Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Intervija ar Borisu Teterevu. Zelta vidusceļš

Mani Latvijā neinteresē ne politika, ne bizness. Es te neko nedaru, lai iegūtu materiālu labumu, saka mecenāts Boriss Teterevs

Borisa Tetereva un viņa kundzes Ināras Teterevas dibinātā labdarības fonda darbība Latvijā ir vērienīga. Viņi ir ziedojuši gan Rundāles pils restaurācijai, gan daudziem kultūras projektiem, atbalstījuši teātri, arī radioteātri, mākslas izstādes. Tikko ir izskanējusi mākslas programma TÊTE-À-TÊTE 20 epizodēs, gada garumā ar fonda palīdzību LTV demonstrēja Latvijas teātra izrādes ciklā Teātris.zip. Vērienīga ir fonda darbība izglītībā, atbalstot gan jaunos operas māksliniekus, gan Mākslas akadēmijas studentus, gan Stradiņa universitāti, kuras goda doktori ir Boriss un Ināra Teterevi, – un tā ir tikai maza daļa no fonda aktivitātēm. Fonds nodarbojas arī ar dzīvnieku aizsardzību, palīdz maznodrošinātajiem.

Saruna ar Borisu Teterevu noris šķietami neierastā vietā – Starptautiskā Kannu kinofestivāla filmu tirgū, kur kūsā bizness – tiek pirkti un pārdoti gan filmu projekti, gan jau gatavu filmu izrādīšanas tiesības. Boriss Teterevs ar prieku izrāda vērienīgo kompānijas Aldamisa Entertainment stendu, kuru rotā filmu plakāti, to vidū arī stilīgā amerikāņu režisora Roberta Rodrigesa filmas Sin City 2/Grēku pilsēta 2 plakāts. Pārsteigums – Latvijā pazīstamais mecenāts Teterevs ir divu pēdējo Rodrigesa filmu līdzproducents! Pirms savas darbošanās kino Teterevs ir studējis medicīnu, strādājis par ārstu ginekologu, ārsta praksi viņš beidzis 1989. gadā. Tetereva vārdiem runājot, "trakajos 90. gados" viņš devās biznesā. Kā liecina avots Wikipedia, kuras dāsns atbalstītājs arī ir Teterevs, 1995. gadā viņš kļuvis par autodīleru kompānijas Musa Motors Moscow īpašnieku un prezidentu, savukārt 2008. gadā biznesu pārdevis un pievērsies sabiedriskajai darbībai, labdarībai un nedaudz vēlāk arī kinoproducēšanai. Daudz laika Boriss Teterevs pavada Losandželosā, taču "mūsdienās nav problēmu strādāt no attāluma". Tetereva kungu vajadzētu filmēt – enerģija un artistiskums viņā mutuļo.

Ar ko izskaidrot faktu, ka esat kļuvis par kinoproducentu?

Pirms gadiem četriem man kāds paziņa lūdza palīdzību, lai uzņemtu filmu Krievijā. Vienmēr esmu interesējies par kino. Pēc ārsta karjeras un biznesa karjeras, pēc mecenātisma pieredzes Latvijā man tas šķita interesanti. Mēs ar Ināru vienmēr esam interesējušies par kino, kaut mana darbošanās kino sākās, tā teikt, ar aizvērtām acīm. Tā kā man vienmēr gribas izprast būtību, iedziļināties, sāku mācīties – klausīties atzītu Krievijas kinospeciālistu lekcijas VGIK (Krievijas Valsts kino institūts – red.). Man nepatīk būt "stulbajam investoram", man tas nav interesanti, tāpēc arī mācījos, klausījos Mihaila Zilbermana, Mihaila Agranoviča un daudzu citu lekcijas.

Pēcāk liktenis mani saveda kopā ar Sergeju Bespalovu, kurš jau ilgi dzīvo Amerikā un producē filmas. Viņš man palīdzēja pārmontēt manu pirmo filmu – Krievijā filmēto Ziemas nebūs/Зимы не будет – tā nebija veiksmīga. Mums izveidojās labas attiecības, sadraudzējāmies, iesaistījos arī biznesā. Pusotra gada laikā mēs esam izveidojuši četras filmas – pirmā no tām – Djatlova pārejas noslēpums (Тайна перевала Дятлова/The Dyatlov Pass Incident), ko uzņēmis Holivudā strādājošais somu režisors Renijs Hārlins, – tikko tika izrādīta Krievijā. Rīgā bija pirmizrāde vēl vienai mūsu filmai Standing Up, kuru veidojis D. Dž Karuzo (režisors, kura kontā ir filmas Taking Lives ar Andželīnu Džoliju, u. c.). Standing Up ir filma par pusaudžiem. Vienmēr starp tīņiem ir tādi, kuri domā citādi, viņi ir savā ziņā autsaideri, gudrīši… Krievu valodā tam ir trāpīgs apzīmējums očkariki – briļļainīši. Mans priekšlikums bija tā arī nodēvēt filmu – Očkariki – krieviski tas labi skan un ir saprotami. Standing Up arī apzīmē pretnostatījumu, drosmi būt atšķirīgam. Drīzumā gaidāmas vēl divu mūsu filmu pirmizrādes. Machete Kills/Mačete nogalina, kuru filmē populārais Roberts Rodrigess, pirmizrāde Holivudā – Ķīniešu teātrī – ir paredzēta septembrī. Tas gan būs trash… Rodrigess strādā pie vēl vienas mūsu filmas Sin City 2/Grēku pilsēta 2 – savas 2005. gadā tapušās ļoti populārās filmas turpinājuma. Šīs filmas pirmizrāde gaidāma pavasarī. Jāsaka, uz Sin City 2 mēs liekam lielas cerības. Pats es filmu vēl neesmu redzējis, taču esmu vairākkārt braucis uz filmēšanas laukumu – bija ļoti interesanti. Tikos ar Mikiju Rurku viņa neprātīgajā grimā, kurā viņš nav atpazīstams. Esmu saticies ar Frenku Milleru (amerikāņu rakstnieks, scenārists un komiksu autors – red.), ar Robertu Rodrigesu. Tikko ir sācies filmas pēcapstrādes (postproduction) periods. Tas, ka šī filma ir sīkvels, palielina komerciālās veiksmes iespējas – paplašina filmas auditoriju. Pagājuši gandrīz desmit gadi kopš pirmā Sin City, tas nozīmē, ka filmas tradicionālā mērķauditorija, kas būtu līdz 25 gadiem, palielinās vēl par gadiem desmit – tātad Sin City 2 ir iespēja uzrunāt arī trīsdesmitgadniekus, tos, kuriem patika pirmā filma. Mēs ceram uz veiksmi, varbūt tur pat izdosies kaut ko nopelnīt. Nezinu.

Holivudas filmu producēšana, šķiet, nav mecenātisms...

Nē, nav gan. Kaut gan, ja mēs runājam par Standing Up, tā ir audzinoša filma. Laba filma par pusaudžiem, kas man pašam patīk. Es uzstāju, ka filmai ir jābūt ar laimīgām beigām, ka labajam ir jāuzvar. Pretējā gadījumā fināls būtu bijis ļoti skumjš. Es uzstāju, mani partneri paklausīja. Kino arī var audzināt, kino arī ir kultūras daļa. Uzskatu, ka ar šīs filmas palīdzību mēs vairojam labo, audzinām.

Un ko jūs darāt ar Mačeti?

Oi, tas ir trešs... Mani saaģitēja, pakļāvos Roberta Rodrigesa vārdam un leģendai. Nu labi, vajag jau arī ieguldīto naudu atpelnīt, kas zina, var būt tas notiks, varbūt ne...

Kino kā azartspēle?

Pilnīgi precīzi! Tā ir absolūta azartspēle. Ja ir liela naudas summa un ir jāizvēlas, vai to ieguldīt filmā vai aiziet uz kazino, jēdzīgāk ir darīt otro – kazino daudz īsākā laika posmā un ar daudz mazāku spēku ieguldījumu var vai nu vinnēt, vai zaudēt. Par šo tēmu esam daudz diskutējuši ar Džeriju Hausfāteru (ASV filmu mārketinga speciālists – red.), kurš man ir lasījis arī lekcijas. Jā, tas ir gambling, filma var izgāzties – pat ar izcilu režisora darbu, brīnišķīgu scenāriju un nevainojamiem aktieriem. Ticiet, ja filmā tiek ieguldīti 150 vai 200 miljoni dolāru, tad investori, kas šo naudu iegulda, uzskata, ka filma būs veiksmīga. Ne vienmēr tā notiek, un cilvēki zaudē simtiem miljonu dolāru. Turklāt veiksmes vai neveiksmes faktors ir atkarīgs ne tikai no filmas kvalitātes, bet arī no dažādām sakritībām un blakusapstākļiem. Tu darbojies, esi izdarījis visu, lai filma izdotos, un tomēr filmas pirmajā izrādīšanas vīkendā kaut kas pasaulē notiek – atlido citplanētieši, kaut kas uzsprāgst, kaut kas sagrūst – un viss. Neviens vairs nepievērš uzmanību tavai filmai, filma izgāžas... Ļoti gribas, lai viss izdodas, bet tad jau redzēs, kā būs.

Kas jūs saista kinoprocesā? Tikai risks un iespējamā peļņa? 

Ziniet, mēs tiešām ar Ināru vienmēr esam interesējušies par kino, vēl padomju laikā braucām uz Poliju, Bulgāriju, tur skrējām skatīties filmas. 1982. gadā aizņēmos naudu un nopirku pirmo videomagnetofonu. Sēdējām un diennaktīm skatījāmies filmas... Tas bija tik interesanti!

Mani vecāki dzīvoja vienā no Rīgas namiem, ko projektējis izcilais arhitekts Mihails Eizenšteins. Jau vēlāk, trakajos 90. gados, nopirku vienu no Mihaila Eizenšteina projektētajiem skaistajiem namiem. Biju dzirdējis arī par viņa dēlu – izcilo kinorežisoru un teorētiķi Sergeju Eizenšteinu, kurš ir dzimis Rīgā un te nodzīvojis visu savu bērnību un pusaudža gadus. Šie fakti ir nogulsnējušies manā apziņā, un, iespējams, arī tam ir nozīme. Gan tajā, ka esmu sācis producēt filmas, gan arī tajā, ka vēlos izveidot Sergeja Eizenšteina kultūras centru Rīgā. Eizenšteins ir pasaules līmeņa ģēnijs, kurš ir pelnījis savu muzeju dzimtajā pilsētā. Būs kultūras centrs, domājam par filmu… Plāni ir lieli – Rīga tomēr ir Eizenšteina dzimtene, un viņš ir ietekmējis dižus prātus – Alfredu Hičkoku, arī Džordžu Lūkasu, Vudiju Allenu, Pīteru Grīneveju – viņi visi ir citējuši Eizenšteinu, mācījušies no viņa. Tā ka manas attiecības ar kino sākušās ilgi pirms manas kinokarjeras sākuma. Nekas nepaliek bez pēdām, tas nosēžas zemapziņā un pēcāk iznirst.

Savulaik man tēvs mācīja glezniecību – citi puikas spēlējās, bet man bija jāskatās albumi, jāstudē gleznas, jālasa. Tāpēc arī aizraujos ar glezniecību, mākslu – daudz braukāju pa muzejiem, studēju mākslas vēsturi.

Cik tālejoši ir jūsu kā filmu producenta plāni?

Man ir izpratne, kā veidot biznesu, kā komunicēt ar cilvēkiem, gatavojos kļūt par Holivudas producentu ģildes biedru. Parādījusies arī Eizenšteina tēma, kas sāk iegūt konkrētas aprises. Plāni ir lieli. Ja darīt, tad darīt!

Ar ko nodarbojās jūsu tēvs?

Viņš bija vidēja mēroga priekšnieks (načaļņik sredņej ruki). Viņš bērnībā mums lika lasīt grāmatas, interesēties par mākslu. Mums mājās bija kādas 6000– 7000 grāmatas, es dzīvoju grāmatās! Tas viss būs aprakstīts manā autobiogrāfijā, ko es patlaban rakstu. Es pēc grāmatu muguriņām varēju noteikt, kas tā ir par grāmatu – tur Stendāls, tur Tolstojs, tur Merimē. Mājās vienmēr ir bijis grāmatu kults, varbūt maniem vecākiem nebija izcilas izglītības, bet viņi vienmēr lasīja grāmatas.

Man vienmēr ir piemitusi zinātkāre, mani interesē viss – esmu mācījies ātrlasīšanu, budismu, finanses, reliģiju, vēsturi, ko tik vēl ne. Man tas ir bijis nepieciešams, man tas ir šķitis aizraujoši un interesanti. Kāpēc man to vajag? Domāju, tas nāk no bērnības, no grāmatām, kuras mēs ģimenē lasījām, kuras apspriedām. Ziniet, šajās dienās Kannās es neko nelasu, neko nemācos, un man jau ir kaut kā neērti no sevis. Zināšanas rada milzīgu prieku! Teiksim, aizbraucu uz Milānu, redzu Domu. Skaisti! Taču, ja spēj saprast, kur ir agrīnā gotika, kur vēlīnā, ja spēj atpazīt gleznu autorus, tas rada milzīgu kaifu un prieku! Tas ir veids, kā atklāt sev tik daudz jauna! Ja zināšanu nav, tas ir tikai pliks secinājums: nu, skaisti... Man gribas pabūt visur tur, kur es jau esmu bijis. Pērn pabeidzu studēt renesanses perioda mākslu un vēlreiz izbraukāju Itāliju. Ar šīm zināšanām man pavērās pilnīgi cita Itālija! Un, ja var diskutēt ar gidu mākslas vēsturnieku un viņu papildināt, tas glauda patmīlību. Un, kad gids noslēgumā saka – šīs dienas kopā ar jums bija nevis darbs, bet bauda –, tas viss rada tādu dzīvesprieku! Par mākslas un kultūras vēsturi varu zinoši apspriesties ar Helēnu Demakovu, rektoru Alekseju Naumovu un Imantu Lancmani.

Ar kinovēsturi jums ir tikpat ciešas attiecības kā ar mākslas vēsturi?

Nē, to tik labi nepārzinu. Man ir slikta atmiņa, režisoru un aktieru vārdi man prātā neturas. Tāpēc es vairāk nodarbojos ar praktisko pusi, nevis ar kinovēstures studijām. Mēģinu iegūt praktiskās, nevis teorētiskās zināšanas. Jāmācās.

Latvijā jūs pazīst kā nesavtīgu mecenātu. Esat bagāts cilvēks, kāpēc jūs ar to nodarbojaties? Kam jums tas?

Zināt, kas ir bagāts cilvēks? Tas ir cilvēks, kuram vajag mazāk, nekā viņam ir. Man vajag daudz mazāk, nekā man pieder. Tāpēc jebkurš cilvēks, kurš to sajūt – vienalga, vai viņam ir miljons dolāru vai simts latu –, ir bagāts. Bagātība ir ļoti relatīvs jēdziens – salīdzinot ar Abramoviču, es esmu nabags. Tāpēc bagātība ir tad, ja tev ir vairāk, nekā tev vajag. Citādi tas viss ir nosacīti.

Kāpēc labdarība? Tas ir lieliski, tas ir tik interesanti! Palīdzot mēs gūstam kolosālu baudījumu, redzot prieku, smaidus. Kādam dzīvē veicies mazāk, mums ir veicies vairāk. Ja jau man ir dots, tad laikam ne jau tāpēc, lai es grābtu vēl un vēl, un vēl... Acīmredzot man ir dots tāpēc, lai mēs ar Ināru varētu palīdzēt tiem, kuriem ir mazāk. Nesaukšu vārdos, Latvijā ir daudz bagātu cilvēku. Paskatieties, kas notiek ar dažiem ļoti bagātiem cilvēkiem. Kaut kas viņiem nav skaidrs, un tas, kas viņiem bagātību ir devis, to atņem...

Mēs ar Ināru no labdarības gūstam prieku. Tādi nu mēs esam, tāda ir mūsu ģimene – esam kopā 47 gadus. Tā mēs viens otru esam audzinājuši, domājam līdzīgi. Ināra vairāk nodarbojas ar labdarību, es pagūstu skriet pa pasauli.

Es pat nezinu, kurš gūst vairāk prieka – vai tie cilvēki, kas nāk uz mūsu atbalstītajām 53 bezmaksas zupas virtuvēm Latvijā – tajās izdala 80 000 porciju mēnesī –, vai mēs. Mēs šos cilvēkus neredzam, mums no viņiem neko nevajag. Princips – es dodu tam, jo man no viņa kaut ko vajag, – nav mans princips. Un es negribu būt pats bagātākais nelaiķis kapiņos!

Es gribu dot. Mēs aizraujamies ar jaunām labdarības programmām, izdomājam. Mēs cenšamies, lai šīs programmas aptvertu pēc iespējas vairāk cilvēku. Skaidrs, ka daudziem vajag palīdzēt, tāpēc palīdzam tā, lai labumu gūtu pēc iespējas plašāks cilvēku loks. Teātra projekti, mākslas festivāls, Rundāles pils atjaunošana, bērnu redzes uzlabošanas programma – bezmaksas redzes pārbaude un briļļu izsniegšana simtiem skolēnu mazajās lauku skolās – un vēl, un vēl.

Brīnišķīgi, ka jūs to darāt! Tomēr būtu tikai normāli, ja kultūru, teātra izrādes TV demonstrētu bez mecenātu piesaistes. Vai kādreiz domājat par to, ka būtībā darāt valsts darbu – atbalstāt valsts attīstībai tik vitāli nepieciešamo kultūru?

Jā, protams, varētu teikt, ka mums gar to nav daļas – valsts pienākums būtu uzturēt kultūru. Diemžēl Latvijā bija milzīga krīze, es ļoti priecājos, ka Latvija ir izgājusi no krīzes bez lata devalvācijas, bez sociālajiem nemieriem. Tomēr daudzi dzīvo uz nabadzības robežas, tāpēc, ja ir iespēja palīdzēt valstij, – kāpēc to nedarīt? Man nereti jautā – kā jūs vērtējat politiku vai atsevišķu politiķu rīcību? Idiotiski jautājumi! Visvieglāk ir kritizēt, sēžot pie alus glāzes, – prezidents tāds, politiķis šitāds... Lai novērtētu valdības darbu, ir jābūt zināšanām, ir jābūt pieredzei, ir jāpārzina tās problēmas, ar kurām valdībai ir jāsastopas. Es nevienu nekritizēju – ne valdību, ne kādu ministriju, jo neesmu iekšienē, nezinu faktus. Es arī negribu būt politikā.

Kad to sapratāt?

Kad sāku nodarboties ar labdarību. Esmu pārliecināts, ka visa pamatā ir kultūra. Uz kultūras pamata tiek būvētas gan starptautiskās attiecības, gan, ja gribat, nodokļu politika. Esmu iezīmējis savu ceļu – būt kultūras atbalstītājam, kultūras sūtnim. No tā ir atkarīga valsts attīstība. Pārāk liels patoss? Tā ir mana pārliecība. Man vienmēr ir bijuši centriski uzskati, jo, tikko atslābst centrs, uzrodas labējie vai kreisie radikāļi, un tas var novest pie asinsizliešanas. Zelta vidusceļš. Uzskatu, ka kultūra ir šis zelta vidusceļš, kas var atnest pacēlumu, uzplaukumu, jā, arī prieku cilvēkiem...

Politikā nekad neiešu. Man ir savs ceļš. Satiekos ar cilvēkiem, nereti man prasa, ko jūs gribat par to, – es neko negribu! Mani Latvijā neinteresē ne politika, ne bizness. Es te neko nedaru, lai iegūtu materiālu labumu. Mēs darām to, kas mums ar Ināru patīk.

Vai latviešu kino jūsu interešu lokā ir parādījies?

Nav. Es līdz tam neesmu ticis. Neuzskatu sevi par tik pieredzējušu speciālistu, lai spriestu par latviešu kino. Jā, daudzi lūdz palīdzēt, bet pagaidām es to neesmu darījis. Iespējams, mēs Latvijā filmēsim, vedīsim šurp Holivudas studiju un te tiks filmēta amerikāņu filma, iesaistot arī Latvijas kinocilvēkus.

Amerikā ekonomistiem māca mākslas vēsturi. Latvijā ir dzīvs spēcīgs pretnostatījums starp "vajadzīgajām" (eksaktajām) un "nevajadzīgajām" (humanitārajām) jomām, tas attiecas gan uz izglītības sistēmu, gan valstisko izpratni...

Jaunībā, vēl padomju laikos, kad studēju medicīnu, es arī uzskatīju filoloģijas, vēstures fakultāti par absolūtu muļķību, jo ar to naudu šķietami nenopelnīsi. Vēlāk sāku izjust humanitāro zināšanu trūkumu. Tagad es apskaužu tos, kas šajās fakultātēs studējuši, viņiem ir cits skatījums uz dzīvi. Diemžēl postpadomju telpā viss ir kājām gaisā. Cilvēkiem vajag naudu, viņi ir ļoti komercializējušies. Tas attiecas arī uz medicīnu, izglītību, arī varas struktūrām. Visi domā, kā ātri paņemt naudu, un tas ir ļoti slikti. Tādā vidē arī dzimst tumsonīgi jautājumi, kāpēc man vajadzīga glezniecība, mākslas vēsture. Varbūt cilvēki sapratīs, atjēgsies? Es arī tāds savulaik biju, līdz sapratu, ka dzīvē nauda nav galvenais – galvenais ir zināšanas un sajūtas. Latvijā nav viegli dzīvot, algas ir mazas, izdevumi – lieli. Protams, vairākums domā tikai par naudu, aizmirstot dvēseli. Tas nav pareizi, kaut tam ir izskaidrojums. Tāpēc mēs ar Ināru darbojamies – atbalstām teātri, kultūru. Darām daudz ko, lai kaut kā mazinātu tumsonību. Jā, mēs atbalstām bāreņu patversmi Indonēzijas Bali salā, ziloņu rezervātu Taizemē, kalnu gorillu saglabāšanu Ruandā, esam vieni no lielākajiem Wikipedia atbalstītājiem, jo tā nes zināšanas simtiem dažādu tautu valodās visai pasaulei. Mēs atbalstām dažādus projektus pasaulē, tomēr Latvija ir mana valsts, tā ir prioritāra.


Top komentāri

Frīdis
F
Gudrs cilvēks - Paldies Jums!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja