_Kim?_ Laikmetīgās mākslas centra tumšajās telpās viņas ģimenes lietās spoguļojas triju paaudžu sievietes un aicina ieklausīties citam citā. Lampa no omas virtuves tajā nevis rāda gaismu, bet stāsta stāstu. Arī skapis ir kaut ko pamanījis. Pie sienas tikšķ ar atsevišķu gaismas staru izgaismots pulkstenis, un domā, ko gribi. «Esmu atstājusi diezgan lielu lauku interpretācijai,» norāda māksliniece. Kamēr izstādes apmeklētāji klausās stāstus vai mēģina noskaidrot, kas lampai vēderā, Katrīnai Neiburgai šī notikums jau ir beidzies. Aizvākots un ielikts arhīvā, un tagad viņa varot ar tīru sirdsapziņu un skaidru galvu ķerties pie nākamās lietas. «Un bez iespējamās depresijas, kas parasti sākas pēc izstādes atklāšanas, jo tagad darbs dzen darbu un man, paldies Dievam!, nebūs iespējas gulēt gultā un pārdzīvot,» piebilst Katrīna Neiburga, kurai nākamā lielā pirmizrāde kā māksliniecei ir komponista Andra Dzenīša opera Dauka – jau 7. septembrī LNO.Kāpēc uznāk depresija?Es sāku domāt, vai tas viss ir tā vērts, ar ko tad es īsti nodarbojos, kas tas tāds ir, vai tas ir vajadzīgs cilvēkiem, vai viņi pareizi saprot. Vienmēr jau vēl ir šaubas, vai es esmu īsta māksliniece vai tikai izliekos. Citreiz šķiet, ka tie meli ir baigi labi aizgājuši un cilvēki tam visam tic, bet patiesībā karalis ir kails un nevienam nav drosmes to pateikt.No kā ir atkarīga tava pārliecība par sevi – no tevis pašas vai apkārtējiem?Kā kuru brīdi. Tā pati pārliecība ir ļoti jocīga lieta, jo var rasties tik vienkārši – pēkšņi no mūzikas, ko es klausos mašīnā, un es esmu tik pārliecināta par sevi, ka varētu kalnus gāzt un pārliecināt jebkuru, bet tikpat labi nākamajā brīdī es varu sarkt un bālēt, un vairs nezināt, kas ir pareizi, kas nav pareizi. Es domāju, ka tas ir atkarīgs gan no manis, gan ārpasaules, jo es esmu diezgan viegli iespaidojams cilvēks. Vairākiem taviem darbiem ir pavisam konkrēti impulsi, piemēram, sapnis vai datora antivīrusa programmas nobrukšana. Kas bijis šai izstādei?Es jau vairākus gadus esmu gribējusi padomāt par paaudžu atšķirībām, par sarunām starp mazmeitām un vecmāmiņām, starp meitām un mammām. Paralēli citiem darbiem es vācu notikumus no savas dzīves, pierakstu un filmēju. Vienā brīdī mani ļoti iespaidoja Andreja Tarkovska filma Spogulis. Tajā ir moments, kurā galvenais varonis runā ar savu māti un vārdi it kā atsitas pret sienu. Man liekas, ka tu vienā brīdī pārstāj klausīties savos vecākos un domā, ka tava dzīve ir tā īstā, bet viņi tikai ēd un pārtiek no tavējās. Vēl trakāk ir ar vecmāmiņām, jo tur jau ir pavisam tālu no īstās dzīves, bet viņas visas joprojām dzīvo savu dzīvi. Bērniem bieži vien nav laika aiziet pie vecākiem, koncentrēties un iedziļināties viņu lietās. Es zinu, ka tas ir darbs – klausīties, runāties, iedziļināties –, jo vieglāk ir aizskriet pie omas, atšķirt avīzi un palasīt. Izstādē ir darbs, kurā tiek izpīpēta viena cigarete pēc otras, līdz cilvēks saņemas un piezvana. Vai tavā radošajā dzīvē ir vai ir bijušas šādas simboliskas pīppauzes? Nē, jo man jau šķiet, ka esmu diezgan daudz ko darījusi. Nulles punktā bija darbs Home made video ar manu striptīzu. Galvenais, lai tas ir jēgpilni, nevis vienkārši šokējoši. Drošības sajūtu man dod ģimene, kas man vienmēr ir aiz muguras, – stāv un krīt par mani. Sliktākajā gadījumā braukšu dzīvot citur, kaut arī man te ļoti patīk. Vienkārši citreiz šķiet, ka vieglāk ir radīt ārzemēs. Ne tikai sociālās lomas, bet arī milzīgās atbildības dēļ, kas šeit uzgulst virsū un kas ir tik nomācoši un nospiedoši. Vistrakāk bija pēc Purvīša balvas. Man likās, kā es tagad pierādīšu, ka esmu tā, kurai tiešām to vajadzēja dot. Tas bija milzīgs slogs līdz brīdim, kamēr to pēc diviem gadiem dabūja nākamais.Kādas ir sajūtas, sevi padarot par mākslas darbu?Šī man nav pirmā reize, kad es sevi izmantoju kā galveno varoni. Ir bijuši gadījumi, kad esmu domājusi – varbūt ir jāpaņem kāda cita meitene, bet vienmēr esmu tikusi galā, vai nu «aizdodot» savu seju, vai pati ar parūku galvā. Man ir vieglāk strādāt ar sevi, un tas ir daudz patiesāk, jo, ja es ņemu savu pieredzi un to vispārinu, tas ir ļoti personiski un nevienu neatstāj vienaldzīgu. Tas ir ļoti godīgi, protams, var arī izdomāt pasakas, ņemt aktierus un tās izspēlēt.Jaunās izstādes darbos tu esi pavisam personiska. Kādas ir sajūtas?Man liekas, ka māksliniekam ir jājūtas viegli – viņš nedrīkst domāt un uztraukties par kaut kādu muļķīgu sabiedrības viedokli vai baidīties, kaut gan ļoti daudz cilvēku baidās, un es jau arī baidos no nezināmā skatītāja vai no tā paša – riebjas pieminēt – Delfu komentētāja. Protams, nav viegli sevi ekshibicionēt, bet, tā kā tas ir godīgi, viss ir kārtībā. Es to izdaru un mēģinu par to vairs nedomāt, lai nebūtu grūti, jo tu jau nevari visu laiku nēsāt līdzi to smagumu, pārdzīvojot, ka tu esi sevi izmantojusi citu vajadzībām.Jūs abas ar mammu vienā no video tik draudzīgi un apetītlīgi ēdat!Mums ir tāda tradīcija – pie omas ēst vārītus vistu spārniņus.Tas atstāj nejauši noķerta momenta iespaidu, bet pasaka kaut ko ļoti būtisku. Man tā arī gribējās, lai tajos video nav nekāda stāsta, bet ir paņemta neliela ikdienišķa darbība, kuru atkārtojot tā kļūst sakrāla. Izstādes tumšajā telpā un priekšmetos iemontētie video ir kā mazi altārīši ikdienas kustībai – vienalga, pīpēšanai vai vistiņas ēšanai. Kā mamma vērtē gala iznākumu? Mammai ir ļoti grūti spriest, jo viņa tajā ir iesaistīta un tiek izmantota kā tēls. Viņa gan neko daudz par to nezināja, tāpēc man bija bail, ko viņa teiks, jo mamma ir stingrs un stiprs cilvēks: ja viņai kaut kas nepatiktu, man vajadzētu mainīt. Tas nebūtu patīkami. Man liekas, ka viņa nespēj saprast, ko es esmu mēģinājusi pateikt un ko citi saprot, jo tas viņai ir pārāk personiski un viņa skatās uz citām niansēm.Vai tavs vīrs nejutās nedaudz aizvainots, ka tu viņu esi atstājusi aiz kadra? Jā, jā, tā viņš teica, bet viņš jau visu saprot. Mums jau vispār kā diviem māksliniekiem ir interesanta komunikācija un dažādi greizsirdības mirkļi, bet mēs kaut kā tiekam galā. Viņš pat speciāli kādā video nogāja garām kamerai, lai tiktu izstādē. Un tika?Netika, jo man vienkārši tas īsti nederēja, bet viņš man veltīja laiku un palīdzēja visu sataisīt. Es tajā visā biju tik dziļi, ka bija ļoti labi, mēs darbojāmies kopā, un nevajadzēja ņemt svešu cilvēku. Viņš ir ar zelta rokām: var celt māju vai aizvilkt koku – ja vajag. Visu var izdarīt. Ideāls vīrs. Kristīnei Kursišai bija vairāki darbi ar nosaukumu Tikai sekundi – bumba uz pirksta un cilvēks uz galvas. Varbūt tev ir kāds mirklis, ko gribētu pielikt tiem līdzās?Daudzo darbu dēļ es ļoti sen neesmu bijusi laukos, tāpēc man gribētos sajust augļu smaržu un rudens dzestrumu. Paslīdēt uz sapuvuša ābola! Tāds varētu būt viens mirklis, kas ilgst tikai sekundi un mani darītu laimīgu. Tie laimes brīži ir tikpat ikdienišķi kā bumba uz pirksta, jo kaut kas vienkārši sakrīt vienā mirklī. Nav īpašu nosacījumu, lai es justos laimīga. Vai tu varētu kaut ko vairāk pastāstīt par 8. septembrī Baltajā naktī gaidāmo akciju Saruna ar gaļas pārdevēju Matīsa tirgū?Man ir pieraksti ar notikumiem, kas ar mani ir atgadījušies, jo savulaik bija doma, ka es varētu uzrakstīt scenāriju pilnmetrāžas filmai un to nofilmēt. Saruna ar gaļas pārdevēju Matīsa tirgū ir par to, kā es pirku gaļu un man pazīstama pārdevēja teica: «Man ir tik laba, tik laba gaļa, no kuras es tev nogriezīšu gabaliņu, bet tu to vēl neēd, jo tā ir pārāk svaiga.» Es pirmo reizi kaut ko tādu dzirdēju, bet man to tik nenormāli gribējās apēst, ka es to uzcepu, un – tiešām! – tā garšoja pilnīgi citādi. Man likās, ka gaļa vēl aizvien ir dzīva un no tās nav izgājusi dvēsele. Bet kas būs Baltajā naktī?Es vēl īsti nezinu. Varbūt varēs uzgrilēt kopā ar mani! Dienu iepriekš būs operas Dauka pirmizrāde. Ko tev iemieso tās galvenais varonis? Tā ir mūžīgā tieksme pēc pasaules saprašanas, kas diemžēl nav iespējama. Cilvēkam atliek vien noticēt kādai reliģijai un pieņemt tās izskaidrojumu vai iet zinātnes ceļu. Dullais Dauka nepieņem nevienu no tiem, un man liekas, ka ir diezgan daudz tādu cilvēku, kas grib kaut ko saprast, un nekas viņiem nesanāk. Tas ir brīnišķīgs stāsts – skumjš, simbolisks, skaists. Ko tu viņam atbildētu uz jautājumu, kas notiek ar sauli, kad tā vakarā pazūd jūrā? Es pati esmu tādā Daukas vecumā. Es domāju, ka pateiktu vien to, ka varu kopā ar viņu doties meklēt atbildi, jo man nav ne mazākās jausmas. Tad, kad bija ledus jūrā, man bija ideja, ka vajadzētu izmēģināt iet, cik vien tālu var, un ielūzt iekšā – piesietai pie striķa.Un to visu filmēt?
Protams! Tas taču pēc tam kaut kad noderēs. Es jau nevaru nefilmēt.
Gatavojoties Daukam, devies izpētē gar jūras krastu.
Lai tas viss būtu baudāmi un interesanti, kopā ar režisori Ināru Slucku vienu nedēļu pavadīju, braukājot pa zvejnieku ciemiem un filmējot. Pašās beigās mēs no Ventspils gājām jūrā ar Baltijā lielāko zvejas kuģi, uz kura pavadījām 15 stundu un izzvejojām 50 tonnu zivju. Tas bija nepārspējams notikums. Tagad ir ļoti daudz uzfilmētā materiāla, kas ir jāapstrādā. Šodien sākšu.
Vai grupā nav grūtāk strādāt?
Tieši otrādi. Operā vai teātrī ir literārs darbs vai mūzika, uz kuras balstās izrāde, režisors un pārējā darba grupa, ar ko man parasti ir bijis viegli sastrādāties, – es nevaru sūdzēties. Savā ziņā mani tas atbrīvo no vienpersoniskas atbildības, un, kad esi pieradis viens pats mājās kaut ko urbināt, ir tik patīkami iet, piemēram, uz operu, un tur kādam ir dzimšanas diena. Tas ir labs veids, kā nopelnīt dzīvošanai, jo no izstādēm pārtikt nevar. Es arī nejūtu vajadzību visu laiku rakt kaut ko savu.
Jūnija sākumā vairāk nekā pēc četru gadu izmeklēšanas tika izbeigts kriminālprocess saistībā ar izrādes Leļļu opera plakātu.
Manā mūžā tā ir lielākā trauma, kas ir bijusi un kas būs, – es tā pieņemu. Varbūt tagad es to tik asi un personiski neuzņemtu, jo es tomēr esmu kļuvusi vairāk pieaugusi, bet tas man bija baigais pāridarījums. Es kādu laiku netiku vaļā no iekšējās cenzūras un bailēm no sabiedrības, tāpēc es vairs nelasu komentārus, jo, kad sāc grimt sabiedrības slimumā, kļūst tikai sliktāk.
Nekādu lēmumu neesot bijis iespējams pieņemt, jo nav speciālistu, kuri būtu gatavi veikt ekspertīzi.
Tas ir pilnīgs absurds. Es varētu viņus, es tikai nezinu, kurus, sūdzēt tiesā, cīnīties un uzvarēt, bet man negribas tam tērēt laiku.
Vai māksliniekam ir jābūt sociāli politiski aktīvam?
Es esmu par taisnību, bet citreiz ir ļoti grūti saprast, kas ir taisnība. Mēs ar draugiem esam bijuši par un pret politiķiem, bet tad viss izmainās un tu vairs nesaproti, kurš ir labais, kurš – sliktais. Tu kādam notici un tad nākas vilties, tāpēc es mēģinu savā darbības laukā un dzīvē būt pēc iespējas godīgāka, jo man šķiet, ka arī tā var kaut ko izmainīt.
Ja tu esi par kaut ko, tad ar tevi sāk manipulēt.
Jā, kā ar bandinieku, kurš kaut kur parādās, tiek izsmiets un nomests zemē. Pilnīgi nevajadzīgi. Es vispār tajā neiesaistos. Nekomentēju. Nerunāju par to. Man arī liekas muļķīgas visas tās sarunas virtuvē pie galda.
Ko tu domā par pankgrupas Pussy Riot prāvu?
Tas ir briesmīgi. Viņas ir jaukas meitenes, un es apbrīnoju viņu drosmi. Es nezinu, kā es rīkotos līdzīgos apstākļos, kad pa īstam būtu jāpierāda savs varonīgums un cilvēciskums. Es uz viņām skatos un nesaprotu, kā viņas vēl nav sagrautas, bet, iespējams, pierod pie visa. Es atceros, kad es gāju cauri savam kriminālprocesam, izmeklētāji bija tā sasparojušies, ka šķita, viņi grib nodarīt pāri, speciāli izaicina un mēģina visu laiku runāt tā, lai tu iekristu lamatās. Visas tās mazās istabiņas un koridori – likās, ko es te daru, kāpēc esmu šajā ārprātīgajā mājā?! Es nezinu, vai es būtu gatava apzināti riskēt ar savu dzīvi. Man būtu bail no varas, bail nonākt cietumā.
Kādi darbi ir tavā plānotājā?
Es veidoju video Alvja Hermaņa izrādei Kabalas noslēpumi, kuras māksliniece ir Monika Pormale. Septembrī sākas kāds dīvains projekts Global City, Local City, kurā mani ir iesaistījis Homo Novus. Tajā piedalās astoņu valstu teātra festivāli, kas ir izvēlējušies katrs no savas valsts divus ar teātri saistītus mākslinieku. Viņi gandrīz katru mēnesi satiekas citā pilsētā, pavada vienu nedēļu sarunās un pilsētas izzināšanā un strādā katrs pie savas idejas. Beigās top visdažādākie darbi, kas tiek rādīti šajos festivālos, – Utrehtā, Helsinkos, Lisabonā, Rīgā, Mariborā, Minhenē, Deri, Tallinā. Novembrī būs pilnīgs ārprāts. Man tas būs jāpavada tumsā Permā, kurā ir saglabājusies Padomju Savienība. Ļoti nolaista. Tās Akadēmiskajā operas un baleta teātrī es taisu scenogrāfiju Sergeja Prokofjeva operai Laulības klosterī. Tas man būs izaicinājums – vienu ziemas mēnesi nodzīvot Krievijas vidū.
Izrādei piekriti finansiālu apsvērumu dēļ?
Gan finansiālu apsvērumu, gan intereses dēļ. Tur ir slavenais Permas trijstūris, varēšu doties un pētīt citplanētiešus. Es jau ievirzīju sarunas ar teātra galveno diriģentu, lai viņš man atrod ufologu pulciņu, kuram es varētu pievienoties un doties ekspedīcijās uz Urālu kalniem. Es domāju, ka tur varētu rasties kāda ideja jaunam projektam.
Filmēsi spožus objektus Permas debesīs?
Jā, jā, internetā var redzēt brīnišķīgu materiālu, ka krūmos ir iepūsts oranžs maisiņš, kuru ufologi ar drebelīgu roku filmē un nenormāli nopietni sarunājas. Da, da, ja evo vižu. – Da, da, eto on. Būs labi!