Abus darbus uzrakstīju apmēram vienā laikā – Pēdas 1974. un Melitu Rīgā 1975. gadā. Pēdas, kuru darbība risinās no 1941. gada janvāra līdz 1945. gada maijam, prātā rosījās ilgi, gadiem. Man dažreiz vaicā, kādēļ nerakstīju cilvēku īstos vārdus, kaut grāmatā minētie tēli visi ir dzīvojuši un aprakstītos notikumus piedzīvojuši. Gribēju, lai stāstu neuztvertu kā tikai vienas konkrētas ģimenes likteni, bet tajā justu laikmeta cietsirdību un jucekli jebkura bērna skatījumā. Vai tas ir izdevies, lai spriež lasītāji.
Melitu Rīgā toties uzrakstīju gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Dzīvojām ASV. 1974. gadā jutu, ka ir laiks aizvest abus mūsu jau pusaudža vecuma bērnus uz Latviju, lai viņi pieredzētu, ka Latvija nav tikai vecāku un vecvecāku, latviešu skolas skolotāju izdomāta vieta, bet ir reāla zeme, kur dzīvo mūsu tuvi radi un citi labi cilvēki, – apgādā Mansards 2020. gadā iznākušās grāmatas Pēdas. Melita Rīgā priekšvārdā raksta Lalita Muižniece.
"(..) Paldies par Pēdām. Tu esi īstenojusi interesantu ieceri par tematu, ko mūsu vēsturnieki vēl nav paguvuši apstrādāt (kaut arī vairāki gar to strādā). Bet tas jau ir "likumsakarīgi", ka literāti bieži vien soļo citiem pa priekšu. Tev jau bez tam ir sevišķs iemesls interpretēt šo drūmo un sarežģīto laikmetu," – 1975. gadā Lalitai Muižniecei raksta Uldis Ģērmanis.
Šogad Lalita Muižniece vienlaicīgi ar literatūrzinātnieku, drāmas teorētiķi profesoru Gunāru Bīberu saņem Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.
"Teodors Zeltiņš reiz aprakstīja jaunās dzejnieces Lalitas Muižnieces dzeju kā klusinātu mākoņu gaismu, piebilzdams, ka tādā gaismā ir vieglāk mest laipu pār laiku un paaudžu plaisu. Tā Lalitai Muižniecei ir izdevies – atstāt pēdas pār šo laipu – nemainīgi mīlot latviešu valodu, strādājot ar to ikdienā Amerikas trimdas vidē. Nākusi no latviskās Skujiņu-Lāču kultūras dzimtas, to turpinājusi meitā, dzejniecē Sarmā Muižniecē, un dzīvesdrauga Valža Muižnieka piemiņas stipendijā. Laipa no Kalamazū un Ņujorkas pievārtes, valodas draudzībā ar Gunaru Saliņu pavadot daudzus ceļus pirms došanās mājup, nu mesta uz Mežaparku, lai turpinātu ziedos un valodā dzīvot savu latvisko ikdienu," Lalitas Muižnieces mūža veikumu raksturo Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas pārstāve rakstniece Nora Ikstena.
"Kas ir Latvija? Vai tikai tas, kas notiek šeit un tagad, skaļi sadzirdams visām ausīm un visām acīm skaidri saskatāms, vai arī viss, kas sirdī un dvēselē deg, lai tur vai kas, siltām rokām lolots un audzēts, lai nodotu tālāk, lai dalītos, bet tālu, tālu prom un palicējiem ikdienībā neredzams?
Lalita Muižniece visu mūžu vairojusi Latviju pasaulē – caur savu pedagoģisko un pētniecisko darbu, caur aktīvu darbošanos trimdas latviešu kultūras izdevumos un apvienībās, caur saviem īsteni emocionālajiem un maģiskajiem dzejas un prozas darbiem," saka rakstniece Sabīne Košeļeva, kura arī šogad strādāja žūrijā. Lalita Muižniece atgādina smilgu vai kādu putnu. Rāmi smaidīga plūst viņas valoda Mežaparka mājas klusajās istabās. Netālu no viņas mājas ielas malā stāv džips ar uzlīmi "Latviete". Bet Lalita Muižniece vienkārši tāda ir un izskatās. Grūti ir atraut acis no viņas sirmo matu, sudraba rotu un zilā džempera harmonijas. Gandrīz neiespējami viņu iztēloties amerikāņu ekskursantu grupā, Intūrista malaču pieskatītu un stumdītu.
Šogad balva par mūža ieguldījumu literatūrā tiek piešķirta diviem cilvēkiem – jums un profesoram Gunāram Bīberam. Vai izjūtat ar viņu kādu radniecību?
Man Bībers bija kolēģis Kultūras akadēmijā, kad divus gadus tur strādāju. Tas bija ļoti sen – 90. gadu sākumā. Ar viņu bija ārkārtīgi jauki. Mēs, protams, negājām viens uz otra lekcijām, bet satikāmies pie kafijas krūzes. Jutos ērti un cilvēcīgi.
Vai jums patīk sarunāties ar cilvēkiem vai ērtāk jūtaties vērotājas pozīcijā? Tāds priekšstats radās no jūsu grāmatas Pēdas. Melita Rīgā, ko izdevis apgāds Mansards.
Īstenībā esmu diezgan kautrīga. Agrāk biju ļoti kautrīga, tagad esmu iemācījusies būt mazliet atvērtāka. Man patīk sarunāties ar cilvēkiem, bet ir cilvēki, ar kuriem ir viegli sarunāties, un ir cilvēki, ar kuriem sarunas vienkārši neraisās. Es cerēju, ka grāmatas stāsts varētu būt vispārīgāks, ne tikai mans ģimenes stāsts.
Sēžot jūsu ģimenes mājā Mežaparkā, ir neiespējami nevaicāt arī par sāpīgajiem notikumiem. Jūs arī pati par to rakstāt. Vai šobrīd, šeit dzīvojot, esat izlīgusi ar likteni? Vai šīs atmiņas iespējams sadziedēt?
Nē. Kad varēja atgūt īpašumus, vienubrīd domāju, kā tas būs. Sākumā atguvu tikai tēva kabinetu. Pārējās istabās dzīvoja citi cilvēki, kuriem teicu, lai viņi mierīgi nodzīvo visu savu mūžu. Un tā arī notika. Gulēju tieši tur, kur mēs ar tēti kādreiz sēdējām uz dīvāna un viņš man mācīja, kā atšķirt labo roku no kreisās. Vēl gadiem ilgi, lai atcerētos, kura tad ir labā un kura kreisā roka, man bija jāiedomājas, ka sēžu tieši uz tā dīvāna un roka, kas ir pie loga, ir labā. Dīvaini, bet es jutos ļoti labi. Man bija gandrīz tāda sajūta, ka tētis mani sargā, ka viņš man novēl būt šeit atpakaļ.
Vai dārzā ir palicis vēl kāds viņa stādītais kociņš vai ogulājs?
Domāju, ka viena ābele. Dažus gadus vēlāk esot bijusi milzīgi auksta ziema. Šmita kundze, kura dzīvoja šajās istabās, teica – jūsu stādītie koki un krūmi izsala tajā ziemā. Ir palikusi tikai viena veca ābele, kas ir ļoti liela, un tai ir garšīgi āboli.
Kā jūs 1974. gadā saņēmāties drosmi atbraukt uz savām bērnības mājām un piespiest zvana pogu pie vārtiņiem? Zinot, ka jūsu mājās dzīvo sveši cilvēki.
To izkārtoja mana mātes māsa, jo viņas abas [kopā ar Lalitas Muižnieces mājās dzīvojošo Šmita kundzi] bija skolotājas un kolēģes. Ja tas nebūtu norunāts, tad jau es nenāktu vienkārši zvanīt pie durvīm un teikt – es esmu tāda un tāda.
Vai jums kļuva vieglāk, kad redzējāt atkal savu māju, vai tieši pretēji?
Sapratu, ka man vairs šeit nav nekādas daļas. To es labi sapratu. Vienkārši atnācu un iebāzu degunu, lai paostītu gaisu, kas virtuvē un pagrabā bija tieši tāds pats kā agrāk.
Tur jūs slēpāties?
Kad bija uzlidojumi, bija kaut kur jāiet. Gājām pagrabos.
Kad braucāt prom, savā maisā bez mammas ziņas ielikāt lācīti un Kārļa Skalbes grāmatu Sirds bagātība. Vai atceraties, ar ko jums, deviņgadīgai meitenei, tā bija tik svarīga?
Es biju liela lasītāja. Par mani teica – Lalitai jau deguns ir grāmatā. Citi bērni spēlējās ar rotaļlietām un savā starpā, bet, ja Lalita ieraudzīja kādu grāmatu, tad ielīda ja ne citur, tad krūmos, lai neviens viņu nedabū rokā, un lasīja grāmatas. Deviņu gadu vecumā jau lasīju ļoti daudz. Iemācījos lasīt, kad man bija četri gadi. Tad jau man mazās bērnu bilžu grāmatas sen bija apnikušas. Kad nonācu skolā, bija mazliet grūti, jo, kamēr citi bērni lasīja ābecē a, ā un z, ž, es jau lasīju stāstiņus, kas bija ābecītes beigās. Kad skolotāja mani izsauca, protams, nevarēju neko atbildēt, jo biju pavisam kaut kur citur. Man ļoti, ļoti patika Skalbes pasakas. Arī viņa dzejoļi. Protams, ne jau visi. Arī stāsti. Piemēram, Pīlītes. Bija jāraud. Tā Skalbes grāmata, ko paņēmu līdz, iznāca vācu okupācijas laikā. Mēs ar māti bijām grāmatveikalā, viņa man to nopirka, un es to lasīju. Tā man bija ļoti mīļa.
Jūs uz kuģa esot rakstījusi dzejoļus. Vai tā bija?
Jā. Man bija maza burtnīciņa, kurā rakstīju dzejoļus. Mētājāmies pa dažādām Vācijas vietām – ciemiem un pilsētām. Kamēr nonācām tur, kur pavadījām pēdējo kara ziemu, tās burtnīciņas vairs nebija.
Vai atceraties, par ko jūs rakstījāt?
Es taču neatceros, un man tik ļoti žēl! Mani ļoti interesē, ko tas bērns rakstīja, iekāpjot kuģī un varbūt vēl pēc tam. Neatceros, kurā brīdī tā burtnīciņa paputēja. Kad nonācām galā, tās vairs nebija.
Vai esat lasījusi Laimas Kotas romānu Cilvēks ar zilo putnu? Viņa tajā jūs ir ierakstījusi Fišbahas Dziesmu svētkos kā mazu salijušu meitēnu.
Jā, tā bija, bet pavisam savādāk, nekā viņa ir ierakstījusi. Nebija jau tam bērnam pieci vai seši gadi. Tad jau man bija vienpadsmit vai divpadsmit gadu. Nedziedāju nekādā korī. Vienkārši gāju no Dziesmu svētku koncerta vietas atpakaļ uz savu baraku. Tajā brīdī uznāca lietusgāze. To Laima Kota bija izlasījusi grāmatiņā par Dziesmu svētkiem, ko izdeva laikam Latvieši pasaulē, kuri mani aicināja par Dziesmu svētkiem pastāstīt savas atmiņas.
DP nometņu laikā jūs tātad bijāt augoša pusaugu meitene. Kā jūs uztvērāt visu notiekošo?
Mums bija skola, spēlējām volejbolu, staigājām pa apkārtējiem mežiem, lasījām grāmatas. Man bija draudzene, ar kuru mēs staigājām. Parasti pirmā kaut ko izlasīju un tad atstāstīju viņai. Piemēram, abas šausminājāmies par Edgara Alana Po trakajiem stāstiem.
Ļoti daudz kas bija paņemts līdzi arī no kultūras vērtībām. Gluži neticami, ka cilvēki brīdī, kad jādomā par savu kailo dzīvību, kā pirmās nepieciešamības lietas ir ņēmuši līdzi grāmatas, pat gleznas.
Jā. Daudziem bija līdz grāmatas. Māte diezgan bieži aizņēmās, ja kādam bija kāda grāmata līdzi. Ar tām mainījās. Bet grāmatas sāka arī izdot. Piemēram, tas pats Po Melnais kaķis iznāca Stokholmā 1946. gadā. Sāka izdot grāmatas arī Vācijā. Uz slikta papīra, kopā drūpošas, bet tās, protams, varēja lasīt! Iznāca dzejoļu krājumi, prozas grāmatas – romāni, iznāca bērnu grāmatas. Iznāca, piemēram, brīnišķīgas Mirdzas Timmas pasakas par pienenīti, kas visiem bērniem ārkārtīgi patika. Ne tikai meitenēm, bet arī zēniem. Grāmatas tika lasītas un nolasītas, kamēr lapas sabirza. Tagad šīs grāmatas ir retums, jo tās vienkārši vairs neturas kopā.
Pēc tam 14 gadu vecumā nonācāt Amerikā. Ir jāšķiras no visiem draugiem un paziņām. Vai jūs turpinājāt sarakstīties?
Mēs sarakstījāmies. Īstenībā vēstules gāja ātrāk. Tagad vēstule uz Ameriku un atpakaļ sakarā ar pandēmiju iet sešas nedēļas. Tajos laikos, ja sūtīja pa gaisa pastu, vēstule pie adresāta nonāca vismaz nedēļas laikā. Tā bija daļa no manas dzīves – sarakstīties ar Vācijā vēl palikušajiem draugiem. Arī viņi izceļoja. Daudzi arī nonāca Amerikā, bet daži klasesbiedri – Austrālijā. Turpinājām sarakstīties, jo tikšanās nevarēja notikt. Amerika ir plaša – katrs dzīvoja kaut kur. Nebija jau ne naudas, ne automašīnu. Bija jāraksta.
Jūs saņemat mūža novērtējumu, kas saistīts ar latviešu valodas kultūras kopšanu un uzturēšanu. Bet ko jūs vērtīgu esat paņēmusi no Amerikas?
Dabīgi, izglītību, to visvairāk. Droši vien arī pieeju, lielāku atraisītību. Grūti pateikt. Padomju gados es šeit nedzīvoju. 1974. gadā viesojos tikai desmit dienas. Satiku savus tuvākos radus un radu draugus. No tā jau nevarēja spriest par latviešu sabiedrību.
Intūrista ekskursijas rādīja to, to un to. Kādā skolā pagriezos un sāku skatīties sienas avīzi, vīri tūlīt skrien man klāt un saka – nāciet, nāciet, nāciet! Pirms mēs tikām uz Latviju, bijām četras dienas Ļeņingradā, kur mūs vadāja. Ermitāžas muzejā bija ļoti interesanti, tu gribi apstāties un kaut ko kārtīgi apskatīt, bet grupa jau atkal ir otrā istabā un vīrs skrien pakaļ un saka – nāciet, kur jūs paliekat, nāciet, nāciet!
Kā jūs to uztvērāt – kā pazemojumu vai kā absurdu farsu?
Man bija drusku dusmas. Tur ir ārkārtīgi brīnišķīga gleznu kolekcija – franču impresionisti, viss kaut kas. Man gribējās apskatīt, ja vienreiz esmu te nonākusi. Ermitāžā bija paredzēts tik un tik ilgs laiks, un viss. Visai grupai bija jāiet cauri, kā nu tas bija domāts. Nekāda iepakaļ palikšana nebija paredzēta.
Grāmatā Pēdas. Melita Rīgā rakstāt par vīriem zilganpelēkos uzvalkos, kas jūsu grupai sekoja ik uz soļa. Vai piedzīvojāt arī kādu mēģinājumu jūs savervēt?
Galvenā doma bija, lai mūs indoktrinētu, ka te ir vislabākā vieta. Te taču viss ir ļoti, ļoti labi!
Jūs aicināja pēc tam rakstīt un stāstīt par dzīvi Kalamazū?
Jā, bet tas, man liekas, bija tāds rutīnas aicinājums. Var jau būt, ka kāds rakstīja… Nezinu.
Visu laiku notika sarīdīšana un savstarpējas neuzticības sēšana. Kad toreiz viesojāties padomju Latvijā, jums nebija paranoiskas sajūtas, ka paziņu un draugu vidū kāds var būt ziņotājs un ka ne visiem var uzticēties?
Citus jau es vispār nesatiku. Mēs atbraucām uz Dzejas dienām. Bijām uz sarīkojumiem. Nevaru atcerēties, vai tur bija kāds no Intūrista vai tur es lielākoties gāju ar saviem radiem – ar krustmāti, ar māsu Dagmāru Ķimeli. Protams, tur cilvēki bija apkārt, bet man jau ar viņiem nekas nebija runājams. Mani jau arī neviens neievēroja. Mani radi, protams, mūs visus trīs – mani un bērnus – apsargāja. Nē, nekādas paranojas vai baiļu man nebija.
Esat stāstījusi, ka šī brauciena patiesais iemesls bija pusaugu bērni, kuriem gribējāt parādīt, ka tāda Latvija patiešām ir.
Jā, tas bija galvenais. Ja nebūtu bērnu, es droši vien tad vēl nebūtu atbraukusi.
Protams, jūs bērniem nevarējāt parādīt to Latviju, kura bija noglabāta jūsu atmiņās.
Jā, bet man jau bija tikai deviņi gadi, kad es izbraucu no Latvijas. Tātad mana Latvija bija Mežaparks, skola, mani draugi, dažas teātra izrādes – Maija un Paija. Rīgā, centrā, biju bijusi tikai mātei pie rokas. Bija tikai viena reize, kad man lika aiziet no vienas ēkas uz citu nodot vai saņemt, un tad es gandrīz apmaldījos.
Vai iznāca pēc tam ar viņiem parunāties, vai viņi atklāja savus iespaidus un pārdomas?
Piecpadsmitgadīgajam dēlam Zintim bija komentārs – Rīga ir maza, bet mīļa (smejas). Nonācām Rīgā Sarmiņas četrpadsmitajā dzimšanas dienā. Viņai varbūt, man liekas, tas bija pagrieziena punkts. Mājās jau viņa neko neteica, bet es domāju, ka tas viņu tomēr ietekmēja. Viņa pat uzrakstīja dzejoli Ārijai Elksnei. Tas gan bija kādus četrus gadus vēlāk.
Grāmatai Pēdas. Melita Rīgā ir savdabīga estētika – izteikti lakoniska izteiksme, pilnīga ārējā un iekšējā laika saplūsme, atpazīstamas realitātes faktūra ar pēkšņiem sirreāli poētiskiem iešķēlumiem, citātu un piezīmju kolāža lapu malās. Vai pieņemat recenzijās minēto salīdzinājumu ar Vizmas Belševicas poēmu Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām?
Tikai tik daudz, ka forma ir tāda pati – piezīmes gar malām. Kad rakstīju Pēdas, biju cerējusi, ka varbūt stāstījums palīdzēs jauniem cilvēkiem saprast, kā bērni jutās tajā laikā. Mans stāsts nav nemaz tik neparasts. Bija daudzas ģimenes, kurām tēvi bija kara laikā aizvesti vai iesaukti leģionā, līdz ar to pazuda vai krita. Mazam bērnam pēkšņi vairs nav dzīves vai vismaz vairs nav tāda, kāda ir bijusi. Lai kāds saprastu, bija jāraksta šīs piezīmes, lai paskaidrotu, kas tas īstenībā bija par laiku, ne tikai no ļoti subjektīvā un šaurā maza bērna skatījuma. Tāpēc ir piezīmes gan no laikrakstiem, gan enciklopēdijām.
Fascinējoši ir sirreāli poētiskie iešķēlumi, par kuriem pati intervijās mazliet paironizējat. Grāmata sākas ar to, ka izkrītat no lidmašīnas un nolaižaties uz zemes ar neilona somu kā izpletni. Vēlāk – peldaties kā gulbis Rīgas kanālā un ar spītu sakāt, ka šim gulbim spārnus neapgriezīs. Vai šāda estētika atbilst jūsu pasaules uztverei?
Nu tā jau ir. Pirms pāris dienām pašķirstīju savus dzejoļus, kaut ko meklēju. Man datorā tie visi sarakstīti. Un tur arī atradās viss kaut kas. Reālistisks pārdzīvojums, un pēkšņi viss aiziet (smejas).
Man uzreiz bija jāiedomājas par Māra Čaklā 1963. gadā Vizmai Belševicai veltīto dzejoli Spārni un Rolanda Kalniņa filmu Četri balti krekli. Jums droši vien bija citi impulsi?
Biju dzirdējusi, ka kanāla gulbjiem apgriežot spārnus, lai viņi nevarētu aizlaisties. Tad viņi būtu projām kādā ezerā. Uzrakstīju, ka šim nav apgriezti spārni, viņš aizlaidīsies.
Kā bija iespējams Rietummičiganas Universitātē izveidot akreditētu latviešu mācību programmu?
Mums bija latviešu valodas studiju programma. Sākumā tā bija tikai vasaras semestros. No 1981. līdz 1993. gadam jau bija akadēmiskā gada programma un universitātē latviešu valoda bija viena no svešvalodām. Mums bija vācu, franču, spāņu, klasiskās valodas un latviešu valoda.
Kā izdevās pārliecināt universitātes vadību, kas tas ir nepieciešams?
Acīmredzot tāpēc, ka mums jau bija vasaras programma. Ar to mums gāja diezgan vienkārši. Universitātē bija atsevišķa nozare – tālākizglītība. Caur šo mūsu kursu bija vieglāk izveidot. Vasaras programmu mēs sākām 1966. gadā un turpinājām līdz deviņdesmitajiem gadiem. Tā turpinājās paralēli akadēmiskā gada programmai. Vasaras programma bija tik veiksmīga, un bija atsaucība. Uz to brauca studenti no malu malām. Vienu vasaru mums, piemēram, bija 85 studenti. Līdz ar to universitātes vadība un valodu fakultāte, kad mēs vērsāmies ar aicinājumu apsvērt – varbūt varam izveidot akadēmiskā gada programmu –, bija atsaucīga.
Juris Rozītis 1981. gadā Anglijā Straumēnos nolasīja referātu Jaunu latviešu trimdas kultūras definīciju meklējot, kurā runāja, ka bieži vien latviskuma izpausmes ir kļuvušas "liekulīgas", "puritāniskas" un tematiski ierobežotas. Runāja par pasākumiem, kas "izpolsterēti ar kokļu priekšnesumiem", u. tml. Vai jūs arī kādreiz latviešu trimdas kultūrā esat izjutusi šādu problēmu?
Es noteikti varētu atrast dažus aspektus, kas varētu atbalsot viņa pieņēmumus. Bet tik krasi, kā Juris Rozītis to nostāda un redz, es gluži nevaru teikt. Es domāju, ka viņš pārspīlē. Tajos kultūras pasākumos, kur es biju, neko tādu nenovēroju.
Interesanti, ka arī darbā Melita Rīgā ir fiksētas jūsu mokošās sajūtas ekskursantiem domātā parādes koncertā, kur spēlē jau minētās kokles un jūs rokas līdz galam patiesos aplausos nemaz nespējat sasist, tikai imitējat aplausus.
Jā, tad drīzāk jāsaka – tas ir radniecīgi, kā notika padomju Latvijā. Tās droši vien nebija tikai trimdas ekskursijas, kurām rādīja kaut ko tādu. Arī ekskursantiem no citām Padomju Savienības republikām droši vien tāpat rādīja koklītes un iedeva suvenīru.
Kur jūs Latvijā rodat veldzi savai valodas izjūtai? Kur visdrošāk ir meklēt labu, bagātu latviešu valodu?
Literatūrā. Ne tikai oriģinālliteratūrā, bet arī tulkojumos. Mums ir tik brīnišķīgi tulkotāji! Piemēram, esmu izlasījusi visus Maimas Grīnbergas darbus. Labprāt lasītu oriģinālu, bet neprotu ne igauņu, ne somu valodu. Viņas valoda ir tik precīza, bagāta. Lasi tulkojumu, nemaz nemanot, ka tas ir tulkojums. Ir bijušas tikai pāris reizes, kad man ir gribējies teikt – Maima, paklausies, kas tev ar šito teikumu ir noticis? Tie ir no tūkstošiem, tūkstošiem teikumiem daži. Dace Meiere. Izlasīju Kabrē Es atzīstos. Pašlaik lasu Pētera imperatori. Atkal – tu lasi un vari aizmirst, ka tas ir tulkojums. Vai Silvija Brice. Lasu ar ārkārtīgu sajūsmu. Ir arī citi labi tulkotāji, piemēram, Dens Dimiņš. Inga Mežaraupe. Ne tikai oriģinālliteratūra, bet arī šie brīnišķīgie tulkojumi ir tādi, kas var bagātināt latviešu valodu.