Baltijas simfoniskā festivāla noslēguma koncertā 9. decembrī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) atskaņos Baltijas valstu simtgadei komponēto Artura Maskata oratoriju Baltijas dziesma solistiem, korim un orķestrim. Kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija un LNSO Andra Pogas vadībā uzstāsies izcili solisti – lietuviešu operzvaigzne, Eiropā pieprasītā Vida Miknevičūte, spilgtā igauņu etnomūziķe Mari Kalkuna un Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko. Baltijas dziesmā izmantoti Latvijas dzejnieku Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša, lietuvieša Sigita Gedas un igauņa Paula Ērika Rummo teksti, kurus solisti dziedās oriģinālvalodās.
Vida Miknevičūte kopš 2011. gada ir Maincas Valsts teātra soliste. Viņa dzied arī citos Vācijas un Eiropas opernamos (tostarp Hamburgas un Berlīnes Valsts operās, Leipcigas operā u. c.), bet Latvijas klausītājiem pazīstama kā izcila Margarēta (Šarla Guno operā Fausts) un Elizabete (Riharda Vāgnera operā Tanheizers).
Artura Maskata jaundarba Baltijas dziesma soprāna partija ērti iegūlusi jūsu balsī?
Ar komponistu satikāmies jau oktobrī, kad atbraucu dziedāt Fausta iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā. Viņš nospēlēja priekšā, mazliet pamēģināju. Man uzreiz iepatikās, jo tā ir skaista mūzika un to ir ļoti ērti dziedāt. Šis nav gadījums, kad šausmināties un atgaiņāties. Es uzreiz piekritu, jo patīk, ka tik skaisti ir uzrakstīts. Ir gan skaistas melodijas, gan pasāžas. Maskats ir ideāli izjutis lietuviešu valodu, vokālajā partijā nav neviena nepareiza akcenta.
Vai bieži interpretējat laikmetīgo mūziku?
Esmu to darījusi jau kopš studiju gadiem Mūzikas akadēmijā, un manā repertuārā ir vairāku XX gs. komponistu (R. Štrausa, P. Hindemita, H. V. Hences) operas. 2001. Lietuvā iestudēja Zitas Bružaites operu Undīne (Nāra). Komponiste bija mana skolotāja, pasniedza laikmetīgo mūziku un aicināja mani operā dziedāt galveno lomu. Bet es taču vēl biju tikai studente! Pēc tam viņa teica, ka bijusi sajūta, it kā šo operu būtu uzrakstījusi speciāli man. Tā bija īsti mūsdienīga mūzika, visdažādāko žanru sajaukums. Man ļoti iet pie sirds ne tikai šī opera, bet visas Bružaites kompozīcijas. Lietuvā esmu dziedājusi arī Broņus Kutāvičus un Aļģirda Martinaiša dziesmas.
Kā jūtaties Latvijas Nacionālajā operā?
Tas man bija liels gandarījums. Pārsteidzoši bija jau tas, kā viņi mani atrada. Kad Leipcigā dziedāju Riharda Vāgnera Rienci, pie ģērbtuves mani sagaidīja izskatīga, blonda sieviete: Labas vakaras! Atsaucos, grasīdamās turpināt sarunu lietuviski. Nē, viņa neesot no Lietuvas. Esot atlidojusi no Latvijas, lai paklausītos šo izrādi. Izstāstījusi, ka pārstāv Latvijas Nacionālo operu, viņa – producente Ilze Sprancmane – uzaicināja dziedāt Elizabetes lomu topošajā jauniestudējumā, Riharda Vāgnera operā Tanheizers. Šaubījos, jo manā repertuārā šīs lomas vēl nebija, un man tā būtu jāiemācās ļoti īsā laikā. Tomēr Ilze pierunāja pamēģināt. Nodomāju, ka vispār šo lomu es taču ļoti gribētu dziedāt, un piekritu.
Bija ļoti patīkami un vērtīgi iepazīties un strādāt pie lomas kopā ar otru tās atveidotāju Lieni Kinču. Bija tik interesanti redzēt, cik atšķirīgi mēs katra šo tēlu traktējam! Bet pats galvenais bija publikas reakcija: kad pirmizrādē nodziedāju pirmo āriju un visi sāka aplaudēt, tas bija satriecoši. Esmu daudz dziedājusi Vāgneru Vācijā un citur Eiropā un zinu, ka pēc ārijām Vāgnera operās nav pieņemts aplaudēt. Tas nav Verdi vai Mocarts, kur ovācijas seko vai katrai ārijai. Biju ļoti iepriecināta un sapratu, ka Rīga ir mani pieņēmusi un varu šeit dziedāt arī turpmāk. Atkal šeit dziedāšu Tanheizerā 1. februārī, bet aprīlī atgriezīšos uz divām Fausta izrādēm. Šķiet, ka tā nebūs pēdējā reize, jo mani negrib laist vaļā, ir jauni piedāvājumi. Lietuvā gan vairs neesmu dziedājusi kopš studiju beigšanas, toties februārī ar šo LNSO koncertu viesosimies Viļņā.
Ko uzskatāt par savu lielāko radošo sasniegumu?
Durvis plaši atvērās pēc Violetas lomas, kuru nodziedāju Traviatas iestudējumā Maincā 2014. gadā. Tā izrādījās tāda mākslinieciska veiksme, pēc kuras man pat vairs nevajadzēja nekur braukt uz noklausīšanos – visi jau zināja, par ko ir runa. Jauni, labi piedāvājumi lielajos teātros nāca paši. Kad vēl dziedāju Hamburgā, biju pateicīga teātra direkcijai, ka man vēl tik jauniņai uzticēja nozīmīgas lomas. Mēs pat nenojautām, kas sēž publikā, – izrādes klausījās dažādi aģenti, intendanti, māksliniecisko biroju vadītāji. Tas bija ļoti nozīmīgi manai karjerai, tāpēc Hamburgu mīlu teju kā dzimto pilsētu un vienmēr ar prieku tur atgriežos.