvalitāte, nevis slavens vārds. Esmu redzējusi arī tādus diriģentus, kuriem ir vārds, bet mūzikas tur sen vairs nav. Ir arī diriģenti, kuri labi strādā, taču viņiem nav radošu ideju.
Kuri ir tavi diriģenti, kuriem uzticies?
Vispirms jānosauc Rikardo Muti, viņš man devis ļoti daudz. Ļoti labi bija strādāt ar Zubinu Metu: viņš kolosāli seko dziedātājam un ir ļoti jūtīgs mūziķis. Man patika arī sadarbība ar Danu Etingeru, lai gan es ne vienmēr piekritu tam, ko viņš dara. Tomēr viņš respektē dziedātāju un palīdz viņam. Tad arī es varu respektēt viņa risinājumus, un tā ir radoša sadarbība. Ar maestro Marisu Jansonu gan tikai iepazināmies, satiekoties Zalcburgā. Būtu ļoti interesanti strādāt kopā ar tādu meistaru. Mani interesē cilvēki, kuriem ir idejas un no kuriem varu kaut ko gūt arī sev. Tad kaut kas kopā rodas. Ja diriģents tikai man seko un skatās mutē, tas ir ērti, bet nav interesanti.
Ko sagaidi no savas pirmās sastapšanās ar Karelu Marku Šišonu?
Es nekad neko negaidu. Kad nav gaidu, nav arī vilšanās. Tu vienkārši saņem to, kas nāk. Es zinu, ka Karels Marks Šišons ir labs diriģents, un sadarbība varētu būt interesanta, bet man nav speciālu vēlmju. Vienkārši gaidu interesantu darbu un priecājos, ka ir labs repertuārs.
Tev vajadzīgs izaicinājums, adrenalīns?
Vajadzīgs. Bet cīņa ne. Māksla nevar rasties cīņā. Tā var rasties tikai kopdarbā. Es neiešu pazemoties, ja redzu, ka nav cieņas pret mani.
Nācies saskarties arī ar tik rūgtu pieredzi?
Ir nācies, ar režisoru Vācu operā Berlīnē. Biju stāvoklī, jau piektajā vai sestajā mēnesī, un režisors gribēja, lai Dona Žuana izrādē krītu uz grīdas un daru ļoti bīstamas lietas. Bija jāiet starp orķestra bedri un skatītājiem pa ļoti šauru, melnu eju tumsā, ar masku uz sejas. Es lūdzu eju izveidot platāku. Protams, arī nedziedāju visos mēģinājumos pilnā balsī, jo uzskatu, ka tas nav vajadzīgs, – vispirms ir jāizveido tēls. Bet viņš to nesaprata un aizgāja žēloties teātra intendantam. Kad intendants mani izsauca, es teicu: "Varat darīt, ko gribat, bet man ir jārūpējas ne tikai par jūsu izrādi, bet arī par bērnu."
Oficiāli drīkstēju atteikties, to atļāva mūsu līgums. Protams, pēc tam nāca režisors: ", jūs tāda un šitāda!" Atbildēju: "Jā! Jūs redzat? Šis ir mans bērns. Ja nokritīšu jūsu stulbajā dekorācijā un ar viņu vai mani kaut kas notiks, es to nožēlošu visu mūžu. Jūs to varat respektēt?" Viņš: "Jā, bet jūs mēģinājumos nedziedat!" Es arī nedziedāšu, jo man sevi ir jāsargā. Dziedāšu tad, kad tas tiešām būs vajadzīgs, visam ir savs laiks. Ja jūs mani negribat saprast, kā varat gribēt, lai saprotu jūs?
Diemžēl ne visi režisori saprot, ka nevar katrā mēģinājumā likt lietā un tērēt pilnīgi visus nervus, spēkus un emocijas. Tas nav iespējams. Tā darot, ātri var izpumpēties, un ir jāatstāj vieta arī spontanitātei.
Kā šī drāma beidzās?
Ļoti labi. Režisors nāca atvainoties. Pirms braucu uz iestudējumiem, man jau ir savs redzējums, jo mūzika taču ir kopā ar tekstu un emocijām. Es strādāju kā izmeklētājs vai advokāts: šeit ir noziegums – opera, un man ir jāsaprot, kāpēc ir paveikts tieši šāds noziegums un tieši šādā veidā. Kāpēc tur ir piano vai crescendo, kādas ir emocijas? Kāpēc tur ir tāds teksts? Ko par manu tekstu saka citi tēli? Kā operas sižetu un notikumus uztver citi kolēģi? Ja prototips ir vēsturisks tēls – kas ar viņu toreiz notika? Kāda ir atšķirība starp libreta redzējumu un pirmavotu – romānu vai vēsturisko laiku? Tad varam runāt ar režisoru, kā viņš to redz.
Kāds pašai bija galvenais piedzīvojums aizvadītajā sezonā, un kādi būs īpašie notikumi tuvākajā nākotnē?
Ļoti zīmīgs bija koncerts Maskavā. Bija zinoša, silta publika. Tas, ka biju pagodināta būt pirmā rezidējošā māksliniece Bavārijas Radio orķestrī. Divas Verdi debijas – Simons Bokanegra Vīnē ar Tomasu Hempsonu un Žanna d’Arka Dortmundes festivālā. Tas bija ļoti grūts darbs. Tikko iznākušais disks – Mocarta Tita žēlsirdība ar diriģentu Janiku Nezē-Segēnu un dziedātājiem Rolando Viljasonu un Džoisu Didonato.
Kalendārs man ir saplānots līdz 2023. gadam, darba ir ļoti daudz. Ļoti gaidu Verdi Trubadūru, kas būs Parīzē, Cīrihē un Vīnē. Gaidu Annu Boleinu šajā sezonā Bordo teātrī. 2019. gada sākumā dziedāšu Bellīni Pirāta koncertversijā Ženēvas restaurētā operteātra inaugurācijas vakarā. Milānas La Scala dziedāšu Traviatu.
.