Simfoniskos koncertus Latvijā neesmu diriģējis kopš 2013. gada un nespēju sagaidīt, kad varēšu atgriezties pie savas iemīļotās publikas, kura bija tik ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa laikā, kad biju Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Latvijas klausītāji man ir vislabākie pasaulē – viņu laipnība un ziņkārība šeit ļauj justies kā mājās. To atzīst pasaulē visur gaidītais diriģents Karels Marks Šišons. Latvijā drīz viņš diriģēs divos dažādos festivālos.
Vispirms – koncertsērijas Baltijas muzikālās sezonas opermūzikas vakarā Dzintaru koncertzālē 11. jūlijā viņš uzstāsies kopā ar savu dzīvesbiedri mecosoprānu Elīnu Garanču un Krievijas soprānu Hiblu Gerzmavu. Tuvojoties Latvijai, Karels Marks Šišons un Elīna Garanča muzicē Eiropas turnejā, kas šovasar veda uz Viļņu, Ļubļanu un viņu pašu izveidoto festivālu Austrijas Alpos.
Savukārt jaunajā klasiskās mūzikas festivālā Sensus Kurzemē Karels Marks Šišons diriģēs simfonisko koncertu Rožu kavalieris Ventspilī un Liepājā. Šajā festivālā Liepājā no 12. līdz 15. jūlijam plecu pie pleca ar Latvijas kolēģiem piedalīsies Berlīnes filharmoniķu, Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra un citu Eiropas un Latvijas labāko orķestru vadošie mūziķi.
Karels Marks Šišons ir muzikāli jūtīgs diriģents, kura temperamentīgā pašatdeve, patiesās interpretācijas, personības harisma un īpašais talants piešķirt orķestrim jaunu skanējumu iemantojusi publikas mīlestību visā pasaulē. Viņš ir pastāvīgs nozīmīgāko opernamu un koncertzāļu viesis, no 2009. līdz 2012. gadam bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs, pirms tam (2006–2009) vadījis Grācas simfonisko orķestri un no 2011. līdz 2017. gada vasarai bijis Zārbrikenes un Kaizerslauternes Vācu radio filharmonijas orķestra galvenais diriģents. Šoruden viņš stāsies Grankanārijas filharmonijas orķestra mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta postenī. Karels Marks Šišons atzīts par ideālu līderi, lai 1845. gadā dibinātais orķestris īstenotu jaunus, ambiciozus mērķus.
Kādas pašlaik ir jūsu aktuālās radošās idejas, plāni?
Pilnīgi skaidrs, ka mani vissvarīgākie mākslinieciskie plāni šobrīd ir saistīti ar Grankanārijas filharmonijas orķestri, jo tas ir ļoti liels darbs, kas prasa daudz uzmanības un rūpju. Mana atbildība par māksliniecisko saturu ir absolūta, visaptveroša, un sezona Grankanārijā būs diezgan intensīva – orķestris ik sezonu sniedz 20 simfonisko abonementa koncertu, un tam ir lieliska koncertu programma skolēniem, kas ilgst septiņas nedēļas gadā. Gandrīz ikvienam skolēnam ir iespēja klausīties orķestri, un tas ir ļoti svarīgi mūsu nākotnes publikas audzināšanā.
Mans orķestris turklāt ir arī rezidējošais orķestris Laspalmasas operā, kur tas katru gadu piedalās četru operu jaunuzvedumu veidošanā. Šim operteātrim ir laba reputācija, tajā regulāri uzstājas pasaulē vadošie dziedātāji. Darbs tā dēvētajā stagione sistēmā (projektu teātris, kas darbu organizē izrāžu blokos), kurai es dodu priekšroku, fokuss uz mūziku, nevis iestudējuma skatuvisko inscenējumu, ir vēl viens šī teātra lielais pluss. Februārī es tur diriģēju Gaetāno Doniceti operu Favorīte, un tas bija smieklīgi, ka režisors aizvēra aizkaru tieši man aiz muguras un es paliku uz skatuves vienīgais. Es nesaku, ka tā būtu jānotiek arī citos opernamos, bet tas apliecina, ka mūzika ir pirmajā vietā un skatuve kalpo mūzikai, nevis otrādi.
Vēl ir arī Kanāriju Starptautiskais mūzikas festivāls, kurš ir viens no vadošajiem festivāliem pasaulē, – tajā uzstājušies visi ievērojamie orķestri un mākslinieki no Berlīnes filharmoniķiem līdz Vīnes filharmoniķiem, Karlosam Kleiberam, Gidonam Krēmeram un citiem. Grankanārijā ir arī visaugstākās klases infrastruktūra – koncertzāle, kurā notiek simfoniskie koncerti, tika uzcelta tikai pirms divdesmit gadiem un atrodas tieši pie jūras, tajā ir 1700 sēdvietu, un orķestris šo namu var brīvi izmantot. Arī opernams ir divdesmit gadu vecs un mūsdienīgs visos aspektos. Ja tev ir visas šīs iespējas un tu vari peldēties jūrā visu gadu, kurš gan varētu pateikt "nē"?
Latvijā jūs muzicēsiet divos festivālos pēc kārtas. Ar kādām domām uz tiem pošaties?
Dzintaru koncertzāle ir īpaša vieta, un esmu izveidojis programmu, kas tai piestāv. Tas būs opermūzikas koncerts ar divām izcilām dziedātājām, no kurām vienu es pazīstu īpaši labi. Līdz šim vēl nekad neesmu strādājis ar Hiblu Gerzmavu.
Festivāls Sensus, protams, ir daudz dziļāks projekts, un tas ir ilgi plānots notikums. Es uzskatu: ja gribi, lai mūzikas projekts būtu veiksmīgs, tas ir jāgatavo laikus, jārūpējas par vissīkākajām detaļām. Domāju, ka festivāls Sensus kļūs par zīmolu un paraugu, kā jānotiek mūzikas festivāliem Latvijā, jo tajā būs visu veidu muzikālie notikumi, arī koncerti bērniem. Taču personiski man galvenais ir atkalsatikšanās un darbs ar daudziem LNSO mūziķiem, ar kuriem man bijusi lieliska pieredze un kurus es neesmu aizmirsis. Rīgā esmu piedzīvojis laimīgākos un dziļākos muzikālos brīžus savā dzīvē. Mana un publikas mīlestība Rīgā ir īpaša un patiesi dziļa, jo tā neuzplauka vienā dienā. Kad es kļuvu par LNSO māksliniecisko vadītāju, orķestra koncerti nebija tik apmeklēti un Latviju skāra pamatīga ekonomiskā krīze. Taču lēnām sabiedrība redzēja, ka starp LNSO un mani notika kaut kas īpašs, un mūsu koncertus arvien vairāk piepildīja publika, līdz tie jau bija pilnībā izpārdoti. Es nekad neaizmirsīšu ilgo klusumu pēc mana pirmā Verdi Rekviēma ar LNSO, tāpat neaizmirsīšu daudzu LNSO mūziķu saviļņojuma asaras aizkulisēs pēc atskaņojuma. Galu galā kombinācija LNSO & Šišons bija barība daudzu cilvēku dvēselēm, kas cieta no krīzes. Es to neesmu aizmirsis, jo tās bija ļoti dziļas, man dārgas izjūtas. Mūzika sniedz emocijas vairāk nekā jebkas cits.
Kas būs jūsu galvenie izaicinājumi, vadot orķestri eksotiskajā kūrortā?
Mans galvenais izaicinājums būs izkopt, noslīpēt orķestra skanējumu, modernizēt klasikas – Mocarta, Haidna, Bēthovena – izpildījumu un noteikt, kādam vispār ir jābūt orķestrim XXI gadsimtā. Es centīšos uzlabot viesdiriģentu un solistu izvēli, aicinot draugus un kolēģus, ar kuriem sadarbojos visā pasaulē. Piemēram, 2018. gada aprīlī Vestards Šimkus būs solists Debisī Fantāzijā, jau šā gada oktobrī ar orķestri atskaņošu Andra Dzenīša Postlūdiju Ledus.
Tad jau jūsu nolūku Grankanārijā varētu salīdzināt ar to, kā maestro Mariss Jansons pārvērta Oslo simfonisko orķestri no lokāla nomales kolektīva par augstas starptautiskas klases vienību?
Jā, varētu teikt, ka salīdzinājums ar Marisu Jansonu un Oslo orķestri ir trāpīgs. Tāds arī ir mans mērķis. Turklāt, kā jau teicu, šeit man ir visa nepieciešamā infrastruktūra, un tas padara procesu vieglāku. Galvenais iemesls, kāpēc orķestris vēlējās mani par māksliniecisko vadītāju, ir vēlme noslīpēt ansambli, un visi, kuri ar mani ir strādājuši, zina, ka esmu orķestra celtnieks šī vārda vecmodīgākajā nozīmē. Es zinu, kas orķestriem nepieciešams, lai tie kļūtu labāki. Gadu no gada strādāt ar orķestri, uzlabojot tā skanējumu un mūziķu attieksmi pret mēģinājumiem, kā arī līmeni, kuru vēlamies sasniegt, – nav nekā, kas mani fascinētu un interesētu vēl vairāk.
Motivēja arī valsts atbalsts kultūrai?
Protams, valsts atbalsts orķestrim un kultūrai ir galvenais. Kultūra nav greznība. Tā ir nepieciešamība, un diemžēl daudzi politiķi nav pietiekami kulturāli, lai to saprastu. Grankanārijā valdības vadītājs man piezvanīja un personīgi pajautāja, vai es vēlētos ieņemt galvenā diriģenta amatu. Viņš pats bija tajā ieinteresēts un personiski pārraudzīja mana līguma nianses. Pasakiet man – cik daudzi politiķi ir tik ieinteresēti? Grankanārijā simfonisko koncertu un operu apmeklējums tagad ir 90 procentu – tas ir liels pluss. Te gan jāatzīst, ka orķestriem jau ir viegli čīkstēt un sūdzēties, ka tie nesaņem atbalstu no valsts, – tiem arī pašiem ir jāzina, kā piesaistīt klausītājus un sevi popularizēt. Dažkārt orķestri uzskata to par pašsaprotamu, un tas nepalīdz.
Zināms, ka nākamajā sezonā beidzot viesosieties arī pie LNSO pults.
Es par to ļoti priecājos. Tā būs lieliska muzikāla atkalsatikšanās, pilna ar cilvēciskām un mākslinieciskām emocijām, atmiņām par lieliskajiem koncertiem, kurus kopā esam piedzīvojuši. Es vēlējos diriģēt LNSO arī tā 90. jubilejas sezonā, taču man to piedāvāja pārāk vēlu un vairs nebija iespējams atrast datumus. Ceru, ka šis būs sākums tuvākām attiecībām. Man ir sajūta, ka mūziķiem manis pietrūkst, un nebaidos atzīt, ka man pašam viņu ļoti pietrūkst. Un kā gan labāk atgriezties pie LNSO pults kā kopā ar maniem tuvākajiem latviešu mūzikas partneriem – Vestardu Šimku, Andri Dzenīti un manu mīļo LNSO publiku? Mēs kopā esam piedzīvojuši tik daudz lielisku emociju! Es ļoti gaidu šo atkalsatikšanos, un manī tas raisa vienīgi pozitīvas emocijas.
Kā vērtējat Inta Dāldera ideju festivālā Sensus pulcēt mūziķus no Eiropas ievērojamākiem orķestriem?
Es atbalstu visu, ko dara Ints Dālderis. Neaizmirsīsim, ka tieši Intam Dālderim bija ideja mani atvest uz LNSO 2009. gadā, kaut gan daži mūziķi iebilda. Viņš saprata, kas bija vajadzīgs, un viņam bija skaidra vīzija par orķestra nākotni, kuru Ilze Paidere-Staķe vēlāk attīstīja, kad Ints kļuva par kultūras ministru. Tagad Ints Dālderis un Anete Toča rīko festivālu Sensus, kura pamatā ir gudra ideja – veidot to ar izglītojošu ievirzi, dodot orķestra mūziķiem Latvijā iespēju strādāt ar kolēģiem no labākajiem orķestriem pasaulē.
Vai turpināsiet veidot operu koncertuzvedumus? Kādas ir to īpašās priekšrocības iepretim izrādēm teātrī?
Būtiskākā priekšrocība ir tā, ka operu koncertuzvedumi koncentrējas uz mūziku. Protams, turpināšu. Pagājušogad Zārbrikenē diriģēju Pučīni Bohēmu ar ļoti līdzīgu sastāvu kā ar LNSO 2011. gadā, un tas bija ļoti veiksmīgs uzvedums. Manā skatījumā šī ir vispilnīgākā opera, kāda jebkad uzrakstīta, – nemaz nevajag tēlošanu uz skatuves, lai saprastu, ko nozīmē katrs tās brīdis… un beigas, kad Mimī mirst, – vai ir iespējama vēl atbilstošāka mūzika par šo?
Kādas cilvēciskās īpašības nepieciešamas diriģentam, it sevišķi – orķestra galvenajam diriģentam?
Tas atkarīgs no orķestra. Katram orķestrim ir citādi gēni. Ar Anglijas orķestri nevar runāt tā, kā ar Vācijas orķestri. Anglijā vairāk vēlas kolēģi, Vācijā – līderi. Amerikā ir kā Anglijā. Francijā un Itālijā ir kaut kas pa vidu… Kad strādāju ar LNSO, man vienmēr bija sajūta, ka mūziķi vēlas līderi, kurš saka, ko domā, un kuram nav bail to īstenot, pat ja tas viņu padarīs nepopulāru. Taču svarīgi ir arī ievērot orķestra noteikumus (darba likumus un vispārējos orķestra noteikumus – vāciski Orchesterdienstordnung). Esmu tos vienmēr ievērojis un nekad neesmu nostājies pret tiem, jo tie ir orķestra un diriģenta sadarbības pamatā. Ir svarīgi katru mūziķi saprast no cilvēciskās puses. Var gadīties, ka mūziķis pārdzīvo šķiršanos, kāds viņa ģimenes loceklis ir nomiris vai smagi slims. Es vienmēr esmu bijis saprotošs attiecībā uz šiem cilvēciskajiem aspektiem.
Īsumā – diriģentam ir jābūt stingram, taču taisnīgam. Pret visiem mūziķiem ir jāizturas vienādi. Nekad neesmu piekritis tam, ka ar dažiem mūziķiem ir jāauklējas vairāk vai jāmēģina viņiem izdabāt tāpēc, ka viņi ir no arodbiedrības vai arī ir spēcīgi mūziķi, kuri var man sagādāt problēmas. To nekad neesmu pieņēmis un nepieņemšu, jo tad citi mākslinieki, kuri katru dienu klusi un godīgi dara savu darbu, netiek uzklausīti un paliek ignorēti tāpēc, ka citi ir spēcīgāki un skaļāki. Man visi ir vienlīdzīgi un saņem vienlīdzīgu attieksmi. Ja mūziķis godīgi pienāk pie manis un pasaka, ka viņam ir problēmas mājās vai ka viņam klājas slikti muzikālajā ziņā, es šo cilvēku vienmēr aizsargāšu. Taču es neaizsargāšu tādu mūziķi, kurš man apgalvos, ka ir ideāls, bet patiesībā viņa/viņas sniegums nav pietiekami labs un ietekmē kopējo orķestra kvalitātes līmeni. Lūk, ar to es saprotu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem.
Kādu mācību sev guvāt, vadot tik dažādus orķestrus Grācā, Rīgā, Zārbrikenē?
Vislabākā mācība, ko esmu guvis, ir – ja tu tiešām vēlies sasniegt kaut ko muzikāli dziļu un lepošanās vērtu, vienīgais ceļš uz to ir nemitīgs darbs ar orķestri. Tas ir kā dārzs – tev tas ir jāaplaista un par to jārūpējas dienu no dienas. Kad tu dzirdi rezultātu un redzi mūziķu priekpilnās sejas, kad koncerts ir patiešām izdevies, – tas pierāda, ka pat Berlīnes filharmoniķu diriģēšana nespēj aizstāt to piepildījuma sajūtu, kādu var gūt, redzot gadiem ilga smaga darba rezultātu, kas vēl tiek apbalvots ar publikas atzinību.
Mazāk patīkama mācība ir, ka ikvienam orķestrim ir sava atšķirīgā pieeja un nav iespējams izmantot vienu formulu katrā orķestrī, ko vadi. Tāpēc dažreiz iznāk vilties, ka veiksmīgā metode ar citiem orķestriem nedarbojas. Protams, mēģinājumos esmu viens un tas pats diriģents, taču orķestru mentalitāte ir tik dažāda, ka vari pamatīgi izgāzties, ja nespēj būt pietiekami jūtīgs un pieņemt, ka dažas lietas pēc savas patikas mainīt vienkārši nevar, jo orķestrim nav tādu gēnu.
Kā jūtaties, kad pienācis laiks "šķirt laulību" ar kārtējo orķestri?
Lēmumu šķirties no Zārbrikenes orķestra pieņēmu jau 2015. gadā. Iemesls man bija skaidrs – es ar mūziķiem nejutu tādu emocionālo saikni, kāda man bija vajadzīga. Patiesību sakot, ar Zārbrikenes mūziķiem es nekad neesmu jutis tādu emocionālo saikni kā ar LNSO. Sākumā domāju, ka tas nāks ar laiku, taču 2015. gadā es sapratu, ka tas vienkārši nepienāks, tāpēc izlēmu, ka ir laiks doties. Taču nepārprotiet: nebija tā, ka Zārbrikenes orķestris spēlētu slikti vai mūziķiem būtu vienalga – tieši otrādi, viņiem ir ļoti nopietna attieksme un augsts tehnikas līmenis, taču es nekad nejutu, ka viņi man atdotu savas dvēseles tā, kā bija darījuši citi orķestri, it īpaši LNSO. Šeit jūtami tie gēni – Zārbrikenes orķestrim nav šo emocionalitātes gēnu, toties tam ir daudzas citas lieliskas īpašības.
Taču man vajag šo dziļo cilvēcisko saikni, citādi man nav interesanti. Toties jāatzīst, ka man bija dziļa saikne ar Zārbrikenes publiku un mums kopā radās spēcīga emocionālā enerģija, tāpēc arī mūsu sadarbība bija ļoti veiksmīga – visi mani koncerti bija izpārdoti, taču man ar to nepietika. Tagad man ir jauna «mūzikas sieva » Grankanārijā, kur es jau esmu sajutis to dziļo emocionālo saikni. Tomēr vēl ir par agru, lai zinātu, vai tā būs ilgtermiņā. Šobrīd to iepazīstu, tāpēc vajadzēs vēl dažus gadus, lai varētu pateikt, vai mēs saderam kopā. Svarīgākais ir tas, ka mēs visi esam noskaņoti pozitīvi un cenšamies, lai viss izdotos.
Kāda ir diriģenta un orķestra ideālā saskaņa?
Ideālā saskaņa rodas, kad vārdi nav nepieciešami, – rezultāts atklāj vairāk nekā pateiktais. To var panākt tikai pēc vairāku gadu sadarbības. Uzskatu, ka svarīga loma orķestra mūziķu attiecībās ir arī savstarpējai cieņai un tam, ka ikviens zina savu vietu. Daudzi mūziķi nezina, kur orķestrī ir viņu vieta, un priecājas sagādāt problēmas visam kolektīvam, lai izlīdzētu sev. Tāpat ir ar diriģentiem – daudzi galvenie diriģenti pieaicina mazāk talantīgus viesdiriģentus, lai pēc tam paši atgrieztos kā mesija. Tas nav pareizi, jo orķestri un diriģenti kalpo publikai, nevis savām personīgajām interesēm.
Cik būtiski attiecības ar mūziku un cilvēkiem diktē jūsu saknes?
Man ir laimīga dzīve, es tajā daudz ko izbaudu – nedomāju, ka daudzi tā var teikt. Tas nāk no bērnības un vecāku dotās izglītības. Manas ģimenes mājas bija priecīga vieta, kur līdz pat 16 gadu vecumam, kad devos studēt, katru dienu varēju satikt vecākus. Kāds varētu teikt, ka mana bērnība bijusi pārāk komfortabla, taču es sev vienmēr jautāju – vai grūta bērnība, kurā vajag strādāt divtik daudz, lai vēlāk dzīvē ko sasniegtu, ir labāka, ja pēc tam turpini būt nelaimīgs, jo "ja nav grūti, nevar būt labi", vai iekšēji esi greizsirdīgs uz citiem, kuriem bērnībā klājies vieglāk?
Šķiet, lielākā daļa piekritīs, ka bērnība nosaka tavu pieaugušā cilvēka dzīvi, un es tiešām ticu, ka – ja bērnībā esi bijis laimīgs, arī pieaudzis tāds būsi. Protams, ir izņēmumi, taču būtībā ticu, ka dzīvojam, lai atrastu to, kas mūs padara laimīgus, un šo laimi sasniegtu. Dažiem cilvēkiem laime nozīmē gūt panākumus un pelnīt daudz naudas, citiem – dzīvot kalnā bez jebkādiem finanšu resursiem. Svarīgākais ir atrast laimi un necensties izpatikt citu uzskatiem par to, kādam tev jābūt.
Vecāki man pasniedza īpašu dāvanu – atļauju neatkarīgi izvēlēties savu nākotni. Viņi man nekad neteica "tev jādara tas" vai "tu pieļauj kļūdu un to nožēlosi". Viņi ļāva man būt vīrietim, pašam pieļaut kļūdas, veidot savu dzīves ceļu, un par to es vienmēr būšu pateicīgs.
Protams, runājot par savām saknēm, esmu tikpat ļoti brits, cik spānis. Cenšos apvienot labās īpašības – gan britu, piemēram, džentlmeņa manieres, formalitāti, lepnumu par ceremonijām, gan spāņu – karstasinīgo temperamentu, dzīvesprieku, vēlmi strādāt, lai dzīvotu, nevis dzīvot, lai strādātu.
Turpināsiet vadīt arī Gibraltāra filharmoniju?
Gibraltāra filharmonija nav orķestris. Tā ir biedrība, kas katru gadu Gibraltārā organizē 12 koncertu. Es turpinu strādāt par tās māksliniecisko direktoru, un pie mums katru gadu ierodas augsta līmeņa mākslinieki. Šogad viesojās Sergejs Krilovs, Vadims Gluzmans, Albrehts Maiers, Andreass Otenzāmers un citi. Jūtos lepns, ka 30 000 cilvēku varam sagādāt tādu muzikālo kvalitāti katru mēnesi. Tomēr es to daru, jo jūtos parādā Gibraltāra iedzīvotājiem – Gibraltāra valdība man astoņus gadus maksāja pilnu stipendiju mācībām Londonā, Vīnē un Ņujorkā, sedza mācību, ceļa un dzīvesvietas izmaksas. Man ir ļoti paveicies, un nedrīkst aizmirst tos, kas tev ir palīdzējuši.
Kāpēc jums patīk diriģēt latviešu komponistu darbus? Kur saskatāt tās īpašo, atšķirīgo valdzinājumu un vērtību?
Strādājot par LNSO galveno diriģentu, es vienmēr izjutu dziļu saikni ar Latvijas mūzikas dzīvi un cilvēkiem. Domāju, ka saprotu latviešu dvēseli un tāpēc jūtos tuvs latviešu mūzikai. Protams, laulība ar Elīnu un mūsu divas meitas, kuras ir tikpat latvietes, cik britietes, rada saikni, kas manī paliks visu mūžu. Latviešu mūzika un latviešu mūziķi bieži parādīsies gan Grankanārijas orķestra turpmākajās sezonās, gan jebkur citur pasaulē, kur man būs iespēja to popularizēt. Piemēram, Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis Grankanārijā skanēs sezonas noslēguma koncertā festivālā Temudas Fest, kurš notiek Laspalmasas ostā un kuru apmeklē vairāk nekā 10 000 klausītāju.
Kā jums pašlaik veicas intensīvajā turnejā kopā ar Elīnu Garanču? Kur šajā laikā atrodas jūsu meitas?
Mēs ar Elīnu parasti vairāk kopā uzstājamies vasarā, jo meitām ir brīvlaiks un viņas var mums piebiedroties. Tā varam būt visi kopā, un viņas var redzēt, kā mamma un tētis strādā. Meitas Katerīna un Kristīna man ir absolūts prieks! Es izbaudu katru brīdi, kuru pavadu kopā ar viņām, un cenšos organizēt savu darbu tā, lai mana prombūtne būtu pēc iespējas īsāka. Man ir šāds likums: ja divas nedēļas esmu pavadījis prombūtnē, nākamajās divās nedēļās man jābūt brīvam, lai varētu būt kopā ar viņām. Nekad nav tā, ka es ilgāk par divām nedēļām nebūtu viņas redzējis. Ja tas tomēr draud, ņemu viņas līdzi uz jebkuru pilsētu, kurā strādāju. Tagad Grankanārijā tas pat būs vieglāk, jo šeit visu gadu ir vasara. Mani bērni jau nosaukuši Grankanāriju par mūžīgās vasaras zemi.
Man ir arī svarīgi, ka mani bērni jūt, ka esmu ar viņiem kopā ceļojumos. Kad ceļoju viens, es katru vakaru uzņemu video ar lellēm, izmantojot, piemēram, tēlus no animācijas filmas Karalis Lauva – Mufasu un mazo lauvēnu Simbu, un no rīta bērni jau noskatās video. Tā esam kontaktā pat tad, kad neesam kopā. Zinu, ka daudzi, kuri to lasīs, it īpaši mūziķi, ar kuriem esmu sadarbojies, nevar iedomāties Karelu Marku Šišonu rāpojam uz ceļiem viesnīcas numuriņā un runājam dažādu animācijas filmu varoņu balsīs, lai izveidotu šos video, bet es tā patiešām daru. Tas ne vienmēr ir viegli, jo pēc garas deviņu stundu mēģinājumu dienas nav atlicis daudz enerģijas un iedvesmas, taču man ir ļoti svarīgi, ka manas meitas zina, ka tētis katru rītu viņām šajā īpašajā veidā teiks labrīt.
Te mums atkal jāatgriežas pie izglītības. Manuprāt, ja reiz tev ir bērni, tev par viņiem ir jārūpējas. Ja dzīvē veicas un ir nauda, tu vari algot auklītes un vari nopirkt daudz rotaļlietu, taču ne jau to bērni grib. Vairāk par visu viņi grib būt kopā ar vecākiem. Manuprāt, nav nekā slikta, ja auklīte pagatavo bērniem ēdienu, izmazgā un izgludina viņu drēbītes, bet ir svarīgi, ka mēs, vecāki, paši pabarojam un vannojam savus bērnus un mēs, nevis auklīte liekam viņus gulēt.
Koncerti
Baltijas muzikālo sezonu ciklā – Elīna Garanča, Hibla Gerzmava un Karels Marks Šišons Dzintaru koncertzālē 11.VII plkst. 19
Klasiskās mūzikas festivālā Sensus – simfoniskās mūzikas koncerts Rožu kavalieris Karela Marka Šišona vadībā Ventspils Teātra namā Jūras vārti 14.VII plkst. 19 un Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 15.VII plkst. 19 (plkst. 14 – koncerts bērniem ar vecākiem)
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā
Nu nav gan niecība
Š. ir niecība?
smiekli