Lielbritānijas režisors Jans Villems van den Boss atkal ir Rīgā. Ar skrupulozo attieksmi pret striktu mēģinājumu grafika ievērošanu un visādi citādi – kā pats atzīst – «nevienaldzīgu attieksmi pret darbu» viņš jau trešo reizi sapurina jaunam izaicinājumam Dailes teātra aktierus. 2005. gadā viņa vadībā dzima Mārtina Makdonas melnā komēdija Spilvencilvēks, 2011. gadā – joprojām repertuārā esošais Pītera Šefera lugas Amadejs iestudējums. Pirmizrādē, kas gaidāma šopiektdien Dailes teātra Lielajā zālē, varēs novērtēt, kā viesrežisors ir ticis galā ar vienu no pasaules literatūras klasikas pērlēm – amerikāņu rakstnieces un žurnālistes Margaretas Mičelas romānu Vējiem līdzi. Stāsts, kurā uz ASV Dienvidu bojāejas fona XIX gadsimta otrajā pusē tiek izdzīvots labklājībā dzimušās, temperamentīgās Skārletas O’Hāras un avantūristiskā Reta Batlera neparastais mīlas stāsts, pirmo reizi grāmatā tika izdots 1936. gadā.
Vējiem līdzi dramatizējumu Dailes teātra skatuvei ir veidojis pats Jans Villems van den Boss. Skārletas lomā iejutīsies pēdējos gados ļoti atzinīgi vērtētā aktrise Kristīne Nevarauska, savukārt Retu Batleru spēlēs viens no iecienītākajiem J. V. van den Bosa aktieriem – Artūrs Skrastiņš. Par izvēli un motivāciju iestudēt šo darbu un kā tas izskatīsies uz Dailes teātra skatuves, KDi stāsta režisors.
Ideja iestudēt Vējiem līdzi radās jums vai Dailes teātrim?
Man bija pāris ieteikumu, un šis bija viens no tiem. Romānu Vējiem līdzi iekļāvu savā sarakstā, jo manai māsai tas ļoti patīk. Man vienmēr šķiet saistoši veidot izrādi, paturot prātā kādu cilvēku, jo tā ir vieglāk brīžos, kad pašam sāk šķist, ka es vairs to negribu darīt. Tādos gadījumos atceros, ka es to nedaru sev, bet kādam citam, un tas sniedz nedaudz enerģijas. Tomēr Vējiem līdzi stāsts man patīk.
Romāna sižets ir cieši saistīts ar notikumiem Amerikas vēsturē, bet ar ko, jūsuprāt, šis darbs izpelnījies pasaules slavu un mīlestību?
Ir daudz iemeslu. Šis stāsts ir starp fantāziju un realitāti. Ar to es vēlos pateikt, ka, no vienas puses, tas ir par to, kā cilvēks uztver realitāti, no otras – kas realitāte ir patiesībā. Manuprāt, to daudzi cilvēki ierauga šajā darbā.
Šī luga ir par diviem cilvēkiem, kas, šķiet, būtu tik ļoti piemēroti viens otram, taču viņi to neapjēdz.
Tas ļoti iedarbojas uz lasītāju vai skatītāju, jo mēs visi esam uzauguši ar pasakām, kuru nobeigumā parasti seko "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi".
Domāju, ka daudzi sevi identificē ar romāna varonēm Skārletu un Melāniju Vilksu (spēlēs Elīna Dzelme – L. K.), no kurām viena ir patmīlīga, otra – ļoti nesavtīga. Mūsos bieži vien norit iekšējā cīņa par to, vai pēdējo kūkas gabalu paturēt sev vai atdot to kādam citam. Manuprāt, šis darbs ir ļoti episks, plašs – mēs esam liecinieki Skārletas stāstam no brīža, kad meitenei ir nedaudz vairāk par piecpadsmit, līdz brīdim, kad viņa ir 28 gadus veca. Kopumā trīspadsmit gadu: trīs bērni, trīs vīri, karš, te viņa ir ļoti bagāta, te nabadzīga, kļūst par biznesa sievieti… Daudz drāmas, daudz materiāla, kam sekot līdzi. Daudz dažādu sociālo šķiru pārstāvju, ar kuriem identificēt sevi.
Pieļauju, šī iemesla dēļ romāna dramatizēšana bija liels izaicinājums.
Tas patiešām bija liels izaicinājums izlemt, ko atstāt, ko ne, pārliecināties, ka tas nebūs tas pats, kas filmā, un tajā pašā laikā būs ļoti tuvs romānam. Vēl joprojām nezinām, kāda būs iestudējuma hronometrāža, katrā ziņā – izrāde nebeigsies pēc pusotras stundas!
Izrādē Amadejs jums bija lieliska sadarbība ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu. Ko varam gaidīt šoreiz?
Šoreiz sadarbojos ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu, kuram ir savi estētiskie principi, man savi. Tāpēc būs lietas, kas varbūt sasauksies ar izrādi Amadejs, taču būtībā – pilnīgi citādas. Ilze Vītoliņa atkal ir mūsu komandā, arī komponists Raimonds Tiguls, ar kuru esmu sastrādājies abos iepriekšējos darbos. Vējiem līdzi mūzika un kostīmi ir lieliski, arī scenogrāfija, manuprāt, ir aizraujoša. Varbūt dažkārt ir nedaudz sarežģīti to visu līdz galam saprast, jo stāsts ir ārkārtīgi plašs, tomēr, ja viss nostrādās, būs patiešām skaisti. Jācer, ka tā notiks. Tātad – ļoti ceru, ka šajā iestudējumā jūs sagaidīsit jauku aktieru darbu, daudz pārmaiņu, izcilus kostīmus un mūziku un, jā, cerams, arī labi zināmas klasikas inteliģentu interpretāciju. Kristīnes Nevarauskas aktierdarbs ir ļoti skaists.
Vai jūs viņu izraudzījāt Skārletas lomai?
Jā. Mēs izrunājām arī citus variantus, taču galu galā izvēle bija par labu Kristīnei.
Un atkal Artūrs Skrastiņš!
Jā, tāpēc, ka man viņš patīk kā aktieris. Viņš ir ļoti ātrs. Iespējams, viņam nebūtu obligāti jāspēlē Rets Batlers, jo es neuzskatu, ka Artūrs katrā ziņā ir viņam līdzīgs, tomēr viņš var nospēlēt daudz ko. Man patīk, ka viņš var būt gan Mihals (varonis Spilvencilvēkā – L. K.), gan Antonio Saljēri (varonis Amadejā – L. K.) un tā tālāk.
Dailes teātra aktieri intervijās ir izteikušies, ka viņi ar nepacietību gaida, kad jūs ieradīsieties. Zinu, ka ārzemēs mēdzat pasniegt aktieriem meistarklases. Kā jums šķiet, ko varat iemācīt Dailes teātra aktieriem?
Es ceru, ka esmu godīgs režisors, un ar to vēlos pateikt, ka es cenšos ieraudzīt, ko prasa teksts, ko var dot aktieris, un to visu salikt kopā.
Darbs pie iestudējuma Vējiem līdzi mums visiem ir bijis ļoti grūts, jo bija ļoti maz laika, vajadzēja daudz īsināt tekstu, scenogrāfija ir ļoti interaktīva. Bijām ļoti aizņemti ar daudz un dažādām lietām, arī tēlošanu. Ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, ko es viņiem varu dot, jo nezinu, ko dara citi režisori. Manuprāt, es neesmu vienaldzīgs. Man patīk strādāt ar tekstu un emocijām, kas ir zem tā, un kopā ar aktieriem pētīt, kā viņi to varētu pasniegt. To pašu daru arī meistarklasēs – novēroju, pētu, kā atrast konkrētā aktiera talantam visatbilstošāko lietojumu.
Vējiem līdzi
Dailes teātrī 19.IV plkst. 19.00