Olga Peretjatko labi zina, kādai ir jābūt mūsdienu operdziedātājai: "Uzvar tas, kuram ir stiprāki nervi. Esmu nodarbojusies ar karatē un protu koncentrēties." Viņa ir viena no pamanāmākajām opermākslas zvaigznēm: Olga Peretjatko sevi spilgti pierādījusi bel canto repertuārā, Mocarta mūzikā, kā arī Verdi operās – viņa ir izcila Violeta Traviatā un Džilda Rigoleto. Kritiķi visā pasaulē slavē Olgas Peretjatko vokālo tehniku, izpildījuma jutekliskumu un personības spēku. Viņa piepilda mūziku ar savu enerģiju, iztēli un skaistumu.
Olga Peretjatko ir dzimusi Sanktpēterburgā. Jaunībā dziedājusi Marijas teātra bērnu korī. Nikolaja Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas konservatorijas mūzikas skolā viņa mācījusies kordiriģēšanu. Vokālo mākslu apguvusi privātnodarbībās pie ievērojamās dziedātājas Larisas Gogoļevskas. Pēc tūrisma brauciena uz Berlīni Olga Peretjatko nolēmusi pamēģināt turpināt mācības Vācijas galvaspilsētā un iestājusies Hansa Eislera Mūzikas augstskolā.
Intervijā laikrakstam The New York Times dziedātāja stāstīja, ka Berlīnē viņai nav gājis viegli. Viņa saņēmusi 750 eiro stipendiju, un ar šo naudu bijis jādzīvo no augusta līdz janvārim. Lai nedaudz nopelnītu, studiju gados Olga Peretjatko uzstājās slimnīcās un veco ļaužu pansionātos. "Reiz pēc viena šāda koncerta pie mani piebrauca sieviete ratiņkrēslā un teica: "Man viss ļoti sāp, taču, klausoties jūs, es aizmirsu par savām sāpēm." Tajā brīdī es sapratu, ka dziedāšana ir vairāk nekā precīzi atskaņotas notis, un kopš tā laika pret savu darbu izturos nopietni," viņa saka.
Pēc studijām Berlīnē viņa piedalījusies jauno dziedātāju programmā Hamburgas Valsts operā, kur iepazinusi operteātra darbības mehānismu. Olga Peretjatko ieņēmusi otro vietu Plasido Domingo rīkotajā jauno dziedātāju konkursā Operalia. Pēc Džoakīno Rosīni mūzikas speciālista maestro Alberto Dzedas aicinājuma viņa papildinājusi zināšanas Accademia Rossiniana komponista dzimtajā pilsētā Pezāro, kur arī veiksmīgi debitēja slavenajā Rosīni festivālā. Tur dziedātāja satika jauno talantīgo diriģentu Mikēli Marioti, un viņi apprecējās. Pēdējos desmit gados viņa regulāri uzstājusies Rosīni festivālā un kļuvusi par tā zvaigzni.
Starptautisku ievērību Olga Peretjatko guva slavenā kanādiešu režisora Robēra Lepāža iestudētajā Igora Stravinska operā Lakstīgala. Šajā izrādē viņa bija dzirdama Toronto, Ēksanprovansā, Lionā, Ņujorkā un Amsterdamā. Olga Peretjatko dziedājusi nozīmīgākajos teātros: Parīzes operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Berlīnes Valsts operā, Berlīnes Vācu operā, Nīderlandes operā Amsterdamā, Milānas Teatro alla Scala, Cīrihes operā, Vīnes Valsts operā, Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt, Ņujorkas Metropolitēna operā, Sanktpēterburgas Marijas teātrī, Maskavas Lielajā teātrī, Zalcburgas un Ēksanprovansas festivālā, kā arī Turīnā, Boloņā, Venēcijā, Veronā, Neapolē, Drēzdenē, Bādenbādenē, Barselonā un citur. Sadarbojusies ar diriģentiem Danielu Barenboimu, Zubinu Metu, Lorinu Māzelu, Marku Minkovski, Valēriju Gergijevu un Šarlu Dituā.
Olgas Peretjatko albumus izdod ierakstu kompānija Sony Classical, tikko ir iznācis viņas ceturtais disks Russian Light, kas veltīts krievu mūzikai. Tas ieskaņots kopā ar Urālu filharmonijas orķestri un diriģentu Dmitriju Ļisu. Mākslinieces iepriekšējais albums Rossini! (2015), kas tika ierakstīts ar maestro Alberto Dzedu un Boloņas Teatro Comunale orķestri, ieguvis prestižo Vācijas apbalvojumu Echo Klassik kā labākais vokālais soloalbums.
Par profesionālu dziedātāju kļuvāt Rietumeiropā.
Jā, Vācijā esmu pavadījusi jau piecpadsmit gadu, taču esmu krievu dziedātāja. Droši vien līdz 45 gadu vecumam plašsaziņas līdzekļos mani dēvēs par "jauno krievu soprānu". Sākumā bija grūtības ar uzvārdu, ārzemniekiem ir sarežģīti to izrunāt. Taču bija par vēlu kaut ko mainīt vai pieņemt pseidonīmu. Kad 2012. gadā apprecējos, mani jau pazina kā Olgu Peretjatko.
Ko esat guvusi, studējot vokālo mākslu Berlīnē, ko jūs negūtu, ja paliktu Krievijā?
Galvenokārt studijas Berlīnē man palīdzēja iemācīties svešvalodas. Mūsu darbā tas ir ļoti svarīgi. Valodu nezināšana ir lielākā krievu dziedātāju problēma. Mūsdienās gribot negribot tu pārvaldi piecas Eiropas valodas – protams, ja pats to vēlies. Var, protams, pavadīt divdesmit gadu Eiropā un runāt ļoti sliktā angļu valodā – tā arī gadās. Pašlaik pasaulē ir daudz korejiešu dziedātāju, un viņiem ir grūtības ar svešvalodām, jo viņi lielākoties dzīvo slēgtās kopienās.
Man valodas vienmēr ir labi padevušās, mana pirmā svešvaloda ir vācu valoda, kas ir visgrūtākā. Itāļu valoda ir daudz vieglāka, tās apguvē esmu progresējusi, jo mans vīrs ir itālis. Viņš krieviski nerunā, itāļi vispār ir slinki. Turklāt viņi uzskata: ja esi operdziedātāja, tev ir pienākums runāt itāļu valodā. Viņiem ir taisnība. Es esmu pārliecināta, ka nav jādzied lomas tajā valodā, kurā tu nerunā. Ja tu pārvaldi valodu, kurā dziedi, rezultāts un lomas piepildījums ir pavisam cits.
Kādas rakstura īpašības ir jāattīsta mūsdienu operdīvai?
Raksturs vai nu ir, vai nav. Tev visam ir jābūt gatavam. Jāspēj atrast kopīgu valodu ar visiem cilvēkiem, ar kuriem tu strādā. Ja režisors man prasa izdarīt to, ko es nevēlos darīt, man tas viņam ir jāpaskaidro un jāatrod pareizie vārdi. Man bija šāds gadījums, kad pērn Bastīlijas operā Parīzē kopā ar vācu režisoru Klausu Gūtu gatavojām Verdi Rigoleto pirmizrādi. Rigoleto pirmajā duetā ar meitu Džildu atklāj viņai patiesību par mātes nāvi, un uz skatuves ar projekciju tiek veidots kaps. Režisors bija iecerējis, ka man – Džildai – ir jānoguļas šajā kapā.
Es biju neizpratnē – kāpēc?! Viņš man paskaidroja – tas ir Džildas jauneklīgais protests, viņa vēlas būt tuvāk mātei, par kuras likteni neko nav zinājusi. Es teicu Klausam Gūtam, ka es to tā nejūtu, mani tas biedē, tāpēc es nevarēšu to izdarīt dabiski. Es arī piebildu: ja jums tas ir tik principiāli, es varu nogulties blakus kapam un šādā stāvoklī nodziedāt Džildas ļoti sarežģīto frāzi. Galu galā man izdevās panākt savu – es neesmu kapā, jēga saglabājas, visiem ir ērti, visi jūtas labi. Mūsu profesijā ir svarīgi nevis strīdēties un apvainoties, bet atrast kompromisu. Tev ir jāprot radīt patīkamu darba atmosfēru.
Vai iesaistāties diskusijās ar režisoriem, jo varat to atļauties, būdama pieprasīta dziedātāja?
Es to darīju arī agrāk. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu to spēj pasniegt. Man nav nekas pret režijas teātri. Man ar visiem ir koleģiālas attiecības. Neviens režisors nevēlas iestudēt sliktu izrādi. Piemēram, Klauss Gūts bija ļoti labi sagatavojies Rigoleto jauniestudējumam. Viņam ir interesantas idejas, un es varu viņu saprast – šo operu visi labi zina, un viņš grib pateikt kaut ko jaunu. Viņš strādā ar dziedātājiem lietišķi un konkrēti. Ja redzu šādu nopietnu attieksmi, es vienmēr esmu atvērta. Taču ir tādi režisori, kuri ierodas mēģinājumos nesagatavojušies.
Es neciešu, ja režisors atnāk ar diska bukletu, kurā īsumā ir izklāstīts operas librets, un saka: "Nu, izdari kaut ko!" Labi, es izdarīšu, bet jūs man atdosiet pusi sava honorāra! Mani kaitina šāds karojošs analfabētisms. Manā mūžā ir bijis pusotra šāda gadījuma. Režisori saprata, ka ar mani labāk nejokot. Nākas meklēt kompromisus ar neērto, nepakļāvīgo Peretjatko, kura uzdod pārāk daudz jautājumu. Kā citādi?
Daudzi dziedātāji izvēlas klusēt, viņi dara, ko viņiem saka, iekšēji tam pretojas, dusmojas, apspriež to savā starpā. Pēc ģenerālmēģinājuma notiek sprādziens: "Kādas muļķības!", "Cik slikta izrāde!", "Nevienam tā nebūs vajadzīga, tas viss ir nepareizi!" Es jautāju kolēģiem: "Kur tu biji agrāk ar saviem komentāriem? Mēģināji sešas nedēļas un klusēji?" Ja izrādē tev ir neērti, tas ir jāsaka uzreiz. Tā mēs dzīvojam operas pasaulē.
Kuru režisoru izrādes uzskatāt par sev nozīmīgākajām?
Mana pirmā skatuves darba pieredze bija ar Vācijas režijas leģendu Hariju Kupferu. 2004. gadā trīs mēnešus strādājām kopā Jauno operdziedātāju akadēmijā Reinsbergā, gatavojot Hendeļa operas Otone iestudējumu vācu valodā.
Esmu sadarbojusies ar Džankarlo del Monako – atveidoju Dezdemonu Rosīni operā Otello, taču man svarīgāka par pašu izrādi bija dalība Rosīni festivālā Pezāro. Pēc tam bija Stravinska Lakstīgala Robēra Lepāža režijā. Viņam ir sava darba metode, viņš strādā vizuāli – tev ir jāsaprot viņa uzstādījums, tu ieplūsti viņa domāšanas procesā un piedāvā kaut ko savu, kas būs organisks šajā estētikā. Robērs Lepāžs piekrita gandrīz visam, ko es piedāvāju. Lakstīgalā bija daudz plastikas, roku kustību. Citu neko varēja nedarīt – tā bija vizuāli krāšņa izrāde.
Man bija ļoti svarīga un interesanta sadarbība ar režisoru Dmitriju Čerņakovu Rimska-Korsakova Cara līgavas iestudējumā. Par Marfas lomu esmu saņēmusi balvas Vācijā un Itālijā.
Dmitrijs Čerņakovs pašlaik ir viens no labākajiem – ja ne pats labākais – operas režisoriem pasaulē. Kāda ir viņa darba metode?
Viņš atbrauc un sāk ar tevi sarunāties, kā tas parasti notiek dramatiskajā teātrī. Šīs sarunas ilgst stundām, jūs izrunājat visu – kas un kāpēc notiek ar tavu varoni, kur viņa bija pirms diviem gadiem, ko viņa tajā laikā domāja... Kad tu kāp uz skatuves, tu zini visu sava personāža vēsturi un tu pats esi to apdomājis. Dmitrija Čerņakova pieeja operai ir neparasta, taču viņš strādā tik pārliecinoši, ka tu bez iebildumiem dari visu, ko viņš prasa. Viņam ir skaidra katra detaļa, viņš perfekti zina, kādai ir jābūt izrādei no sākuma līdz beigām. Viņš zina, kā tai ir jābūt nospēlētai un kā tai ir jāskan. Viss ir precīzi izmēģināts, līdz centimetram, jo viņš vienmēr zina, ko vēlas panākt.
Dmitrijs Čerņakovs ir lielisks operas propagandists, kurš spēj piesaistīt tai jaunu auditoriju. Pirms dažiem gadiem Ēksanprovansas festivālā es skatījos viņa iestudēto Donu Žuanu kopā ar savu māsu un viņas vīru, kuriem nav nekāda sakara ar mūziku. Viņi noteikti neizturētu Donu Žuanu putekļainās dekorācijās un vēsturiskos kostīmos, jo tā ir diezgan gara un nesagatavotam klausītājam sarežģīta opera. Dmitrijs Čerņakovs to pasniedza kā laikmetīgu psiholoģisku ģimenes trilleri, un visi sēdēja ar aizturētu elpu – ne tikai es.
Par jaunu auditoriju domā arī itāļu režisors Damiāno Mikjeleto. Esmu piedalījusies vairākās viņa izrādēs. Viņš allaž strādā tandēmā ar scenogrāfu Paolo Fantinu, savukārt Dmitrijs Čerņakovs scenogrāfiju veido pats. Es teiktu, ka Damiāno Mikjeleto panākumos liela loma ir scenogrāfa ieguldījumam, taču šis režisors arī vienmēr rūpīgi izstrādā tēlus.
Šā gada jūnijā Berlīnes Valsts operā maestro Daniela Barenboima vadībā jūs dziedājāt Leilas lomu Žorža Bizē Pērļu zvejnieku jauniestudējumā, kuru veidojis kinorežisors Vims Venderss. Tā bija viņa debija operas režijā. Ar ko Vims Venderss jūs pārsteidza?
Es nezināju, ko gaidīt, un pirmajā mēģinājumā ierados ar atvērtu sirdi. Esmu redzējusi viņa filmas Debesis pār Berlīni, Parīze, Teksasa, Zemes sāls un citas. Vims Venderss mūs pārsteidza ar vienkāršību un pieticību. Viņš uzreiz pateica, ka nelasa notis un iestudēs izrādi, balstoties libretā. Mēs viņam dziedājām un apspriedām ar viņu katru ainu. Vims Venderss ar mums strādāja vispirms kā ar aktieriem. Viņš ir pozitīvs, laipns un labvēlīgs. Man bija bauda ar viņu strādāt.
Protams, varēja prognozēt, ka iestudējums būs kinematogrāfisks, un tā arī bija. Viņš mūs filmēja videoprojekcijām, un tagad ar lepnumu varu teikt, ka esmu filmējusies pie Vima Vendersa. Viņš padarīja mūzikas klausīšanos skaistu. Rezultāts man ļoti patīk. Gribētos, lai viņš vairāk pievērstos operai. Pašlaik reti var redzēt tik skaistus un elegantus iestudējumus.
Kuras varones jums pašai ir interesantas šajā karjeras posmā?
2016.–2017. gada sezonā bija daudz Mocarta – dziedāju donnu Annu Donā Žuanā un Konstanci Bēgšanā no seraja. Nākotnē plānotas karalieņu lomas Gaetāno Doniceti sacerētajā Tjūdoru dinastijas triloģijā – operās Anna Boleina, Marija Stjuarte un Roberto Deverē. Nedziedāšu tās visas uzreiz, bet pakāpeniski – labāk mazliet lēnāk nekā pārāk ātri. Dziedāt es plānoju ilgi, negribētos pazust pēc trim gadiem.
Kuri būs nākamās sezonas spilgtākie notikumi?
Sezonas sākumā dziedāšu Verdi Traviatu Berlīnes Vācu operā un Vīnes Valsts operā. Pēc tam būs interesanta debija – atveidošu visas četras galvenās varones Ofenbaha Hofmaņa stāstos, vispirms tas notiks Montekarlo, pēc tam Bādenbādenē. Lozannā debitēšu Bellīni operā Somnambula. Ņujorkas Metropolitēna operā dziedāšu Doniceti Lučiju di Lammermūru. Atgriezīšos Berlīnes Valsts operā Bizē Pērļu zvejniekos. Hamburgas Valsts operā debitēšu grāfienes lomā Mocarta Figaro kāzās. Man būs arī daudz koncertu ar jaunā albuma Russian Light programmu.
Operzvaigznēm ir ilgtermiņa plānošana. Kā var zināt, ko gribēsiet dziedāt pēc pieciem gadiem?
Par to ir jādomā. Es sev esmu viena, un man ir tikai divas balss saites – tās nav iespējams nomainīt, tāpēc repertuārs ir jābūvē rūpīgi. Man nesen piedāvāja Verdi Sicīliešu vakarēdienu, un es atteicos – vēl ir pāragri un nav interesanti. Man arī negribas dziedāt Mimī Pučīni Bohēmā, jo tā nav mana loma. Jaunībā, kad vēl domāju, ka esmu mecosoprāns, sapņoju par Karmenu, taču šo lomu man nav lemts atveidot, un es joprojām to pārdzīvoju.
Kopumā manā karjerā viss notiek likumsakarīgi. Kāds saka: "Jūs tik strauji esat uzlidojusi!" Es nezinu, vai tiešām strauji. Viss notiek pārdomāti un plānveidīgi. Uz skatuves debitēju Vācijā Harija Kupfera izrādē 2004. gadā. Kopš tā laika pagājis trīspadsmit gadu. Esmu dziedājusi mazas lomas, vidējas, pēc tam vienu lielu, es vēl nevarēju izvēlēties – ko iedeva, to iedeva. Tā pamazām viss ir attīstījies. Es nedomāju, ka tas ir straujš uzlidojums, – viss notiek loģiski.
Jūnijā iznāca jūsu jaunākais albums Russian Light. Kāds ir tā tematiskais pavediens? Ar ko ir īpaša šī "krievu gaisma" jūsu interpretācijā?
Pasaule ir kļuvusi tumša, un tajā ir jāienes gaisma. Šis ir mans mazais ieguldījums. Ar katru skaņdarbu šajā albumā saistās ļoti personisks stāsts. Es vēlējos iepazīstināt Rietumu klausītājus ar to krievu mūzikas repertuāra daļu, kas viņiem nav pazīstama. Tādas operas kā Mihaila Gļinkas Ruslans un Ludmila un Nikolaja Rimska-Korsakova Sadko Rietumos ir gandrīz nezināmas, šī mūzika neiziet ārpus Krievijas un bijušās PSRS valstu robežām. Mēs zinām katru noti Rimska-Korsakova Cara līgavā, savukārt Rietumos pirms Dmitrija Čerņakova izrādes par šo operu tikpat kā neinteresējās.
Mihailu Gļinku vienmēr esmu dēvējusi par "krievu Rosīni", un Rosīni manā daiļradē ir liela nozīme. Pēc Gļinkas un Rimska-Korsakova operu ārijām albumā skan Sergeja Rahmaņinova romances un Stravinska Lakstīgalas dziesma. Disku noslēdz Ļidočkas dziesmas no Dmitrija Šostakoviča muzikālās komēdijas Maskava, Čerjomuški. Šo lomu iemācījos vienā diennaktī – pēc tam kad mani palūdza steidzami ielēkt izrādē Lionā, aizstājot saslimušu dziedātāju.
Albuma noformējumu ietekmējusi Mihaila Vrubela māksla – uz vāka esmu redzama Gulbju princeses tēlā. Šajā gleznā viņš atveidojis savu sievu Nadeždu Zabelu-Vrubelu, kura bija daudzu Rimska-Korsakova operlomu pirmā izpildītāja. Tādējādi projektā Russian Light savienojas krievu mūzika, krievu māksla un gleznotājs, kurš radījis šedevrus krievu operteātrim.
Vai jūsu profesijā ir jāriskē?
Tu riskē visu laiku. Jo slavenāks kļūsti, jo uzmanīgāk tevī ieklausās, vērīgāk uz tevi skatās un bargāk tevi vērtē. Katru reizi viss ir jāpierāda no jauna, jo tu vairs neesi "jaunā un daudzsološā". Esi zvaigzne? Dziedi un parādi, uz ko tu esi spējīga! Ja ir šāda attieksme, uzstāties kļūst divreiz grūtāk. Turklāt pašlaik visapkārt ir pārāk daudz kameru, notiek izrāžu tiešraide kinoteātros un internetā. Zināt, kādā stresā tas iedzen? Šausmas! Es cenšos no tā abstrahēties un uzstājoties aizmirst par kamerām. Varbūt kādreiz pieradīšu, taču pagaidām nesanāk.
Nesen par to runāju ar Plasido Domingo, pērn mēs kopā dziedājām Vīnes ballē, bijām ļoti uztraukušies. Divatā ir vieglāk – jūs atbalstāt viens otru. Plasido Domingo man teica: "Es jau tik ilgi dziedu, taču nekad nespēšu pierast pie tā, ka mani filmē!" Es atbildēju: "Paldies par šiem vārdiem, maestro! Tagad jūtos daudz labāk. Neesmu vienīgā, kura uztraucas." Ja tevi filmē un to uzreiz redz visā pasaulē, tev nav otras iespējas sevi pierādīt.
Vai dziedātājam ir jāriskē lomu izvēlē? Vai šis risks attaisnojas? Vai tomēr ir jābūt piesardzīgam?
Protams, var riskēt. Ja Mirella Freni neriskētu, viņa visu mūžu dziedātu Suzannu Figaro kāzās un citas šāda tipa lomas. Herberts fon Karajans palūdza – nodziedi man Pučīni! Mirella Freni to izdarīja, un tas kļuva par nozīmīgu grūdienu viņas karjeras attīstībā. Milānas La Scala un neviens Itālijas provinces teātris viņai neļautu dziedāt Pučīni! Šis piemērs pierāda, ka risks attaisnojas.
Pirmām kārtām tev pašam ir jāzina, vai pieņemt izaicinājumu. Tā ir tava balss, tā nepieder nevienam citam. Tikai tu vislabāk zini, cik izturīga tā ir. Šādi lēmumi ir jāpieņem pašam dziedātājam. Daži domā – jāprasa padoms pedagogam! Līdz noteiktam laikam karjerā to var darīt, taču pēc tam viss ir jāizlemj pašam. Tu kāp uz skatuves bez pedagoga, tev pašam ar visu jātiek galā. Piemēram, bel canto meistars tenors Huans Djego Floress pašlaik ļoti lēni un uzmanīgi cenšas paplašināt repertuāru, un es viņu saprotu. Viņš 20 gadu ir dziedājis vienu un to pašu, to vairs nevar izturēt – mākslinieks vairs nespēj atveidot trīs partijas, kuras visi grib dzirdēt viņa izpildījumā. Vai tas ir risks? Sauciet, kā vēlaties!
Repertuāra izveidē ir jābūt individuālai pieejai. Tev pašam ir jāsaprot, kurās lomās tava balss jūtas ērti, kurās lomās tu kā mākslinieks jūties pārliecinoši. Ja esi gatavs – dziedi un nevienā neklausies! Citādi vispirms tev saka: "Nē, vēl ir par agru." Pēc tam tu dzirdi: "Tagad jau par vēlu."
Kādu mūziku jūs klausāties?
Manā tālrunī ir viss, izņemot klasiku, – 900 stundu mūzikas. Pārsvarā es to klausos, kad sportoju un skrienu. Kas man te ir? Dziedātājas Melodī Gardo, Dafija, Feista, daudz elektroniskās un lounge mūzikas. Man ir visi franču grupas Air albumi. Man patīk Massive Attack un De-Phazz. Visas grimētājas jau zina, ka pirms izrādes mums ir lounge mūzikas stunda. Ja vēl atnestu kokteilīti, būtu pavisam labi!
Olga Peretjatko
Siguldas Opermūzikas svētku galā koncertā Siguldas pilsdrupu estrādē 30.VII plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–50