Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Intervija ar komponistu Džonu Rateru. Palieciet uzticīgi sev!

"Esmu strādājošs mūziķis un tā turpināšu, cik ilgi vien spēšu. Uz mana galda vienmēr ir kāds iesākts darbs," uzsver britu komponists, diriģents, pedagogs un producents Džons Raters. 24. septembrī meistars svinēs 72. dzimšanas dienu, bet pensionāra vaļa viņu neinteresē.

Džons Raters ir viens no pieprasītākajiem kormūzikas komponistiem un diriģentiem pasaulē. "Vienmēr esmu bijis pa vidu. Man ir klasiskā mūzikas izglītība, taču esmu pa pusei dziesminieks. Es īpaši augstu vērtēju komponistu prasmi uzrakstīt vienkāršu, spilgtu melodiju, kura tā iegulst cilvēku atmiņā, ka ikviens to var viegli atcerēties," viņš saka. Džona Ratera darbus, īpaši Rekviēmu un Gloria, izpilda kori visā pasaulē. Tas, cik bieži viņš tiek aicināts diriģēt savu mūziku ASV, daudziem pat radījis maldīgu iespaidu, ka viņš ir amerikāņu komponists. Šovasar Džons Raters bija Rīgā rīkotās 3. Eiropas koru olimpiādes īpašais viesis, kurš žūrijā vērtēja konkursu Eirovīzijas gada koris.

Džona Ratera vadītajā meistarklasē Latvijas Mūzikas akadēmijā koru diriģenti un dziedātāji no visām pasaules malām izdziedāja virkni viņa kora opusu. Kritiķu vīpsna par Ratera mūzikas sirsnīgo, melodisko vienkāršību viņu nesatrauc. Neviens nespētu sašķobīt komponista pārliecību, ka arī XXI gadsimtā svarīgākais ir "rakstīt mūziku no sirds".

Džons Raters dzimis Londonā 1945. gadā. Savu pirmo muzikālo izglītību viņš guvis, dziedot vispārizglītojošās skolas korī. Pirmās kompozīcijas viņš uzrakstīja, būdams Kembridžas Universitātes Klēras koledžas students. No 1975. līdz 1979. gadam viņš šajā koledžā strādāja par tās māksliniecisko vadītāju. Džons Raters ir gan lielu, gan mazu kora opusu autors, viņš komponē orķestra un instrumentālo mūziku, ir klavierkoncerta un divu bērnu operu autors, rakstījis mūziku televīzijai, kā arī Philip Jones Brass Ensemble un vokālajai grupai King’s Singers. Patlaban top šīs grupas piecdesmitgadei veltīts opuss. Komponists ir izveidojis savu ierakstu kompāniju Collegium Records un profesionālu kamerkori Cambridge Singers, kura pamatuzdevums ir mūzikas ierakstīšana. Džonam Rateram vairākkārt pasūtīta mūzika britu karaliskās ģimenes svinībām, arī prinča Viljama un Keitas Midltones laulību ceremonijai un karalienes Elizabetes II zelta kāzu jubilejai.

 

Meistarklasē Rīgā jūs diezgan maz runājāt, toties jūsu vadībā visi kopā izdziedājām veselu krājumu jūsu kora opusu.

Manuprāt, vislabākais veids, kā iepazīt komponistu un viņa kora mūziku, ir to dziedāt. Manus vienkāršākos skaņdarbus meistarklasē varēja izdziedāt visi, savukārt triju sarežģītāko skaņdarbu demonstrēšanai man laipni piedāvāja kamerkori Ave Sol. Dodoties uz festivāliem un meistarklasēm ārzemēs, es notis nosūtu pa e-pastu. Tā ir daudz ērtāk nekā vadāt pāri okeāniem un jūrām papīra nošu kaudzes. Tagad ir interneta laiks. Grāmatiņas nodrukāja pēdējā brīdī, taču ļoti labā kvalitātē.

Varbūt arī komponistiem vairs nekur nav jābrauc, jo visu var noskatīties, noklausīties un pat nodiriģēt YouTube?

Tas ir vēl viens interneta laikmeta brīnums. YouTube atrodams viss – gan sliktais, gan labais. Tur var redzēt, ko citi ir paveikuši. Piemēram, kori Ave Sol līdz šim nebiju sastapis. Kad man to piedāvāja, es nekavējoties mājās Kembridžā noskatījos dažus video un secināju, ka šis ir labs koris, un izvēlējos mūziku speciāli tam! Rīgā mums nebija laika mēģinājumam, taču koris bija lieliski sagatavojies.

Latvijā gan neesat svešinieks, esat jau viesojies ar autorkoncertu Rīgā.

Tas bija Starptautiskajā Garīgās mūzikas festivālā 2012. gadā. Man toreiz bija milzīgs baudījums strādāt ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Te ir tik daudz ko redzēt un atklāt, te ir tik talantīgi cilvēki. Latvija ir viena no cerīgākajām vietām, kurā es esmu bijis. Tāpēc, kad organizācija Interkultur aicināja atbraukt vēlreiz, uz Eiropas koru olimpiādi, uzreiz priekā iesaucos: "Jā!"   

Kas ir jūsu prioritāte – diriģēšana vai komponēšana?

Komponēšana ir mans dzinulis – tas, kas man ir jādara. Savukārt diriģēšana ir mans prieks un gandarījums, jo tā ir muzicēšana kopā ar citiem cilvēkiem. Sacerot mūziku, tu esi vienatnē. Tu pavadi vientulībā ilgas stundas, piepildot papīra lapas. Protams, ar iekšējo dzirdi iztēlojos, kā tas skanēs, taču pavisam kas cits ir muzicēšana ar kori – kontakts ar cilvēkiem. Tas ir veids, kā sastapties ar kolēģiem un īstenot savas radošās idejas dzīvē. Man patīk diriģēt arī citu komponistu darbus, taču, interpretējot Bahu, vairs nevaru pajautāt viņam pašam, ko viņš ir domājis. Parasti gan mani aicina diriģēt savus darbus.

Tomēr jau ilgus gadus jums ir pašam savs koris, ko varat veidot, kā gribat!

Cambridge Singers ir projektu koris, un mēs satiekamies tikai pirms ierakstiem. Tie ir jauni, profesionāli dziedātāji no Londonas, kora izveidošanas brīdī daudzi studēja vai bija studējuši Kembridžas Universitātē. Viņi ir brīvmākslinieki un pelna naudu, dziedot dažādos koros. Tos pašus dziedātājus jūs sastapsiet arī Monteverdi korī, The Thallis Cholars un citās profesionālajās vokālajās grupās. Londonā tagad ir ap divsimt dziedātāju, kuri specializējas koru dziedāšanā. Varu viņiem piezvanīt un uzaicināt. Mans kolēģis slavenais komponists un diriģents Eriks Vitekrs, ar kuru tikāmies arī koru Eirovīzijas konkursā Rīgā, ir amerikānis, taču strādā ar tiem pašiem britu dziedātājiem, jo viņam patīk tas, cik ātri viņi apgūst materiālu.

Man ir ļoti paveicies. Es daru to, kas man sagādā prieku. Visvairāk man patīk diriģēt. Eiropas koru olimpiādes noslēguma koncertā Rīgā es nodiriģēju pavisam nelielu savu skaņdarbu. Tas ilga tikai trīs ar pusi minūtes un bija mans īstais iepriecinājuma brīdis. Man ne visai patīk strādāt konkursu žūrijās, it īpaši, ja ir tik ļoti grūti salīdzināt. Tas bija izaicinājums, jo bija pārstāvēti dažādi stili un tradīcijas: akadēmiskā kormūzika, džezs, tautas mūzikā sakņoti priekšnesumi… Nevar taču salīdzināt ābolus un apelsīnus: kurš labāks?! Taču ir skaidrs, ka koru koncerts bez sacensības gara neinteresētu ne publiku, ne televīziju. Visiem patīk būt dīvāna ekspertiem un paust viedokli.   

Vai Eirovīzijas konkurss spēs būtiski popularizēt koru kultūru?

Mums Anglijā vairākus gadus notika televīzijas koru šovs The Choir: Sing While You Work un konkurss Sainsbury’s Choir, kuru sponsorēja lielveikalu ķēde Sainsbury’s. Tas rosināja sabiedrības interesi par kordziedāšanu un cēla Anglijas amatierkoru līmeni. Manuprāt, vērtīgāks būtu starptautisks vēriens – kori mācītos cits no cita un atgrieztos mājās bagātāki. Politisko vētru plosītajā XXI gadsimtā koris var būt ļoti ietekmīgs harmonijas simbols – apliecinājums draudzīgai vienotībai un sacensībai dziesmās.

Daudzi to gatavi saprast?

Tagad krietni mazāk nekā tad, kad pats vēl biju mazs zēns. Tolaik koris bija ikvienā skolā. Šodien tā vairs nav. Dažās skolās joprojām ir lieliski kori, taču diemžēl ir ļoti daudz skolu, kuru audzēkņiem nav iespēju pamēģināt dziedāt. Varbūt viņiem patiktu, taču viņi to neuzzina. Tas ir tāpat kā ar peldēšanu. Nepamēģinājis neuzzināsi, vai tu gribētu ar to nodarboties.

Man patīk tas, ko dara diriģents Gerets Malons, kurš izveidojis sešas dokumentālas koru šovu sērijas BBC televīzijā. Viņš dodas uz fabrikām, fermām un skolām, kurās nekad nav bijis kora, un paziņo: te būs koris! Viņš sapulcē cilvēkus, kuri nekad mūžā nav dziedājuši. BBC dokumentē, kā viņiem veicas. Tie ir iedvesmojoši cilvēkstāsti. Sākumā valda skepse un neticība: nekas nesanāks, nevienu tas neinteresēs. Soli pa solim viņš izveido kori, iedrošina dalībniekus, gatavo priekšnesumu. Ir gan asaras, gan greizsirdība un citas problēmas, līdz kora dalībnieki ir gatavi savai lielajai dienai. Daudzi šādā veidā ir uzzinājuši, kas ir koris.

Pēdējos gados Anglijā strauji aug armijas sievu koru kustība, kas sākās 2010. gadā. Manā jaunībā nekā tāda nebija. Šajos koros dzied militāristu sievas, atraitnes, draudzenes un armijā dienējošās sievietes. Viņām ir grūta dzīve, un koris sniedz draudzīga pleca un dombiedrības sajūtu. Šie kori izpilda popmūziku, taču galvenā vērtība ir šo kolektīvu pastāvēšana. Tai ir nozīmīga sociāla jēga.

Atbraucis uz Latviju, es atklāju un biju sajūsmā, cik svarīga koru kultūra ir jūsu zemē, cik nozīmīga identitātes daļa tā ir. Tādi Dziesmu svētki kā pie jums Anglijā nebūtu iespējami. Tie saglabāja jūsu tautas lepnumu un ilgas pēc brīvības visos padomju okupācijas gados. Tas ir pārsteidzoši un apbrīnojami! Jūs nevarat cilvēkus apklusināt, neļaut dziedāt. Mūzikai ir politiska nozīme un spēks, tikai nereti mēs to ieraugām un novērtējam novēloti. Dziedāšana iespaido cilvēku dzīvi un politiķu rīcību. Tā ievirzīja sliedēs arī manu dzīvi. Viss taču sākās ar to, ka bērnībā nonācu skolas korī.

Kembridža ir koru oāze?

Kembridža ir koru pilsēta. Kembridžas Universitātei ir trīsdesmit koledžu. Gandrīz visās ir kapelas, un gandrīz katrā kapelā ir koris. Ļoti muzikāla ir arī Oksfordas Universitāte, taču es esmu Kembridžas patriots. Esmu laimīgs, ka dzīvoju koriem tik bagātā pilsētā, kuras kapelās katru dienu varu dzirdēt brīnišķīgu dziedāšanu. Es ierados Kembridžā no Londonas 18 gadu vecumā, lai studētu. Šī ir koru mūzikas paradīze! Esmu komponējis skaņdarbus vairāku universitātes koledžu koriem. Te ik uz soļa arī jūtu zinātņu vēstures klātbūtni. Te ir slavenais Ņūtona Matemātikas tilts. Mana alma mater – Klēras koledža – ir visvecākā, tā uzcelta 1326. gadā. Joprojām esmu dzīvā sasaistē ar savu seno koledžu, kuru absolvēju 1968. gadā. Tagad esmu iecelts par tās goda biedru. Tas nozīmē, ka varu doties tur pusdienās un uz īpašiem svinīgiem pasākumiem.

Kembridžā joprojām turpinās vēsturiskās tradīcijas. Svinīgās pusdienas notiek sveču gaismā un tiek servētas ar sudraba traukiem. Taču tas nenozīmē, ka dzīvojam pagātnē. Mēs dzīvojam tagadnē un raugāmies nākotnē. Kembridža ir mūsdienu zinātnisko atklājumu līdere. Te notiek vismodernākie pētījumi biomedicīnā, astronomijā un citās zinātnēs.

Koru kultūra Anglijā virzās uz uzplaukumu vai norietu?

Manos zēna gados Anglijā bija ļoti daudz koru un tajos dziedāja daudz vairāk cilvēku, taču kvalitāte, izpildījuma profesionālais līmenis tagad ir daudz augstāks. Pirms piecdesmit gadiem veiktos ierakstus pat ir grūti klausīties. Lai cilvēkus iedvesmotu, ir jābūt virsotnei – lieliem sasniegumiem. Tā ir visās jomās, arī sportā – olimpiskās spēles, pasaules čempionāti. Pašlaik Anglijā izcili augstā līmenī ir futbols, taču kas notiek sabiedrībā? Daudzi brīvajā laikā nevis paši aizrautīgi spēlē futbolu, bet sēž pie televizoriem un vēro spēles! Ir liela bauda klausīties labāko kamerkoru sniegumu, tomēr vajadzētu arī pašiem kaut ko darīt. Esmu pārliecinājies: tas, kurš pats dziedājis korī, būs labāks un jūtīgāks šīs mūzikas klausītājs.

Kā jums pašam veicās futbolā?

Bezcerīgi, jo es jau kopš bērnības nēsāju brilles. Bez tām neredzēju bumbu, bet, uzlicis brilles, baidījos tās sasist. Korī gan uzreiz sajutos komandā. Koru konkursos valda līdzīgas emocijas un azarts kā futbolā.

Kāpēc koru skaits tik ļoti ir sarucis?

XX gadsimta 60. gados līdz ar jaunām idejām par izglītību skolās uzmanība pārcēlās uz indivīdu un viņa izvēli: ko bērns pats grib darīt? Turpretī koris ir organizētas grupas simbols, kur diriģents (skolotājs) iedvesmo un apvieno visus kopīgai idejai. Darbošanos grupā pasludināja par vecmodīgu, vietā liekot izteikti individuālas izpausmes, piemēram, sitaminstrumentu spēlēšanu. Pēc Otrā pasaules kara arī nostiprinājās uzskats, ka kolektīva, saskaņota darbošanās – vienādās uniformās tērptu, lielu ļaužu grupu maršēšana, dziedāšana, sinhronā peldēšana, masu sporta vingrošanas izrādes – ir fašistisku un autoritāru valstu sabiedrības pazīme. Tā šķita draudīga, biedējoša nesenās, šausmīgās pagātnes atbalss, kuru gribas pēc iespējas ātrāk aizmirst.

Svarīgākas kļuva rūpes par rakstīšanas un rēķināšanas pamatprasmēm, atteikšanās no klasiskās izglītības modeļa, kura balsts ir mūzika, drāma un sports. Valsts finansējumu skolām samazināja līdz nepieciešamajam minimumam, kurā muzikālo izglītību diemžēl vairs neiekļauj, neuzskata par nepieciešamu. Taču mūzika, koris nav greznība, tā nav ekstra! Tā ir cilvēka pamatnepieciešamība. Koris ir skolas sirds. Pēdējā laikā gan ir atsākusies cīņa par to, lai kori valsts skolās atgrieztos.

Tieši jums princis Viljams un Keita Midltone pasūtīja mūziku savai laulību ceremonijai, savukārt kritiķiem jūsu mūzika šķiet pārāk vienkārša, salda, vecmodīga.

Es nevaru rakstīt citādi un priecājos, ka izpildītāji un klausītāji to novērtē. Jūtos pateicīgs, ka man bija skolotājs, kurš īstajā brīdī deva padomu: raksti mūziku, kā tava sirds to jūt! Neraizējies, kā dara citi! Kā klausītājs es ļoti interesējos par avangardu, par sarežģīto jauno mūzikas valodu, taču savās kompozīcijās es to neizmantoju. Mans talants bija piemērots melodiskas, labskanīgas mūzikas radīšanai. Starp citu, tieši principiāli jaunais, kliedzoši modernais visstraujāk kļūst vecmodīgs. Mana mūzika nekad nav bijusi «moderna», tāpēc tā arī nevar kļūt vecmodīga. Manam pirmajam, studiju laikā sacerētajam ganu Ziemassvētku korālītim aprit 50 gadu, un publika joprojām ar prieku to klausās. Šo darbiņu rakstot, pat nesapņoju, ka tam būs tik ilgs mūžs.

Kādu padomu jūs dotu jaunajiem, topošajiem komponistiem?    

Izmēģiniet jaunus stilus, apgūstiet jaunus izteiksmes veidus, taču ticiet un palieciet uzticīgi sev!

Vajadzēs drosmi nepadoties arogantajam laikmeta spiedienam?

Par laimi, situācija vairs nav tāda, kāda bija manas karjeras sākumā. Tolaik valdīja "staļiniska" attieksme pret komponēšanu: ja nerakstīji tobrīd atzītajā "pareizajā" stilā, tavus darbus neatskaņoja. Tagad dzīvojam plurālisma laikmetā: vari komponēt, kā vēlies. Daudzi jaunie komponisti saredz labas iespējas kinomūzikā, televīzijas un reklāmu mūzikā. Maz ir tādu, kuri spītīgi raksta vienīgajā sev pieņemamajā veidā. Vairākums meklē, kur rast iespējas, un ir gatavi rakstīt dažādos stilos. Manuprāt, tas ir labi.

Uz iespēju nopelnīt iztiku komponisti visos laikos ir tiekušies kā naktstauriņi uz gaismu. Viduslaikos un renesanses laikmetā nauda koncentrējās baznīcās, tāpēc arī radās tik daudz sakrālās mūzikas. Vēlāk, XVIII gadsimtā, mākslinieku galvenais darba devējs bija galms. Tā radās daudz laicīgās mūzikas galma izklaidēm. Kas šodien ir ietekmīgākais mūzikas pasūtītājs? Reklāmas industrija un mediji – kino un televīzija. Ir daudz labas, izcilas kinomūzikas: agrīnajā Holivudas periodā XX gadsimta 40. un 50. gados strādāja izcili filmu mūzikas meistari Miklošs Roža, Dmitrijs Tjomkins, Makss Stainers.

Tagad ir daudz saskares punktu, kuros satiekas popmūzika, filmu mūzika, mediju un akadēmiskā mūzika. Šobrīd ir daudz labāks laiks komponista karjeras sākšanai, nekā tas bija pagājušā gadsimta 60. gados, mana ceļa sākumā. Tolaik toni diktēja modernisma "geto", tagad augstā un populārā māksla attīstās ciešā mijiedarbībā.

Kurus komponistus vērtējat visaugstāk?

Visiemīļotākais ir pēdējais skaņdarbs, ko atskaņoju. To komponistu saraksts, kurus augstu vērtēju, ir pārāk garš, lai sāktu viņus uzskaitīt. Taču ir tikai daži komponisti, kuru mūzika man nepatīk un kurus es neatskaņošu. Viņu vārdus es neatklāšu. Man ir plaša gaume gan klasiskajā, gan populārajā mūzikā un džezā.

Kur jūs šo mūziku klausāties?

Ļoti bieži – virtuvē, kad viens vai kopā ar sievu Džoanu gatavoju ēst. Džoana ir altiste un kora dziedātāja, viņa aizraujas ar specifisku angļu tradīciju – ar baznīcas zvanu spēlēm. Viņai izdodas lieliski. Tur ir matemātiski pamati, variācijas, raksti. Viņa uzstājas baznīcās visā valstī.

Es klausos visu: stīgu kvartetus, pianista Breda Mēldava džeza trio, renesanses laika motetes, gregoriskos dziedājumus, Mailsa Deivisa džezroka albumu, Brodvejas mūziklus. Diriģējot priecājos par visu, ar ko strādāju. Ar lielu baudu Ņujorkas Kārnegija zālē esmu atskaņojis Verdi Rekviēmu, Brāmsa Rekviēmu, Baha Magnifikātu. Ikviens diriģents vēlas atskaņot klasikas "blokbasterus". Man īpaši patīk diriģēt orķestri. Pirms dažiem gadiem Ņujorkā diriģēju Rahmaņinova Otro simfoniju, tā ir brīnišķīga! Diemžēl reti atskaņoju simfonisko repertuāru, jo cilvēki no manis to negaida. Vēlos atskaņot labu mūziku. Jo labāka tā ir, jo vairāk tajā iespējams atklāt. Vienīgais žanrs, ko līdz šim neesmu diriģējis, ir opera. Taču es ļoti to gribētu, it īpaši kādu Verdi operu.

Pats nevēlaties sacerēt operas?

Tam ir vajadzīgs labs librets, ideja. Verdi un Pučīni pastāvīgi strādāja kopā ar lieliskiem libretistiem, bet manu draugu lokā tādu nav. Dzīvē vienmēr ir arī ceļi, kas jums nav domāti.

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja