Pirms 131 gada, uzrakstot lugu Tautas ienaidnieks, Henriks Ibsens vēlējās atriebties "sasodītajam kompaktajam vairākumam". Nosaucot par nepiedienīgu, bija aizliegta viņa iepriekšējā luga Spoki. Pienācīgi nenovērtēja dēlu – politiķi Sigurdu. Kā raksta Ibsena biogrāfs, atriebes akts "notika ar Tautas naidnieku, kura uzmetums bija izstrādāts jau pirms Spokiem, bet kurš nu ieguva polemisku ārējo veidolu, kurā skaidri iezīmējas atšķirība starp godavīriem un sūdabrāļiem" (Ā. Tērnkvists. Henriks Ibsens. Norden AB, 2006).
Pārdēvējot par Dr. Stokmani, 2010. gadā Valmieras Drāmas teātrī Tautas ienaidnieku iestudēja Felikss Deičs.
VIDEO: Hermanis: Uzvar tie politiķi, kuri orientējās uz mazizglītotiem vēlētājiem
VIDEO: Daudziņš: Ir iespējams ideālisms politikā
"Bliezt ar maigumu" Alvis Hermanis vairs negrib. "Nemainās tikai iekonservēti dārzeņi," viņš saka intervijā Satori.lv. Bijušajās žurnāla Rīgas Laiks redakcijas telpās režisors iestudējis pirmo politiskā teātra izrādi – variāciju par Tautas ienaidnieka tēmu. Savā estētikā izrāde nedaudz atgādina dāņu seriālu Valdība. Kolektīvi sacerētajā tekstā ienāk tādi vārdi kā Putins, Berluskoni un Mārgareta Tečere. Redakcijā pie sienas piesprausti izgriezumi no norvēģu avīzēm. Stāsts, "kurš nav par latviešiem?"
***
Hermanis: Stokmanis Krievijā šobrīd ir Navaļnijs
Tas vairs nevienu nepārsteidz, ka Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam režisoram Alvim Hermanim patīk pārsteigt.
Kāpēc sezonas beigās negaidīti vēlējies uztaisīt tieši šādu izrādi?
Alvis Hermanis: Nav nejaušība, ka tuvojas vēlēšanas. Tas bija galvenais iemesls. Ja visu teātri pārbūvēs un jauks nost, pazudīs arī šī telpa (Rīgas Laika bijusī redakcija - red.). Bija pēdējā iespēja to izmantot. Kaut gan ir plāns, kad mēs pāriesim uz Tabakas fabriku, kaut ko līdzīgu rekonstruēt arī tur. Tad arī būtu daudz vairāk skatītāju vietu. Mēs neesam nekāds izņēmums. Tieši šo lugu šajā sezonā iestudē vienkārši visur. Pirms divām nedēļām Krievijā bija ļoti skaļš iestudējums.
Tu domā jaunā režisora Ņikitas Kobeļeva iestudējumu Majakovska teātrī Maskavā?
Jā. Vācijā pagājušajā sezonā bija ļoti daudz šīs lugas iestudējumu. Un visur tā bija mūsdienīgota. Tāpēc, ka visur ir aktuāli, ka demokrātijas mehānisms vairs gluži nestrādā, ka vairākums ir manipulējams. Es domāju, ka tam ir tiešs sakars ar mediju attīstību - demokrātija ir kļuvusi par vairākuma manipulāciju.
Ibsena pētnieki Tautas ienaidnieku dēvē par vienu no viņa seklākajām un shematiskākajām lugām. Kā tev šķiet?
Tas jau nav nekāds psiholoģiskais trilleris. Tas ir politisks trilleris. Tie ir citi spēles noteikumi. Nevajag salīdzināt ar Čehova lugām. Par aviomodelisma problēmām te arī nekā nav. Nevajag meklēt to, kas tur nav paredzēts.
Kādi tavā raksturojumā ir politiskā teātra spēles noteikumi?
Es nekad mūžā neesmu to darījis [iestudējis politiskā teātra izrādi]. Šī ir pirmā reize. Jau no Brehta laikiem - politiskajam teātrim ir tikai viens uzdevums - ir kāda viena sociālpolitiska problēma, kas tiek piedāvāta diskusijai.
Vieglāk būtu intervēt, ja nebūtu skatījusies ģenerālmēģinājumu. Tagad esmu apmulsusi no notiekošā, manuprāt, tomēr pārlieka shematisma un fakta konstatācijas. Sliktie puiši, manipulējamie, korumpētie, un labais...
Labais?! Kā tad labais? Visi taču ir pret viņu? Tik daudz cilvēku pazaudēs darbu, visi ir pret viņu...
Klasisks piemērs būtu, ja vairākumam liktu balsot, vai vajadzīgs celt Nacionālo bibliotēku. Protams, ka vairākums būtu pret. Arī it kā viss skaidrs. To ļoti uzskatāmi var redzēt uz vēlēšanu fona. Vinnētāji ir tie politiķi, kas orientējas uz mazizglītotiem vēlētājiem. Es atceros, Bulgakova Suņa sirdī bija Šarikovs, kuram ir divas apsēstības. Viena bija uz kaķiem, otra - uz grāmatu nemīlēšanu. Tas ir uzskatāms piemērs. Arī it kā viss jau ir skaidrs, bet tas mūs neglābs no tā strupceļa, ka vairākums šobrīd darbojas pret pašas sabiedrības interesēm.
Vai jaunais teksts ir tevis rakstīts?
Nē, nē, to mēs visi kopā.
Vai pieķeršanās šai Ibsena lugai varētu būt kā signāls, ka tevi ir ieinteresējusi klasiskā dramaturģija un sekos Čehovs, Šekspīrs, Blaumanis? Vai arī pamatā interesēja tikai lugas sociālais patoss?
Te nav nekāda sakara ar Čehovu un Šekspīru. Te ir viens konkrēts gadījums, un viss.
Dramaturģe Saša Deņisova, kas, izmantojot dokumentālos Krievijas gubernatoru, politiķu, vides aizsargu un pētnieku tekstus, pārrakstīja Ibsena tekstu Majakovska teātra iestudējumam, atsaucoties uz reāliem faktiem, intervijā stāsta, kas notiek ar šādiem Stokmaņiem mūsdienu Krievijā - piekauj, nosit, iesloga.
To mēs tūlīt redzēsim, jo Navaļnija (Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs - red.) tiesas process tieši šobrīd notiek. Jo Stokmanis Krievijā šobrīd ir Navaļnijs. To visi redz.
Es saprotu samulsumu, jo latviešu teātrī vienmēr pierasts gaidīt kaut kādas emocionālas lietas, ar ko identificēties. Šajā teātrī tas nav paredzēts. Tas nāk no krievu teātra tradīcijas. Mums mēģinājumos viena no grūtākajām lietām bija nekrāsot emocionāli savu spēles veidu. Bet pats grūtākais bija Andrim Keišam, kurš spēlē politiķi, tikt vaļā no pareizās "ka" lietošanas. Mūsu politiķi, gandrīz konsekventi visi, "ka" vietā lieto "kad". Pilnīgi piekrītu Uldim Tīronam, ka, ja cilvēki nespēj to atšķirt un šāda neprecizitāte ir jau valodas līmenī, tad arī viņu doma ir neprecīza un greiza. Līdz ar to nevar arī ticēt, ko viņi saka.
***
Vilis Daudziņš: ir iespējams ideālisms politikā
Aktieris Vilis Daudziņš izrādē Tautas ienaidnieks – sanatorijas galvenā ārsta Stokmaņa lomā, kurš atklāj, ka peldvietas ūdeņi ir kaitīgi veselībai, kļūstot neērts visai "racionāli" domājošajai sabiedrībai.
"Mūsu gadījumā, man liekas, ir vairāk detektīva [nekā Ibsena lugā]. Priekšplānā ir attiecības starp abiem brāļiem, kuriem abiem ir ambīcijas – vienam būt par pilsētas galvu, pilsētas mēru, otram – par sanatorijas vai spa, vai dziedniecības iestādes galveno ārstu. Tas ir tas gadījums, kad divi nevar sadzīvot kopā."
Šī jums ir netipiska izrāde. Vai tevi kā aktieri interesē politiskais teātris, "karstas" sociāli sabiedriskas problēmas?
Vilis Daudziņš: Man vienmēr ir interesants kaut kas jauns. Šis ir mēģinājums piekļūt tam spēles stilam, kāds ir ļoti labā kino, kad tiek risināta kāda politiska problēma. Kā politiskā trillerī – kuri ievēlēti un kuri – neievēlēti, kādi ir zemūdens akmeņi un kā viņi iet pāri līķiem, lai panāktu savu, kā manipulē cits ar citu un kādi ir šie mehānismi. Šādu labu, patiešām labu, amerikāņu seriālu ir daudz. Tos mēs arī skatījāmies. Tas ir mēģinājums piekļūt spēles stilam, kuru var raksturot kā šahu – veidu, kad neviens nesaka to, ko viņš domā, vai arī saka, mēģinot atbildēt jau uz pretinieka iespējamajām reakcijām savlaicīgi, vai arī izvairās. Nu jā – tas ir šahs!
Vai godīga politika ir iespējama?
Es domāju, ka ir iespējams ideālisms politikā. Bet vai ir iespējama godīga politika? Kaut kādā mērā tā vienmēr būs par labu kādam un par sliktu – kaut kam. Vienmēr kaut kas notiks uz kaut kā rēķina. Noteikti. Tāpēc, ka naudas nav bezgalīgi daudz, lai visiem piešķirtu vienādu daudzumu tā, kā pienāktos un kā gribētos. Tātad vienmēr būs jāizdara kaut kāda izvēle par labu vienai vai otrai cilvēku grupai vai virzienam, ko valsts uzskatīs par būtisku – vai tās būs zinātne vai kultūra, vai – rūpniecība, ražošana, lauksaimniecība, vienalga, kas. Kāda cilvēku grupa paliks ar sajūtu, ka viņus ir apdalījuši.
Divkosība un populisms parādās, protams, pirms katrām vēlēšanām. Naudas jau tik un tā nav vairāk. Vienkārši ir jāmāk iepakot šo naudas neesamību kaut kādos skaistos vārdos.
Jā, politika ir viena nepatīkama lieta. Bet es aizvien vairāk saprotu (pauze), ka kādam tas ir jādara. Ir tik nožēlojami, ka tie cilvēki, kas lielākoties tur nonāk, pazaudē tos ideālos orientierus, pat ja tādi viņiem ir bijuši. Tas jau ir tas skarbākais. Viņi kļūst par tādu vidējo politiķu vidējo masu, kuriem vienkārši kabatā ir viens vai cits mandāts, dažādu krāsu, ar dažādu partiju nosaukumu, bet starpība nav nekāda.
Kā lai kaut kas mainās? Es nezinu. Viss ir atkarīgs no elektorāta prāta spējām. Kaut kā atšķirt populismu un asariņas spiešanu no patiešām nopietnas analīzes un nopietnas katra vēlētāja pieejas tam, vai šis cilvēks ir spējīgs vai nav spējīgs kaut ko izdarīt valsts un konkrēti manā, manas ģimenes vai manas pilsētas labā.
Izrāde beidzas ar to, ka gaidāmo meitiņu sauks par Sofiju, bet neviens vairs neatceras, ko grieķiem tas nozīmēja. Vai vairākums nekad nevar būt gudrs?
Kā tev pašai šķiet?
Mūsu gudrība laikam gan vairāk izpaužas sabiedrības jūtu dzīvē, ja tu man vaicā... Atmoda, Dziesmu svētki...
Droši vien tas ir stāsts par instinktiem un saprātu, kas mums vienā vai otrā gadījumā liek mobilizēties kaut kādos ļoti, ļoti izšķirīgos brīžos, bet tad, kad runa ir par labklājību, nevis izdzīvošanu, par luksusu, ērtībām, lielākām vai mazākām, vienai vai otrai cilvēku grupai, tad tie nav saprātīgi lēmumi. Tie ir egoistiski lēmumi tās grupas ietvaros. Vienkārši tā gribas. Lai būtu ērtāk. Lai būtu labāk. Bet atkal jau – ņemam un salīdzinām ar citiem mirkļiem mūsu valsts vēsturē. Vai tiešām ir tik slikti? Vai – kā?