Karels Marks Šišons, kurš savulaik bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents un pašlaik vada Grankanārijas filharmonijas orķestri dzimtajai Spānijai piederošajā Laspalmasas salā, jau otro vasaru ir Latvijā jauna klasiskās mūzikas festivāla atslēgas figūra. Festivālā Šalc, kas no 16. līdz 22. jūlijam norisināsies Liepājā, Ventspilī un Cēsīs, orķestrī viņa vadībā pulcēsies Eiropas un Latvijas labāko simfonisko kolektīvu izcilākie mūziķi.
Festivāla programmā iekļauti kamermūzikas koncerti, meistarklases jaunajiem mūziķiem un simfoniskās mūzikas programma, kuru starptautiskais orķestris Karela Marka Šišona vadībā sniegs 19. jūlijā Ventspils Teātra namā Jūras vārti, 20. jūlijā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars un 22. jūlijā Cēsu pils parkā. Festivāla īpašā viešņa būs pasaulslavenais Latvijas soprāns Marina Rebeka, un simfoniskā programma Salut d’amour būs pirmā abu mākslinieku sastapšanās. Īpašs brīdis šajos koncertos, kuros skanēs Riharda Vāgnera, Pētera Čaikovska un Sergeja Prokofjeva mūzika, būs Latvijas simtgades godinājums ar Jāņa Mediņa slaveno Āriju no Trešās orķestra svītas. Šo latviešu simfoniskās mūzikas simbolu Liepājas diriģēšanas vecmeistars Jēkabs Ozoliņš pāraudis vokalīzē soprānam un simfoniskajam orķestrim.
Ko jums dažādu darbu kontekstā nozīmē festivāls Šalc? Kādu redzat tā nākotni?
Esmu pārliecināts, ka šis ir tieši tāds notikums, kādam festivālam ir jābūt. Tas nav tikai viens vai divi simfoniskie koncerti. Ir arī programma bērniem, meistarklases un fokuss uz kamermūziku, kas ir visu mūziķu "maize un sviests". Festivāls ir visa šī kombinācija kopā. Man ir liels prieks, ka jau mūsu pirmais, pērnvasar notikušais festivāls tika ievērots un augstu novērtēts (Karela Marka Šišona diriģētais festivāla koncerts Rožu kavalieris ieguva sabiedrisko mediju balvu Kilograms kultūras – I. L.).
Festivāla orķestrī pulcējās gan labākie Latvijas mūziķi, gan mūziķi no ievērojamiem Eiropas orķestriem. Tas bija visaugstākā līmeņa orķestris ne tikai Latvijas, bet starptautiskajā kontekstā. Tur nebija rutīnas. Valdīja pārsteidzoša enerģija, un ikviens guva no kopspēles lielu prieku. Tā nenotiek bieži. Tāpēc atgriežos ar lielu prieku. Esmu pārliecināts, ka festivālam ir laba, veselīga nākotne, un man ir skaidrs redzējums, kā tam ir jāattīstās. To organizēt nebija viegli. Es ceru uz Latvijas politiķu un institūciju izpratni, ka šāds festivāls ir liela vērtība, kas vasaras kalendārā ir nepieciešama.
Mūsu šā gada programma atspoguļo festivāla būtību. Tā ir vasaras programma, taču tai ir jābūt tādai, kādā es jūtos komfortabli. Tikai mūzika, kura uzrunā mani pašu, uzrunās arī publiku. Tāda šī programma arī ir. Marina Rebeka dziedās Elizabetes āriju no Riharda Vāgnera operas Tanheizers 1. cēliena un vēstules skatu no Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins. Īpaši gatavojamies Jāņa Mediņa simfoniskās Ārijas interpretācijai Jēkaba Ozoliņa aranžējumā soprānam un orķestrim. Tas būs pirmatskaņojums. (Dziesmu svētku atklāšanā šovasar Marinas Rebekas izpildījumā jau izskanēja vēl cita versija, kurā piedalījās arī koris – I. L.) Simfoniskajai programmai izvēlējos sev tuvu mūziku – Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta svītu manā sakārtojumā.
Klausītāji atminas spilgtos operu Romeo un Džuljeta, Toska un Aīda koncertiestudējumus ar LNSO. Vai ko līdzīgu redzat arī festivāla Šalc nākotnē?
Visi nodomi vienmēr atduras pret naudu. Tiklīdz bija jādomā par cipariem, operu koncertiestudējumi vienmēr sagādāja vislielākās galvassāpes. Ļoti nervozējām, jo līdzās labākajiem Latvijas solistiem bija jāaicina izcili dziedātāji, kuri dzied uz labākajām pasaules skatuvēm. Ar biļešu ienākumiem nepietika, jo Lielajā ģildē klausītāju vietu nav daudz.
Kāda ir festivāla Šalc galvenā iezīme iepretim jūsu un Elīnas Garančas vasaras festivāliem Austrijas Alpos?
Dziļa simfoniskā programma. Austrijas Alpos mums ir brīvdabas galā koncerti astoņiem deviņiem tūkstošiem klausītāju. Tiklīdz ir brīvdabas koncerts, pieeja ir pavisam cita.
Kā jūtaties Grankanārijā?
Grankanārijā ir brīnišķīga pasaules klases koncertzāle. Tā ir nevis vienkārši laba, bet izcila. Tā ir liela, ar 1700 klausītāju vietām un plašu skatuvi. Būtiski, ka tā ir mūsu zāle: mēs tajā spēlējam katru dienu. Tādas zāles man pietrūka Zārbrikenē, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc izlēmu vairs neturpināt darbu Vācijā. Sava koncertzāle ir arī LNSO, bet tā ir par mazu vērienīgo, krāšņo un dramatisko romantiskās un laikmetīgās simfoniskās mūzikas darbu atskaņošanai. Ja orķestra rīcībā ir pietiekami liela koncertzāle ar izcilu akustiku, arī paša orķestra kvalitāte piedzīvo ievērojamu izaugsmi. Strādājot tādā zālē, orķestris spēlē arvien labāk.
Tas, ko es kā diriģents spēju izdarīt ar orķestri, lielā mērā ir atkarīgs no koncertzāles, no tās telpas un akustikas. Ja vēlos strādāt ar Gustava Mālera 2. simfoniju, man ir nepieciešams plašums, kurā ir iespējams radīt īsto Mālera skaņu. Šobrīd tas man ir pieejams. Ar šo simfoniju iesāksim mūsu nākamo sezonu.
Laspalmasas filharmonija ir milzīga organizācija. Orķestrī ir 105 mūziķi, korī – 80 dziedātāju. Mums ir arī jauniešu orķestris ar 40 dalībniekiem un jauniešu koris ar 80 dziedātājiem. Mums ir fenomenāla izglītojošā programma. Man ir pieejami visi instrumenti, lai paveiktu ko ļoti īpašu. Tāpēc maijā mūsu pirmās kopīgās sezonas noslēgumā piekritu pagarināt līgumu līdz 2023. gadam.
Kāds ir vissvarīgākais pluss?
Tas, ka man ir tiešs kontakts ar valdību. Ir ļoti vienkārši: ja mums vajag naudu, valdība to piešķir. Varu piezvanīt: "Ir problēma, lūdzu, atrisiniet!" Ko gan vēl es varētu vēlēties? Ticiet man, šādu vietu pasaulē nav daudz.
Grankanārija ir Spānijas pakļautībā, taču ar savu vietējo, reģionālo valdību. Parasti orķestris ir tas, kurš nāk un aicina diriģentu kļūt par tā galveno diriģentu, taču pie manis ar šādu piedāvājumu vērsās reģionālās valdības galva. Tā ir būtiska atšķirība. Protams, šī nav tikai skaista pasaka. Ir arī problēmas, kuras ir jārisina pareizā secībā. Orķestris joprojām attīstās, bet, kopš es šeit strādāju, jūtu labu darba atmosfēru, reālu valdības atbalstu un pārmaiņas uz labo pusi. Piekritu piedāvājumam, jo mani interesē radošs darbs, iespēja veidot kaut ko jaunu un interesantu. Tā savulaik bija arī ar LNSO.
Grankanārijas filharmonijas koncertzāle ir ļoti liela, un to piepildīt nav vienkārši. Mums ir aktīvi attīstīta abonementu sistēma. Sezonā ir 20 abonementa koncertu, un klausītāji ir iegādājušies 1300 abonementu. Tas nozīmē, ka koncertzāle ir jau gandrīz pilna un uz katru koncertu jāpārdod tikai ap 400 atlikušo biļešu.
Kā ir izskaidrojams tik īpašs pieprasījums pēc simfoniskās mūzikas?
Tāpēc, ka tā ir sala. Tās iedzīvotāji nevar iekāpt ātrvilcienā un aizbraukt uz Madridi. Te viss notiek uz vietas. Piemēram, Zārbrikenē mums bija tikai 800 abonementu. Es ceru, ka arī LNSO nākotnē tiks pie piemērotas koncertzāles. Zāle, kurā mēģināt, – tas ir labi, tomēr lielākiem koncertiem ir nepieciešama daudz plašāka un kvalitatīvāka telpa.
Salinieku prioritāte ir simfoniskā mūzika, nevis popmūzika, sports vai citi izklaides veidi?
Tas, ka tik daudzi pērk mūsu simfoniskos abonementus, ir diezgan skaidra zīme, ka cilvēkiem patīk šādi koncerti. Liela interese ir arī par operu. Tas lielā mērā atkarīgs arī no valdības īstenotās kultūrpolitikas. Kad pirmoreiz šeit ierados, mani pārsteidza, cik daudz šeit ir kultūras – koncertzāle, muzeji, izstāžu zāles. To visu finansē vietējā valdība. Grankanārijā orķestra finansējums ir lielāks, nekā tas bija Zārbrikenē! Te mēs atgriežamies pie pašas saknes: vai kultūra – un tajā skaitā orķestris – ir valdības politikas veiksmes stāsts vai problēma.
Tikpat intensīvi turpināt arī starptautisko karjeru? Kā izskatās tuvākā nākotne?
Šādi jautājumi tikai atgādina, ka klasiskās mūzikas pārstāvjiem ir tendence dzīvot nākotnē. Tu nekad neeksistē šajā brīdī, jo vienmēr ir jāplāno un jādomā, ko darīsi pēc diviem vai vairāk gadiem. Kas tiks atskaņots, un kas būs solisti? Visgrūtāk ir būt šeit un tagad, šajā brīdī.
Iestudēšu Traviatu gan Parīzes operā, gan Metropolitēna operā Ņujorkā. Kā viesdiriģents turpināšu sadarbību ar orķestriem Nīderlandē un Berlīnē, ar kuriem jūtos kopā vislabāk. Tomēr visvairāk laika un spēka pašlaik veltu orķestrim Grankanārijā. Šis ir mans galvenais projekts. Tas ir liels, apjomīgs darbs, un šeit ir daudz cilvēku, kuriem mana uzmanība ir nepieciešama pastāvīgi. Te ir jāpārredz viss. Viss pārējais ir nesalīdzināmi vieglāk.
Kādus māksliniekus aicināt uz Grankanāriju?
Turpinu sadarboties ar Latvijas mūziķiem. Jau manā pirmajā sezonā Grankanārijā esam nospēlējuši Andra Dzenīša Postlūdiju. Ledus, kā solisti pie orķestra viesojušies pianists Vestards Šimkus un Raimonds Macats. Viņš spēlēja mutes harmonikas Dienvidamerikas mūzikas programmā, ar kuru atzīmējām koncertzāles 20 gadu jubileju. Latvijas mūziķi ir ļoti kvalitatīvi. Man ir prieks sadarboties ar Vestardu Šimku, jo viņam patīk strādāt. Publika viņu uzņēma silti, un arī orķestrim viņš patīk.
Ne katrs orķestris atsaucīgi pieņem un atskaņo jauno, mūsdienu mūziku. Tāpēc ir svarīgi, vai komponists prot rakstīt orķestrim. Andris Dzenītis to dara lieliski. Tā ir orķestra mūziķiem draudzīga mūzika, ar loģisku, mērķtiecīgu attīstību. Andra Dzenīša mūzikā ir daudz fantāzijas, tā rosina iztēli. Tas, ko es personiski vērtēju visaugstāk, ir mūsu sadarbība. Viņš ir atvērts un zinātkārs mūziķis. Sadarbība ir līdzīga kā ar Vestardu: mēs saprotamies bez garas runāšanas. Ja tā ir, gluži dabiska ir vēlēšanās strādāt ar šādu cilvēku kopā. Esmu pasūtījis un ar dažādiem orķestriem atskaņojis jau trīs viņa skaņdarbus.
Grankanārijā jums ir pilnīga izvēles brīvība un varat "diriģēt satiksmi"?
Es tur jūtos laimīgs, jo atšķirībā no nesenā darba modeļa Vācijā esmu gan galvenais diriģents, gan mākslinieciskais vadītājs. Esmu saimnieks, kurš pilnībā plāno orķestra darbu. Protams, arī Vācijā varēju izvēlēties repertuāru, kuru pats diriģēšu, taču pārējās programmas, viesdiriģentus un viessolistus izraudzījās orķestra mākslinieciskais birojs. Mērķtiecīgai orķestra attīstībai noteiktā virzienā ir svarīgi, lai pie tā viesotos diriģenti, kuri strādā man līdzīgā veidā. Nākamajā sezonā – tā faktiski būs pirmā, kuru varēju plānot tā, kā to vēlos, – viesosies Žerārs Korstens, Roberto Abado, Mihails Zanderlings un izcilais diriģents no Krievijas Dmitrijs Ļiss. Četras koncertprogrammas veidos orķestra galvenais viesdiriģents Ginters Herbigs.
Viesdiriģentu un solistu aicināšanai Grankanārijā ir krietni lielāks budžets, nekā bija Zārbrikenē. Tas ir pārsteidzoši, taču pamatoti, jo salas iedzīvotāji ir jānodrošina ar kvalitatīvu kultūras dzīvi, kas viņiem ir pieejama tepat uz vietas. Laspalmasā ir arī opera ar 1000 skatītāju vietām. Tas ir projektu (staggione), nevis repertuāra teātris un piedāvā izrādes no janvāra līdz jūnijam. Tie visi ir jauniestudējumi. Tādējādi mūsu orķestris ik sezonu spēlē četros operas iestudējumos. Tikko tur veidoju Karmenas uzvedumu ar lielisku sastāvu. Laspalmasā ir gana sena un spēcīga operas vēsture, te savulaik vairākkārt atgriezušies Lučāno Pavaroti, Hosē Karrerass un Plasido Domingo. Savukārt Grankanārijas filharmonija ir vecākā filharmonijas biedrība Spānijā. Tā dibināta 1880. gadā. Šeit ir bagātas muzikālās tradīcijas, un vietējā valdība rūpējas, lai tās turpinātos. Starp citu, orķestris ir arī Tenerifes salā.
Mūsu koncertu biļetes vienmēr ir pārdotas. Būtu aplami iedomāties, ka tā ir tūristu publika. Gluži otrādi – klausītāju vidū ir tikai pieci procenti ārzemnieku. Īpaši pieprasīti ir simfoniskie abonementu koncerti. Mums tādi ir divdesmit gadā. Salīdzinājumam – Zārbrikenē bija desmit. Biju pārsteigts, uzzinot, ka mūsu orķestra izglītojošās programmas sezonā noklausās 250 000 bērnu un skolu jauniešu. Tas ir daudz. Tas nozīmē, ka ir veselīga paaudžu pārmantojamība. Mums ir stabils pastāvīgo abonementu īpašnieku loks. Līdzīgi kā Vīnes filharmoniķu koncertabonementi, arī mūsu orķestra abonementi ir vērtība, ko "manto" ģimenēs, vistuvāko radu un draugu lokā. Cilvēkiem patīk nākt uz mūsu koncertnamu. Tajā ir ne tikai lieliska akustika, bet arī brīnišķīgs skats uz okeānu caur stikloto sienu skatuves aizmugurē. Šī ir moderna koncertzāle. Tajā ir arī restorāni un liels tirdzniecības centrs.
Man patīk šī vieta un pastāvīgs darbs ar orķestri. Man ar to ir jāstrādā 14 nedēļu gadā. Galvenā diriģenta un orķestra sadarbību visprecīzāk var salīdzināt ar attiecību izkopšanu stabilā laulībā. Protams, viesojos arī pie citiem orķestriem, taču nevēlos to darīt pārāk bieži, vienā laidā: ja katru dienu būtu attiecības ar citu sievieti, tas būtu nogurdinoši un neproduktīvi.
Skaidrs, ka pirmajā tikšanās reizē orķestris un diriģents vēl ir svešinieki. Piemēram, LNSO es pirmo reizi diriģēju 2001. gadā, bet tikai 2007. gadā varēju teikt, ka to tiešām pazīstu. LNSO varu pateikties arī par savu pirmo tikšanos ar Elīnu Garanču. Tobrīd biju viens no kandidātiem šī orķestra galvenā diriģenta postenim, un mani uzaicināja diriģēt Elīnas pirmā CD prezentācijas koncertu. Par galveno diriģentu gan kļuvu vēlāk. Toreiz šo amatu ieguva Olari Eltss, savukārt es biju sastapis savu nākamo sievu. Tas bija mistiski, liktenīgi. Pirms tam es par Elīnu Garanču neko nezināju. Biju iedomājies, ka tā laikam ir dziedātāja cienījamos gados, savas karjeras finišā. Esmu arī pilnīgi pārliecināts, ka par LNSO māksliniecisko vadītāju kļuvu īstajā laikā – tad, kad tā direktors bija Ints Dālderis. Mums bija vienota vīzija, mēs sapratāmies.
Jūs satikāties ar LNSO maijā pēc pieciem gadiem. Kas pa šo laiku ir mainījies?
Darba stils. Taču tas ir normāli, jo katrs mākslinieciskais vadītājs ir spilgta, atšķirīga personība.
Jums ir ambiciozi plāni Grankanārijas orķestrim?
Un kā vēl! Novembrī taps ieraksts, ko izdos kompānija Deutsche Grammophon. Mums būs plaša, atbildīga viesturneja Vācijā ar Jaungada koncertu Bādenbādenes Festivāla namā, ko raidīs Arte TV. Orķestrim tā būs ļoti vērienīga eksponēšanās. Man ir arī plāns ar Grankanārijas orķestri pabeigt savu Zārbrikenē iesākto visu Dvoržāka simfonisko opusu ciklu.
Arī Elīnu Garanču iesaistīsiet?
Elīna pie mana orķestra viesosies novembrī Manuela de Faljas mūzikas programmā un atgriezīsies 2020. gadā. Zinu, ka noteikti atkal aicināšu Vestardu Šimku. Domāju par jauna skaņdarba pasūtīšanu Andrim Dzenītim un vēlos te atskaņot pārējos jau esošos viņa opusus. Pie Grankanārijas orķestra koncertmeistara pults jau ir muzicējuši vijolnieki no Latvijas – Sandis Šteinbergs un Marta Spārniņa, kura ir piedalījusies divās programmās. Mani Latvijā pavadītie gadi bija īpaši – raženi un skaisti. Tie bija nozīmīgi manā diriģenta dzīvē. Mana saikne ar latviešu mūziķiem ir un būs ļoti dzīva.
Kā jūs abi ar Elīnu Garanču, ar kuru kopā tikko muzicējāt galā koncertā Elīna Garanča un draugi Dzintaru koncertzālē, savienojat intensīvo karjeru ar rūpēm par bērniem?
Mūsu ģimenes veiksmes atslēga ir ļoti skaidra, precīza loģistikas plānošanas sistēma – kad mūsu meitas būs mājās Malagā, kad kopā ar mani Laspalmasā vai Vīnē ar Elīnu. Par laimi, es pats varu noteikt savu galvenā diriģenta darba grafiku. Organizēju to tā, lai pēc divu nedēļu prombūtnes nākamās divas nedēļas es pavadītu mājās. Meitas zina, ka ar viņām kopā vienmēr būs mamma vai tēvs. Reizi gadā, kad kopā dodamies turnejā, ar mūsu bērniem paliek mana mamma. Šī sistēma darbojas ļoti labi. Patlaban es ar bērniem pavadu vairāk laika nekā Elīna, jo ir jārēķinās, ka nav viņas varā noteikt, kad jānotiek pirmizrādei Ņujorkas Metropolitēna operā.
Objektīvu iemeslu dēļ dziedātāju skatuves karjera nevar būt tik ilga, kāda tā ir diriģentiem, un viņa patlaban ir un nākamos desmit vai piecpadsmit gadus būs savas karjeras visaugstākajā punktā. Man patīk būt kopā ar bērniem. Pats esmu izaudzis stabilā ģimenē un tagad esmu sapratis: jo vecāks kļūsti, jo vairāk gribas atgriezties pie tā, ko atceries kopš bērnības. To nevar saprast agrā jaunībā, kad gribas būt revolucionāram, protestēt un rauties prom, bet pēc tam arvien vairāk gribas māju un ģimeniskuma sajūtu, gribas stabilitāti.
Mums abiem ir svarīgi, ka darām to, ko paši vēlamies. Tā mēs jūtamies laimīgi, un arī mūsu bērni ir laimīgi. Galu galā – kas viņus dara laimīgus? Ne jau mantas, kuras varam viņiem nopirkt. Viņiem svarīga ir sajūta, ka viņi ir drošībā un bauda vecāku rūpes un klātbūtni. Vecākajai meitai ir seši, jaunākajai – četri gadi. Būt kopā ar viņām ir interesanti un aizraujoši, jo viņas pašlaik atklāj sev pasauli. Ejam kopā uz pludmali, apmeklējam ūdensparkus, rotaļājamies un mācāmies. Man tas nav ne mazākais apgrūtinājums, jo man pašam patīk viss, kas ir saistīts ar pludmali un ūdeni. Jūtos laimīgs, jo mana dzīve ir labi sabalansēta.
Kopā ar Elīnu nekoncertējam bieži. Mēs nepozicionējamies kā radošs pāris, kas nemitīgi uzstājas kopā. Kad to darām, Elīna uz skatuves ir izpildītāja, nevis mana sieva. Starp citu, Karmena, kurā šogad kopā muzicējām Bavārijas Valsts operā, ir tas pats iestudējums, kuru diriģēju 2010. gadā un kurā satiku Maiju Kovaļevsku Mikaēlas lomā.
Kopā ar Elīnu muzicējām arī Favorītes jauniestudējumā Minhenē. Tā bija laba ideja, jo Bavārijas operā ir tik daudz mēģinājumu kā nevienā citā teātrī. Šajā teātrī ir lieliska darba organizācija, vislabākie dziedātāju sastāvi, brīnišķīgs orķestris un teātra vadība. Es nevēlos diriģēt teātrī, kurā kvalitatīva ir tikai viena no sastāvdaļām kā, piemēram, orķestris Vīnes filharmoniķi Vīnes Valsts operā, taču solistu sastāvi tur ir ļoti dažādi.
Jums nākas arī kaut ko upurēt, lai izdabātu Grankanārijas publikai?
Nākas uzmanīgi normēt laikmetīgās, jaunās mūzikas īpatsvaru programmās, bet tā ir visur. Ja LNSO atskaņotu tikai laikmetīgo mūziku, koncertu apmeklējums pamatīgi kristos. Pilnai garšai vajadzīgs gan cukurs, gan sāls. Mans pienākums ir arī atbalstīt un iekļaut apritē vietējos solistus un komponistus. Arī kad pats atrodos jebkur citur, es kontrolēju situāciju un zinu visu, kas notiek manā orķestrī. Tā bija arī tad, kad Rīgā vadīju LNSO.
interesanti
Tukša