Intervija ar dramaturgu Marju Ivaškeviču. Cilvēkā pamostas zvērs

Varbūt vajadzētu rakstīt par cēloņiem, ne faktu, kas jau notiek. MĒS viens otram sevi neatdodam, bet pieprasām, rodas pārpalikums, neapmierinātība, tāpēc tikai pateikšu, kas mani pārsteidz- ne jau jau sīki pidari trako, bet dažkārt pēkšņi visstiprākie veči sāk meklēt neordinārus pielietojumus, vai tā ir saldkaisle, šaubos.

Par ko, jūsuprāt, ir luga? Par Mēness tumšo pusi. Tikai tas nav Mēness, bet cilvēks. Tas, kas paslēpts katrā no mums lielākā vai mazākā mērā, ir baudu pasaule, saldkaisle. Nav nekāda skandāla. jautājums ir par to, ka latviešu teātrī nav ne saules, ne krēslas, ne jaukumu, ne naivumu, tikai ĒNAS- zaņķa puses, kas it kā vienīgās mājo cilvēka dvēselē.

Mariuss nesaprot vai nevēlas runāt par vienu lietu- kāds sīkpirdis ir Serebrjaņņikovs salīdzinājumā ar pašu autoru. Kirils uz ekstrām, iestudē to, ko vēl neviens... Lai slēptu pats savas ambīcijas un gara trulumu. Tipisks HOMO kopā ar Rubeni+ un izpalīdzi Struku.