Franču kinoklasiķis Benuā Žako jau četrus gadu desmitus uzņem gudras, elegantas filmas ar zvaigznēm, kuru vidū ir bijusi Anna Karina, Katrīna Denēva, Vensāns Lindons, Fabriss Lukīni, Daniels Otejs un Izabella Adžanī. Piecās viņa drāmās filmējusies Izabella Ipēra. Pērn Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā bija iekļauta Benuā Žako jaunākā filma – Oktāva Mirbo romāna ekranizācija Istabenes dienasgrāmata (2015) ar Leu Seidū galvenajā lomā. Vēl gadu agrāk Rīgas kinofestivāls piedāvāja režisora melodrāmu Trīs sirdis (2014) ar Katrīnu Denēvu, Kjaru Mastrojāni, Šarloti Gensbūru un Benuā Pulvordu.
Benuā Žako dzimis 1947. gadā Parīzē, darbu kino sācis kā režisora asistents. Strādājis ar Bernāru Borderī, Margaritu Dirasu, Marselu Karnē un Rožē Vadimu. Benuā Žako slavenākā filma ir Ardievu, mana karaliene (2012) ar Diānu Krīgeri, Viržīniju Leduajēnu un Leu Seidū. Tā vēsta par Lielās franču revolūcijas kulminācijas brīdi, kurš parādīts karalienes kalpones acīm. Galma spēles un intrigas beidzas letāli. Ardievu, mana karaliene saņēma Francijas augstāko kino apbalvojumu Cēzars kā labākā filma, un Benuā Žako tika atzīts par labāko režisoru.
Viņš ir vēsturisku stāstu meistars. Televīzijas kostīmdrāmā Princese Marija (2004) Katrīna Denēva tēloja Mariju Bonaparti – rakstnieci, psihoanalītiķi un Zīgmunda Freida skolnieci, kura pasargāja Freidu no gestapo. Benuā Žako ekranizējis Luija Renē de Forē, Pjēra Marivo, Benžamēna Konstāna, Luija Ferdinanda Selīna, Jukio Misimas, Andrē Žida, Fjodora Dostojevska un Henrija Džeimsa darbus. Uzņēmis dokumentālas filmas par filosofu Žaku Lakānu, horeogrāfu Mersu Kaningemu, rakstnieci un režisori Margaritu Dirasu, rakstnieku Andrē Židu. Kopš 2004. gada režisors iestudē operu.
Intervija ar Benuā Žako notika janvārī Parīzē asociācijas UniFrance films rīkotajā ikgadējā franču filmu prezentācijā.
Šajā sezonā Parīzes operas repertuārā ir iekļauti divi jūsu iestudējumi – Verters un Traviata. Kādas emocijas izjūtat, strādājot operā?
Operu sev atklāju samērā vēlu. 2001. gadā uzņēmu Džakomo Pučīni Toskas kinoversiju, kurā galvenās lomas atveidoja dziedātāji Andžela Georgiu, Roberto Alanja un Rudžēro Raimondi, pie diriģenta pults stājās Antonio Papāno. Pēc šīs filmas pie manis sāka vērsties lielie teātri ar aicinājumu iestudēt operu uz skatuves. Sākotnēji es šaubījos, jo man šķita, ka tas ir pārāk tālu no tā, ko es daru kino. Taču opera man ir kļuvusi dārga un nozīmīga, tā palīdz uzņemt filmas.
Operā tiek pārvarēti visi ierobežojumi – tajā neviens neslēpj jūtas un kaislības, emocijas tiek paustas atklātāk un krāšņāk nekā citos mākslas žanros. Es šādu pieeju sāku izmantot filmās. Dziedātāji un kinoaktieri ir interpreti, taču vokālisti uz skatuves spēj sasniegt tādu dramatiskās ekspresijas pakāpi, kādu aktieri filmēšanas laukumā sasniedz ārkārtīgi reti, jo viņiem lielākoties ir jātēlo reālistiski. Operā šo barjeru nav, un mani tas fascinē. Dziedātāju līmenis bieži ir augstāks nekā aktieru līmenis. Pirms sāku strādāt operā, es nebiju aizdomājies, cik mentāli un fiziski sarežģīts darbs ir operdziedātājiem. Es viņus mīlu. Viņi mani patiesi interesē.
Kādu iespaidu uz jums ir atstājusi Elīna Garanča, kura dzied jūsu iestudētajā Verterā Bastīlijas operā?
Klausītāji visā pasaulē zina, ka Elīnai ir unikāla balss. Zelta balss. Otras tādas nav. Viņa ir ideāla Šarlotes lomas atveidotāja. Turklāt Elīna ir tāda skaistule! Mēģinājumi noritēja ļoti veiksmīgi. Taču šis nav jauniestudējums, tas ir pirms 12 gadiem tapuša uzveduma atjaunojums. Es vēlētos sagatavot ar Elīnu kādu pirmizrādi. Varbūt mums jāiestudē jauna Toska?
Pašlaik operas izrādes no teātriem Parīzē, Londonā un Ņujorkā var skatīties tiešraidē kinoteātros visā pasaulē. Kāds ir kinorežisora viedoklis par šo iniciatīvu? Vai teātra izrāde darbojas uz kinoekrāna?
Es domāju – jā. Viss ir atkarīgs no tā, kā izrāde tiek nofilmēta. Abi mani iestudējumi Bastīlijas operā – Verters un Traviata – tika demonstrēti kinoteātros. Es pats biju tiešraides režisors, tāpēc viss tika izdarīts tā, kā es vēlējos.
Jūsu karjera turpinās vairāk nekā 40 gadu. Kā šajā laikā ir mainījusies kino pasaule?
Varam būt laimīgi, ka Francijā, salīdzinot ar citām valstīm, kino ir privileģētā stāvoklī. Kino ir viens no Francijas kultūrvēstures pamatiem, kurš tiek aizsargāts un atbalstīts visaugstākajā līmenī. Tieši tāpēc es joprojām varu uzņemt filmas. Pēc 40 gadiem, kas pavadīti šajā profesijā, strādāt nav kļuvis ne grūtāk, ne vieglāk. Mums ir piekļuve finansējumam un iespēja uzņemt kino. Es uztveru filmas nopietni. Kino ļauj uzturēt īpašas attiecības ar pasauli, kādas nespēj piedāvāt ne literatūra, ne glezniecība, ne mūzika.
Daudzu jūsu filmu pamatā ir XVIII– XIX gadsimta literārie darbi. Kāpēc jums ir svarīgs vēsturiskais konteksts un pagājušo laikmetu klasika?
Kino spēj mainīt pagātnes un tagadnes uztveri. Uz ekrāna mēs varam attēlot pagātni, taču skatītājs to bieži uztver kā realitāti. Tādējādi pagātne kļūst par tagadni. Tas attiecas gan uz personāžiem un viņu attiecībām, gan uz lietām un priekšmetiem, kurus parādām. Man ir svarīga arī šī priekšmetiskā pasaule. Pagātni var atainot interesanti un mūsdienīgi – tas iespējams tikai kino, kas pats par sevi eksistē tagadnē.
Paskatieties uz aktrisi Leu Seidū filmā Istabenes dienasgrāmata – mēs zinām, kurā vēstures periodā risinās šī drāma, mēs vērojam aktrises kostīmu, frizūru, grimu, un aktrises klātbūtnē uz ekrāna brīnumaini savienojas pagātne un tagadne. Dažreiz tev izdodas pārliecinošāk parādīt tagadni, kad tu runā par pagātni.
Jegora Jerohomoviča rakstu par Benuā Žako iestudējumu Verters lasiet šeit.