Pagājusī sezona Valmieras teātra aktierim Imantam Stradam ļāva nospēlēto lomu sarakstā ierakstīt veselas četras, turklāt par divām no tām viņš izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais aktieris. Abas šīs lomas – Remōnt-Zoss M. Bulgakova Zojkina kvartira (Zojas dzīvoklis) Indras Rogas režijā un Filipo Fanti R. Kavozi Aprēķina laulībās Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā – rīdzinieki varēja novērtēt arī valmieriešu viesizrādēs. Tieši pēdējos gados Imants ir izrāvies no otrā plāna un aizvien pārliecinošāk sevi piesaka galvenajās lomās, turklāt paralēli paspēj darboties arī paša izlolotajā Valmieras kinostudijā, iestudējot izrādes bērniem un rādot tās visā Latvijā.
Cik gadu tu esi valmierietis un kā vispār tiki līdz Valmierai, ja pabeidzi Liepājas kursu?
1999. gada 20. jūlijā sāku strādāt šajā teātrī. Liepājā tobrīd tika iestudēts Kaupēns, un izskatījās, ka būs tendence iestudēt lieluzvedumus. Perspektīva bija tāda, ka repertuāru būvēja uz viesmāksliniekiem, lai pildītu kasi, un pārējiem vīzija bija nonākt masās. Valmierā bija stipri mazāk jaunu aktieru. Likās, ka galvenais ir pēc iespējas vairāk spēlēt. Ja pēc studiju beigšanas tu netiec pie spēlēšanas, var zust motivācija.
Cik tavu kursabiedru vēl spēlē Liepājā?
Kaspars Gods un Marģers Eglinskis. Četri esam Valmierā – Ilze Lieckalniņa, es, Oskars Morozovs un Mārtiņš Lūsis. Bet man vienmēr ir ļoti patīkami atgriezties Liepājā un ir žēl, ka baletzāle un klubs u.t.t., kur mums notika nodarbības, vairs nepieder teātrim.
Tu izveidoji savu uzņēmumu – Valmieras kinostudiju.
Mēs veidojam bērnu izrādes, kas brauc apkārt pa Latviju divreiz gadā. Tagad mēs Valmierā filmējam interneta seriālu krievu valodā Virvatsa (Izrauties) par trim četrdesmitgadniekiem, Latvijas krieviem. Spēlē Krišjānis Salmiņš, Marģers Eglinskis, es un Ivo Martinsons. Titru nebūs, mēs runājam krieviski, kā protam, un to varēs redzēt youtube speciālā kanālā. Pirmo sēriju montējam, līdz rudenim paredzēts nofilmēt vēl astoņas, lai reizi nedēļā iznāktu jauna sērija. Tās nav garas – piecas sešas minūtes. Filmējam sadarbībā ar Dāvi Doršu, kurš ar Mārtiņu Sirmo veido Kulta ēdienus. Tādā veidā mēs padarām savu dzīvi interesantāku. Tāpēc es savulaik izveidoju Valmieras kinostudiju, iestājos Biznesa inkubatorā, realizēju Eiropas projektu ar domu – ja kādā brīdī teātrī nav darba, lai būtu, ar ko aizpildīt dzīvi. Kopš tā brīža gan darbs nācis tikai klāt, bet šāds seriāla variants ļauj iespēju pamēģināt sevi citādā vidē, tas ir nelielas komandas kopīgs darbs.
Izrādās, tu savām bērnu izrādēm arī lugas raksti pats.
Vienu es uzrakstīju pats, trīs kopā ar Krišjāni Salmiņu. Mēs zinām formātu, metrāžu, un šajās lappusēs jānotiek tam, tam un tam, lai nebūtu garlaicīgi. Sagatavot šādas izrādes prasa diezgan lielus līdzekļus, jāizveido loģistika, lai divos mēnešos maksimāli apbraukātu visu Latviju. Tās izrādes nav kā multene Toms un Džerijs, kur sit ar dēli pa galvu, katrā ir sava fabuliņa. Es pats esmu nospēlējis milzīgi daudz reižu Karlsonu un esmu pamanījis, ka ir daži nosaukumi, kas rotē, un retu reizi parādās kaut kas cits. Kāpēc gan divreiz gadā nepievest klāt kvalitatīvu bērnu izrādi par Eiropas naudu izremontētajos kultūras namos, kas ir visā Latvijā? Es nedomāju, ka šīs izrādes ir tikai peļņai. Tā ir fantastiska sajūta, ka 300–400 km no Valmieras tu aizved izrādi un tur saka paldies, ka nekas tāds sen nav bijis.
Vai četras diezgan lielas lomas ir normāla noslodze Valmieras teātrī?
Man ar visu to bija pusotra mēneša pauze. Ja darbs ir saistošs un interesants, var paspēt restartēties.
Kurā brīdī tu pārlēci citā kvalitātē un kļuvi par vienu no vadošajiem Valmieras teātra aktieriem?
Esmu lielu pateicību parādā Viesturam Meikšānam. Mums bija veiksmīga sadarbība divās izrādēs – Marionetes un Vīns un nezāles bija tās, kurās man izdevās iegūt pārliecību. Es nezinu, kāpēc viņš tieši man tās lomas iedeva, bet tas bija grūdiens uz priekšu. Protams, strādājot ar Feliksu Deiču, arī citiem režisoriem, rodas jauns zināšanu līmenis par profesiju. Daudzas lietas netiek iemācītas studējot, tās pārmanto no vecākās paaudzes aktieriem, no režisoriem. Esmu centies uzsūkt visu jauno informāciju. Man ir bijusi tā laime šosezon izmantot to, kas sakrājies iepriekšējos gados.
Pēdējā laikā daudz spēlē nogurušus, vīlušos vīriešus, bet tev pašam ir tikai 35 gadi.
Tagad pie Džilindžera bija liela vecuma starpība ar savu varoni. Bija jāmeklē kaut kas tāds, lai būtu ticami, ka tie divi pieaugušie cilvēki ir mani dēli. Noķert tēvu un dēlu attiecības bija kaut kas jauns. Es gan esmu bijis desmit tūkstoš gadu vecs Velēnu vecītis (smejas). Bet šīs dzīves nogurušo cilvēku lietas… Man patīk domāt, ka ikreiz kāds cilvēks zālē saka – jā, tā tas varētu būt. Teātris šobrīd ir palicis no retajiem – vēl ir simfoniskā mūzika –, kur cilvēkam nemēģina pārdot subkultūru. Pēdējos gados latviešu teātrī ir tendence radīt arvien lielāku dažādību ar ļoti interesantiem risinājumiem. Televīzijā es skatos tikai sportu, jo tas ir īsts.
Esi nospēlējis Zaķi pie Dmitrija Petrenko (Dirty Deal Teatro izrādē Sen jau tā vajadzēja, Zaķi!). Vai esi domājis par sadarbību ar neatkarīgajiem teātriem?
Esmu nākamsezon tam paredzējis brīvu laiku, ir ļoti labi pamainīt dekorācijas un vidi. Man neatkarīgie projekti liekas interesanti.
Valmierā tev jau ir zināmi nākamās sezonas plāni?
Paška Streļņikovs Doktorā Živago. Ģirts Ēcis iestudēs izrādi Ziema zem galda. Būs arī Meldermeitiņa pie Ineses Mičules. Neko vairāk neteikšu, jo tur viss būšot citādi nekā agrāk.
Ko tev kā aktierim nozīmē Rīgas viesizrādes, vai tā ir kāda īpaša sajūta?
Godīgi sakot, nav, jo sezonas laikā mūsu teātri apmeklē ļoti daudz skatītāju no tuvākām un tālākām vietām. Ir ļoti interesanti aizbraukt uz Kandavu vai Talsiem un dzirdēt, ka cilvēki bijuši pirms divām nedēļām Valmierā, zinot, cik viņiem izmaksā kaut vai degviela vien. Rīgas viesizrādes drīzāk ir iespēja ne tik daudz rīdziniekiem, cik kurzemniekiem redzēt šīs izrādes lētāk un tuvāk. Dīvainākais ir tas, ka daudziem, kas nav bijuši Valmierā, joprojām liekas, ka tā ir šausmīgi tālu, nekurienes vidū.
Vai vari izskaidrot, kāpēc Zojkina kvartira izraisīja tādu ažiotāžu?
Godīgi sakot, es pats ne visai ticēju, jo internetā biju redzējis vienu pagalam nelādzīgu krievu iestudējumu, kas man dikti nepatika. Man likās – nospēlēsim pirmizrādes un šķirsimies kā draugi. Bet atnāca Indra Roga, kura tik pārliecinoši strādāja, viņa visu bija "izkošļājusi", tik daudz no sevis prasījusi… Indra strādāja ar tādu aizrautību, ka vienkārši nevarēja neaizdegties līdzi. Nebija tiesību nevienam strādāt slikti, bija ļoti īss laiks. Neviens negaidīja, ka šis dārgi izmaksājušais uzvedums radīs tādu rezonansi, jo priecīgāks tāpēc ir skats uz pagājušo sezonu, ka ir nospēlētas 30 izrādes un cilvēki bieži ceļas kājās. Tas dod cerību pēc kāda laika teikt, ka mums ir bijušas 50 izrādes lielajā zālē, kas ir ļoti labs rādītājs. Liels ieguvums ir Daumants Kalniņš, kurš ļoti organiski iekļaujas kolektīvā.
Doktors Živago, ko tagad iestudēs Indra Roga, ir pavisam citāds materiāls.
Pagaidām ir ļoti grūti kaut ko pateikt par šo ļoti sarežģīto, leģendāro darbu, kas faktiski nogalināja tā autoru. Es, protams, ceru, ka mums viss izdosies. Esmu redzējis trīs filmas un lasījis grāmatu, un skatījies raidījumus par Borisa Pasternaka dzīvi, bet es nezinu ne piekto daļu no tā, ko zina Indra Roga. Atkal būs jāstrādā ļoti mobili, bet, ja tā koncentrējas, viss sanāk.
Kā ir strādāt ar Dž. Dž. Džilindžeru?
Man patīk. Man patīk viņa miers un uzticēšanās aktierim. Viņš ļoti labi zina, ko grib izdarīt. Viņam bija tikai viens noteikums – lai būtu brīvas rokas darbam, jāzina teksts, un to "sitām iekšā" rītos un vakaros, paši tikāmies un mācījāmies.
Ko viesrežisori dod tev kā aktierim?
Katram aktierim ir iespēja paņemt kaut ko jaunu. Darba stils ir atšķirīgs, nāk ar savu pieredzi. Tāpēc ne vienmēr ir ļoti interesanti, ja ir trīs režisori štatā un tu zini viņu kājas izmēru un cigarešu marku un cik stipru kafiju viņi dzer, ar cukuru vai bez. Ar viesrežisoriem ir iespējas lauzt stereotipus par sevi. Atceros Janusa [Johansona] teikto pirms gadiem astoņiem, kad viņš spēlēja kādu no trafaretajām lomām: dzīve paiet. Tas teiciens tā iesitās galvā! Protams, viņš savu epizodi izveidoja krāšņi, bet vienlaikus viņš ļoti labi saprata, ka dzīve paiet. Tāpēc ir svarīgi dot iespēju, lai mainītu stereotipu, kas radies režisoriem, kolēģiem un skatītājiem.
10. augustā tev svinīgi tika piešķirts Gada valmierieša tituls. Ko tev nozīmē publiska atzinība?
Man gribētos, lai nekas nespētu mainīt mani kā cilvēku. Man ļoti patika Feliksa Deiča frāze: ja kādu brīdi viss ir forši, gaidi sūdus! Cilvēks nevar ieslīgt nepamatotā eiforijā un pašapmierinātībā, tad arī nebūsi nesagatavots dažādām situācijām. Tāpēc jau es saglabāju sētas durvis ar saviem iestudējumiem. Pasaule ir nežēlīga. Šobrīd varu priecāties, bet esmu saņēmis arī sitienus. Pilnīgi piekrītu teicienam, ka aktieris nestāv uz vietas, viņš kļūst labāks vai sliktāks. Un, lai kļūtu labāks, ir jāstrādā.
Vai ir kaut kas tāds, ko tu neesi nospēlējis un ļoti gribi nospēlēt?
Man gribētos nospēlēt kārtīgu traģikomēdiju. Tās ir divas lietas, lai cilvēks būtu interesants, – ja viņš ir reizē komisks un traģisks.
Bet tu taču spēlē traģikomiskus varoņus!
Es vienkārši esmu traģikomisks cilvēks.