Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Intervija ar komponistu Kristu Auznieku. Vienmēr meklēju skaisto

"Man gribas, lai mūziķi būtu intelektuāļi. Lai viņi būtu vairāk intelektuāļi dzīvē un mazāk – pašā mūzikā," uzsver Lielās mūzikas balvas ieguvējs komponists Krists Auznieks

Es domāju: esmu vēl ļoti jauns un man vēl ir tik daudz laika – 26 gadus vecais komponists Krists Auznieks neslēpj mulsumu par to, ka tieši viņa skaņdarbs ieguvis Lielo mūzikas balvu, Latvijas augstāko apbalvojumu mūzikā. Viņš to saņēmis kategorijā Gada jaundarbs par orķestrim Sinfonietta Rīga rakstīto kompozīciju Uguns un roze, kas pirmatskaņojumā pagājušā gada augusta beigās koncertzālē Cēsis diriģenta Normunda Šnē vadībā pārsteidza ar izsmalcinātu mūsdienīga skanējuma skaistumu uz robežas starp apziņu un zemapziņu.

Šī amerikāņu dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota Četru kvartetu iedvesmotā partitūra beidzot skanēs Rīgā – orķestra Sinfonietta Rīga koncertā 17. martā Lielajā ģildē. Savukārt dienu iepriekš, 16. martā, Latvijas Radio kora koncertā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā skanēs fragmenti no Krista Auznieka multimediālās kora operas NeoArctic.

Jaunā komponista karjerā paspēts ne mazums: absolvēta konservatorija Hāgā, finālam tuvojas doktorantūras studijas Jeila Universitātē ASV. Radošie projekti īstenoti ne tikai Latvijā, bet arī ASV (no Ņujorkas Mākslas centra Sawdust līdz Losandželosas Volta Disneja koncertzālei), kā arī Pekinas Nacionālajā kultūras centrā, Šanhajas teātrī, Amsterdamas Muziekgebouw.

 

Kur un kādi būs tuvākie radošie darbi?

Patlaban līdztekus doktorantūras darbiem un radošajiem plāniem Ņujorkā vienlaikus strādāju pie pieciem lieliem projektiem tikai Latvijā vien. Izpildītājiem Ņujorkā taps jauna klaviermūzika, darbi ģitārai un vijolei solo. Espenas festivālā pērn iegūtā komponista balva devusi Espenas filharmonijas orķestra pasūtījumu. Pirmatskaņojumu augustā diriģēs Hjūstonas operas galvenais diriģents Patriks Samerss.

Tagad jāsaprot, kā man izskatīsies nākamie divi gadi šeit, Latvijā. Rakstu lielu skaņdarbu ģitārista Matīsa Čudara trio, kurā viņš spēlē kopā ar bundzinieku Ivaru Arutjunjanu un saksofonistu Kārli Auziņu. Viņi man pasūtījuši apjomīgu viena vakara darbu – tas varētu ilgt četrdesmit minūšu. Visinteresantākais ir tas, ka viņi ir izcili džeza mūziķi, kuri spēlējuši kopā ar daudziem pasaules meistariem, taču manā darbā viņi spēlēs uzrakstītu mūziku. Likt viņiem spēlēt rakstītu mūziku var likties šausmīgi perversi, tomēr tas ir ļoti labi. No viņiem gaidu lielāku enerģiju un zinu, ka te visu var izdarīt pilnīgi citādi.

Jau agrāk, kad man pašam bija džeza kvartets, es rakstīju kaut ko, kas līdz galam vairs neietilpst džeza kastītē. Vēl varu pateikt, ka kaut kas taps sadarbībā ar Jāni Šipkēvicu. Vēl nezinu, kādā formātā tas būs, taču mēs jau ilgi par to esam domājuši. Braucu pie viņa uz Ķekavu un veselu dienu strādājām.

Būs kopīgs divu autoru opuss?

Nē, viņš būs izpildītājs. Esmu tikai vienreiz strādājis kopā ar citu komponistu – tā bija opera NeoArctic Latvijas Radio korim (otrais komponists – brits Endijs Stots), taču ar to pietika, lai es saprastu, ka negribu nevienu laist savā mūzikas lauciņā. Vizuāli lai katrs taisa, ko grib, bet mans komponista darbs ir mans darbs. Citi komponisti man ir labi draugi, bet kopā nestrādājam. Tas tomēr ir privāts darbs.

Ir komponisti, kuri to var. Labs piemērs ir projekti, kurus 60. gados īstenoja Džons Keidžs kopā ar Lū Harisonu. Viņiem ir lielisks perkusiju duets. Kad studēju Hāgā, tur pasūtīja darbus 16 komponistiem. Idejas bija ļoti interesantas, tipiskā nīderlandiešu manierē: cits citu izaicina un cits citam atbild, ļoti tieši radoši "uzbrūk". Šie procesi bija pilnīgi ārpus normālās teritorijas.

Tas atgādina improvizāciju saspēli džezā. Tu arī piedalījies? Kādas tagad ir tavas attiecības ar džezu, ko savulaik mācījies?

Nē, nepiedalījos. Tolaik vēl nebiju nekāds komponists. Mana harmoniskā domāšana, protams, nāk no džeza, no Bila Evansa, no astoņu balsu balsvedības. Nav skaistāku, bagātāku harmoniju kā džezā! To es tikai tagad esmu atzinis. Kad pats beidzu spēlēt džezu, man bija iekšēja pretestība: pietiek! Kopš tik ilgi neko tajā laukā neesmu darījis, man ar džezu atkal ir ļoti mīļas attiecības. Patīk, ka varu mūsdienu mūzikas tradīcijas nest iekšā arī citos formātos. Mani interesē, kur šis dialogs mani aizvedīs. Džezs taču ir viens no gravitācijas centriem XX gadsimta mūzikā. Paklausieties kaut vai tikai Āronu Koplendu!

Vai ir iespējama tīra, no ietekmēm neatkarīga jaunrade?

Neesmu ar to apsēsts un nezinu, vai tāda vispār jebkad ir bijusi. Par to daudz runājis Alfrēds Šnitke.

Viņš uzsvēra, ka zinātnē ir ļoti daudz gadījumu, kad cilvēki vienlaikus atklāj vienu un to pašu dažādās pasaules vietās. Šīs idejas vienkārši kaut kur ir. Tas ir fascinējoši! Mums tikai liekas: viss tik jauns, tik jauns. Taču tās pašas idejas bijušas jau Senajā Grieķijā un Johana Sebastiāna Baha mūzikā, atšķīrās tikai tehnoloģijas. Mēs uzaugam vidē un visu no tās uzsūcam.

Hāgas un pēc tam Ņujorkas vide bija liels kultūršoks?

Kultūršoks bija milzīgs, jo Hāgā uzmanības centrā bija modernisms un elektroniskā mūzika, bet es šādu mūziku nebiju dzirdējis. Pēc tam bija vajadzīga attīrīšanās, jo šīs mūzikas man bija par daudz. Es tomēr mīlu tonālo centru. Es novērtēju un apbrīnoju Helmūta Lahenmaņa un Braiena Fērniho meistarību, taču negribu šo mūziku dzirdēt. Toties Pīters Adriāns, pie kura Hāgā mācījos kompozīciju, joprojām ir mans vienīgais lielais skolotājs. Nīderlandē pārsteidza cilvēku tiešums. Cilvēki saka, ko domā. Sākumā bija jocīgi, bet es to drīz iemīlēju. Simboliski to parāda arī tas, ka visās mājās aizkari ir vaļā: viņiem nav ko slēpt.

Amerikā esmu vidē, kur galvenokārt mācās miljonāru bērni. Man piešķīra pilnu stipendiju, citādi manis tur nebūtu. Es nevarētu samaksāt par studijām 40 000 dolāru gadā. Ikdienas komunikācijā viņi cenšas neizrādīt savu stāvokli. Nav augstprātīgi un ģērbjas vienkārši – pilnīgi pretēji Latvijai. Atšķirībā no Latvijas, kur cilvēki ir pieklājīgi, amerikāņi ir ļoti laipni. Viņi uzsmaida svešiniekam. Tur ir siltāka kultūra. Tas ir ļoti vērtīgi, jo visi smagi strādā. Milzīgajā pūlī ir jābūt stipram un jāmāk par sevi pastāvēt, taču tu apzinies, ka arī visiem pārējiem ir grūti. Tādējādi ir brālības sajūta. Viņi respektē savu un līdzcilvēku laiku, arī saviesīgie pasākumi ir īsi un ikdienišķi. Viņi netiesā cilvēkus. Ja vēlies, vari skaļi dziedāt uz ielas, un neviens tevi nenosodīs, taču no sirds palīdzēs, ja redzēs, ka tas ir vajadzīgs. Tas ir labs pilsonības sākums.

Vai tu esi latviešu komponists?

Nezinu. Manī ir gan Latvija, gan Nīderlande, gan ASV. Gan mūzika, gan matemātika. Tās visas draudzējas un kaut ko saka caur mani. Latvijā nodzīvoju savus pirmos astoņpadsmit gadus. Doma kora skolā mācījos līdz devītajai klasei, taču pabeidzu Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Visi vienmēr to aizmirst pieminēt, taču tā man ir ļoti būtiska. Tā man deva citu domāšanu. Arī mīlestību pret filosofiju. Tagad Jeila Universitātē vienmēr cenšos paņemt kādu filosofijas kursu: pagājušā semestrī izlasīju visu Martinu Heidegeru, pirms tam lasīju Imanuelu Kantu.

Man gribas, lai mūziķi būtu intelektuāļi. Lai viņi būtu vairāk intelektuāļi dzīvē un mazāk – pašā mūzikā. Šausmīgi bēdīgi ir redzēt mūziķus, kuri neko citu nemāk, kā tikai spēlēt. Saprotu, ka pianistiem katru dienu daudzas stundas ir jāvingrinās un nekam citam neatliek laika, taču komponistiem laiks ir pavisam citādi organizēts. Nav tā, ka, vienu dienu nerakstījis, tu zaudē formu. Man pietrūkst intelektuāli stimulētu un stimulējošu komponistu. Ko cilvēki lasa? Pārsvarā – neko. Dažreiz man par to ir bail. Manā paaudzē visi ir tik fokusēti uz savu tiešo darbu. Protams, darbs ir svarīgs, un tas ir jādara, taču svarīgi ir nepalaist garām izdevību lasīt, piedalīties un redzēt. Arī klasiskās mūzikas lielais spēks ir pieredzē, klātbūtnē. Ja tu tikai klausies koncertus internetā, tu pazaudē pusi no pieredzes.

Tikko biju uz Robertam Ešlijam veltītu simpoziju Veslianas Universitātē. Kopš Džona Keidža un Edgara Varēza par mūziku domājam kā par organizētu skaņu. Savukārt Roberts Ešlijs izvirzīja tēzi: bet varbūt mūzika ir kas vairāk iekļaujošs, varbūt tā ir organizēta klātbūtne? Viņš rakstīja televīzijas operas un domāja, kur ir robeža starp teātri un citām mākslām. Pati mūzikas būtība, ko es meklēju mūzikā, ir vēl kaut kur aiz skaņas. Tā ir dzīves, mirkļa vai klātbūtnes pieredzēšana – tas, uz ko skaņa tiecas. Neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kas savā mūzikā izmanto ilgus klusuma brīžus. Man tas saistās ar pieredzes ierāmēšanu: ir liels klusums, un pēc tam pieredze mainās.

Individuālais rokraksts ir svarīgs?

Tas ir jāmeklē sevī. Disciplīna ir atslēgas vārds. Regulārs darbs, kurā tu fokusēti un introspektīvi strādā. Tiklīdz kaut ko uzraksti uz baltas lapas, tā jau ir frāze. Tu jau kaut ko definē. Tu jau kaut ko iemācies par sevi. Džons Keidžs ir teicis, ka skaņdarbi maina tevi kā komponistu. Tu pats mainies! Ir tikai jāuzticas sev.

Iedvesmai ir nozīme?

Stravinskis teica, ka iedvesma ir balva tad, kad tu ilgi esi strādājis. Tu ilgi strādā un pēkšņi saproti kaut ko tādu, ko nekad par šo materiālu nebiji zinājis. Zīme vienmēr ir atkarīga no kontekstu ķēdes. Slavens piemērs ir par acu mirkšķināšanu: tu piemiedz cilvēkam ar aci; tavs acs plakstiņš patvaļīgi raustās kādas slimības ietekmē; es nodemonstrēju, kā Jānis man vakar piemiedza ar aci. Kustība ir viena un tā pati, bet konteksti un nozīmes ir ļoti atšķirīgas. Arī viens un tas pats vārds dažādos teikumos var nozīmēt pavisam ko citu. Līdzīgi ar mūzikas frāzēm: dažreiz tās ir pilnīgi identiskas, bet paej vienu soli tālāk – ko tās nozīmē kontekstā.

Kam raksta komponists? Pats sev, domubiedru pulciņam vai ikvienam klausītājam?

Man rūp, ka cilvēki klausās, domā, iesaistās, ir klātesoši ar savu prātu. Es rakstu ļoti godīgi to, kas, manuprāt, ir visskaistākais. Vienmēr meklēju skaisto. Interesantais sākas nedaudz tālāk – tur, kur jau uzslāņojas kaut kāda kultūra, skaistums ir kulturāls. Taču man nepatīk domāt: šis būs mans amerikāņu skaņdarbs, bet šis – Eiropas. Tā ir ļoti bīstama tendence, lai gan ir ļoti kārdinoši tā domāt, jo atbildes, kuras par līdzīgiem skaņdarbiem saņemu abos kontinentos, mēdz būt atšķirīgas. Mērķauditorija, ierāmēšana un prezentēšana ir mārketinga un PR daļa, taču māksliniekam par to nav jādomā. Viņam vienkārši ir jāizdara labākais, ko var.

Kāpēc pārcēlies uz Ņujorku?

Man tas bija bērnības sapnis. Pilnīgi iracionāls. Man bija seši gadi, un es visiem stāstīju, ka dzīvošu Ņujorkā. Domāju, ka tolaik vainīgas bija filmas Viens pats mājās un Viens pats mājās 2. Apmaldījies Ņujorkā. Vēlāk aizrāvos ar džezu, pēc tam – ar Mortona Feldmana un Džona Keidža mūziku. Viņi kopā ar vēl diviem Ņujorkas eksperimentālās skolas pārstāvjiem kādu laiku pat dzīvoja vienā mājā. Viņi katru dienu stundām sarunājās par mākslu. Es par viņiem daudz esmu lasījis un sapņojis, kā man kādreiz būs tādas sarunas ar citiem māksliniekiem, intelektuāļiem.

Dzīves realitāte mēdz krasi atšķirties no domās uzbūvētajām sapņu pilīm. Ņujorka neliek vilties?

Tā noteikti nav 60. gadu Ņujorka, par kuru sapņoju galvenokārt ar Feldmana acīm. Tagad Ņujorka ir kļuvusi nežēlīgi dārga. Mākslinieki vairs nevar atļauties dzīvot centrā. Tagad istabiņa tālu nomalē, pat ja dzīvokli dali ar citiem, maksā 700– 800 dolāru mēnesī. Tomēr ārkārtīgi bagāts un daudzveidīgs ir kultūras piedāvājums. Milzīgās pilsētas slāņos vari atrast visu. Tāda ir arī plašā ēdienu izvēle, restorānu daudzveidība. Mani tas iedvesmo. Ņujorka mani pievelk, un, ja tur vari tikt galā, vari izdarīt visu.

Ņujorka pievelk talantus, un konkurences spiediens ir milzīgs, bet tādam kā man tas ir ārkārtīgi vajadzīgs. Vispirms tas nozīmē, ka kvalitātes standarti ir ļoti augsti un tu nevari iedomāties darīt citādi, jo esi aizstājams. Tā ir ārkārtīgi laba sajūta, ko es novēlu katram Latvijā, kur daudzi savos darbos ir tikai tāpēc, ka vienkārši nav neviena cita, kas to varētu. Pavisam citādi ir, ja saproti, ka to var tūkstoši un varbūt daudz labāk. Tas ir nežēlīgi, bet vērtīgi.

Ciktāl esi ticis doktorantūras studijās Jeila Universitātē?

Jeila Universitātes doktorantūrai ir unikāla struktūra: noslēdzoties rezidējošajai fāzei, trīs gadi jāiet pasaulē un sevi jāpierāda. Tas tūlīt sāksies. Esmu tur arī pasniedzis stundas. Katru semestri kaut ko citu: esmu pasniedzis gan kompozīciju un datora notāciju bakalauriem, gan kursu par džeza saksofonistu un komponistu Džonu Koltreinu un ģitāristu Džimiju Hendriksu. Šajā semestrī vadu kursu par elektronisko deju mūziku. Tajā bija iesaistīta arī 60. gadu sabiedrības vēsture. Jūnijā uz mēnesi braukšu uz Aļasku mākslas nometnē mācīt elektronisko mūziku.

Rakstu disertāciju par Mortona Feldmana pēdējo skaņdarbu (klavieru kvartetu), to aplūkojot caur trim dažādām prizmām: caur Antona Vēberna Variācijām klavierēm op. 27, kā arī lasot amerikāņu agrīnā modernista Volesa Stīvena dzejoli Snowman un Martina Heidegera darbu Esība un laiks. Mans pētījums ir par to, kā mums palīdz mūsu iepriekšējā mākslas pieredze. Starp citu, pats Feldmans savā opusā citē un nemitīgi atkārto motīvu no Kloda Debisī prelūdijas Pēdas sniegā.

Ne tikai kino, bet arī mūzikas pasauli pēdējos mēnešos satricinājuši seksa skandāli. Vai senu seksuālās uzmākšanās gadījumu dēļ pasaulslaveno diriģentu Džeimsu Levainu vajadzēja vienā rāvienā padzīt no Ņujorkas Metropolitēna operas, kuras mākslinieciskais vadītājs viņš bijis 40 gadu?

Tas nebija viens gadījums, tā bija sistēma: ja gribēji ar viņu strādāt, bija jāiet caur guļamistabu. Tā ir sistemātiska varas izmantošana. Es domāju, ka ir ļoti stingri jāiestājas pret tādām lietām. Ir labi, ka pašlaik amerikāņu kultūrā notiek šī attīrīšanās. Labi, ka tas beidzot notiek Holivudā. Domāju, ka tam būs turpinājums. Tas ir nepieciešams. Amerikā visur, arī koledžās, noticis daudz izvarošanas gadījumu, taču bagāti cilvēki noalgoja labus juristus un palika nesodīti. Lai gan visi to visu laiku zināja, vara un tās ļaunprātīgā izmantošana bija tik milzīga, ka pret to neko nevarēja izdarīt. To sekmēja ģēniju kults, slavenību romantizēšana. Amerikāņi taču ir apsēsti ar slavu. Upuri klusēja, jo, nostājoties pret ietekmīgām kultūras personībām, varēja sabojāt savu karjeru. Ja izvēlējies strādāt kino industrijā vai mūzikā, nācās rēķināties, ka šī būs daļa no tava darba…

Lai cik tas liktos dīvaini demokrātiskai zemei, arī sieviešu tiesības un afroamerikāņu tiesības ASV atzina ļoti vēlu. Piemēram, Jeila Universitātē sievietes sāka uzņemt tikai pēc 50. gadiem. Mūsu laikabiedre komponiste Kaija Sāriaho Ņujorkas Metropolitēna operas vēsturē ir pirmā sieviete kopš 1903. gada, kuras darbs tur nesen piedzīvojis iestudējumu. Ņujorkas filharmonijas orķestrim nākamajā sezonā ir nulle sieviešu skaņdarbu, nav arī diriģentu sieviešu. Pilnīgi pretējs piemērs: Losandželosas filharmonijas orķestrim šogad ir 55 jauni pasūtījumi, no kuru autoriem trīsdesmit ir sievietes vai melnādainie komponisti. Ārkārtīgi iespaidīgi. Starp citu, tur darbs pasūtīts arī Pēterim Vaskam un pavisam jauniem komponistiem no Jeila Universitātes. Tomēr ASV vēl joprojām 99 procenti mūzikas ir balto vīriešu rakstīta. Un par ko mēs mācāmies Eiropas mūzikas vēsturē? Par mūziku, ko radījuši eiropiešu vīrieši. Mēs Latvijā ar sieviešu pārstāvniecību mūzikā esam diezgan labā situācijā.

Saņemot Lielo mūzikas balvu, tu publiski pateicies savai ģimenei, kā arī savam partnerim pianistam Robertam Fleicam. Tam vajag drosmi?

Neesmu par to daudz runājis, bet būt homoseksuālam šeit, Latvijā, nav viegli. Valda stereotipi: "Īsts vīrietis dara tā!", "Viņam neklājas raudāt", "Tu uzvedies kā maza meitene!" Būt sievišķīgam vīrietim nozīmē uzprasīties pa muti. Esmu audzis jau pēcpadomju valstī, taču skolā homoseksualitāte pat netika pieminēta. Un cik tādu cilvēku mēs Latvijā zinām? Nebaidīšos teikt, ka mūziķu vidū homoseksuālu cilvēku netrūkst, taču publiskajā telpā par to nerunā, jo seksualitāte taču ir guļamistabā. Bet kāpēc gan Lielās mūzikas balvas ceremonijā visi pārējie var pateikties savai ģimenei, sievai vai vīram, bet es nedrīkstu pateikties savam dzīvesbiedram?

Kāda intervētāja pēc tam jautāja: tas ir jūsu muzikālais partneris? Nē, civilpartneris. Tātad jūs kopā strādājat? Strādājam arī, bet viņš ir mans dzīvesbiedrs. Es redzu, ka cilvēki Latvijā nezina, kā par to runāt. Viņi samulst un nezina, ko teikt. Viņi tikai mēģina būt iecietīgi un toleranti. Mums latviski pat nav īsta vārda, kas nesatur kritiku. Tiklīdz dzird – gejs vai homoseksuāls, jau domā, kur esi iepinies. Izklausās, ka es dramatizēju situāciju, taču šīs problēmas eksistē. Cik tu Rīgā esi redzējusi divus vīriešus ejam rokās saķērušos? Varbūt tikai tad, kad Roberts mani apciemoja pagājušā gada augustā. Tas vienkārši nav iespējams. Šeit tā ir radikāla rīcība, savukārt Ņujorkā varam brīvi tā staigāt, un kopš pagājušā gada ir legālas geju laulības. Ir jādomā, kā varam pamazām jau no paša sākuma izglītībā visiem dot vienādas iespējas.

Dzīvodams ASV, arī tu vēlies kļūt slavens un bagāts?

Amerikā tu esi veiksmīgs tad, ja esi slavens un bagāts. To tagad redzam arī Eiropā, tomēr mums, eiropiešiem, ir vairāk pieredzes, kas pierāda, ka šī mēraukla ir nepilnīga. Daudzi komponisti kļuvuši slaveni tikai pēc nāves. Saņemt atzinību ir patīkami tikai tad, ja es pats ticu, ka tiešām esmu to nopelnījis. Ja man ir iespēja izvēlēties, kurus darbus piekritīšu rakstīt un kurus ne, tas mani interesē daudz vairāk nekā slava un bagātība. Jūtos laimīgs, ja kāds mūziķis vai kolektīvs vēlas pasūtīt tev pašam visiemīļotāko darbu, kādu vien tu gribi uzrakstīt.

Vai tā kādreiz ir gadījies?

Tieši tā jaunās mūzikas ansamblis Contemporaneous man piedāvāja komponēt simt minūšu ilgu skaņdarbu. Tikko bija pirmatskaņojums Ņujorkā. Man teica, ka limits ir divas stundas un es varu rakstīt, ko vien gribu. Uzrakstīju milzīgu darbu And Flowers Showered/Un puķes lija. Tā ir XII gadsimta budistu koana. Vienpadsmit gadu vecumā mēnesi ilgā Japānas turnejā kopā ar Rīgas Doma zēnu kori – kristīgās kultūras institūciju – es tur ieraudzīju kaut ko pilnīgi citu. Jau tad sāku meditēt un turpinu to vēl joprojām. Tur pirmo reizi dzirdēju šo stāstu. Tas man visu dzīvi ir stāvējis blakus, bet nekur nevarēju atrast pirmavotu. Neatradu pat Jeila Universitātes japāņu studiju bibliotēkā. Man teica, ka tas nav īsts XII gadsimta budistu stāsts. Nolēmu nepadoties un turpināju meklēt. Atradu tieši pirms sava darba pirmatskaņojuma.

Izrādās, šis dzenbudisma stāsts ir vēl senāks, jo XII gadsimtā tas pieminēts jau atstāstījumā: vai tad tu neesi dzirdējis, ka…? Vēstījums ir par meditējošu mūku, pār kuru sāk līt puķu lietus. Puķes slavēja viņa runu par tukšumu, bet viņš vispār nebija par to pat domājis! Tad puķes atbildēja: tu neesi par to runājis un domājis, bet šis ir īsts tukšums. Tieši tāpēc, ka stāsts ir tik absurds, es visu laiku esmu par to domājis, un ikreiz tas man nozīmē kaut ko citu. Tie ir esības meklējumi. Svarīgi ir meklējumi, nevis atbilde. Tāpēc ir tik interesanti par tiem domāt.

Abi atskaņojumi Ņujorkas jaunajā Nacionālajā mākslas centrā Sawdust bija īpašs piedzīvojums. Klausītājus ieveda zālē aizsietām acīm. Mūziķi sēdēja apkārt visai zālei un balkonā. Apsējus drīkstēja noņemt tikai otrajā daļā. Tad publika ieraudzīja dabasskatu projekcijas un īstu, garu, izkaltētu zāli viscaur starp sēdvietām. Trešās daļas sākumā visiem piedāvāja apēst žāvētu karambolu, t. s. zvaigzni. Režisors es neesmu un nebūšu, tomēr visu šo koncepciju biju iecerējis pats. Šādus performanču tipa piedzīvojumus vēlos turpināt. Manuprāt, tas varētu palīdzēt manām idejām runāt vēl skaidrāk. Kad beigsies izpildītāju ekskluzīvās tiesības, vēlos šo darbu piedāvāt Sinfonietta Rīga.

Tavu komponista darbu spārno konkrēta filosofiska pārliecība vai mērķis?

Man mūzika ir veids, kā es satiekos ar pasauli. Tā es iemācos arvien vairāk. Caur mūziku nonāku tuvāk patiesībai nekā caur filosofu rakstiem. Atšķirībā no mūzikas filosofi man nevar iedot pieredzi – tā ir jāpaņem pašam. Filosofiskie jautājumi ir motivējoši ceļrāži, bet pati mūzika ir ceļš. Vistuvākās man vienmēr bijušas budisma idejas. Arī pēc Heidegera Esības un laika izlasīšanas es to redzu no budisma skatpunkta. Viņš saka to pašu, tikai drausmīgi garlaicīgā un sarežģītā veidā.

Kad atkal pie mums atgriezīsies?

Vienmēr domāju – nu tagad gan es šeit ilgi nebūšu, taču kaut kādi projekti mani atlidina.

Top komentāri

Anastasija
A
Jauns cilvēks. Bet - cik nopietni, cik dziļi! Nekas nav interesantāks par domājošu cilvēku. Un pat par nedomājošu - kā koanā par puķu lietu. Bet Cilvēku. Vispār dzīvību... Gribu dzirdēt, kā tas skan - to taču arī nevar pateikt.
Do
D
Garīgi bagātam cilvēkam piemīt brīvība, ne iedomāta, attēlota, uzspēlēta, bet īsta, tīrradnim rada. Inteliģence, kas radusies no patiesas, dziļas izglītības un tās vērtības apziņas. Personība, pēc kuras ilgojamies, gaidām, bet sastopam kā retumu.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja