Saruna ar Fransuā Ozonu notiek vēsturiskās Parīzes viesnīcas InterContinental Paris Le Grand Hotel numuriņā. Saskaņā ar reglamentu žurnālisti nāk cits pēc cita. Pie ieejas istabā Nr. 2127 stāv sieviete ar hronometru: intervijai atvēlēta pusstunda – ne sekundes vairāk. Režisors malko Coca-Cola Zero – diktofona ierakstā var dzirdēt kolas burbuļošanu Fransuā Ozona glāzē. Intervijas galvenais iemesls – viņa filma Jaunā draudzene/Une nouvelle amie, kuru var noskatīties Rīgas kinoteātrī Splendid Palace.
Jau 17 gadu janvārī Parīzē notiek vērienīga franču kino prezentācija Rendez-vous with French Cinema, kuru apmeklē filmu izplatītāji un žurnālisti no visas pasaules. Viņi iepazīstas ar franču kino piedāvājumu nākamajam gadam. Šo pasākumu rīko asociācija UniFrance films, kura ir atbildīga par Francijas kino popularizēšanu ārzemēs. Tikšanās ar Fransuā Ozonu ir viens no apjomīgās Rendez-vous programmas punktiem, drīzumā KDi rakstīsim arī par citām franču kino aktualitātēm.
Režisora agrīnās radikālās īsfilmas un pirmās pilnmetrāžas filmas ieguva kulta statusu estētu vidū. Fransuā Ozona daiļrades saknes meklējamas marginālajā geju kultūras vidē, taču viņš ātri iepeldēja meinstrīmā, ko daži fani viņam joprojām nespēj piedot. Režisors izvēlas skandalozas un provokatīvas tēmas, smalkas vuārisma un sociālas satīras formas. Viņa piedāvātos sižetus var uzskatīt par ciniskiem un samākslotiem – jauniešu prostitūcija, vecuma neirožu pārvarēšana, jauna tipa ģimenes veidošana, bērnu radīšana vai tās neiespējamība. Viņa varoņi bieži ir tīņi un jaunieši, kuros pamostas jutekliskums – un viņi iesoļo pieaugušo dzīvē. Filmu tēli dzīvo seksuālu provokāciju un kinoklasikas citātu pasaulē. Fransuā Ozons izgaismo mūsdienu sabiedrības liekulību un morāles problēmas, ar fantāzijas palīdzību uzspridzina dzīves banalitāti. Režisors ir nepārspējams stilizācijas meistars, viņa valodu noteikti iedvesmojusi franču kultūrai raksturīgā galantā stila spēles, intrigas, manipulācijas. Fransuā Ozons runā par nopietnām tēmām, taču viņa darbiem, kuri mēdz būt saldeni un indīgi vienlaikus, piemīt krāšņs, virtuozs virspusīgums. Režisors var tracināt un krist uz nerviem – piemēram, Kventins Tarantīno, būdams 2010. gada Venēcijas kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs, teicis, ka Ozona filma Sieva uz pilnu slodzi/Potiche ar Katrīnu Denēvu un Žerāru Depardjē ir vissliktākā, ko viņam nācies redzēt.
Sieviešu psiholoģijas pētnieku Fransuā Ozonu dievina franču aktrises. Kinomūziklā 8 sievietes/8 femmes mirdz, dzied un ļaujas režisora iestudētajām postmodernajām spēlēm Katrīna Denēva, Emanuela Beāra, Izabella Ipēra, Fanija Ardāna, Ludivīne Saņē, Virdžīnija Leduajēna, Fermīne Rišāra un Daniele Darjē. Vairākās viņa filmās ir redzama Šarlote Remplinga, kura var būt pateicīga Ozonam, ka drāma Zem smiltīm/Sous le sable (2000) deva jaunu impulsu viņas karjerai. Viņš ir filmējis Žannu Moro, Valēriju Bruni-Tedeski, Emanuelu Seņē, Kristīni Skotu Tomasi un Izabellu Karē.
Fransuā Ozona Jaunā draudzene ir pikanta melodrāma un filosofiska anekdote: meitene negaidīti atrod "dzīvesbiedri", par kuru kļūst viņas mirušās labākās draudzenes vīrs.
Daudzas jūsu filmas veltītas seksa un seksualitātes tēmai. Vai jūs ticat transgresijai caur seksu?
Manas filmas nav par seksu, bet par identitāti. Seksualitāte ir identitātes daļa. Seksa ainas mani interesē no režijas un mizanscēnu viedokļa, es vienmēr sev uzdodu jautājumu – ko rādīt, ko nerādīt, ar ko es varu dalīties ar skatītājiem. Vai es vēlos radīt nospiedošu efektu vai uzjautrinošu un uzbudinošu? Uzņemt seksa ainas ir daudz patīkamāk nekā filmēt cilvēkus sarunājamies kafejnīcā, vai ne? Tas man sagādā baudu.
Mani fascinē situāciju divdomīgums. Es gribu rādīt cilvēkus, kuri ir pārņemti ar savu kaisli, kuri pēkšņi atklāj, ka viņus pievelk kaut kas tāds, ko viņi agrāk ir centušies ignorēt un apspiest sevī. Tāda ir filmas Jaunā draudzene galvenā varone Klēra – viņu intriģē vīrietis, kurš pārģērbjas par sievieti. Tas pārsteidz šo meiteni nesagatavotu, un viņai ir grūti to pieņemt. Filma ir Klēras emocionālais ceļojums, un beigās viņa saprot, ka ir iemīlējusies nevis Dāvidā, bet Virdžīnijā.
Šī ir filma par brīvību un toleranci. Es ķēros pie scenārija rakstīšanas, un pēc trim mēnešiem Francijā sākās protesti pret viendzimuma laulību legalizēšanu. Šajā kontekstā tā kļuva par politisku filmu. Es vēlējos, lai skatītāji saprastu, ko nozīmē būt atšķirīgam. Es gribēju viņus ievilināt šajā ļoti īpašajā stāstā.
Vai jums pašam tas arī ir īpašs, varbūt personisks?
Šis stāsts ir par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Par nāvi, neiecietību, komunikācijas trūkumu. Savās filmās es vienmēr parādu to, ko piedzīvoju un jūtu. Man jau sen bija doma ekranizēt angļu rakstnieces Rūtas Rendelas stāstu The New Girlfriend. Es to izlasīju pirms 20 gadiem un plānoju uzņemt īsfilmu, taču man neizdevās atrast naudu. Rakstnieces versijā stāsts beidzas ar to, ka Klēra nogalina Virdžīniju, jo saprot, ka ir iemīlējusies viņā. Klērai ir bail no tā, ko viņa par sevi uzzinājusi. Literārais darbs drīzāk vēsta par latento homoseksualitāti, un varone ar to nespēj samierināties. Filmā es nevēlējos traģiskas beigas. Es gribēju pastāstīt pasaku. Es gribēju sniegt iespēju šim pārim pastāvēt, dzīvot un mīlēt ilgi un laimīgi. Es gribēju, lai šie divi cilvēki kļūtu par ģimeni.
Jebkura pasaka līdz zināmam brīdim ir traģēdija. Es gribēju dot cerību. Tas ir svarīgi – sniegt iespēju cilvēkiem pieņemt sevi un būt pieņemtiem. Dzīvē tas var būt sarežģīti, un tieši tāpēc mēs uzņemam filmas – lai varētu sapņot un ticēt kaut kam labam, pat ja tā ir utopija.
Es uzskatu, ka tam ir jābūt sabiedrības mērķim: jāsaprot, ka ir iespējamas dažādas ģimenes. Cilvēki, kuri atšķiras no jums, arī var izveidot ģimeni un audzināt bērnus.
Vai skatītāji jūs saprot?
Man ir sajūta, ka sievietes uztver Jauno draudzeni labāk nekā vīrieši, kuri cenšas norobežoties no šī stāsta, – viņi uzbūvē sienu starp sevi un filmu. Viņi kategoriski nevēlas, lai viņiem ar to būtu kas kopīgs. Viņi nevēlas būt emocionāli iesaistīti šajā stāstā. Viņi nepieņem ideju, ka vīrietis pārvēršas par sievieti, – daudzi mačo tipa vīrieši nespēj iedomāties sevi šādā situācijā. Viņi nevēlas identificēties ar vīrieti, kurš pārģērbjas par sievieti. Savukārt sievietēm ļoti patīk šis stāsts, viņas var par to pasmieties un pafantazēt. Galvenā varone filmā ir sieviete, nevis vīrietis. Mēs ejam viņai līdzās. Mēs esam viņas pusē. Klēra ir pazudusi savās emocijās un kaislībās, viņa sēro par mirušo draudzeni. Viņas pasaulē sajaucas fantāzija un realitāte. Klēra cenšas saprast sevi – vai viņa ir lesbiete, vai viņa bija iemīlējusies savā mirušajā draudzenē.
Filmā jūs uzdodat jautājumu, ko nozīmē būt mātei un kas vispār var būt māte.
Jā, tas ir mīlestības jautājums. Man šķiet, cilvēkiem patīk, ja viņi redz, ka vīrietis ir gatavs uzņemties sievietes funkcijas. Mēs joprojām dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, taču lietas mainās, arvien vairāk vīriešu rūpējas par bērniem. Pirms 50 gadiem pie skolas durvīm bija neiespējami ieraudzīt vīrieti, kurš gaida savus bērnus. Tagad tā ir norma, bet dažiem no tā ir bail. Mātes un tēva lomas sajaucas, un es uzskatu, ka tas ir labi. Filmā Jaunā draudzene vīrietis pēc sievas nāves patiešām vēlas kļūt par māti savam bērnam. Tas ir viņa prieks, viņa izvēle, viņa brīvība. Es ceru, ka viņam tas izdosies, tāpēc filmai ir laimīgas beigas. Ja cilvēkus vieno mīlestība, ir iespējami un pieņemami visi varianti, visas lomas.
Vīrišķā un sievišķā mijiedarbība, konflikts un saplūsme ir viena no galvenajām tēmām jūsu daiļradē. Ko jūs uzskatāt par vīrišķības un sievišķības etalonu mūsdienu pasaulē?
Es spēlējos ar šiem priekšstatiem un simboliem. Es nevaru nosaukt etalonus, jo tā būs klišeja. Mani interesē klišejas, ja es spēju tās apgāzt vai pārvarēt, bet es nevēlos tās kultivēt šajā sarunā.
Jūs strādājat ļoti aktīvi – kopš 1998. gada esat uzņēmis 15 pilnmetrāžas spēlfilmu. Vai jums ir vīzija, kurā virzienā jūs savā darbā dodaties tematiski, estētiski?
Nē, es par to nedomāju. Katras filmas stilu un estētiku nosaka stāsts un varoņu raksturi, es varu tiem pielāgoties, un tāpēc manas filmas ir tik dažādas. Es nevēlos atkārtoties, katru reizi es cenšos izdarīt kaut ko vēl oriģinālāk un drosmīgāk, salīdzinot ar iepriekšējo darbu. Es vēl nezinu, kāds būs mans nākamais projekts.
Jūs esat strādājis gandrīz ar visām izcilākajām dažādu paaudžu franču aktrisēm.
Ar dažām, taču ne ar visām. Palikušas vēl dažas, kuras pie manis nav filmējušās.
Tik un tā saraksts ir iespaidīgs. Kā jūs viņas savaldzināt? Kāpēc viņas piekrīt?
Kā režisors piesaista aktrises? Mēs nodarbojamies ar seksu, kā gan citādi?! Tas ir vienīgais veids. Viss notiek caur gultu. Viena no manām nozīmīgākajām filmām ir Zem smiltīm/Sous le sable (2000) ar Šarloti Remplingu galvenajā lomā. Daudzas sievietes, daudzas aktrises man par to bija ļoti pateicīgas – šis darbs tapa laikā, kad pasaules kino nebija filmas, kurā galveno lomu atveidotu 50 gadus veca aktrise.
Dāmas novērtēja, ka es uzņēmu filmu, kura pierādīja, ka sieviete šādā vecumā var dzīvot pilnvērtīgi un spēlēt galveno lomu. Pēc drāmas Zem smiltīm iznākšanas uz ekrāniem es saņēmu daudz vēstuļu no aktrisēm. Uzreiz pēc šīs filmas es uzņēmu 8 sievietes/8 femmes (2002). Taču ir arī cilvēki, kuri uzskata mani par sieviešu nīdēju.
Kā jūs vērtējat jauno kanādiešu režisoru Ksavjē Dolanu? Viņš savās filmās pievēršas līdzīgām tēmām un identitātes meklējumiem. Vai izjūtat ar viņu radniecības saiti?
Man patīk tas, ko dara Ksavjē Dolans. Viņam ir filma Laurence Anyways (2012), kura tematiski ir līdzīga Jaunajai draudzenei. Ksavjē filmā pāris izjūk vīrieša pārģērbšanās dēļ, savukārt manā filmā pāris spēj eksistēt šā iemesla dēļ – varoņi iemīlas viens otrā tāpēc, ka vīrietis pārģērbjas par sievieti.
Daudzas jūsu filmas ir koši teatrālas. Vai jūs vēlētos izmēģināt spēkus teātrī, varbūt operā?
Pagaidām šādu plānu man nav. Kino spēks un vara pieder režisoram, teātrī – aktieriem. Es vēlos paturēt varu. Varbūt kādreiz es to spēšu deleģēt aktieriem.
Jūsu filmās vienmēr ir lielisks skaņu celiņš. Kāda mūzika jums patīk?
Ikdienā es neklausos mūziku un dodu priekšroku klusumam. Kaut ko klausos tikai tad, kad cenšos aizmigt. Es neesmu liels mūzikas fans, taču savām filmām es to piemeklēju ļoti rūpīgi.
Jautājums nevis par mākslu, bet sabiedrību. Ko jūs domājat par pašreizējo situāciju Francijā? Kā jūtaties?
Visi traģiskie notikumi liecina par dziļu krīzi Francijā. Tā ir sociālā krīze, vērtību krīze, identitātes krīze, ekonomiskā krīze. Visu šo faktu dēļ Francija ir kā pulvermuca. Ekonomiskā krīze ir visnopietnākā, jo daudzas problēmas, kas ir saistītas ar konservatīvismu, nacionālismu, ekstrēmismu, rodas nabadzības dēļ. Vēl viens faktors ir bailes. Vieniem ir bail no globalizācijas, citiem – no lielas musulmaņu kopienas Francijā un terorisma. Pasaule ir kļuvusi bīstama, cilvēki Rietumos, kuri bija pieraduši dzīvot mierā un pārticībā, vairs nejūtas droši. Vienas valstis ir turīgas, citas ir nabadzīgas, tāpēc rodas starptautiska spriedze.
Mēs esam sena civilizācija, taču pēkšņi saprotam, ka dažas cilvēku grupas ir noskaņotas pret šīs civilizācijas pamatiem. Francija joprojām cenšas aizstāvēt un cīnīties par savām vērtībām – mēs to redzējām nesen notikušajās demonstrācijās vārda brīvības atbalstam. Taču nevar teikt, ka pēc terora aktiem protestēja visa Francija – tā bija tikai daļa iedzīvotāju. Mēs sludinām Francijas vērtības – brīvību, vienlīdzību, brālību –, taču daži cilvēki ir noskaņoti pret tām. Daļa pasaules nesaprot Francijas sekulārisma ideju, pat Amerikā ne visi to saprot – jo, kā zināms, ASV prezidents dod zvērestu, turot roku uz Bībeles. Mūsu sabiedrībā eksistē reliģiju problēma un izglītības ignorēšanas problēma.
Vai pēc terora aktiem Francijas sabiedrība tiks polarizēta vēl vairāk?
Es domāju, ka vairākums Francijas pilsoņu atbalsta vārda brīvību. Francijas likumdošanā nekas nav teikts par reliģijas un reliģisku simbolu zaimošanu, bet daudzi to nezina. Ja kāds Francijā izsmej reliģiju, tas nav pretrunā ar mūsu valsts likumiem. Tas ir jāpieņem. Ja cilvēki vēlas dzīvot Francijā, viņiem ir jāievēro likumi.
Man bija interesanti izlasīt teroristu brāļu Kuaši (viņi 7. janvārī Parīzē uzbruka Charlie Hebdo redakcijai – J. J.) dzīvesstāstu, kurā pilnībā atklājas visa viņu drāma. Viņi piedzima Francijā, viņi bija franči, un viņu rīcībā var saskatīt zināmu loģiku, ja ieraudzīsiet visas ar viņiem saistītās lietas un notikumus perspektīvā.
Vai jūs esat reliģiozs cilvēks?
Nē. Man ir bijusi katoliskā izglītība, un tas ir labi, jo tā mani iepazīstināja ar grēku ideju, kā arī ar grēku baudīšanu un garšu. Es pārzinu katolicisma vēsturi, taču esmu absolūts ateists. Tikai brīžos, kad esmu lidmašīnā un man ir bail, es skaitu lūgšanu un ticu visiem dieviem pasaulē.
Kas ir jūsu lielākie grēki, kurus baudāt?
Jūs tiešām cerat, ka es jums tos uzskaitīšu?! Labāk jums to nezināt.
Vai atceraties pirmo filmu, kura jūs aizrāva, šokēja, pārsteidza?
Tā bija Roberto Rosellīni neoreālisma filma Vācija, nulles gads/Germania, an no zero (1948). Šedevrs. Es to sev atklāju 7–8 gadu vecumā. Parasti es kopā ar vecākiem skatījos Disneja studijas filmas, taču reiz pusnaktī es slepenībā ieslēdzu televizoru un sāku skatīties filmu. Tikai vēlāk es uzzināju, ka tā bija Vācija, nulles gads. Tā bija pirmā filma, kas man lika aizdomāties, ka kino nav tikai izklaide, ka kino var reflektēt par politiku un visām svarīgākajām sabiedrības tēmām. Es pilnībā identificējos ar filmas varoni – mazo zēnu, kurš centās izdzīvot Berlīnē pēc Otrā pasaules kara. Beigās viņš izdara pašnāvību – man tas bija milzīgs šoks. Šī filma ir mans nozīmīgākais atklājums kino pasaulē. Varbūt šīs filmas dēļ es nolēmu kļūt par režisoru. Vēlākajos gados mani iedvesmoja arī citi meistari – Rainers Verners Fasbinders, Ingmars Bergmans, Luiss Bunjuels.
Es no viņiem daudz ko mācījos. Manās filmās nav vēstījumu, es tajās uzdodu jautājumus, tāpēc dažus skatītājus mani darbi šokē un viņi jūtas apmulsuši, es ļauju publikai izveidot savu priekšstatu, formulēt savu viedokli par to, ko es rādu. Es nesaku priekšā – tas ir labi, un tas ir slikti. Šis ir labs varonis, un šis ir slikts. Kad cilvēki skatās manas filmas, viņiem ir jāpastrādā turpat ekrāna priekšā. Tas ir tieši tas, ko es gaidu no filmām kā skatītājs. Es vēlos būt aizkustināts, šokēts, vēlos uzdot jautājumus par sevi, par to, kā es dzīvoju.
Kas jūs dara laimīgu?
Labs ēdiens. Man patīk gatavot. Esmu laimīgs, kad man izdodas uzcept labu citronkūku vai siera kūku. Mēs runājām par vīrišķības un sievišķības klišejām, un es varu teikt, ka virtuvē vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi – viņi gatavo kopā, kā to bieži var redzēt kulinārijas šovos televīzijā. Vīrietis virtuvē ir tikpat labs kā sieviete.
Kas bijis briesmīgākais brīdis jūsu karjerā?
Man bija baisa pieredze, kad pirms vairākiem gadiem es uzņēmu īsfilmu par sērijveida slepkavu: aktrise, kura atveidoja galveno lomu, bija pārāk līdzīga savam tēlam, un mums bija sajūta, ka viņa var nogalināt visus uzņemšanas laukumā. Tajā brīdī es sapratu, ka kino var būt ļoti bīstams, ja tu cilvēkus laikus nesavaldi un neuzmani.
Kas bijis labākais brīdis?
Tādu bijis daudz. Es jutos ļoti gandarīts par filmas Zem smiltīm panākumiem. Neviens tai neticēja, neviens nevēlējās, lai šī filma taptu. Mums nebija ne naudas, ne producenta. Man nācās dzirdēt: tu tiešām uzņemsi filmu ar šiem vecmodīgajiem aktieriem? Filmu par to, ka sieviete sēro par savu noslēpumaini pazudušo vīru? Visi bija pārsteigti, ka filma izrādījās tik veiksmīga. Tā bija mana saldā atriebība.
Fransuā Ozona pilnmetrāžas spēlfilmas
Sitkoms/Sitcom (1998)
Kriminālie mīļākie/Les amants criminels (1999)
Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem/Gouttes d’eau sur pierres brulantes (2000)
Zem smiltīm/Sous le sable (2000)
8 sievietes/8 femmes (2002)
Baseins/Swimming Pool (2003)
5x2 (2004)
Laiks atvadīties/Le temps qui reste (2005)
Eņģelis/Angel (2007)
Rikijs/Ricky (2009)
Patvērums/Le refuge (2009)
Sieva uz pilnu slodzi/Potiche (2010)
Mājā/Dans la maison (2012)
Jauna un brīnišķīga/Jeune & jolie (2013)
Jaunā draudzene/Une nouvelle amie (2014)
Jaunā draudzene/Une nouvelle amie
Drāma. Francija. 2014. Režisors Fransuā Ozons
Lomās: Anaisa Demustjē, Romēns Diriss
Seansi kinoteātrī Splendid Palace